Uz vasaru un atpakaļ. Gājputnu bīstamais ceļojums

Agnis ir tikko atgriezies no Papes. Pape ir vieta, kur rudeņos pulcējas gan gājputni, gan ornitologi. Putni tajā iesprūst kā pudeles kaklā. Lido, kā daba sauc – no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem rudenī un pretējā virzienā pavasarī. Līdz atduras pret Baltijas jūras krastu. Lidot pāri jūrai ir bīstami, tāpēc, ja vien iespējams, putni lielākoties izvēlas tālāk lidot gar krastu, nevis pār ūdeni, lai arī tas nav precīzi vajadzīgajā virzienā. Papei vienā pusē ir jūra, otrā – Papes ezers. Putni koncentrējas – arī atpūšas, barojas un uzkrāj tauku rezerves tālākajam ceļam, jo lidošanai vajag daudz enerģijas, – diezgan šaurā strēlē starp tiem. Var teikt, ka Pape ir svarīgs tranzīta punkts, kurā gājputnus iespējams sastapt, novērot, arī noķert un pētīt lielākā skaitā un daudzveidībā nekā citur. Tāpēc tur jau daudzus gadus atrodas Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas lauka pētījumu bāze – Papes ornitoloģiskā stacija. 

Kas viņus dzen?

Kāpēc putni vispār dodas projām? Visīsākā un vienkāršākā atbilde būtu – lai izdzīvotu. Latvijas un vēl tālāku ziemeļu zemju bargajās ziemās trūkst barības – kukaiņu ir ļoti, ļoti maz, zemi un augus klāj sniegs, upes un citas ūdenstilpes aizsalst, un zivis vairs nav pieejamas, no augļiem lielākoties paliek tikai čiekuri, un jābūt visai specifiskai gaumei, lai no tiem pārtiktu… Mēs gan esam gatavi nākt putniem talkā un uzcienāt ar sēklām, tauciņiem un speķīti. Bet visa putnu cilts uz cilvēka palīdzību vien paļauties nevar. Pat tiem, kuri mūsu piedāvājumu labprāt izmanto, piemēram, lielajām zīlītēm un dzeņiem, tā ziemā nav pamatbarība. Savukārt tie, kas ir izteikti kukaiņēdāji, piemēram, svīres un bezdelīgas, savu barību – lidojošos kukaiņus – ķer gaisā.

Ziemā, protams, pie mums kukaiņi nelido vai ir diezgan liels retums, tāpēc putniem neatliek nekas cits kā lidot uz vietu, kur tie ir.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Princis Viljams un princese Keita kāzu gadadienā nobiedē visus…

Marta Kalniņa

Slavenības

Meita parāda, kā tagad izskatās franču aktieris Alēns Delons: Mans nemirstīgais…

Lauma Lapsa

Slavenības

Brazīlietis Felipe Rīgā izprecina māsu un sadusmo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekus

Turpretī tiem, kuru barība ir augu sēklas, piemēram, zvirbuļiem, dadzīšiem, zaļžubītēm un citiem, ir iespēja ziemā atrast barību tepat. Arī tādi augļēdāji kā pelēkie strazdi var izmantot ābolus un citus kokos palikušos augļus, tāpēc viņi šeit var dzīvot līdz pat sniegam un projām doties tikai tad, kad pārējie gājputni sen jau gabalā. 

Lai gan galvenais dzinulis doties tālā un bīstamā ceļā ir barības trūkums dzimtenē, tomēr nav arī tā, ka šodien nav atrodams nekas, ko likt kārajā knābī brokastīs, un tāpēc nu jālido projām. Lielākā daļa pošas ceļā jau tad, kad brokastis vēl ir itin labi pieejamas. Tas ir daudzu gadu tūkstošu laikā izveidojies instinkts, var pat teikt – ģenētiskais kods, kas pasaka priekšā: ir laiks! Instinkts ir tik spēcīgs, ka viņi nevar nelidot. Arī tad, ja pie mums ziema neatnāktu vispār un barība būtu pieejama visu gadu, viņi tik un tā lidotu projām. 

Uz kurieni? Un kad?

Tā saucamie tālie migranti lido uz Āfrikas tālo galu – aiz Sahāras tuksneša. Tālie migranti ir, piemēram, melnie un baltie stārķi, arī dzeguzes, mušķērāji un citi. Viņu iekšējais pulkstenis brīdina, ka jāpošas projām jau laikus, lai paspētu aizlidot, jo ceļš patiešām ir ļoti tāls. Iekšējais dzinulis viņiem saka – ir jālido neatkarīgi no tā, kādi ir laikapstākļi šeit, kas ir paredzams. Ja ziemā mēs dotos ceļojumā uz centrālo Āfriku vai tās dienvidu galu, tad, ja labi paveiktos, varētu tur sastapt savu kaimiņu no tuvējā staba vai skursteņa gala.

Tuvie migranti lido līdz Sahāras tuksnesim un ziemo Ziemeļāfrikā un Dienvideiropā vai Rietumeiropā. Lai gan mājas strazdi ir tuvie migranti, arī viņi projām dodas agri. Faktiski – paši pirmie. Mājās viņi atgriežas diezgan agri pavasarī, un jau maija beigās vai jūnija sākumā jaunā paaudze pamet ligzdu. Savukārt putnu būrītī, kurā dzīvoja strazdi, nereti ievācas un sāk veidot ligzdu un perēt bērnus svīres, kas atgriežas diezgan vēlu, apmēram maija vidū. Bet strazdulēni vēl mazliet uzēdas un jau var lidot tālāk.

Tāpēc, ka mājas strazdi projām dodas tik agri, pat radies savdabīgs mīts, kuram mēs visi, pat ornitologi, ilgus gadus esam ticējuši.

Tas saistīts ar strazdu briesmām ķiršu dārzos. Tā kā bija pieņemts domāt, ka mūsējie dodas projām jau jūnijā, kad ķirši vēl nav gatavi, tad gluži loģiski radās pieņēmums, ka viņi ražas laikā ar savu klātbūtni aplaimo un no augļu nastas atbrīvo Polijas, Vācijas un vēl tālāku zemju ķiršu dārzus un vēl vēlāk rudenī paviesojas arī turienes vīna dārzos. Savukārt tās melnās briesmas, kas aprij mūsu ķiršus, atstājot zaros vien kauliņus, ir izšķīlušās Somijas un Krievijas ziemeļu apgabalu ligzdās.

Taču pēdējos gados Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas zinātnieki veica pētījumu, kurā noskaidrojās, ka gluži tā vis nav. Divās vietās Latvijā – pie Engures ezera un Gulbenes novada Zeltalejā – mājas strazdus apgredzenoja ar krāsainiem gredzeniem tāpēc, lai gredzenu varētu pamanīt un pazīt jau pa gabalu, nenoķerot putnu. Arī iedzīvotāji tika aicināti ziņot, ja ir pamanījuši putnus ar krāsainiem gredzeniem. Tā atklājās, ka visi mājas strazdi nebūt nerīkojas vienādi. Daļa tiešām lido projām jau no jūnija – uzreiz pēc ligzdas pamešanas –, citi turpretī paliek tepat un aizlido vēlāk. Nav zināms, kāpēc viņi tā dara.

Varbūt tie ir patriotiskie strazdi, kuriem tik ļoti garšo Latvijas ķirši, ka jāpagaida, līdz tie ienāksies? 

Jau jūlijā pie mums parādās pirmie migrējošie putni, piemēram, bridējputni – šņibīši un citi, kas lido no ziemeļiem cauri Latvijai uz dienvidiem. Lielos vilcienos tomēr ir tā, ka pirmie, kas lido agrāk vai savlaicīgāk, ir tālie migranti, bet tie, kas paliek Eiropā vai Ziemeļāfrikā, pārsvarā migrē vēlāk – septembrī, oktobrī un pat novembrī.  

Bet kā viņi zina, kurp jālido?

Putnu orientēšanās spēja ir ļoti interesanta. Lai gan pētīta, tajā vēl jo­projām ir daudz nezināmā. Ir vairāki veidi, kā putni orientējas, lai gan viņiem nav kompasa… Nē, arī tā gluži nav taisnība, tāpat kā par tiem strazdiem, kas pamet Latviju jau jūnijā. Savdabīgs kompass putniem tomēr ir. Piemēram, sarkanrīklītes knābī esot daļiņas, kas līdzīgi kā kompasa adata varot uztvert, kurā virzienā ir ziemeļi. Spēja sajust zemes magnētisko lauku ir viens no veidiem, kā putni orientējas un nosaka virzienu, kurā doties. 

Arī pie mums Latvijā ir veikti putnu orientēšanās pētījumi. Savulaik Raudas Kalnājos atradās Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas bāze. Tajā 1973. gadā tika uzbūvēta planetārija ēka un uzstādīts Ceisa planetārija aparāts. Planetārija ēkas sienas bija mūrētas no putu betona blokiem, bet kupols veidots no trijstūrveida stiklaplasta plāksnēm, kas nokrāsotas ar alumīnija krāsu. Planetāriju iesauca par pieci P jeb Pasaules Pirmo Putnu Pētniecības Planetāriju. Tas tiešām bija pirmais, kas būvēts speciāli putnu pētīšanai. Pētījumi tajā notika līdz pat 1998. gadam, bet tagad vairs saglabājušās tikai ēkas atliekas. Pats planetārija aparāts atrodas Latvijas Universitātes muzeja ekspozīcijā.

Planetārijs spēja parādīt visas zvaigznes, ko varot redzēt ar neapbruņotu aci. Tādu esot četrarpus tūkstoši. Arī Mēnesi, planētas, Piena Ceļu. Varēja simulēt debess diennakts kustību un parādīt zvaigžņotās debess izskatu jebkurā ziemeļu puslodes vietā. Kupolā, kura iekšpusē tika projicēta zvaigžņu karte, lika putnus, lielākoties sarkanrīklītes, un skatījās, kurā virzienā viņi, redzot zvaigžņu kustības, gribētu doties. Mainot eksperimenta nosacījumus, zinātnieki secināja, ka putni tiešām izmanto zvaigžņoto debesi, lai orientētos un izvēlētos lidojuma virzienu. Astronoms un zinātnes vēsturnieks Ilgonis Vilks par šo putnu spēju rakstījis: «Lidojuma laikā putniem nav ilgstoši jāvēro debesis, .. viņi orientējas pēc zvaigžņu rakstiem. Putnu prāta spējas šajā ziņā ir pārsteidzošas, putni spēj iegaumēt daudzus zvaigznājus, kurpretim mūsdienu cilvēki pie debesīm lielākoties māk atrast tikai Lielos Greizos Ratus.»

Cits eksperiments – turot putnus slēgtā kastē, kur neko nevar redzēt, reģistrēja, kurā virzienā viņi vairāk grib lidot. Un secināja, ka viņi patiešām jūt zemes magnētisko lauku. 

Trešā stratēģija – orientēties pēc saules. Putni fiksē saules rieta un lēkta vietu un pēc tām nosaka, kurā virzienā ir ziemeļi un kurā dienvidi, un saprot, kurp jālido. 

Putni lielākoties – aptuveni 90 procenti – migrē naktī. Naktī lidot ir drošāk, jo viņus nevar saskatīt plēsēji. Pa dienu viņi var atpūsties, baroties, jo atrast barību ir vieglāk. Turklāt skaidrā laikā ir redzamas arī zvaigznes, un, kā mēs tikko noskaidrojām, tas ir papildu faktors, kas palīdz orientēties. 

Pulkā vai vienatnē?

Mazie, zvirbuļveidīgie putni – žubītes, strazdi, arī baloži – lido baros. Barā lidot ir drošāk. Ja uzbrūk plēsējs, starp daudzajiem bara putniem katram atsevišķam ir lielāka iespēja izdzīvot. Varbūt kādu plēsējs arī noķers, bet pulkā katram ir daudz mazāka iespēja, ka noķers un apēdīs tieši viņu. Savukārt, piemēram, garastītes, kas izskatās kā bumbiņas ar asti, ceļo veselām saimēm – kopā vairāki desmiti putnu. Pa vienai tās neieraudzīt. Arī Papes tīklos un putnu murdā tās nenokļūst pa vienai, bet uzreiz vesels pulciņš. Turpretī lieli putni, piemēram, stārķi, jo sevišķi melnie, lido pa vienam. Arī tā ir izdzīvošanas stratēģija – putns ir liels, un viņa barība ir diezgan specifiska. Melnais stārķis pārtiek no zivīm, un viņam jāatrod vieta, kur zivis ir. Lidojot barā, ļoti grūti atrast vietu, kur būtu tik daudz barības, lai pietiktu visiem. Tāpēc viņi pa vienam meklē kādu upīti vai dīķi, kur savu barības daļu atrast. Arī mazie ērgļi uz Āfriku lido vienatnē. Viņu galvenā barība ir vardes, ko ziemā šeit nevarēs atrast. 

Lielāki putni, kas ceļo baros vai grupās, piemēram, dzērves, zosis un gulbji, lido kāšos. Kāšus viņi veido tikai tāpēc, lai būtu vieglāk lidot.

Kāša pirmais putns nav vis barvedis, bet vienkārši šķeļ gaisu, un tad pārējiem, kas seko, ir vieglāk lidot, viņi mazāk nogurst.

Lidojuma laikā putni nomaina cits citu kāša priekšgalā. Bet nakšņot un atpūsties dodas lielos baros, ja iespējams, purvā, kur ir drošāk, jo plēsējiem grūtāk piekļūt.  

Kas vēl apdraud ceļā?

Rudens migrācijas laikā – medības. Latvijā atļauts medīt slokas, dažādas zosis un pīles. Putnu pavasara medības ir aizliegtas visā Eiropas Savienībā. Diemžēl Eiropas dienvidos vēl aizvien milzu problēma migrējošiem putniem ir gadu simtos iesakņojusies mazo dziedātājputnu medību tradīcija. Par tām savulaik Stāstā par Sanmikelu rakstīja Aksels Munte un pat nopirka klinti, kur medīt bija aizliegts un putni varēja patverties.

Medības – jau nelegāli – diemžēl turpinās vēl arvien.

Ornitologs gan atzīst, ka rudens medības no putnu populācijas ekoloģijas viedokļa nav tas trakākais, kas varētu notikt. Pirmā gada laikā lielākā daļa jauno putnu tik un tā iet bojā dažādu iemeslu dēļ. Ir pat bijis pētījums par Engures ezeru, kur medības notiek, un kādu Igaunijas ezeru, kur medības nenotiek. Pētījums apliecinājis, ka izdzīvojušo pīļu daudzumā būtisku atšķirību nav – vai nu daļu no tām rudenī nošauj, vai arī līdz pavasarim tās iet bojā kādā citā veidā. Briesmīgākais ir tas, kas notiek pavasarī, jo no ziemošanas vietām atpakaļ lido veselīgākie, spēcīgākie, gudrākie putni, kuri ir pratuši izdzīvot, un nu viņiem būtu jāturpina sava cilts. Diemžēl Dienvideiropā, lai arī nelegāli, medības joprojām notiek. Piemēram, Maltā, kurai lido pāri un kur arī apstājas atpūsties ļoti daudz putnu. Cilvēki vēl arvien dziedātājputnus šauj, ķer ar līmēm un slazdiem un stāsta, ka nespēj no šā paraduma atteikties, jo tā ir gadsimtiem sena viņu tradicionālā dzīvesveida daļa. Tāpēc to ir tik grūti izskaust. Varbūt to var salīdzināt ar neapslāpējamo vēlmi Latvijā pavasarī piešķilt uguni kūlai? 

Putnu migrācijas ceļi, protams, ved pāri arī Ukrainai, un karš ietekmē putnus un citu dzīvo radību. Arī Kahovkas dambja saspridzināšana ir milzīga ekoloģiska katastrofa, kas atstās sekas vēl daudzus desmitus gadu. Kādā veidā tieši tas ietekmējis migrējošos putnus, vēl skaidras informācijas nav. Tikai pēc tam, kad beigsies karš, varēs saprast, kas īsti notiek. 

Kam mēs esam dienvidi?

Vairākām putnu sugām siltā dienvidu zeme, kur viņi ierodas pavadīt ziemu, esam mēs.

Rudenī no Somijas, Zviedrijas un Krievijas pie mums atlido zīdastes. Bēši putniņi mājas strazda lielumā, kuru raksturīgākās pazīmes, kas jau no attāluma ļauj to atpazīt, – cekuliņš uz galvas un koši dzeltenā josla astes galā.

Parasti tās pulcējas un pārvietojas bariņos, mielojas ar pīlādž­ogām, irbenēm, vilkābeļu augļiem, āboliem – arī tad, kad tie jau krietnu laiku karājušies kokā un paguvuši fermentēties vai, vienkāršāk sakot, ierūgt. Attiecīgi arī putni, gluži tāpat kā cilvēki, kas sadzērušies kārtīgi nenorūgušu alu un vīnu, kādu laiku ir kā noreibuši. Bet ar to viņi labi tiek galā. Mēdz arī uzdziedāt, bet pirms pacelšanās spārnos bars sasaucas ar zvaniņiem līdzīgām skaņām. Daļa aizceļo tālāk uz Lietuvu, bet citas paliek pie mums visu ziemu, ceļojot no vienas vietas uz citu, kur pieejama barība. 

Latvija ir siltās zemes arī ūdens­strazdiem, kas sastopami pie strauju upīšu neaizsalstošiem, krāčainiem posmiem, arī dzirnavu dambjiem un mazajiem hesiem. Lido šurp pāri Baltijas jūrai no Zviedrijas un Norvēģijas, kur ir bargākas ziemas un upītes lielākoties aizsalst. Ūdensstrazdus parasti var sastapt pa vienam. Viņi izskatās ļoti rosīgi un optimistiski ar savu tumšo uzvalciņu, gaisā izslieto astīti un balto lacīti. Pat visaukstākajā dienā bezbailīgi metas ūdenī, ja vien tas nav aizsalis.

Peldēšanai zem ūdens izmanto spārnus, jo starp pirkstiem peldplēvju viņam nav. Var arī pastaigāties pa ūdens apakšu, jo viņam ir putnam netipiski smagi kauli. Kad izdzīvojies pa ūdens apakšu, palēkā pa akmeņiem, pakniksē un uzdzied. 

Arī ziemas žubītes, kas vasarā ļoti reti sastopamas, ziemā pie barotavas var redzēt pat bariņos. Tās ir mūsu lēnīgā un apaļīgā sarkankrūtīša mazākās un smalkākās radinieces ar rūsganu krūtežu un baltu vēderu. Ziemas žubīšu skumīgā dziesma atgādinot zāģēšanu ar rokas zāģi. Paši sarkankrūtīši pie mums gan dzīvo visu gadu, tikai ziemā kļūst biežāk redzami, jo nāk pie cilvēku mītnēm, kur ir lielākas iespējas atrast barību. Arī nenopļautas vietas ar dadžiem, balandām un visu citu, ko mēs saucam par nezālēm, putniem ir īsta ziemas oāze, kur atrast sēklas. Turpretī vietā, kur kārtīgi tiek līdz zemei pļauts zāliens, putniem īsti nav ko meklēt.  

Skaistie caurceļotāji

Lielākā daļa zosu, kas rudenī un pavasarī atpūšas Lubānā un seklajos piejūras ezeros Kaņierī un Engurē, – sējas zoss, baltpieres zoss un arī citas, retākas, sugas – pie mums neligzdo, tikai lielos baros lido cauri. Varam skatīties un priecāties par lielajiem putniem, kādus citkārt neredz, un atcerēties Selmas Lāgerlēvas Nilsa Holgersona brīnumaino ceļojumu. Lielos zosu barus mēs varam redzēt un dzirdēt tikai divreiz gadā – pavasarī, kad tie dodas uz savām ligzdošanas vietām ziemeļos, un rudenī pa ceļam uz ziemošanas vietām. Zemniekiem tie, protams, nepatīk, jo noēd ziemāju laukus. Ornitologs gan teic, ka pie zemnieku pārdzīvojumiem novedusi mūsu lauksaimniecības politika un saimnieciskais piegājiens, kas liek visu pēc iespējas intensificēt, visus laukus apstrādāt. Putniem nepaliek citu variantu, kur atpūsties pēc lidojuma un baroties, – tikai lauki. Lai varētu labāk sadzīvot ar putniem, būtu vajadzīgas vietas, kur tiem netraucēti dabiski baroties, – dabiskās, applūstošās pļavas, mitrāji, seklie lagūnveida ezeri –, tad zosis varētu biedēt projām no sējumiem. Viņas jau nav muļķes un novērtē, ka svaigā, mīkstā labība ir gan garšīgāka, gan barojošāka par to, ko var atrast dabā. 

Izmantota sugu enciklopēdija latvijasdaba.lv un Lāša Svensona, Kiliana Malernija, Dana Seterstrema Putnu noteicējs. Eiropas un Vidusjūras reģiona putnu noteikšana dabā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.