Vakse, Ķezbere, Ozoliņa un Latkovska atklāti par dzīvi pēc biznesa beigām

Drosme apstāties, nevis turpināt

INESE VAKSE un zīmols Amoralle likās nedalāmi, tik sievišķīgi un jutekliski, savijušies rokrokā, taču pēc 17 gadu kopābūšanas Inese gatava doties tālāk ar Amoralle savā sirdī. «Ja jūti, ka viss ir izdarīts, un tomēr nekas vairs nenotiek, atļauj sev apstāties. Ne tāpēc, ka esi zaudējusi, bet tāpēc, ka esi izaugusi.» Uzņēmums pārtrauca darbību 2025. gada oktobrī.

Ko dara šobrīd? «Tuvākajā nākotnē es gribu veltīt laiku kam citam – savai balsij, savām domām, savam ritmam. Man ir ideja savā Instagram kontā @inese.amoralle parādīt, kas notiek ar sievieti, kura aizver savu 17 gadus veidoto luksusa zīmolu. Nevis kā biznesa stāstu, bet kā sievišķības pieredzi – ko nozīmē atlaist, pārvērsties, nebaidīties kļūt tukšai, lai atkal kļūtu pilna. Tā nebūs sāpju hronika, drīzāk – atklāts ceļojums par to, kā sieviete atrod sevi ārpus visa, ko viņa ir radījusi. Kas notiek, kad beidzot vari būt nevis zīmola seja, bet vienkārši pati.»

Iespējams, esi redzējusi video – stāv Inese baltā kleitā zem lietussarga, kam virsū līst melna krāsa, un viņa saka: «Zīmols Amoralle beidz savu darbību.» Vai zināji, ka

savulaik ideja par Amoralle radās pavisam nejauši ballītē, kur kāds izmeta frāzi: Rīgā nav neviena laba zeķu veikala?

Tajā brīdī Inesē aizdegās dzirksts. «Pirmo veikalu iekārtoju radoši un ļoti taupīgi, katru detaļu pārdomājot pati. Sākumā bijām tikai divatā: es un pārdevēja. Drīz pievienojās mana mamma, vēlāk arī māsa.» No mazā sapņa par zeķēm Amoralle izauga par starptautiski atpazīstamu zīmolu ar savu rokrakstu un sievišķības filozofiju. «Amoralle bija vairāk nekā drēbes. Tā bija sajūta. Saruna starp sievieti un viņas patieso būtību,» rakstīja Inese savā atvadu vēstulē.

Pirmais publiskais trauksmes zvans atskanēja jau jūnijā, kad tika aizvērts veikals Rīgā – viņa ticēja, ka spēs atrast jaunu elpu un ka no tā visa var piedzimt kaut kas cits, atšķirīgs, bet joprojām dzīvs… Taču jau pēc vairākiem mēnešiem nācās atzīt, ka vairs nevar turpināt: «Varbūt tieši tas ir visdziļākais mīlestības žests. Ļaut aiziet tam, ko esi radījis no sirds. Bez rūgtuma. Tikai ar pateicību.» Šodien Inese atzīst, ka lēmums nenāca viegli. Patiesībā – tas brieda ilgi. Ne mēnešus, bet gadus.

«Es cīnījos par šo zīmolu, par to, kas man bija vairāk nekā bizness, – tas bija mans dzīves darbs, mans iekšējais pasaules modelis, kurā bija ielikta visa sirds.

Pirms pieņemt tik radikālu soli, es izmēģināju visu iespējamo: izveidoju zīmolu OneDay, attīstīju eksportu, tiešsaistes pārdošanu. Katrs mēģinājums bija kā jauna cerība – varbūt tieši šis strādās, bet ar katru gadu kļuva arvien skaidrāks, ka realitāte ir pārāk smaga, – nodokļi, izmaksas, nenoteiktība… Vienā brīdī sapratu, ka šī vairs nav cīņa par augšanu, bet par izdzīvošanu. Atceros kādu vakaru, kad sēdēju Amoralle salonā pēc darba. Viss bija kluss. Tikai auduma čaukstēšana, gaismas atspīdums uz spoguļa un mans elpas ritms. Skatījos uz kleitām un domāju – cik daudz sieviešu stāstu tās ir piedzīvojušas, cik daudz sapņu, smaržu, kustību. Tajā brīdī manī kaut kas pavisam klusi pateica: «Ir laiks.» Es sapratu – reizēm drosme nozīmē nevis turpināt, bet apstāties. Tas nebija vienkārši. Bija asaras. Bija klusas sarunas ar komandu, ar cilvēkiem, kas bija ar mani daudzus gadus. Mēs raudājām un smējāmies reizē.

Tas bija kā atvadīties no kaut kā, kas tevī dzīvojis tik ilgi, ka tu pat nezini, kur beidzas tu un kur sākas tas.

Bet tajā visā bija arī skaistums. Kad vasarā aizvēru veikala durvis pēdējo reizi, tās šķita tik smagas kā nekad. Tajā mirklī gaisā bija gan sāpes, gan pateicība. Un tad – klusums. Aizvēru acis un sajutu, ka viss būs labi. Es sapratu, ka Amoralle var pastāvēt arī bez sienām, bez vitrīnām. Tā ir sajūta, nevis vieta. Tas ir stāsts, kas dzīvo tur, kur ir sievietes, kas joprojām tic skaistumam – klusam, stipram, iekšējam skaistumam.»

Inesei ir doma pārdot ražotni kopā ar OneDay zīmolu, interneta veikalu un tā Instagram kontu. «Tā ir vesela strādājoša sistēma, kurai vienkārši nepieciešams jauns enerģijas vilnis un cilvēks, kurš grib un var iet tālāk. Es uz to skatos bez drāmas. Ir sajūta, ka manējais stāsts šajā formā ir noslēdzies, un tagad tas var piedzimt no jauna citās rokās.» Uz jautājumu, ko Inese novēl citām uzņēmējām, viņa saka: «Ja vēl ir kaut mazākā dzirksts, turpini! Meklē, maini, riskē, ej cauri visam. Tas tevi pārvērtīs. Tā ir skola, kurā iemācies ne tikai vadīt uzņēmumu, bet arī sevi. Bet, ja jūti, ka viss ir izdarīts, un tomēr nekas vairs nenotiek, atļauj sev apstāties. Aizvērt var būt tikpat drosmīgi kā turpināt. Tas ir kā aizvērt durvis un pateikt paldies.»

Man ir jauns dzīves posms

IVONNA ĶEZBERE 21 gadu vadīja ceļojumu aģentūru Spāre, bet pirms vairākiem gadiem viņai sākās pavisam cits dzīves posms. «Es gribu iedrošināt sievietes atļauties mainīt savu dzīvi! Ir svarīgi būt elastīgām un dzīvot līdzi laikam.» Uzņēmums beidza pastāvēt 2020. gadā.

Ko dara šobrīd? Ivonna strādā kā geštaltpraktiķe, studē 5. kursā Rīgas Geštalta institūtā, kā arī maģistrantūrā Daugavpils Universitātē. Jau 18 gadu darbojas biedrībā Līdere un ir mentore jaunajām uzņēmējām, kā arī ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedre un pārstāve Azerbaidžānā, lai palīdzētu uzņēmējiem ar biznesa kontaktiem.

Ivonna ir pārdevusi vairākus savus uzņēmumus, un varētu šķist, ka viņa ir pieradusi piedzīvot beigas un jaunu sākumu un pārmaiņas viņu nebiedē, taču, izrādās, arī pēc tā visa var piedzīvot šoku un neziņu par rītdienu. Viņa ar smaidu atceras, kā 1996. gadā pilnīgi nejauši uzsākusi pirmo biznesu. «Man bija juridiskā izglītība, bet pilnīgi nekādas nojēgas par biznesu, turklāt tobrīd atrados bērna kopšanas atvaļinājumā… Mana mamma strādāja par tulci Latvijas-Zviedrijas kopuzņēmumā, kas pārdeva autoriepas. Uzņēmumā notika pārmaiņas, mammai kā zviedru valodas zinātājai lūdza atrast kādu Latvijā, kurš būtu ieinteresēts pārņemt uzņēmuma vadību, un man pēkšņi ienāca prātā – kāpēc ne es?!» smejas Ivonna. Bizness ar riepu pārdošanu izrādījās ļoti veiksmīgs, pēc laika tas tika papildināts vēl ar servisa pakalpojumiem, un tikai tad, kad tirgū ap 2000. gadu parādījās arvien vairāk konkurentu, Ivonna izlēma uzņēmumu pārdot.

Viņa gribēja piepildīt sapni par skaistumkopšanas salonu, tāpēc atvēra to tieši Vecrīgas sirdī. «Bet pēc gada sapratu, ka salons ātri jāver ciet, kamēr neesmu iegrūdusi visu naudu neejošā uzņēmumā.» Vēl tajā laikā, kad veiksmīgi attīstījās riepu bizness, investīciju nolūkos tika iegādāta zeme un veca ēka – tā tika pārbūvēta par viesnīcu un līdzās uzbūvēts viens no pirmajiem boulinga centriem Latvijā – Spāre. «Abi bija veiksmīgi, taču pēc 2008. gada krīzes izlēmu tos pārdot. Paralēli jau biju izveidojusi ceļojumu aģentūru Spāre, kas likās loģisks turpinājums viesnīcas biznesam…» pasmaida Ivonna. Viņas tūrfirma sāka biznesu arī Azerbaidžānā, piedāvājot ceļojumu tūres uz Eiropu, lidojumus ar privātajām lidmašīnām. «Man ļoti patika mans darbs! Es neko savā dzīvē negrasījos mainīt.

Tāpēc brīdī, kad 2020. gadā sākās pandēmija un vienā dienā tika aizvērtas robežas, man bija reāls šoks!

Likās, ka ir notikusi katastrofa, taču, ar šodienas acīm skatoties, – man tas viss nāca par labu. Tikai vēlāk aptvēru, ka patiesībā biju tuvu izdegšanai, jo man tik ļoti patika mans darbs, ka strādāju visu laiku. Es pati nebūtu aizgājusi no tūrisma nozares, taču pēc tam sapratu, ka vairs negribu reanimēt veco, bet doties uz priekšu. Tā kā mani vienmēr ļoti interesējusi psiholoģija, bet savas aizņemtības dēļ nekad nevarēju atlicināt tai laiku, jo vismaz pusgadu biju ārpus Latvijas, nolēmu sākt atkal studēt. Uzskatu, ka mācīties var jebkurā vecumā. Kad iestājos Daugavpils Universitātē psiholoģijas bakalaura programmā, man bija tuvu piecdesmit. Tagad, studējot maģistrantūrā, redzu iespējas, kā izmantot iegūtās zināšanas jauno uzņēmēju apmācībām ne tikai Latvijā.

Atskatoties redzu, ka biju apstājusies, nebija izaugsmes. Toties tagad jūtu svaigu gaisu, esmu ieguvusi otru elpu!»

Lai gan Ivonnai ir pieredze uzņēmumu pārdošanā, Spāri viņa tomēr nepārdeva – izteikto piedāvājumu noraidīja, jo saprata, ka bizness balstījies uz viņas personību, līdz ar to pārdotu vien burbuli, tukšu gaisu. Uz papīra uzņēmums vēl pastāv, taču atgriezties tajā Ivonna vairs neplāno. «Man ir sācies jauns dzīves posms!»

Kūku karaliene ar Napoleona plāniem

AMANDA OZOLIŅA savu uzņēmējdarbību sāka kā mājražotāja – cepa kūkas citu pēc citas un desmit gadu laikā uzcepa veiksmīgu uzņēmumu Kūkas gardas ar 15 cilvēku komandu. Lēmumam pārdot savu biznesu viņa brieda pāris gadu. «Kurš ir teicis, ka tu nevari vērt vaļā nākamo uzņēmumu un mēģināt vēlreiz, bet citādi?» Amanda uzņēmumu pārdeva 2024. gadā.

Ko dara šobrīd?

Pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši, ka Amandai nav vēl pat 30 gadu, jo aiz muguras ir ievērojama biznesa pieredze. Jaunībā bijusi sporta meistare daiļlēkšanā ūdens akrobātikā, bet pēc traumas sapratusi, ka vēlas dzīvē darīt kaut ko citu. 11. klasē viņai dzimusi ideja par kūku cepšanu, un ģimene jauno mājražotāju ļoti atbalstīja arī laikā, kad mācījusies augstskolā klātienē. Kūku cepšanu Amanda apguva pašmācības ceļā un dažādās meistarklasēs Latvijā, online kursos un vebināros pie dažādiem krievu, itāļu un franču meistariem. Atvēra savu pirmo studiju. Komandai paplašinoties, Amanda kūkas cepa aizvien mazāk, vairāk nodarbojās ar vadību, administratīvām lietām un mārketingu… Līdz lēmumam pārdot savu uzņēmumu Amanda nogāja garu ceļu. «Sākotnēji nogurumā jokoju un izmetu frāzes, ka visu pārdošu un braukšu prom. Mani visu laiku nepameta sajūta, ka netieku galā, nemāku būt vadītāja, nespēju novilkt robežu, turpinu pati skriet un darīt. Pieņēmu arī darbā divas vadītājas, bet tas nemazināja ikdienas stresu, ko rada uzņēmuma vadīšana. 

Prasīju padomu mentoriem, psihologiem, mēģināju saprast problēmas sakni, līdz aptvēru – lai mainītu situāciju, man ir jāmainās pašai. Es, protams, varu iemācīties citu vadības stilu, bet jautājums – vai es gribu sevi lauzt? Nē! Es joprojām vēlos būt maigā, cilvēkus mīlošā Amanda! Tāpēc – tā nav padošanās, bet izvēle! Tā es pirms trim gadiem nonācu pie lēmuma, ka vēlos pārdot savu uzņēmumu. No konsultantiem uzzināju, ka pārdot ir iespējams, bet vispirms viss ir jāsakārto pa plauktiņiem.

Sāku stāstīt apkārtējiem – ģimenei, draugiem… Tad sākās vētra!

Jo visiem bija viedoklis. Kādam likās, ka padodos. Kādam – ka nezinu, ko daru. Visgrūtāk, šķiet, to bija pieņemt maniem tuvākajiem cilvēkiem. Daudziem pirmais jautājums bija – bet ko tu tagad darīsi?! Visiem likās, ka Amanda – tā ir konditoreja, lai gan es paralēli biju būvējusi dažādus biznesa virzienus: izdevusi divas grāmatas, novadījusi 50 meistarklases un man ir 20 000 studentu, turklāt arī interneta veikals, un ka es atsakos tikai no viena biznesa.

Sāku meklēt cilvēku, kam pārdot uzņēmumu, uzticēt savu dārgumu, savu bērnu. Apzinājos uzņēmuma vērtību, zināju atbildes uz visiem jautājumiem, bet pēkšņi nokļuvu lūdzēja lomā. Tas bija ļoti grūti! Jau atkal bija simtiem viedokļu: aha, viss ir tik slikti, ka jāpārdod uzņēmums; nu skaidrs, uzņēmums bankrotē, tāpēc gribi pārdot! Un tad es satiku Diānu – ārkārtīgi enerģisku cilvēku, kas kļuva par Kūkas gardas jauno īpašnieci, un uzvārdu līdzība bija tikai viena no daudzajām sakritībām mūsu ceļā. Viņai ir tās īpašības, kā man trūka, un tagad zinu, cik ļoti svarīgs ir skats no malas.

Izrādās, atmetot lieko, uzņēmums var ļoti labi pelnīt.

Savu lēmumu ne reizi neesmu nožēlojusi. Man bija nenormāls darba apjoms, vienlaikus tā bija izaicinājumu un piedzīvojumu pilna dzīve – sulīga un koša! Šobrīd tā ir tik krāsaina un interesanta, cik pati to izkrāšņoju, un reizēm ir garlaicīgi. Toties varu atvēlēt laiku citām prioritātēm. Es piepildīju savu sapni – pārziemoju sešus mēnešus Kanāriju salās, pārizdevu savu pirmo grāmatu un beidzot uzsākām mājas renovāciju, ko atlikām vairāk nekā piecus gadus. Bet pats galvenais – kādu dienu pamodos ar domu, kas agrāk šķita neiespējama: esmu gatava mazulim (Amanda šobrīd gaida bērniņu – aut.). Pārdevu arī internetveikalu rozaa.lv, kas piedāvā konditorejas premium klases izejvielas.

Šobrīd mana dzīve ir apgriezusies par 180 grādiem! No rīta lielākoties esmu kādā treniņā, darbam veltu 2 līdz 4 stundas dienā, toties pelnu divtik. Paziņas un draugi bija pieraduši, ka agrāk vienmēr biju aizņemta, bet tagad atbildu – man ir visas pasaules laiks! Taču pats galvenais – es atkal izbaudu kūku cepšanu! Nodrošinot ražošanas procesā klientiem 200 kūkas nedēļā, to vairs nespēju izbaudīt. Kopumā esmu ļoti pateicīga savai pieredzei, taču tagad zinu, ko darītu citādi un ko negribētu vairs darīt. Šobrīd gribu darboties viena, taču nezinu, kā būs nākotnē. Jo es aizvien esmu cilvēks ar Napoleona plāniem – uz izaugsmi tendēta! Labāk metīšos pasaules okeānā, nekā būšu princese dīķī.»

Nevajag pieķerties lietām!

INGA LATKOVSKA 25 gadus vadīja savu PR aģentūru, no tiem pēdējos desmit – kopā ar partneri. Pamazām piezagās dažādas pārdomas, bija arī pagurums. «Lai arī biznesa vadības procesā man patīk pilnīgi viss – plānošana, idejas, menedžments, komandas attiecības, uzvaras, neveiksmes, – likās, ka pietiek un ir īstais brīdis fokusēties uz citām lietām.» Uzņēmumu 2021. gadā pārdeva partnerim.

Ko dara šobrīd?

Gandrīz 20 gadu, arī laikā, kad vadīja savu biznesu, Inga ir bijusi lektore Latvijas Universitātē. Pēdējos gados LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē (ESZF) ir vēlētā lektora amatā, turklāt viņa atkal ir studenta statusā – rit otrais ļoti aktīvais doktorantūras gads. Kopš šā gada rudens viņa ir arī LU ESZF komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas direktore. «Jaunie pienākumi ir izaicinoši. Man ir idejas, ko vēlos realizēt, taču akadēmiskā vidē tas nav tik vienkārši – prasa gan laiku, gan pacietību.» Inga konsultē atsevišķus klientus komunikācijas jautājumos. «Pēc 30 gadiem biznesā mani velk komunikācijas darbs. Nekur tālu no tā netieku.»

«Laikā, kad uzsāku savu biznesu, nodibināt aģentūru bija salīdzinoši vienkārši. Nebija konkurences, nevienam īsti nebija zināšanu par to, kas tas PR un komunikācija ir. Bet bija ļoti lielas iespējas! Tās vienkārši vajadzēja izmantot. 1995. gadā mani abi dēli bija mazliet paaugušies, un īsti vairs nebija iespējams atgriezties darbā Latvijas Radio, kur strādāju pirms aiziešanas dekrēta atvaļinājumā. Toties bija pieredze žurnālistikā un menedžmentā. Un tad, dažādu apstākļu mudināta, es nodibināju aģentūru. Liela loma te bija manam vīram, kurš vienmēr man ir ticējis, bet arī nozīmīga bija Jura Ulmaņa un Viktora Kulberga loma. Juris tolaik bija jauns ideju pārņemts latvietis, kurš pārcēlās uz dzīvi Latvijā un vadīja Motorola Baltijas pārstāvniecību, un kam vajadzēja biznesā komunikācijas komponenti. Viktors Kulbergs savukārt bija VW un Audi dīlera centra Auto Rīga vadībā, un abi ar Edgaru Skulti mani uzaicināja sadarboties. Divi klienti uz līdzenas vietas, un tā lieta iesākās. Bija ļoti interesanti un izaicinoši! Izmantoju katru iespēju gan Audi, gan Motorola apmācībās – tolaik Baltija bija interesants reģions, un resursi reģiona izglītošanā netika taupīti. Soli pa solim, palielinot komandu, paplašinot kompetenci un klientu loku, aģentūra veidojās un attīstījās. Veidojās arī mani kontakti, kas nenoliedzami ir katra komunikācijas speciālista pievienotā vērtība. Ir, protams, bijuši arī grūti brīži, bet kaut kā man ir paveicies tikt tam visam pāri. Vienmēr esmu jutusi ģimenes un kolēģu atbalstu.

Lēmums par pārdošanu brieda apmēram divus gadus – tas bija subjektīvu un objektīvu apstākļu kopums.

Ar aģentūras partneri kopā nostrādājām 10 gadu, bet diemžēl mums ne vienmēr saskanēja domas par virzību. Domāju, ka biju situācijā, kādā ir daudzi, kas pēc ilgas vienvaldības, kad pats visu lem un par visu atbildi, īsti nav gatavi to dalīt ar otru. Iespējams, ka lielos uzņēmumos tas ir citādi, bet komunikācijas biznesā, kas ir ļoti personisks, individualizēts un zināmā mērā pat intīms, personībai un biznesa domāšanai ir milzīga loma. Aģentūra veidojas pēc aģentūras vadības ģīmja un līdzības, un, ja tā seja nav simetriska, tas agri vai vēlu rada izaicinājumus. No otras puses, pārdomu laiks sakrita ar zināmu pagurumu. Nedomāju, ka tā bija tagad tik modernā izdegšana, drīzāk zināma vienaldzība vai apātija pārstrādāšanās rezultātā. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Priecājos, ka tajā brīdī padomāju par sevi. Partneris bija gatavs izpirkt manu daļu, atlika vienoties par detaļām. Lai nodrošinātu pēctecību klientu apkalpošanā, vienojāmies par sadarbību pie atsevišķiem projektiem – stratēģiskā konsultanta statusā nostrādāju vēl četrus gadus pēc uzņēmuma pārdošanas. Šodien es tā nedarītu. Tāda savā ego balstīta sajūta, ka bez tevis būs grūti, ir ilūzija.

Tas vairs nav tavs bizness, un tev par to nav jādomā! Kā budismā – nevajag pieķerties lietām.  

Pārdomu par to, ko nu darīt tālāk, man nebija. Apzinājos, ka man gan ir laba pozīcija Latvijas Universitātē, gan klienti joprojām aicināja konsultēt. Abas lietas turpinu. Protams, pēc pārdošanas sākumā bija tā sajūta, ka viena roka nogriezta, bet diezgan ātri pārgāja. Šis laiks arī sakrita ar mazbērnu ienākšanu ģimenē, varēju un joprojām varu vairāk laika veltīt atbalstam dēlu ģimenēm. Mans lielākais izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp vēlmēm, pašizpausmes ambīcijām un realitāti. Laika noteikti ir vairāk, nekā savulaik biznesā, kad faktiski nevar atslēgties ne mirkli. LU docētājiem ir garš vasaras atvaļinājums, ko pirmo reizi šovasar tā pa īstam izbaudīju, samazinot darba aktivitāti līdz minimumam. Bet tagad – atkal jaunos darbos un jaunos pienākumos!»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.