Rīga +11°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latviešu mītiskā domāšana
Ir mammas, kuras pirms mazuļa piedzimšanas nepērk ne ratus, ne drēbītes, lai nepiesauktu nelaimi, un tāpat ir mammas, kas nekad neliek sava bērna fotogrāfijas internetā. Psihoterapeite Dace Caica uzskata, ka šādu domāšanas veidu lielā mērā ietekmē latviešu mentalitāte un ticējumi, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē. «Bieži saskaros ar jaunām mammām, kas kaut ko dara vienkārši tāpēc, ka tā darīja viņas mamma un vecmāmiņa, un tā apzināti vai neapzināti daudz ko pārņemam no iepriekšējām paaudzēm.
Arī fotogrāfiju publicēšanu internetā ietekmē daudz neapzināta un neizskaidrota, tajā ir daudz māņticības – ka kāds uzliks ļaunu aci, noskaudīs.
Nerādot savu bērnu citiem, mamma viņu it kā sargā, taču mana hipotēze ir, ka šī sargāšana vienkārši latviešiem ir asinīs. Citu tautu pārstāvji taču tā nedara, piemēram, krievu tautības mammām nav šādu ticējumu, arī Anglijas karaļpāris bija publiski redzams ar tikko dzimušu mazuli, kuru fotografēja tūkstošiem cilvēku. Latviešiem ir teiciens Sargi sevi, un Dievs tevi sargās!. Iespējams, šim visam ir kāds pamats, taču, manuprāt, tā ir katra cilvēka paša brīva izvēle – publicēt bērna bildes internetā vai ne. Vai kāds, skatoties uz bildi, tiešām kaut ko enerģētiski var nodarīt mazulim un ģimenei, neņemos spriest. Taču domāju, ka notiek tas, kam vecāki tic. Ja mamma tic, ka, ieraugot internetā bērna acis, kāds svešinieks viņam var nodarīt ļaunu, varbūt tā arī notiek, taču to nevaru noteikti apgalvot,» atzīst psihoterapeite.
Digitālie imigranti
Ir mammas, kuras psihoterapeite Dace Caica dēvē par t. s. digitālajiem imigrantiem, – lai gan viņas ir gados jaunas, tomēr nav pieradušas dzīvot divās paralēlās pasaulēs: reālajā un virtuālajā vidē. Savukārt jaunieši un gados jaunākās mammas lielu daļu laika pavada telefonā vai planšetē, viņas ātri fotografē un ātri raksta, tikai bieži ļoti virspusēji. Viņas mēdz nepārtraukti atskaitīties – redz, ko ēdu, redz, ko dzeru, redz, ko piedzīvoju. Dace Caica skaidro: «Šī virtuālā dzīve ir mūsu laikmeta iezīme, es to nesauktu par atkarību, drīzāk iekšēju dvēseles deficītu, kas šādi tiek kompensēts. Lai gan sociālās saziņas tīklos sastopamas dažādu vecumu mammas, esmu novērojusi, ka sevišķi aktīvi savu bērnu foto internetā ievieto 18 un 19 gadus vecās mammas, kuru bērnus realitātē ļoti bieži audzina vecmāmiņas. Tad viņas liek bildes ar sevi un smaidīgu bērnu, bučo viņu, svin dzimšanas dienas, bet patiesībā ikdienā savam bērnam nemaz nav līdzās.
Caur sociālās saziņas tīkliem viņas mēģina pozicionēt sevi kā rūpīgas un gādīgas mammas, kas tomēr ir tālu no patiesības.
Daudzām mammām, kuras pa īstam ir kopā ar bērniem, tas nav vajadzīgs, tomēr to nevar viennozīmīgi apgalvot. Jo bildes internetā liek gan tās, kurām dzīvē viss ir kārtībā, gan tās, kurām iet ne sevišķi labi. Manuprāt, jauno māmiņu dzīvošanās pa sociālās saziņas tīkliem ir arī stāsts par vientulību. Esot mājās ar bērniņu, kļūst vientuļi, bet internetā var gūt kopības izjūtu. Sociālās saziņas tīkli ir ērtas durvis pie citiem cilvēkiem, jo, publicējot bildes, komentējot un sarakstoties, var saņemt atgriezenisko saiti. Tās, kuras uzskata, ka būt sociālās saziņas tīklos ir banāli un muļķīgi, it kā vērtē sevi augstāk, bet aiz šīm durvīm paliek vientuļas.»
Īstais/neīstais paštēls
Līdz ar interneta un sociālās saziņas tīklu ienākšanu cilvēki kļuvuši ļoti publiski un atvērti, ļaujot katram ielūkoties savā privātajā dzīvē, tomēr vienlaikus arī melīgi un bezpersoniski, jo bieži internetā tiek rādīts un uzturēts tikai tēls, kuram ar reālo dzīvi maz sakara. Redz, cik man skaista meita! Mans dēls dzied populārā grupā! Varu atļauties paēst restorānā! Esmu veiksmīga un laimīga, un man viss notiek! Pārējie skatās un, sevišķi jaunieši, krīt depresijā, fotogrāfijās redzēdami, kā vienaudži ballējas, daudz kur iet, daudz ko dara, bet ko es? Jaunā mamma skatās uz citu mammu un pārdzīvo: man nav naudas, draugi mani aizmirsuši, bērns raud un neguļ, man ir riepa uz vēdera un celulīts. Un man dzīvē nekas nenotiek! Tāpēc labi, ja mammai piemīt kritiskā domāšana vai viņa labi zina: aha, te tu sēdi skaistā restorānā, bet es zinu, ka patiesībā tev vīrs dzer un tu arī raudi.
Vienmēr vērts paturēt prātā, ka sociālās saziņas tīklos bieži redzams neīstais paštēls, bet dzīvē katram ir gan labi, gan ne tik labi notikumi.
«Regulāru fotogrāfiju publiskošanu saistu ar vēlmi apliecināties. Bieži vien sieviete sociālās saziņas tīklā ieliek nevis savu vai bērna bildi, bet, piemēram, pašas sakonservētu dārzeņu burciņas. Skaisti, bet kālab? Ko viņa ar to grib pateikt? Vai viņa aicina ciemos? Vai saka: paskatieties, kāda es esmu saimniece! Vai jums ir tādas burciņas? Manuprāt, tā ir tāda vienvirziena dižošanās, par ko nav skaidrs, ko labu tā dod. Neesmu redzējusi līdzsvaru, ka mamma publiskotu gan labās, gan ne tik labās bildes. Piemēram, te mēs ar mazo priecājamies rotaļu laukumā, bet te es pārgurusi un varbūt noraudājusies, jo vairākas stundas nespēju mazo iemidzināt. Man nav laimējies satikt tik atklātus cilvēkus, parasti redzu tikai sevis pozicionēšanu. Taču tas noteikti nav slikti, sevišķi, ja var iedvesmot citas mammas vai pēc bērna piedzimšanas uzsākts savs bizness, ko mamma skaisti reklamē internetā. Bet tas jau ir mazliet cits stāsts.»
Kur ņemt like?
Varbūt mammām, kas nerāda bērnu un neliek viņa bildes internetā, nav, ko teikt? Varbūt viņas tikai aizbildinās, ka tā ir muļķīga laika notriekšana un ka viņām tam vienkārši nav laika? Bet varbūt zem tā slēpjas mazvērtības komplekss: ko tad es? Vai varbūt kauns? Kā uzskata Dace Caica, ko parādīt citiem, var atrast vienmēr, un vienmēr būs kāds, kuru tas arī interesēs.
Psihoterapeites novērojumi liecina, ka daudzām jaunajām māmiņām ir tik piesātināta dzīve, ka nav ne laika, ne vēlmes kaut ko bildēt un rādīt citiem!
«Domāju, ka ar tām mammām, kuras nerāda savus bērnus sociālās saziņas tīklos, viss ir kārtībā – pagrabā ir glītas dārzeņu burciņas, ir laimīgi bērni, tikai mēs par viņām mazāk zinām. Daudzām ir interesantākas lietas, ko darīt, nekā atrādīt savu dzīvi sociālās saziņas tīklos. Kādai to darīt traucē latviskā māņticība, bet daļai pietiek atzinības tāpat un viņai nevajag like no apkārtējiem. Savu like viņa saņem no sava vīra, bērniem, savas mammas, kura pasaka: nebiju gaidījusi, ka būsi saviem bērniem tik forša mamma.»
Ar pliku dupsi feisbukā
Privāto bilžu izlikšana publiskajā telpā mazliet ir kā svešinieku ievešana savā istabā. Publicējot bildes internetā, reti kura mamma aizdomājas, ka tās redzēs arī cilvēki, kuri nav draugu lokā, arī pilnīgi sveši cilvēki, nemaz nerunājot par gadījumiem, kad bildes tiek nozagtas un ļaunprātīgi izmantotas. Otrs diskutablais jautājums ir par bildēs redzamo – mazs bērns nespēj mammai pateikt, ka nevēlas, lai internetā liek bildes, kurās viņš redzams pliks, ar netīru muti vai sēžot uz podiņa. Tā būtībā ir emocionāla vardarbība pret bērnu, kurš pats nevar sevi aizsargāt. Tāpēc vecākiem vajadzētu būt tālredzīgiem un internetā ievietot tikai tādas bildes, ar kurām arī bērns pats būtu mierā. Vairumam jau paaugušos bērnu, sevišķi pusaudžu vecumā, nepatīk savas bērnības bildes, ko vecāki salikuši sociālās saziņas tīklos, un viņi vēlas, lai tās izdzēš. Tāpēc vienmēr būtu vērts padomāt par savu un sava bērna privātumu, uzskata Dace Caica, atzīstot: «Fotogrāfiju publicēšana sociālās saziņas tīklos nav ne laba, ne slikta, tikai reizēm varbūt muļķīga.
Pirms publiskot savu un bērna dzīvi, manuprāt, vajadzētu saprast, ko mamma ar to vēlas pateikt un kam tieši bilde ir domāta? Ko tas viņai dod?
Aiz šīm atbildēm slēpjas nākamie būtiskie jautājumi: kā dzīvoju pati, ko vēlos īstenībā, pēc kā skumstu un ilgojos? Kas viņu satrauc un kas biedē? Vai viņu satrauc, ka esmu trūcīgāka nekā citas ģimenes, tāpēc sapucēju bērnu un lieku fotogrāfijas sociālās saziņas tīklos? Jo mamma caur šīm fotogrāfijām pozicionē sevi – tas ir stāsts arī par viņas dzīvi, viens no instrumentiem, kā parādīt sevi citu acīs. Un tajā nav nekā slikta vai nosodāma, ja vien mamma saprot, ko un kāpēc viņa internetā publicē, un dara to apzināti.»
