Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Rita Aksenoka vairāk nekā 30 gadus nostrādājusi par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Viņas dēli labdabīgi smejas, ka par darba mūžā piedzīvoto māte varētu uzrakstīt Latvijas kriminālistikas vēstures grāmatu. Tāda nodoma Aksenokai nav, taču viņa labprāt stāsta par pieredzi, saistītu ar krimināllietām, to atklāšanu, izmeklēšanu, arī neveiksmēm. «Ir noziegumi, kas mūsdienās vairs nav aktuāli, taču netrūkst tādu, kas tika pastrādāti pirms gadiem simts, tiek pastrādāti šodien un būs vēl pēc simt gadiem.
Tas attiecas arī uz tiem noziegumiem, kuros kā aizmetnis ir cilvēku, galvenokārt sieviešu, lētticība, paļaušanās. Tie nereti beidzas ar to, ka labticīgā persona vispirms tiek izsludināta par bezvēsts pazudušu, bet pēc tam atklājas, ka zaudējusi dzīvību slepkavības rezultātā. Pašas pieredze man saka tā:
ja cilvēks ir bezvēsts pazudis, parasti viņu atrod mirušu vai nu dabīgā, vai arī vardarbīgā nāvē.
Lieliski, ja nepiepildās ne viens, ne otrs,» pauž pensionētā izmeklētāja. Aksenokai palikusi atmiņā kāda krimināllieta pirms vairāk nekā 40 gadiem, kas masu medijos netika atspoguļota, līdz ar to neguva rezonansi, taču ir pieskaitāma minētajai noziegumu grupai.
Vēsturiski iekodētās negantības?
Tā bija noziegumu sērija – četras epizodes, kas notika 1977. un 1978. gadā Jēkabpils apkārtnē, arī Zasas ciematā. 1956. gadā dzimušais Edgars Griķupels 1977. gada pavasarī bija atgriezies mājās no dienesta armijā, svaigi apprecējies un sācis strādāt par smagās automašīnas šoferi Zasas padomju saimniecībā. Mašīnas, ko viņš izmantoja, bija divas: ZIL-133 un GAZ-52. Pirms armijas Edgars bija mācījies Ogres 32. profesionāli tehniskajā skolā, kuras mācībspēki raksturojumā Griķupelam bija veltījuši neglaimojošus vārdus, piemēram, nedisciplinēts, nežēlīgs, nemācās. Lai kā tur arī būtu, ne administratīvu pārkāpumu, ne kriminālnoziegumu viņam iepriekš nebija. Arī kā šoferis Edgars nebija izdarījis neko sodāmu.
«Jebkurš cilvēks sevī slēpj saīsinātu visas cilvēces vēsturi, arī tur it bieži sastopamo anticilvēciskumu – slepkavošanas, izvarošanas, spīdzināšanas u. c. vardarbības izpausmes. Lielākajam vairumam cilvēku, protams, palaimējas dzīvi nodzīvot tā, ka vēsturiski iekodētās negantības viņu mūžā nekad nav aktualizējušās,» atzinis Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Vilks grāmatā Grūtupa fenomens. Darba autors šos vārdus veltījis seksuālajam maniakam Staņislavam Rogoļevam, par kuru runāts un rakstīts vairāk, nekā vajadzīgs. Šī pati doma precīzi attiecināma arī uz Edgaru Griķupelu.
Nez vai tās tiešām bija vēsturiski iekodētās negantības, taču jaunais cilvēks alka piedzīvojumu un asu izjūtu – saistītu ar pretējo dzimumu. Bija pienācis 1977. gada septembris, un Edgars, braukdams smagajā mašīnā, uz ceļa pamanīja 15 gadu vecu meiteni, kas devās mājup no skolas. Viņš piebremzēja, apstājās un gājēju laipni uzrunāja, piedāvādams aizvest. Uzņēmis meiteni mašīnā un nedaudz pabraucis, Griķupels piedāvāja stāties dzimumsakaros.
«Meitene atteicās, bet tas neatturēja vīrieti veikt netiklas darbības. Laimīgā kārtā upurim izdevās izrauties un aizbēgt.
Viņa palika dzīva, turklāt tika ziņots milicijai,» stāsta Rita Aksenoka.
Tā no četrām epizodēm, par kurām 1978. gadā tiesāja Edgaru Griķupelu, bija pirmā. Patiesībā epizožu bijis vairāk; pārējās, cerams, bez tik nopietnām sekām, taču ziņots tika vien par četrām.
Reizi mēnesī pa noziegumam
Otrā epizode notika 1977. gada novembrī. «Griķupels smagajā mašīnā brauca gar Zasas ciema pieturu un pamanīja cilvēkus, kuri gaidīja autobusu. Tur stāvēja arī kāda 1935. gadā dzimusi sieviete kopā ar savu brāli. Griķupels brāli pazina, iespējams, tāpēc piestāja, lai parunātos, pie viena laipni piedāvādams aizvest šā cilvēka māsu, kuru savukārt nepazina. Viņa piekrita,» atceras Aksenoka. Otrajā epizodē cietusī bija 42 gadus veca sieviete, tātad gandrīz divreiz vecāka par noziedznieku. «Izbraucot no ciemata, Griķupels sāka fiziski aizskart pasažieri, viņai uzmākties. Sieviete atteicās stāties dzimumsakaros, kas šoferi nokaitināja, tas sāka viņu žņaugt, raut nost apģērbu un visbeidzot izvaroja mašīnas salonā. Savā ziņā upurim laimējās – kaut smagi cietusi, sieviete palika dzīva.» Ar šo epizodi noziegumu sērija droši vien būtu beigusies, ja vien cietusī laikus būtu ziņojusi milicijai. Viņa to darīja, taču ar lielu novēlošanos, kad Griķupels jau bija aizturēts.
Trešā epizode sekoja pēc mēneša – 1977. gada decembrī. Braucot gar autobusa pieturu pie Jēkabpils cukurfabrikas, Griķupels pamanīja stāvam sievieti. Tālāk viss notiek pēc jau zināmā plāna – viņš piebremzē, laipni aicina salonā, sieviete piekrīt. «Tikko Griķupels bija izbraucis no Jēkabpils, viņš pasažierei piedāvāja dzimumaktu. Sieviete nobijās un sāka kliegt, kas savukārt nobiedēja šoferi. Lai apklusinātu, Griķupels sāka viņu žņaugt un vienlaikus arī izvaroja. Vardarbības rezultātā iestājās cietušās nāve,» stāsta Rita Aksenoka. Līķi šoferis aizveda astoņus kilometrus no notikuma vietas un paslēpa caurtekā, kur tas aizķērās aiz akmeņiem, savukārt cietušās drēbes un somas izmētāja dažādās vietās.
Piederīgie, sievieti nesagaidot mājās, pieteica viņas pazušanu milicijā. Kaut arī noslepkavotās meita milicijas darbiniekiem uzreiz bija teikusi, ka notikusi nelaime, viņa netika uzklausīta, respektīvi, sieviete tika piereģistrēta kā bezvēsts pazudusī. «Tikai pēc tam, kad Griķupels parādīja vietu, kur noslēpis līķi, un deva liecības, izmeklēšana konstatēja, ka notikusi slepkavība. Iepriekš sievieti uzskatīja par bezvēsts pazudušu, par spīti tam, ko teica viņas meita.»
Liktenīgā tikšanās
Pēdējā jeb ceturtā pierādītā epizode notika 1978. gada februārī. Upuris bija kāda vecākās klases skolniece, kura todien aizkavējās skolā, jo gatavojusies olimpiādei. Tā kā dzīvojusi tālu, turklāt pēdējais autobuss jau bija nokavēts, meitenei kāds no skolas pat palīdzējis apturēt mašīnu un tajā iesēsties. «Griķupels no šosejas iestūrēja meža ceļā un pievērsās pasažierei, to apgrābstīdams, taču meitene sāka šausmīgi kliegt un pretoties. Edgaram tas nepatika. Lai upuris aizvērtos, viņš to nožņaudza. Vēlāk, veicot apskati, izmeklētāji mašīnas kabīnē atrada pogas no meitenes apģērba,» atceras Aksenoka.
Arī šoreiz upura mantas Griķupels izmētājis vairākās vietās, taču nav sapratis, kur likt līķi.
«Netālu no savas dzīvesvietas viņš apturēja mašīnu, līķi ienesa mežā un sakrāva tam virsū koku zarus.
Nākot ārā no meža, viņu pamanīja un atpazina pirmās epizodes upuris – 15 gadu vecā meitene, kurai bija izdevies izglābties.» Līķi atrada un noziedznieku aizturēja nākamajā dienā. Tā kā bija sniegs, mežā bija palikušas varmākas pēdas.
Ņemot vērā, ka noziegumu sērijā divas epizodes bija ar nepilngadīgām personām, tika izsaukta Republikas prokuratūras un Iekšlietu ministrijas operatīvā grupa. «Šīs lietas atklāšanā nebija nekā sarežģīta. Griķupels stāstīja visu un pat vairāk, nekā vajadzīgs. Viņš atzinās arī citās epizodēs, taču tajās pretī nebija cietušā, nebija iesnieguma. Tāpēc vienmēr saku – ja kaut kas notiek, ziņojiet! Tas ir svarīgi.»
Griķupela sieva liecināja, ka dienā, kad notika vidusskolnieces slepkavība, viņai ar vīru bija plānots doties uz viesībām, taču Edgars pārradies mājās vien vēlu vakarā.
Kā pirmā instance Griķupela lietu izskatīja Augstākā tiesa un galīgo spriedumu – nāvessodu – pasludināja 1978. gada septembrī. Apsūdzību uzturēja prokurore Elvīra Cāne, spriedumu gatavoja Augstākās tiesas Krimināllietu palātas tiesnese Leontīne Plūksna. Tas nebija pārsūdzams; varēja lūgt apžēlošanu, taču to Edgars Griķupels nedarīja. Spriedums tika izpildīts.
