Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Kurts Coffee vairs nav, un es vairs to negribu,» ar asarām acīs Ketija atzinās intervijā žurnālam Ieva. «Ir smagi. Ir nenormāls nogurums. Ir žēl Kurta. Jo – kāpēc tas viss tika darīts? Mērķa dēļ – lai iedvesmotu citus vecākus.
Man ir sajūta, ka daļu cilvēku esmu pievīlusi. Bet es vairs nespēju.
Nu nav vairs cilvēku atsaucības… Pagaidām vēl ir Kurta kafijas namiņš pie Vērmanes dārza, kur joprojām nav atslēgts kafijas automāts, bet namiņš vairs netiks atvērts,» saka viņa.
«Jautājums ir – kur bija mūsu klienti, kāpēc viņi nenāca? Mēs ļoti centāmies. Šajā projektā, kas tika radīts Kurtam, mēs ar vīru ielikām ļoti daudz laika, enerģijas un mīlestības, un par to man ir visvairāk žēl. Taču kādā brīdī sapratām, ka tas no mums prasa pārāk daudz resursu – ar tiem, virzot citas savas idejas, mēs noteikti varētu nopelnīt vairāk, kas Kurta dēļ ir ļoti svarīgi,» atklāta ir Ketija.
Sākumā ģimenei ar kafijas tirgošanu veicies ļoti labi. Cilvēki pat stāvēja rindā! Lai piesaistītu pircējus, Kurta ģimenei piekrita palīdzēt arī hokejists Kaspars Daugaviņš, kurš tirgoja kafiju, bildējās ar klientiem un sniedza autogrāfus. «Esmu ļoti pateicīga sabiedrībai par lielo atsaucību, tajā brīdī tas mums ļoti palīdzēja. Ne tikai Kurtam. Tas palīdzēja mūsu ģimenei. Tagad varu teikt – tas izglāba arī manu laulību. Daudzas ģimenes izjūk, jo ir grūti pieņemt un atklāt citiem, ka tev ir bērns ar īpašām vajadzībām, un bieži kādam ģimenē tas kļūst par grūtu…
Atverot kafijas namiņu, man tik ļoti gribējās skaļi pateikt, ka mēs arī te esam,
un tajā brīdī mūs sadzirdēja! Un visi tie labie un mīļie vārdi, lielā atsaucība, kad tik daudzi cilvēki nāca pie mums dzert kafiju, ļoti sildīja sirdi, deva sajūtu, ka neesam vieni, neesam ārpus sabiedrības, mūs pieņem, esam saredzēti un saklausīti. Daudzas mammas teica paldies, jo viņas arī beidzot spējušas mīlestības pilnām acīm paskatīties uz savu bērnu, kuru pirms tam nav varējušas pieņemt,» saka Ketija.
«Man likās, ka šim projektam jādzīvo ilgi kaut vai tikai tādēļ vien, lai mēs mācītu sabiedrību, rādītu, ka tepat līdzās ir šādas ģimenes, ka tās nevajag atstumt. (..) Man gribējās normalizēt šīs ģimenes. Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi, ka Kurts Coffee neizdevās, un tāpēc
es joprojām nespēju Vērmanes dārza namiņā atslēgt to kafijas automātu…
Man sāp sirds, ka neizdevās piepildīt sākotnējo mērķi…» tā Kurta mamma. Viņa neslēpj, ka šis koncepts nevar darboties ilgstoši, jo tad ģimenei cilvēkiem nāktos regulāri atgādināt par Kurta problēmām, taču tas esot pārāk smagi.
