Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Kad pārstāvēju Latviju kā prezidents, apzinājos, ka šajā statusā vēl jo vairāk ir jābūt latvietim, nedrīkstu aiziet no tautas kultūras, tradīcijām, tikai tad mani cienīs. Sapratu, ka savas idejas jāpiedāvā uzmanīgi, ne fanātiskā aizrautībā. Jāmāk ieinteresēt.
Mazai tautai ir liela priekšrocība: tā neprāto, kā iekarot svešas teritorijas, bet fokusējas uz saviem sapņiem, kultūru, darbu – vienīgo īsteno labklājības avotu. Skaitliski lielas tautas bieži ļaujas augstprātībai, maza tauta to nevar atļauties – tai sevi jākontrolē attiecībās ar kaimiņiem un nemitīgi jāattīstās: jāpieaug attapībā, gudrībā. Svarīgi, kāds ētikas kodekss ir ieaudzināts mūsos katrā. Šobrīd latviešiem, manuprāt, jāceļas augstākā ētiskajā līmenī.
Latvijā latvietis var piepildīt jebkurus sapņus. Ne vienā rāvienā, bieži tas prasa gadus un vajadzīga latviskā viltība – pacietīga neatlaidība. Vienīgais brīdis, kad man kā mediķim likās, ka jāņem bērni un jāmūk no šejienes projām, bija padomju laikā pirms Tautas frontes: kad tev saka – tu nedrīksti darīt vairāk par citiem, tev nedrīkst būt idejas ārpus rāmjiem, un beigās piekodina, ka vajadzētu iestāties komunistiskajā partijā, turklāt bija ļoti izteikta rusifikācija. Tad nāca Tautas frontes laiks, dzīve mainījās, un varēju atkal sapņot. Ja nesapņo, nav mērķu. Ja nav mērķu, ir pašvaka dzīve. Būtu labi, ja neviens latvietis neapstātos pusceļā, jo potenciāls mūsos ir augsts.
Latvijas lauki ir mana sanatorija.
Latviskās piederības unikalitāti mūsos pastiprina tautastērps, tas nekad nekļūst vecmodīgs – šie novadu rakstu, krāsu proporciju kodi un signāli, pēc kuriem atpazīstam cits citu. Tie ir izskaidrojums arī tam, kāpēc cilvēks šajā apģērbā jūtas tik pacilāts.
Arī mana ikdiena ir latviska. Ēdu to, ko paši izaudzējam un kas Latvijā ražots. Kādu eksotiku reizēm pabaudu ceļojot, bet visgardāk tik un tā ir mājās. Kartupeļi ar biezpienu un siļķīti vai kartupeļi ar gaileņu mērci… Neko vairāk pat nevajag.
Latvijas lauki ir mana sanatorija. Klusums, vardes kurkst, putni dzied kā traki. Rīta migla, saulrieti… Miegs pie atvērta loga visu vasaru. Kā no rīta pieceļos, tā āra darbos līdz vakaram. Pilsētā atgriežos tikai vēlā rudenī. Latviešiem ir šī priekšrocība – saikne ar zemi, tas ir ļoti daudz. Plauktā stāv Latvijas karodziņš. Un Lielvārdes josta. Speciāli šīs lietas sev apkārt nelieku, tās pašas atrodas, jo allaž dzīvs ir latviskais sentiments. Tā ir tikai mūsu lieta, mūsu tradīcijas, mūsu simboli. Un nevajag gaidīt, ka citur pasaulē to sapratīs. Vērtējums var izrādīties gluži pretējs latvieša iekodētajam. Teiksim, filmā rāda, kā rīta rasā brien latvju meitene basām kājām. Mums tas nozīmē daudz – tuvību ar dabu, spēka smelšanos. Turpretī, piemēram, ķīnietis noskumst, jo Ķīnā kailas pēdas nozīmē nabadzību. Deju koncertā latvieši dejo par spīti lietum, nekas nespēj traucēt svētku prieku. Ārzemnieks skatās šo koncertu internetā un nospriež: šai tautai ir tradīcija dubļos dejot. Ar to vēlos sacīt: latviskumu un Latviju nevar eksportēt; ja grib to sajust, ir jābūt šeit. Arī valstij visvērtīgākie latvieši ir tie, kuri dzīvo Latvijā, – jā, aizbrauc uz ārzemēm mācīties, iegūt pieredzi, bet atgriežas.
Man vienmēr ir šķitis, ka latviešiem vajadzīgi sapņi, kuros piepildām valstiskuma simbola ideju. Kad atskārtu, ka mūsu Brīvības piemineklis vakaros iegrimst tumsā, nolēmu rīkoties. Manis iniciētais izgaismošanas projekts ir īstenots – piemineklis ir celts gaismā visos gadalaikos, trīs zvaigznes mirdz arī tad, ja tumšs visapkārt. Nāks 18. novembris, un piemineklis atkal spīdēs svētku režīmā. Pat brīnums, ka to izdarījām, jo sākumā daudziem tas šķita lieki. Tagad, kad vakaros braucu tur garām, šoferim vienmēr saku, lai drusku piebremzē, jo gribu paskatīties. Uzlādēties. Ir tāds fenomens – cilvēks rada spēka avotus pats sev.
