Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Krievijas cietumos aizvien atrodas simtiem ieslodzīto ukraiņu. Pētnieciskajam žurnālam The Insider ir izdevies sazināties ar trīs sievietēm, kuras atradās vai vēljoprojām atrodas gūstā. Visas kā viena ziņo, ka viņas uz cietumu aizveda ar maisiem galvā. Viņu vienīgais «noziegums» - ģimeniskas saites ar kādu Ukrainas militārpersonu.
Karavīra sieva
Jūlija Kovešņikova ir Melitopolē nolaupīta Ukrainas karavīra sieva, kura jau vairāk nekā gadu tiek turēta Krievijas kolonijā. Viņai ir piespriesti 13 gadi cietumā par «spiegošanu». Sieviete stāsta, ka pirmajos gūsta mēnešos viņu turēja zemē izraktā bedrē – bez jumta, bez siltuma, bez drēbēm. Kad lija lietus, ūdens piepildīja bedri. Par katru viņas teikto vārdu maskās tērpti vīrieši viņu ukraiņu valodā nolamāja. Vēlāk viņu pārveda uz pagrabu, kur, kā viņa raksta savās vēstulēs, aiz sienas var dzirdēt, kā tiek spīdzināti citi ieslodzītie. Dažreiz pat līdz nāvei.
Jūlija sapņo atkal redzēt savu meitu un mazbērnus, sēdēt pie jūras un atkal brīvi runāt dzimtajā valodā. Taču tagad viņa ir kolonijā Samaras apgabalā, kur viņai tiek liegtas pašas primārākās vajadzības – silts apģērbs un medicīniskā aprūpe.
Jūlijas meita Anastasija veselu gadu neko nezināja par mātes likteni. Tiklīdz viņa uzzināja, ka mamma atrodas ieslodzījumā, viņa mēģināja sūtīt drēbes, kafiju un pat tējkannu. Taču palīdzēt ir bīstami: sievietes, kas piegādā pakas, tiek aizturētas, pratinātas un viņām draud cietumsods. Anastasija stāsta, ka viņas māte nekad neiesaistījās politikā, bet palīdzēja kaimiņiem un audzēja suņus. Viņas vienīgais reālais noziegums bija iemācīšana papagailim nolādēt Putinu. «Mēs ar nepacietību gaidām katru ieslodzīto apmaiņu. Katru reizi, kad tas notiek, mēs ceram viņu atkal satikt,» atzina Anastasija.
Arestēta tāpēc, ka brālis ir karavīrs
Luhanskas apgabala iedzīvotāja Vira Birjuka tika aizturēta tikai tāpēc, ka viņas brālis ir Ukrainas karavīrs. Kādā naktī pie viņas mājās ieradās krievu karavīri: maskās tērpti vīri ar automātiem pamodināja viņu, sasēja, uzlika galvā maisu un aizveda uz bijušo Drošības dienesta (SBU) ēku Luhanskā, kur tagad atrodas Krievijas Federālais drošības dienests (FSB). Tur, pagrabā, viņu spīdzināja – ar elektrošoku tika dedzināta āda par katru atbildi, kas viņiem nepatika. Virai ar aizsietām acīm lika parakstīt dokumentus. Viss noticis bez pratināšanas vai paskaidrošanas.
Virai tika izvirzīta apsūdzība Luhanskas «republikas» amatpersonas slepkavības mēģinājumā, lai arī nevienam par to nebija reālu pierādījumu. Sievietei krievi ieslodzīja bez tiesas rīkojuma. Viņa pusgadu pavadīja pagaidu aizturēšanas vietā, bez maiņas drēbēm un bez iespējas nomazgāties. Katra diena Virai bija cīņa par izdzīvošanu.
Viena no sāpīgākajām epizodēm sievietei bija dzīvošana kamerā kopā ar tā sauktajām «Putina pielūdzējām». Tās bija sievietes, kuras teju fanātiski pielūdza Krievijas diktatoru – viņām bija viņa portreti, kurus viņas katru dienu pielūdza un skūpstīja.
Kad kļuva skaidrs, ka Vira tiks apmainīta, kamerā radās naidīga spriedze. Viena no viņām, sieviete vārdā Uļjana, ņirgājās: «Ej un noskūpsti onkuli Vovu par to, ka viņš tevi palaida vaļā.» Viņasprāt, šādi komentāri atspoguļo pilnīgu realitātes zudumu un parāda, cik dziļi propaganda ir ietekmējusi daļu Krievijas sabiedrību. Vira mierīgi atbildējusi: «Es iešu mājās un tur noskūpstīšu savu onkuli Vovu.»
Kad FSB virsnieki aizveda Viru uz melu detektora testu, viņi pateica: «Ja tu melosi, mēs tevi sitīsim katru dienu.»
Kad testa rezultāti parādīja, ka Vira ir teikusi tikai baltu patiesību, virsnieki apsūdzēja viņu par to, ka viņu «apmācījuši NATO instruktori».
Visbeidzot, vēl pirms tiesas sprieduma bija skaidrs: viņa tiks apmainīta.
Dēls karavīrs
Kad 2022. gadā Zaporižije nonāca Krievijas okupācijā, Nonna Galka tur palika ar diviem saviem nepilngadīgajiem bērniem un istabas biedru, kurš viņai aizliedza bēgt. Drīz vien ģimene tika izkaisīta. 2023. gada jūnijā Nonna, viņas māsa Natālija un brāļadēls pēkšņi pazuda. Sākumā bija klusums. Nonnas krustmāte mēnešiem ilgi rakstīja visām iespējamām iestādēm, meklēja, sūtīja pieprasījumus pat uz Krimas šūšanas fabrikām, kur Nonna reiz strādāja, – bet atbilde visur bija viena un tā pati: «Mēs nezinām.»
Pēc četriem mēnešiem pagrabā tika atrasts Natālijas ķermenis. Sasists, novārdzinās, mati – sirmi. Viņas ķermenis bija tik ļoti sakropļots, ka tas bija jāapglabā slēgtā zārkā. Nāves cēlonis? «Sirds mazspēja». Savukārt, par Nonnu ģimene neko nezināja astoņus mēnešus. IVēlāk atklājās, ka sieviete tika arestēta un aizvesta uz Rostovu, kur viņai bija jāstājas tiesas priekšā. Līdz tam laikam viņa sešus mēnešus bija pavadījusi tā sauktajā «pagrabā» – pazemes spīdzināšanas centrā, kur cilvēki tiek turēti šausmu filmu cienīgos karceros. Visticamāk, viņai nācās pārciest to pašu, ko viņas māsai: piekaušanu, badu, spiedienu atzīties uzbrukumā krievu militārpersonām vai atklāt ukraiņu karavīru pozīcijas.
Vienīgais «pierādījums» bija fakts, ka viņas dēls, tāpat kā viņas māsas dēls, dienēja Ukrainas armijā. Lai arī Nonnai bija Krievijas pilsonība, tas viņu neglāba – gluži pretēji, tas, iespējams, pat palīdzēja formalizēt apsūdzību par spiegošanu. Šobrīd Nonna tiek pārvesta uz kādu koloniju viņai nezināmā virzienā.
Viņa sver tikai 30 kilogramus, jo viņai ir veiktas divas kuņģa operācijas.
Cietumā viņa nesaņem nekādas zāles – pat ne tās, ko viņai radiniekiem izdodas nosūtīt. Vēstulēs viņa nevar daudz rakstīt – viss tiek cenzēts. Par māsas nāvi viņa uzzināja tikai trīs mēnešus pēc tam, kad tas bija noticis. Savukārt bērni ir nogādāti pie viņas bijušā partnera, kurš ignorē visus viņas mēģinājumus sazināties ar savām atvasēm.
Slēpts karš pret civiliedzīvotājiem
Juristi un cilvēktiesību aizstāvji, piemēram, Nikolajs Polozovs un Jevgēņijs Smirnovs, apgalvo, ka Krievija bez tiesas tur aptuveni 16 000 Ukrainas civiliedzīvotāju, bieži vien slepenos cietumos. Viņus apsūdz par pretošanos «īpašai militārai operācijai» – jaunam un izdomātam terminam, kas maskē spīdzināšanu, ieslodzījumu un deportācijas, kuras bieži vien notiek ar maisiem galvā.
Cilvēki tiek spiesti atzīties informācijas nodošanā tikai tāpēc, ka reiz nosūtījuši ziņu kādam tuviniekam: «Pie mums notika sprādziens». Viņus sit, spīdzina ar elektrošoku, dažreiz pat izvaro, kamēr viņu ģimenes ir spiestas uz to noskatīties. Viņu vienīgā reālā cerība ir ieslodzīto apmaiņa. Diemžēl, Krievija gūstekņu apmaiņu veic negribīgi.
