Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Otto Roberts Olšteins par cīņu ar Hodžkina limfomu: Savas izredzes izdzīvot es izrēķināju
Nekad agrāk nebiju runājusi ar tik forši pragmatisku puisi, kāds ir Otto Roberts Olšteins. Ar matemātisku precizitāti viņš izrēķina savas iespējas izārstēties no Hodžkina limfomas un tad metodiski dara visu, lai tas izdotos un pēc gada tupinātu studijas. Iedvesmojies un mācies!
Foto: Matīss Markovskis
Tagad Otto ir Zviedrijā, Visbijā, kas ir pilsēta Gotlandes salas rietumu krastā, – tur Upsālas Universitātes Game Design fakultātē viņam jāpabeidz studijas spēļu dizainā un programmēšanā. No trim bakalaura kursiem atlicis pēdējais. «Pēc tam domāju stāties maģistros,» viņš man teica, kad augustā tikāmies Rīgā. «Un tad mēģināšu atrast darbu,» viņš ir apņēmības pilns. «Ir bezgalīgi daudz ideju, ko realizēt, – vienkārši tās spēles labi jāuztaisa. Atceros, kad gāju sākumskolā, bija matemātikas spēlīte, kur vajadzēja sarēķināt, piemēram, 5 + 4; 9 + 3, un par katru pareizu atbildi deva vienu punktu. Mēs visi mēģinājām uzvarēt, mēģinājām dabūt visvairāk punktu! Tāda vienkārša spēlīte, bet ļoti noderēja izglītībai. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet šī interese man itin nemaz nav pārgājusi. Pats es gribētu strādāt spēļu industrijā – kādā studijā vai dibināt savu studiju un veiksmīgi uztaisīt kādu savu spēli. Ja ļoti paveicas, tad ar vienu spēli tu vari iziet arēnā un tevi uzreiz pamana. Tāpat kā mūzikā. Vienīgi vienai spēlei vajag pilnu komandu – māksliniekus, programmētājus, projektu menedžeri – un daudz vairāk darba nekā vienai dziesmai.»
Sākums bija gandrīz kā parasta saaukstēšanās. Bet – ar ļoti lielu svīšanu naktī.
Tādi ir Otto plāni. Bet šajā nākotnes vīzijā turpmāk viņam būs jāņem vērā vēl viens spēlētājs – Hodžkina limfoma, ļaundabīga limfātiskās sistēmas slimība. «Es tomēr ceru, ka par to man nebūs ilgi jāuztraucas. Man bija vēzis ceturtajā stadijā, un tagad, pēc nepilna gada ārstēšanās, viss ir okei. Izveseļošanos nosvinēju ar draugiem, saviem kursa biedriem Visbijā. Apciemoju viņus jūnija sākumā, kad viņiem bija izlaidums. Jā, forši!» Viņš ir priecīgs un tagad ir gatavs dalīties savā atveseļošanās pieredzē. «Jo informācija par savu slimību, ko tu atrodi, ir pirmais svarīgākais, lai sāktu ārstēties. Hodžkina limfoma vairāk ir jaunu cilvēku slimība, un īstenībā tad ir forši, ka kāds tāds pats izstāsta, kā tev būs. Vienmēr ir labi zināt.»
Pirmais – OTTO – stāsts
Slimība ieradās pēkšņi
«Sākums bija gandrīz kā parasta saaukstēšanās. Bet – ar ļoti lielu svīšanu naktī. Tas man šķita dīvaini, taču mēģināju rast izskaidrojumu – vasaras vidus, dzīvoklī ļoti karsts… Svīšanu īsti neuztvēru kā brīdinājuma zīmi. Man bija klepus, temperatūra, tāda nelielas slimības sajūta, un tad viss pārgāja. Okei, apaukstējos – tas arī viss. Pēc pāris nedēļām atkārtojas tas pats. Okei, dīvaini – atkal saaukstējos. Un atkal izveseļojos. Bet tad tas notika jau trešo reizi. Šis gan vairs nešķita normāli. Nesaprotu, kāpēc atkal ir temperatūra un klepus?! Kaut kas ir jādara. Klepus dēļ uztaisīju plaušu rentgenu. Kaut kas plaušā atrasts! Bumbulis vai noēnojums, un trīs izsaukuma zīmes. Tajā pašā dienā devos pie dakteres Elvīras Unbedahtes uz Arsu, izstāstīju simptomus, parādīju rentgena uzņēmumu. «Brauc uz Sauriešiem, uz Plaušu slimību un tuberkulozes centru,» ārstei esot aizdomas, ka varētu būt autoimūna slimība sarkoidoze.
Izlasīju: Hodžkina limfoma, ceturtā stadija – kādi 85 procenti izdzīvo… Okei, nav tik traki.
Bija jūlija beigas vai augusta sākums. Plaušu slimnīcā sabiju divarpus nedēļas. Tur mani izmeklēja, mēģinot diagnosticēt sarkoidozi. Man tā bija pirmā pieredze slimnīcā. Nekad agrāk nebiju tādā iestādē palicis pa nakti. Saurieši pēc izskata nav baigi modernā slimnīca, viss bija daudz padomiskāks, nekā biju gaidījis. Redzu: pie gultas ir poga un kaut kāds teksts krievu valodā uz sienas… Nesaprotu, ko tas nozīmē. Telefons, Google Translate – aha, skaidrs, medmāsiņa! Tagad zināšu. Bet vai tā poga kopš deviņdesmitajiem gadiem vispār strādā, nezinu – es nemēģināju to piespiest.
Ekipējums slimnīcā gan ir moderns. Normāls datortomogrāfs. Tā man bija pirmā pieredze – nekad agrāk nebiju ar šādu ierīci izmeklēts. Arī ķirurgi tur ļoti labi strādā. Nekad agrāk man nebija bijušas operācijas un anestēzijas. Slimnīcā man pirmo reizi mūžā bija narkoze. Man likās, ka tik daudziem no tās ir slikti, bet es vienkārši jauki pagulēju un pamodos priecīgs. Pa to laiku ārsti bija paņēmuši gabaliņu no maniem bronhiem, to pārbaudīja, bet sarkoidozi neatrada… Man izgrieza kakla limfmezglu pie atslēgas kaula, lai pārbaudītu šūnas. Pēc pāris nedēļām bija diagnoze – Hodžkina limfoma. Tā kā tas ir limfātiskās sistēmas vēzis – Hodžkina limfoma attīstās no izmainītiem B tipa limfocītiem jeb baltajām asins šūnām, kas atrodas limfātiskajos audos, – tālāk mani ceļš veda uz Latvijas Onkoloģijas centra Hematoloģijas klīniku.»
Atbildes sev
«Pirmo tikšanos ar savu ārstējošo ārsti hematoloģi Ilzi Trociukas īpaši labi neatceros. Man bija 40 grādu temperatūra, kad ar Sandiju (Otto savu mammu sauc vārdā. – A. P.) ieradāmies uz konsultāciju. Sandija vairāk runāja ar dakteri, bet es mēģināju vienkārši noturēties pie samaņas, sēdēju un māju ar galvu. Daktere apstiprināja, ka man ir Hodžkina limfoma un 4B stadija, un informēja, ka būs 6–8 ķīmijterapijas kursi.
Protams, ka, tiekot mājās, ieguglēju… Es gribēju saprast: Hodžkina limfoma – kādas man ir izredzes? Sameklēju informāciju tieši par stadijām un sapratu, ka pie Hodžkina limfomas tām nav tik lielas starpība kā pie citiem vēžiem. Man bija svarīgi to noskaidrot. Jo ceturtā stadija izklausās daudz biedējošāk nekā pirmā vai otrā, uz ko biju klusībā cerējis, jo slimība taču tikko bija sākusies.
Izlasīju: Hodžkina limfoma, ceturtā stadija – kādi 85 procenti izdzīvo… Okei, nav tik traki. Ar citiem vēžiem, ja ir ceturtā stadija, var jau rakt kapu, bet man – nav ideāli, taču izredzes ir diezgan labas.
Līdz ķīmijterapijas uzsākšanai bija palikušas dažas dienas, un tajās man piedāvāja nodot savas dzimumšūnas glabāšanai spermas bankā. Valsts šo procedūru apmaksā, bet ir vajadzīgs konsīlija lēmums. Pašu procesu uztvēru kā darbību, kas nepieciešama. Ja nu gadījumā ķīmijterapijas laikā kaut kas notiek ar manu reproduktīvo sistēmu, es zinu, ka tagad bankā ir sasaldētie spermatozoīdi, ir rezerves. Jā, īstenībā tas ir labi.»
Attiecības ar Upsālas Universitāti
«Sandija baigi stresoja: «Tev palicis pabeigt tikai pēdējo kursu, tev vajag Upsālai aizrakstīt, informēt viņus, ka ņemsi akadēmisko gadu…» Es zināju, ka Zviedrijā ir cita kārtība nekā Latvijas universitātēs, kur studenti uzreiz piesakās uz visu studiju programmu, bet, nu labi – aizrakstīju savai universitātei: «Vai man kaut kas jādara? Esmu slims. Nevarēšu šogad mācīties.» Man atbildēja: «Nē, nekas nav jādara. Vienkārši piesakies vēlreiz nākamgad. Veseļojies.» Studējot Upsālas Universitātē, katru semestri ir no jauna jāpiesakās uz nākamo semestri. Tu vari vienkārši jebkurā brīdi apstāties, iepauzēt un vēlāk no tās pašas vietas turpināt savas studijas. Iepriekšējie punkti nekur nepazūd. Ļoti pretimnākoša sistēma.»
Ko nozīmē sešas ķīmijterapijas
«Es neko daudz par to, kas ir ķīmijterapija un kā tā ietekmē ķermeni, nezināju, un, jā, atkal ieguglēju. Man ļoti palīdzēja tāda interneta slavenība kā Henks Grīns. Daudzi zina Džonu Grīnu, diezgan slavenu amerikāņu rakstnieku, un Henks ir viņa brālis – veido galvenokārt ar izglītību un zinātni saistītus video, par bioloģiju, fiziku….
Uznāca milzīga vājuma sajūta. Piecēlos un uzreiz biju atpakaļ gultā.
Henkam pirms diviem gadiem arī bija Hodžkina limfomas diagnoze. Viņam ir kādi 40–45 gadi. Nav tik jauns kā es, bet tas bija cilvēks, ko es zināju un kurš bija cīnījies ar to pašu slimību, kas ir man. Henks bija uztaisījis vairākus video – viņš dokumentēja ārstēšanās procesu. Es tos noskatījos. Tā es kaut cik jau zināju, ko man sagaidīt no ķīmijterapijas. Henkam gan bija, man liekas, otrā vai pirmā stadija.
Vēl man palīdzēja viens draugs no universitātes – viņam draugs bija slimojis ar Hodžkina limfomu Francijā. Tam čalim ir kādi 25 gadi, tātad tuvāk manam vecumam. Es ar viņu sazinājos, un viņš man daudz ko izstāstīja. Tas ļoti palīdz. Vismaz man ir svarīgi zināt – kas ar mani notiek, kāds varētu būt ārstēšanās process, cik laika tas varētu prasīt, cik grūti tas varētu būt? Kāda ir iespēja, ka kaut kas noies greizi? Man patīk uzzināt.
Kā jau daktere sākumā teica, ārstēšana bija seši ķīmijterapijas kursi. Katrs astoņas dienas. Pirmajā dienā vēnā iepilināja četras pudeles. Tad divas, tad divas, tad vienu, vienu, vienu un pēdējā dienā tikai maza špricīte. Biju 1.b nodaļā, kur visiem ir individuālas palātas. Man bija jāpaliek uz ķīmijas laiku slimnīcā, jo pēc stipro zāļu ievadīšanas katru reizi ļoti nokritās leikocīti jeb baltās asins šūniņas. Tās ir imūnsistēmas šūnas, kas aizsargā organismu pret infekcijas slimībām un iznīcina tajā iekļuvušās kaitīgās daļiņas un vielas — mikrobus, baktērijas, kā arī atmirušās organisma šūnas. Tā ka parasti kādu nedēļu, pusotru, divas vēl pavadīju slimnīcā, līdz leikocīti atkal uzkāpa augšā. Un tā sešas reizes.
Pirmā bija vissmagākā. Tad man bija vislielākais nelabums no ķīmijas. Vienu brīdi parādījās arī liels dzelzs trūkums asinīs, un bija jāievada vēl tas. Baigi nepatīkami. Uznāca milzīga vājuma sajūta. Piecēlos un uzreiz biju atpakaļ gultā. Pat nespēju aizstaigāt līdz vannas istabai, bija jārāpo. Jā, pirmā reize bija vistrakākā. Otrajā reizē jau bija daudz, daudz vieglāk, un no trešās reizes vispār nebija praktiski nekas. Tikai pirmajā dienā maziņš nelabumiņš, un viss. Man gan deva arī daudz pretnelabuma zāļu.
Sākot ar trešo vai ceturto ķīmijas reizi, es katru dienu palātā nostaigāju 10–20 tūkstošus soļu. Vienkārši – telefons rokā, skatos video vai klausos mūziku, programmu, kura skaita soļus, un staigāju no vienas sienas līdz otrai un atpakaļ. Būtībā kā kamerā. Pāris tūkstoši no rīta, pāris tūkstoši dienas vidū un tad vakarā. Kaut kā bija jāuztur muskuļi, lai neatrofējas. Pirmajā reizē man bija grūti tikt pa slimnīcas trepēm augšā, jo biju trīs nedēļas nogulējis gultā.
Svars arī mainījās. Slimnīcā ar ķīmiju tas nokritās, mājās pēc slimnīcas ātri uzauga atpakaļ, un tad atkal nokritās, līdz stabilizējās. Apetīte pirms ķīmijterapijas un pirmās ķīmijas laikā galīgi nebija nekāda, bet pēc tam bija milzīga. Arī ķīmijas laikā. Man liekas, ka no prednizolona, kas ir ļoti līdzīgs hormonam kortizonam, ko dabiski ražo mūsu ķermenis. Mēģināju apetītei neļauties. Bija grūti. Rezultāts? Baigo svaru neuzņēmu, jo man bija tā: uzņēmu un atkal ķīmija, atkal svars nokritās.
Man tika veikti arī divi peti – PET/CT izmeklējumi. Čakarīgākā bija sagatavošanās izmeklējumam, jo bija jāievēro specifiska diēta. Bet citādi nekas sarežģīts: atnāc, ielaiž tev vēnā cukuriņu (glikozes analogu saturošu radioaktīvu preparātu), paguli, tad paguli citur – aparātā. Ar petu var labi novērtēt ārstēšanas efektu, jo vēža šūnas apēd šo cukuriņu, un tad izmeklējuma attēlā spīd – radiologs redz, cik daudz slikto šūnu vēl palicis.»
Ārste un citi sakarīgie
«Ķīmijterapijas laikā, kad biju slimnīcā, daktere Trociukas katru rītu nāca man izstāstīt par aktuālajām analīzēm. Okei, viss iet uz augšu, viss norit labāk. CRO ir uz leju, tas labi. Trombocīti iet uz augšu, tas arī labi. Bet es jau pats arī biju internetā papētījis, ko mani analīžu rezultāti nozīmē…
Man bija sajūta, ka esmu dakterei svarīgs. Vienkārši jutu. Pēc tā, kā viņa izturas. Domāju, ka viņai tāda attieksme ir pret visiem pacientiem. Viņa ir profesionāle. Zina, ko darīt. Zina, kā ārstēt. Tāda ļoti sakarīga.
1.b nodaļā dakteres asistents Andrejs un māsiņas arī bija foršas, tikai joprojām nevienai nezinu vārdu, jo nebija piespraustas zīmītes, kā sauc. Taču vajadzētu. Medmāsiņas bija labas. Nav tāda viena veida, kā es varu šo raksturojumu izskaidrot. Vienkārši – viņas atbild uz maniem jautājumiem, ko prasu. Labi dara savu darbu. Izturas jauki. Viņām nav vienalga par visu, kas notiek. Ne nu gluži sēja optimismu, bet mēģināja palīdzēt. Un nevis – es palīdzu, jo tas ir mans darbs, bet – es palīdzu, jo to gribu.»
Kas vēl palīdzēja
«Mēs, kas nodaļā ārstējamies, cits ar citu nesatikāmies, katrs bijām savā vienvietīgajā palātā. Jo, cik sapratu, nodaļā bija daudzi, kuriem gāja sliktāk nekā man, viņiem bija vājāka imūnsistēma, mēs nedrīkstējām iet viens pie otra ciemos. Vienkārši katram viss notiek savā istabā. Saņem savas zāles savā istabā, ēd savā istabā. Vienā ziņā tas ir labi. Man nebūtu palīdzējis tas, ka es būtu varējis satikt citus. Īpaši nebūtu to gribējis.
Kas man reāli palīdzēja? Ģimene daudz nāca ciemos. Tas ir svarīgi. Viņi veda man ēdienu, jo slimnīcas ēdiens bija neēdams. Esmu pieradis pie laba ēdiena, tāpēc nebūtu izturējis bez piegādēm no mājām. Ģimene gandrīz katru dienu brauca pie manis. Viņi gribēja arī zināt, kā man iet.
Palīdzēja draugi. Janvārī daži no Zviedrijas atbrauca ciemos uz Rīgu. Tas bija ļoti forši. Es arī daudz ar viņiem sazinājos internetā, spēlēju spēles, man uz slimnīcu bija līdzi paņemts dators, lai varu būt kontaktā ar ārpasauli. Es nejutos vientuļš, lai gan sadzīve slimnīcā nav gluži tāda pati kā ikdienā un draugus nevarēju satikt personīgi. Tikai tad, kad atbrauca uz pāris dienām ciemos, janvārī.»
Grūtumi un iebildumi
«Ķīmijas sākumā, kad jau pāris reizes biju saņēmis zāles, mana āda kļuva ļoti sausa un neelastīga. Piemēram, kad skatījos uz augšu, es jutu, ka āda uz zoda negrib staipīties. Nezinu, kā to izskaidrot, bet tā bija. Vajadzēja visu laiku smērēt krēmu, lai āda neizžūtu. No zālēm, kuras bija jāšpricē pēc ķīmijas, lai atjaunotos leikocītu daudzums, dažreiz man nenormāli sāpēja kauli. Bet tikai dažreiz. Citreiz nesāpēja nemaz. Tā ka es nezinu, pēc kādas loģikas tās zāles strādāja.
Vēl viena lieta – man zemādā krūšu rajonā tagad ir ieoperēts ports, lai tad, kad rodas nepieciešamība, caur to varētu ievadīt zāles. Porta sistēma sastāv no centrālā venozā katetra, kas ir gara, tieva, plastiska caurule, tā caur augšējo vēnu tiek ievietota lielajā sirds vēnā, un portas – cietas titāna kameras ar mīkstu no silikona izgatavotu centrālo daļu. Tajā, ja vajag, tiek veiktas injekcijas. Portu varu sataustīt… Tas, ko nebiju gaidījis, – ka viņi man porta sistēmu ieoperēs, kamēr nebūšu aizmidzis. Es domāju, ka būs kā iepriekš – pilnā anestēzija un pamodīšos ar metāliņu zem ādas. Bet nē. Mani ieveda operācijas telpā, iešpricēja kā pie zobārsta, tikai kaut ko stiprāku, un tad ķirurģe darbojās, kamēr es vienkārši gulēju… Tagad ports vienreiz mēnesī jāskalo. Aizeju uz slimnīcu, portā ielaiž fizioloģisko šķīdumu, un tas viss. Mani brīdināja, ka lidostās ports var pīkstēt, bet tā vēl nav noticis. Esmu bijis Rīgas lidostā, Stokholmā, Vīnē, Budapeštā, kopš man ports iešūts, un nekur tas nav pīkstējis. Man ir arī izdots dokuments, ko es varētu parādīt, ja vajadzētu.
Ja kaut kas šāds notiek 21 gada vecumā, nevar īsti nepieaugt.
Par komunikāciju… Es redzēju, ka mamma baigi uztraucas par mani, lai cik mierīga viņa neizskatītos. Sandija visu laiku nāca un prasīja dažādus jautājumus māsiņām. Vecāki tā dara. Es saprotu – vecāki kā jau vecāki, viņi grib visu zināt, kas notiek ar bērnu. Laikam tāpēc no slimnīcas sāka zvanīt viņai, nevis man. Tas man īpaši nepatika, jo es esmu pieaudzis cilvēks. Tā ka zvaniet man, lūdzu! Es gribētu zināt. Arī, kad bija paredzēta ārstes konsultācija pēc ķīmijterapijas kursu pabeigšanas, viņa zvanīja Sandijai. Tad Sandija zvana man: «Tev pie ārstes jābūt tādā un tādā jūnijā.» – «Kā tu to zini? Kāpēc es to nezinu? Kāpēc man to nepateica?»
Kas vēl? Gribētos labāku ēdienu 1.b nodaļā. Tas arī viss no iebildumiem. Māsiņas bija foršas, ārste bija forša. Zāles nebija pārāk grūti izturamas. Palāta bija diezgan ērta, gulta arī. Īsti nav, par ko sūdzēties. Nodaļā nebija arī padomju laiks – telpas nesen renovētas. Vienīgi dažām palātām no loga nav skata uz ārpusi. Pienāc pie loga un redzi ēkas sienu. Bet tas nav labojams, tāpēc ir labi, kā ir.»
Tagad un rīt
«Esmu priecīgs, ka viss ir apmēram galā. Nevar teikt, ka simtprocentīgi, bet par 90 procentiem. Grūtā daļa, visticamāk, ir aiz muguras. Pēc gandrīz gadu ilgas ārstēšanās esmu tīrs no sliktajām šūnām, un pašlaik viss turpmākais ir manās rokās – vienkārši sevi jāvēro, vai pēkšņi atkal nesāku naktīs svīst. Jo tie ir simptomi, kuru es pazīstu… Ik mēnesi jāveic asins analīzes un ik pēc četrām nedēļām jāskalo ports. To es varu izdarīt Visbijā. Cik saprotu, ports man ir ieoperēts uz noteiktu laiku. Šķiet, kad pēc ārstēšanās būs pagājuši pieci gadi un mans organisms joprojām būs tīrs no vēža šūnām, oficiāli skaitīsies, ka esmu izārstēts, un portu izņems. Pārkāpjot pāri piecu gadu slieksnim, risks, ka slimība atgriezīsies, ir zems. Man palaimējās ar to, ka slimība tika ātri uzķerta.
Domāju, ka pa šo gadu noteikti esmu kļuvis pieaugušāks. Ja kaut kas šāds notiek 21 gada vecumā, nevar īsti nepieaugt. Kad pēkšņi visi tavi plāni ne gluži sabrūk, bet tiek pārcelti. Kad esi ilgu laiku izolēts no saviem draugiem – ne neizolēts, bet nevari viņus satikt dzīvē. Ja padomā, tas bija tikai gads… Taču sajūta tāda, ka ilgāk. Tāpēc, ka es daudz nogulēju gultā, vienā istabā. Tagad cenšos nokavēto atgūt. Man ļoti gribas mācīties. Ļoti.»
Vasarā, kad ārste Ilze Trociukas pēc PET/CT izmeklējuma Otto pateica, ka vēža šūnu vairs neesot un ārstēšana pabeigta, viņš līdz mācību sākumam aizgāja strādāt. Varēja darīt neko, bet, kā pats pasmējās – «Gribēju nopelnīt naudu. Jo nauda noder. Zviedrija, kur studēju, ir dārga valsts.»
Iesaka OTTO
Ko ņemt līdzi uz slimnīcu?
- Noteikti datoru.
- Man noderēja arī paliktnis, uz kura likt datoru, lai tas nav jātur klēpī.
- Austiņas vienmēr noder.
- Ēdienu – to, ko drīkst ņemt līdzi. Šie noteikumi katrā nodaļā atšķiras. Katrai ir savs saraksts, ko aizliegts ienest.
- Noderētu grāmatas. Un viss, kas palīdz pavadīt brīvo laiku.
- Šķīstošo kafiju. Nodaļā ir karsts ūdens, ko var dabūt no Venden automāta.
- Savu krūzi. Nodaļā tu vari dabūt papīra glāzes, bet no krūzītes vienkārši ir jaukāk padzerties.
- Savu dakšu, karoti, nazi. Jo slimnīcā ir tikai plastmasas, kas nāk kopā ar ēdiena porcijas iepakojumu.
Divi AKTUĀLI jautājumi
- Drēbes? Man bija slimnīcas pidžama. 1.b nodaļā uzreiz pēc iespējas ātrāk visas savas āra drēbes jānoģērbj un jānoliek īpašā kastē, kas atrodas palātā.
- Ciemos varēja nākt? Jā. Apmeklētajiem bija jāuzvelk zilais papīra halāts un maska, arī bahilas. Ja nedrīkstētu nākt ciemos, tad būtu daudz grūtāk izturēt. Tas skaidrs.
Otrais – MAMMAS – stāsts
«Paļāvos uz abiem – uz ārsti un Otto…»
SANDIJA ŠĒNBERGA, Otto mamma un žurnāla Pērle galvenā redaktore.
«Otto līdz šim vispār nesaprata, ko nozīmē slimot. Bērnudārzā viņš, manuprāt, dabūja balvu kā bērns, kurš nav kavējis nevienu dienu pirmajā gadā. Šī bija viņa pirmā saskaršanās ar slimnīcu vispār, līdz ar to viņam tas viss bija jauns un nekādā veidā nebiedēja. Protams, 21 gada vecumā tu jau baigi pieaugušais vēl neesi. Tev nav bijis jārūpējas, ko ēdīsi, kur tu dzīvosi, kā ģērbsies. Tev ir bijis tikai jāmācās un jāpeld vai jāslēpo – tas, ko mamma liek un kam, vecāks kļūstot, pats piekrīti. Bet, no otras puses, sastopoties ar nopietnu slimību, nevienam jau nav viegli pašam ar visu tikt galā, tas attiecas uz jebkuru, ne tikai tad, kad no pusaudža tikko esi kļuvis par pieaugušu cilvēku.
Sākotnēji Plaušu un tuberkulozes slimnīcā meklēja sarkoidozi, bet man, protams, pirmā doma bija – ja nu tas ir plaušu vēzis. Slimnīcā viņam atklāja limfomu, tikai nevarēja vēl noteikt precīzu stadiju, un, kamēr gaidījām rezultātu, ko uzrādīs izoperētā limfmezgla izpēte, Otto vēl aizbrauca uz Visbiju. Viņam tad bija 21 gads, liels, spēcīgs džeks. Universitātes ēka atrodas jūras malā, bet Visbijas vecpilsēta, kur Otto īrē dzīvokli, atrodas kalnā. Viņam ir desmit minūšu gājiens līdz universitātei. Otto zināja, ka kādu laiku nemācīsies – ārstēsies, bet viņš gribēja vēl aiziet uz divām lekcijām. Uz vienu pirmajā dienā aizgāja, uz otru nākamajā dienā neaizgāja. Viņš saprata, ka atpakaļ kalnā pēc otrās lekcijas vairs neuzkāpt. Es jau to nezināju, bet viņš toreiz visu nedēļu bija nogulējis Visbijas dzīvoklī, tikai pēdējā vakarā bija aizgājis atvadīties no draugiem. Uz Rīgu atpakaļ atbrauca ar jēlām lūpām, jēlām acīm un 40 grādu temperatūru. Datortomogrāfija bija uzrādījusi, ka visi limfmezgli ir palielināti – vēderā, plaušās, visur. Arī klepus viņam bija no palielinātajiem limfmezgliem plaušās.
Otto savu ārstēšanos uztvēra metodiski: šis jādara un tagad tas jādara.
Es nomierinājos tikai tajā brīdī, kad mēs pirmajā konsultācijā nokļuvām pie hematoloģes Ilzes Trociukas, pēc pirmās sarunas ar viņu. Man likās, ka es vairs nekādi nevaru Otto palīdzēt, bet šī ir daktere, kura viņam palīdzēs. Jo viņa neko neslēpa, tāpēc ar Otto labi sapratās. Viņa nekad neteica: «Būs jau labi… Cerēsim uz to labāko…» vai ko tamlīdzīgu. Viņa neucinājās, uzreiz izstāstīja par ārstēšanās variantiem. Otto tas patika. Es bieži ar ārsti nerunāju, bet viņa man katrā sarunā teica: viņa stāvoklis bija ļoti, ļoti smags. Taču, godīgi atzīšos, man tas gāja mazliet gar ausīm. Apmēram tā: «Bija, bija, bet – gan jau tiksiet galā.» Tu jau nevari uztraukties par to, kā bija – tu taču raugies uz visu no tās situācijas, kāda tā ir šobrīd.
Gan Otto, gan man morāli ļoti palīdzēja tas, ka vissliktāk bija, PIRMS viņš sāka ārstēties. Otto ir tāds, kurš nespēj noslēpt, kā jūtas, viņš netēlos – ja ir slikti, tad ir slikti, tad liec mani mierā. Jā, viņam pēc pirmajām ķīmijterapijas devām bija nelaba dūša, bet tā ātri pārgāja, un jau pēc divām dienām zāles bija noņēmušas visus simptomus. Viņam vairs nebija klepus, kurš padarīja kaklu jēlu, nebija temperatūras, viņš vairs nesvīda naktīs. Viņš jutās salīdzinoši labi.
Otto bija seši ķīmijterapijas kursi. Katra ķīmijterapija ilga astoņas dienas, pēc tam vajadzēja atkopties. Tāpēc katru reizi viņš slimnīcā pavadīja vismaz divas nedēļas. Otto diezgan slikti atjaunojās leikocīti. Viņam špricēja zāles, lai šo procesu veicinātu, un tad, kad leikocīti kaulu smadzenēs sāka ražoties, viņam ļoti lauza kaulus. Otto tā arī teica: «Sāk lauzt kaulus, tas nozīmē, ka leikocīti veidojas, un es drīz tikšu ārā no slimnīcas.» Bet viņš man nevienu reizi visas ārstēšanās laikā neteica – kā viņam ir apnicis, kā viņam viss riebjas, ka atkal jāatgriežas slimnīcā vai viņš ir no tā noguris. Otto savu ārstēšanos uztvēra metodiski: šis jādara un tagad tas jādara. Nebija variantu, kad tu tā kā zini, kas tev jādara, bet… pačīkstēt jau neviens neaizliedz. Vispār nevienu reizi.
Vēl, kas man likās nesaprotami – kā var katru dienu palātā nostaigāt 20 tūkstošus soļu? Otto vienmēr ir ļoti daudz staigājis un maz braucis ar sabiedrisko transportu. «Es iziešu pastaigāties,» Otto saka un atnāk pēc trīs stundām ar 20 tūkstošiem soļu. Viņam vienkārši tas patīk. Es saprotu, ka to var izdarīt Vecāķos, Rīgā, bet – kā to var izdarīt palātā, 5 × 3 metros?!
Ir zināms, ka pēc ilgstošām, smagām slimībām var būt depresija. Tāpēc es jautāju psihoterapeitam, vai to var kaut kā nomenedžēt, un vispār – kā pamanīt, ja kas tāds notiek? Bet es pati izdomāju, ko drošības dēļ preventīvi darīt… Es pieņēmu, ka jebkuram cilvēkam ir kaut kas, ko viņš ļoti grib. Parasti šādās situācijas saka: «Tad jau redzēs… Vispirms izārstējies, un tālāk jau tu varēsi par to domāt…» Bet es darīju citādi. Otto savu 22. dzimšanas dienu nosvinēja slimnīcā. Viņš vispār ir tāds, kas bērnībā, ieejot veikalā, neprasīja mantu, viņš prasīja grāmatiņu. Līdz agriem padsmit gadiem izlasīja visu, ko pats gribēja, un pēc tam tik daudz vairs nelasīja.
Sešas reizes atgriezties slimnīcā uz smagu terapiju – nekas viegls tas nav.
Man radi un draugi vienmēr prasīja, ko Otto uzdāvināt, bet es pati to nezināju, jo viņš vienmēr saka, ka viņam neko nevajag. Taču es zināju, ka Otto seko līdz Pirmajai formulai. Viņš arī slimnīcā to skatījās. Otto man bija teicis, ka visvairāk gribētu aizbraukt uz Austriju, jo viņam šķiet, ka tur varētu būt vislabākās sacensības. Un mēs – radi un draugi – kopā viņam uzdāvinājām braucienu jūnija beigās uz Austriju, uz Pirmo formulu. Ar domu – lai tev ir, ko gaidīt. Tu skaties Formulu, tev patīk, un tu zini, ka tu tur būsi. Tagad man ir jāizārstējas, bet tad es tur būšu.
Nākamajā piegājienā pēc vēl viena ķīmijterapijas kursa mēs nopirkām biļetes uz Stokholmu, jo viņam draugi ir no visas pasaules, arī viens slovāks, ar kuru kopā bija skatījušies hokeju, kad spēlēja Latvija ar Slovākiju, un viņi bija norunājuši – tā kā Pasaules čempionāts notiks Stokholmā un ja grupā iekritīs spēle starp Slovākiju un Latviju, abi brauks skatīties. Tad Otto vēl nezināja, ka saslims un nebūs uz šo spēli. Bet es zināju, ka Otto grib aizbraukt uz izlaidumu saviem kursa biedriem. Tāpēc mēs nopirkām biļetes uz Stokholmu. Tas nav tik dārgi, cik vērtība ir tajā, ka tu zini – tev ir, ko gaidīt, tev vienkārši tagad ir jāizārstējas. Es ceru, ka tas ir viens no momentiem, kas Otto palīdzēja izturēt. Sešas reizes atgriezties slimnīcā uz smagu terapiju – nekas viegls tas nav. Bet man jāatzīst, ka Otto šajā laikā arī ļoti pieauga. Daudzas lietas uztvēra ārkārtīgi konstruktīvi, loģiski, mierīgi. Tā bērnišķība, kas vēl bija saglabājusies, ir pazudusi. Parādījusies empātija. Man liekas, ka viņš kļuva tāds mazliet sirsnīgāks, bet ne pārspīlēti.
Tas, par ko viņš pārdzīvo un visu laiku ir bijis lielākais pārmetums – kāpēc tev zvana no slimnīcas, nevis man? Es pats varu visu nokārtot. Tā bija. Ārsti viņam zvanīja, bet arī man zvanīja. Jo tādā stāvoklī, kādā viņš bija pašā ārstēšanās sākumā, nevienam nebija jēgas viņam zvanīt.
Apkārtējo reakcija. To man arī psihoterapeite bija teikusi: ja tu kādam pasaki par vēzi un viņš šausminās, tad zini: īstenībā viņš šausminoties nedomā par tevi, cik tev ir sarežģīta situācija, bet vairāk uztraucas par sevi – cik labi, ka man tā nav, un, cerams, nekad arī nebūs. Šausminoties viņš vēl vairāk padara visu sliktāku. Viņš nepalīdz, bet vēl vairāk iespiež otru zemē un pasaka, cik tas ir tiešām šausmīgi. Savukārt, ja tev saka: «Oi, johaidī, tad jātiek galā…» – šāda reakcija ir no patiesi tuviem cilvēkiem. Man ir jāatzīst, ka neviens no maniem draugiem šo neizdarīja – tukši nešausminājās. Tas man patika. Bet jebkurā gadījumā man gandrīz visi teica: «Ja vajag, tad pati pasaki, ko tev vajag.» No mana viedokļa tas ir vispareizākais atbalsts. Man ik pa brīdim kāds paprasīja: kā iet Otto?
Es arī to vienmēr esmu teikusi – kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no slimības, kura ir ārstējama?
Savukārt Otto ļoti daudz saviem draugiem stāstīja par sevi. Viņam ir dažādas draugu grupas – gan universitātē, gan e-sporta sakarā. Trīs draugi no universitātes ziemā atbrauca ciemos. Tobrīd Otto vairs nebija matu, toties bija jau ķīmijterapijas tūska, kas rodas no dažām zālēm, – tu mazliet uzpampsti. Un tā viņu reakcija… Visi jautri iesēžas mašīnā un momentā sāk kā no ložmetēja: «Tā, kā tev ir? Kad tev bija ķīmijterapija? Aha! Tev bija slikti? Nebija slikti? Kā tu juties? Kas tev palīdz? Tu drīksti alkoholu lietot? Tu drīksti staigāt apkārt?» Tur nav nekā no sērijas – ak, tu mazais nabadziņš! Tur ir: saliekam pa plauktiņiem, ko mēs tagad darīsim. Kad tev atkal slimnīcā jābūt? Vai tev leikocīti ceļas? Jaunajiem cilvēkiem pret savu ārstēšanos ir absolūti cita attieksme. Ja mūsu paaudzei varbūt liekas, ka nevajag nevienam stāstīt, tā kā neērti vai kauns, tad viņiem tā ir norma: es neslēpju, ka man ir šāda slimība, es neslēpju, kādas zāles lietoju un kādas man ir sekas. Jo tu jau neesi tāpēc sliktāks cilvēks, ja tev ir slimība.
Vēl mani pārsteidza un es to redzēju, cik daudz informācijas par savu slimību Otto meklēja, protams, internetā. Es redzēju, cik tas viņam bija svarīgi – atrast maksimāli daudz informācijas un izrēķināt savas izredzes. Jo sākums jau bija tāds: man ir limfoma, bet, visticamāk, tā kā es tikko saslimu, man vajadzētu būt pirmajai vai otrajai stadijai, un tām izveseļošanās prognozes ir kādi 90 procenti. Tātad manas izredzes ir diezgan labas. Tajā brīdī, kad viņam pateica, ka ir Hodžkina limfomas ceturtā stadija, viņš atkal teica: «Izārstēšanās izredzes ir tādas un tādas, bet ņemsim vērā, ka tajā procentā, kas neizdzīvo, ir ierēķināti visi vecie un tie, kas bija slimi jau pirms tam. Līdz ar to manām izredzēm vajadzētu būt pietiekami labām.»
Jāsaka paldies Rīgas 1. ģimnāzijai, tur iemāca atrast informāciju un izrēķināt procentus. Viņš pēc tiem vadās, izskaitļo prognozes un, visticamāk, tā sevi pasargā no vilšanās. Viņš nekad neatļaujas, arī ārstējoties, būt neprecīzs. Man mazliet piemīt tā mendele: nu, būs jau labi… Viņam šis neeksistē. Viņam nav tāds būs labi, Otto izrēķina: labi būs 50 procenti, slikti būs 50 procenti. Nē, šajā gadījumā labi būs 85 procenti, slikti būs 15 procenti. Viņš nav kā strauss, kurš, iebāzis galvu smiltīs, negrib redzēt patiesību. Šajā ziņā mums sapas. Es arī to vienmēr esmu teikusi – kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no slimības, kura ir ārstējama? Vairumā gadījumu ir ārstējama. Bet tik un tā mūsdienās, kad attīstās diagnostikas iespējas, kad ir tik daudz jaunu, jaudīgu medikamentu, kad katru gadu paplašinās arī mūsu ārstu iespējas ar tiem strādāt, man liekas, ka to ir ļoti svarīgi cilvēkiem saprast – vēzis nav pats ļaunākais, kas ar tevi dzīvē var notikt. Noteikti ne, vairs ne…»
Trešais – DAKTERES – stāsts
«Otto, manuprāt, bija sagatavojies»
Hematoloģe, Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Hematoloģijas klīnikas Cilvēka šūnu un audu transplantācijas centra vadītāja, Otto ārstējošā ārste ILZE TROCIUKAS.
Parasti, kad mēs ar pacientu runājam pirmo reizi un sakām: «Jums diemžēl ir tāda diagnoze,» vispirms seko noliegums – cilvēkam ir ļoti grūti to dzirdēt, saklausīt, pieņemt. Taču Otto, manuprāt, bija jau sagatavojies. Viņš bija iepazinies ar daudzām niansēm, ar statistiku, ar procentiem, viņš bija ļoti zinošs.
Katrs pacients ir citādāks. Es vienmēr viņiem jautāju – kas jūs esat pēc profesijas? vai ko jūs esat mācījies?… Tas man ļauj noorientēties, kā labāk pacientam skaidrot situāciju. Otto gadījumā es uzreiz sapratu: ar viņu ir jārunā mazliet citādāk. Te dominē matemātiskā domāšana – Otto ir ļoti svarīgi, lai pasaka algoritmu: darīsim to un to, un to. Algoritmu, kā notiks ārstēšanās, kā dzīvot. Mēs ļoti labi un ātri par to vienojāmies un arī ikdienas apgaitās pārrunājām tikai konkrētas lietas, nekāds lieks ūdens.
Par ārstēšanas rezultātu gan man ir prieks! Tas ir liels sasniegums pēc visa, kas izturēts.
Mums bija laba sadarbība. Arī tajos brīžos, kad viņam bija ārkārtīgi grūti. Jo paši pirmie ķīmijterapijas kursi tiešām bija ļoti smagi, riskanti, varēja attīstīties dažādas komplikācijas. Mēs balansējām pa naža asmeni, bet, paldies Dievam, slimība tomēr padevās ārstēšanai – organisms spēcīgs, jauns un atbildēja uz zālēm. Protams, ka pēc tam sekoja masīva organisma skalošana, antibiotiķi, asins komponentu pārliešana, ko vajadzēja pareizi novadīt. Nepietiek uzkarināt statīvā vairākas pudeles ar medikamentiem un aiztaisīt durvis – viņš tur saņem savu ārstēšanu… Tā gluži nav. Ir dažādas lietas, kas jāmonitorē, jāskatās, jāanalizē, jāsaprot, jāprasa pacientam par sajūtām. Process ir jāvada.
Otto pēc katra ķīmijterapijas kursa ļoti ilgi atradās stacionārā. Es jau redzu pēc acīm, ka viņam ir apnicis, bet – «Nu nē, vēl zemi leikocīti, zemi trombocīti, ir jāpārlej trombocītu masa. Nevar izrakstīt uz mājām…» Un Otto nopūšas: «Nu labi.» Atceros, arī ap Ziemassvētkiem bija epizode… Viņš bija domājis, ka jau varēs izrakstīties no slimnīcas un būt kopā ar draugiem, viņi atbrauks ciemos, bet es saku, ka tā īsti nesanāk: «Mēs nevaram tik ilgu pārtraukumu taisīt.» Jā, ārsts nedrīkst iet pacienta pavadā. Ir situācijas, kad tu vari kaut ko atlikt, bet vispār visam ir jānotiek tā, kā paredzēts pēc vadlīnijām, rekomendācijām un pieredzes.
Par ārstēšanas rezultātu gan man ir prieks! Tas ir liels sasniegums pēc visa, kas izturēts. Mūsu centrā ārstējas gan pacienti, kam nepieciešama kaulu smadzeņu transplantācija, gan pacienti, kas saņem augstu devu ķīmijterapiju. Otto bija otrs variants, slimība bija stipri izplatījusies. Viņš to varbūt centās neizrādīt, bet – es atvainojos, ar izteikti palielinātiem limfmezgliem, kas tevi spiež nost, ar šķidrumu plaušās un temperatūru līdz 40 grādiem – to nevar ilgi izturēt. Patiesībā es viņu sāku ārstēt ārkārtīgi agresīvi, tiešām ļoti agresīvi. Riski bija, bet pēc pieredzes zinu, kādam vajadzētu būt rezultātam, un – taktika attaisnojās. Jau pēc pirmā terapijas kursa visas slimības izraisītās izmaiņas, kas Otto bija, gandrīz par 90 procentiem izzuda. Bija ļoti laba organisma atbilde uz terapiju. Tā bieži nesanāk. Un tagad – lai Dievs dod, ka tas viss saglabājas uz mūžiem.
Emocionāli atvadīšanās no pacienta, kad viņš izveseļojies, vienmēr ir tāda – oi, baigi forši! Patīkami ir pateikt, ka tagad viss kārtībā un tālāk nepieciešama tikai ambulatora novērošana, regulāras kontroles. Nu kas var būt labāks par šo?! Un nedod Dievs, ja kādam atkal kas notiek, tad māsiņas parasti saka: «Nu, par ko šitam foršajam cilvēkam?!…» Mēs tiešām ļoti jūtam līdzi saviem pacientiem.
Tagad, cik zinu, Otto ir mērķis turpināt mācības. Pārslēgties uz ko citu pašreiz viņam būtu ārkārtīgi svarīgi. Sevi jāpārņem ar citām domām, tad tās pārņems arī imūnsistēmu un viss nostabilizēsies. Es ļoti ceru.
Kas ir limfoma?
KĀ ATTĪSTĀS? Limfoma ir limfātiskās sistēmas vēzis jeb ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk skar limfmezglus, bet var skart arī kaulu smadzenes, liesu. Visas limfomas nav vienādas. Vairāk nekā 90 procenti limfomu ir nehodžkina limfomas, bet 10 procenti no visām ir Hodžkina limfomas. Galvenā atšķirība ir tajā, kādas limfocītu šūnas – B vai T – veido šo audzēju. Hodžkina limfoma ir ļaundabīgs B limfocītu audzējs. B limfocīti ir tās šūnas, kas sevi nes informāciju par mūsu imūno atbildi, tās arī veido šo specifisko imūno atbildi pret svešiem antigēniem, kas apdraud mūsu organismu, taču – dažādu iemeslu dēļ šajā imūnajā atbildē notiek kaut kāds sastrēgums un B limfocīta šūna kļūst patoloģiska. Savukārt patoloģiskās, ļaundabīgās šūnas dalās ļoti strauji, veidojot no vienas divas, tad četras, sešpadsmit un tā tālāk tādas pašas šūnas, un – palielinās limfmezgli vai var palielināties liesa, kur B limfocīti galvenokārt uzturas. Tādā veidā tas notiek.
KONKRĒTS IEMESLS. Precīzi cēloņi nav noskaidroti. Taču zināms, ka limfoma var attīstīties pēc vīrusu saslimšanām, jo vīrusi spēj ļoti izmainīt šūnas kodola darbību, dažādus signālus, limfocīta DNS struktūru. Tāpat tas mēdz notikt, lietojot kādas toksiskas vielas, reizēm pie vainas var būt arī medikamenti.
PAMANĪŠANA. Klasiskajā variantā pirmie signāli par Hodžkina limfomu var izskatīties kā parasta saaukstēšanās. Taču atšķirības noteikti ir! Proti, kādā trešā, ceturtā, piektā dienā cilvēks jūt, ka labāk tomēr nekļūst, un nereti pats sev satausta palielinātus limfmezglus. Tie var būt kakla rajonā, virs atslēgas kaula, padusēs, cirkšņos. Ja limfmezgli ir sāpīgi, visbiežāk šādu limfmezglu iekaisumu būs izraisījusi infekcija. Savukārt, ja limfmezgli uz kakla vai padusēs ļoti, ļoti strauji palielinās un tie nesāp vai jūtams tikai neliels diskomforts, tad tam jau jāpievērš pastiprināta uzmanība. Kādreiz cilvēks sāk sūdzēties, ka viņam grūti elpot, ka vairs nevar uzkāpt otrajā stāvā vai paskriet uz autobusu… Tā notiek, kad limfmezgli palielinās videnē – telpā starp plaušām pie lielajiem asinsvadiem. Vēl retāk palielināti limfmezgli mēdz būt tikai vēdera dobumā, iekšienē. Tad cilvēks varētu just smagumu un sāpes vēderā, kādus urinācijas vai vēdera izejas traucējumus. Slimības diagnostikai nepieciešama pilna limfmezgla biopsija.
ĀRSTĒŠANA. Neskatoties uz to, ka tā ir ļaundabīga limfātiskās sistēmas slimība jeb, vienkārši sakot, limfmezglu vēzis, tiek uzskatīts, ka Hodžkina limfoma labi padodas ārstēšanai. Un patiešām – jo ātrāk Hodžkina limfomu diagnosticē, jo ārstēšanas rezultāti labāki. Tas pats attiecas arī uz nehodžkina limfomu. Jo svaigākas, jaunākas ir izmainītās šūnas, jo lielākas cerības, ka tās labāk reaģēs uz saņemto terapiju. Ārstēšanā izmanto ķīmijpreparātus, reizēm kombinācijā ar monoklonālām antivielām. Tās ir īpašas vielas, kas ietekmē tikai ļaundabīgās limfātiskās šūnas, uz kuru virsmas ir noteikti pazinējmarķieri, un tādējādi tās tiek iznīcinātas. Savukārt, lai izvairītos no attālo metastāžu esamības, monoklonālās antivielas tiek kombinētas ar ķīmijterapiju. Hodžkina limfomai gan pamatā izmanto tikai ķīmijterapiju. Kursu skaits un veids atkarīgs no slimības stadijas un no tā, kādas limfmezglu grupas procesā iesaistītas. Taču hematoloģijā stadijas nenozīmē izārstēšanās perspektīvas – stadija ir svarīga terapijas izvēlei. Ja cilvēkam ir ceturtās stadijas limfoma, tas nav galīgais spriedums, bet nozīmē, ka slimība skārusi vairākas noteiktas limfmezglu grupas un kādu no orgāniem – visbiežāk tā ir liesa, reizēm plaušas –, un no konkrētās situācijas atkarīga ārstēšana.
JA NEĀRSTĒJAS. Tad slimība progresē – ļaundabīgo B limfocītu šūnu klons arvien palielinās un tiek skarti ne tikai limfmezgli, bet arī orgāni, kaulu sistēma, kaulu smadzenes. Parādās aknu un nieru darbības traucējumi, elpošanas nepietiekamība – cilvēkam ir grūti elpot, plaušās krājās šķidrums. Vēl slimība var izpausties ar mazasinību, trombocītu skaits arī samazinās, parādās zilumi, asiņošana. Ļoti bieži, ja leikocītu skaits samazinās, pievienojas infekcijas. Ja šāds pacients ar jau ielaistu slimību nonāk ārstu redzeslokā, pirmais ķīmijterapijas kurss ir ļoti nopietns un ļoti būtisks.
NĀKOTNE. Pēc ārstēšanās apmēram 25 procentiem pacientu slimība tomēr atgriežas jeb recidivē. Ir dažas limfomas, kuru gadījumos šis procents ir lielāks, un ir limfomas, pie kurām šis procents ir mazāks – tas atkarīgs no vēža histoloģiskā varianta. Hodžkina slimība atgriežas 10–15 procentiem ārstēto. Bet tad ir vēl citas terapijas iespējas, arī autologu cilmes šūnu transplantācija.
