Kas ir dzīvesspēks un, ko darīt, ja tā trūkst?

Kas ir dzīvesspēks?

Vārds dzīvesspēks (angļu val. resilience) ir cēlies no latīņu valodas vārda resilire, kas tiešā tulkojumā nozīmē atlēkt atpakaļ. Resilience var definēt kā sistēmas (tas var būt cilvēks, ekosistēma vai ekonomika) spēju pastāvēt, adaptēties un transformēties pārmaiņu priekšā. Tāpat kā veselība ir kas vairāk par slimības neesamību, arī dzīvesspēks ir kas vairāk par noturību un spēju nesalūzt, saskaroties ar grūtībām.

Ir teiciens, ka viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Diemžēl realitātē ne visas grūtības mūs norūda.

Tā nav tikai izturība un sīkstums, bet gatavība mainīties, lai, līdzīgi kā koks ar nolauztu galotni, dzītu jaunas atvases. Būt dzīvesspēcīgam nozīmē neiestrēgt pagātnē, bet atrast sevī motivāciju un resursus, lai dzīvotu realitātē, kāda tā ir šobrīd. Dzīvesspēks nav nedz realitātes noliegšana, nedz pasīva samierināšanās ar apstākļiem, drīzāk aktīva mijiedarbība ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi. 

Dzīves triecieni un lēciens augšup

Ir novērots, ka cilvēki, kas piedzīvojuši kādu nozīmīgu krīzi, pēc tās pārvarēšanas ne vien atgriežas ierastajās sliedēs, bet bieži vien arī piedzīvo iekšēju izaugsmi un atzīst, ka viņu subjektīvā dzīves kvalitāte ir paaugstinājusies. Psiholoģijā to sauc par posttraumatisko izaugsmi jeb traumas rezultātā notikušu pozitīvu transformāciju. Ja iedomājamies līdzību ar kaučuka bumbiņu, tā ir spēja uzlēkt augstāk, nekā bumbiņa atradās, pirms sāka kritienu lejup. Pēc šāda lēciena augšup cilvēki parasti pārskata līdzšinējās vērtības, novērtē to, ko iepriekš uzskatīja par pašsaprotamu, un mēdz uzņemties lielāku atbildību par savu dzīvi.