Tik labs piedāvājums vēl nekad nav bijis 🩷 
Rīga +3°C 
Pirmās atmiņas par apzinātu mūzikas klausīšanos man saistās ar 80. gadu beigām, kad 6–7 gadu vecumā tēta lenšu magnetofonā dzirdēju ABBA populārāko dziesmu izlasi, bet nedaudz vēlāk, televīzijā ieraugot neatkārtojamo balsu īpašnieces Agnētu un Frīdu, nodomāju, ka gaišmatainā ir smukākā. 90. gados mūzikai piekļuvu ar radio, MTV un vācu Viva TV starpniecību, dažreiz atļāvos Talsu tirgū nopirkt kādu kaseti, vēlāk – kompaktdisku. Visi šie mediji būtībā veidoja manu muzikālo gaumi. East 17, Take That, Blur, Oasis, 100. debija, The Prodigy, Nirvana, Merilins Mensons un simtiem citu veidoja savdabīgu, konkrētam stilam nepiederošu miksli, ar kuru, domājams, sevi asociē daudzi mani vienaudži. Kā redzams, iepriekš uzskaitīti galvenokārt veči. Bet klausījos arī Hole, Garbage, Skunk Anansie, Bjorku, PJ Harvey un slepus arī Spice Girls.
90. sekoja 2000. gadi, kad no aktuālās mūzikas novērsos. Linkin Park, Limp Bizkit, Korn un tamlīdzīgie potenciāli varēja kļūt par maniem favorītmāksliniekiem, jo tolaik šķita, ka vairāk piederu kopienai, kas klausās ģitārmūziku. Tomēr tā man šķita tukša, neko neizsakoša un ārišķīga. Līdzīgi vērtēju arī tā laika popmūziku, kuru līdz ar iepriekš minētajiem trūkumiem papildināja arī hiperseksualitāte – samākslotība, uzkačāti ķermeņi, drēbes un citas ārējās pazīmes, kas nebija nedz mana, nedz manu draugu ikdiena, turklāt šī estētika burtiski konfliktēja ar man vairāk pieņemamo nevīžīgo, bet ļoti ērto grunge estētiku. Tiesa, mūzika mani nepameta. Studiju gados, dzīvojot kopā ar draugu, kurš klausījās mūziku, kas man šķita tukša, es radu patvērumu jaunā medijā – franču TV kanālā Mezzo, kurā translēja operas, akadēmiskās mūzikas koncertus un arī džezu. Tā es iepazinos ar džeza dziedātāju un izpildītāju Madlēnu Perū, kuras izpildījums lika man sastingt un nepiecelties no dīvāna, līdz koncerta translācija bija galā.
Tas bija arī mūzikas kačāšanas jeb, saucot lietas īstajos vārdos, zagšanas laiks, kad tādas vietnes kā Kazaa, Soulseek un DC++ ļāva piekļūt neiedomājamam mūzikas apjomam. Madlēnas Perū iespaidā novilku gandrīz visus pieejamos Billijas Holidejas, Sāras Vonas, Nīnas Simonas un Dženisas Džoplinas ierakstus.
Es atrados tīras un bezgalskaistas mūzikas varā.
Tā palēnām sāku klausīties ierakstus, kuros bija spilgti izzīmēti cilvēkstāsti, kas, manuprāt, pauda patiesumu. Bet, lai šādi stāsti būtu man pieejami, bija nepieciešama bibliotēka, kur tos ērti atrast. Tukšie divtūkstošie noslēdzās ar jaunām tehnoloģiskām iespējām piekļūt mūzikai. Turklāt legāli. Tādas vietnes kā Soundcloud, Bandcamp un Spotify iemiesoja manu priekšstatu par perfekto bibliotēku. Mūzikas kačāšana 2000. gados ļāva piekļūt pārsvarā Rietumos tapušajai 20. gadsimta mūzikai un šādiem tādiem latviešiem, bet straumēšana pavēra vārtus uz pasauli, kas ir daudz plašāka. Pirmajā gadā, kad sāku lietot Spotify, biju klausījies mūziku, kas tapusi 140 valstīs. Uzzinot šo faktu, pats nedaudz apstulbu, bet, sākot šķetināt mūzikas meklēšanas paradumus, atskārtu, ka tik plašs ģeogrāfisks noklājums ir loģisks, ņemot vērā avotu daudzveidību, no kuriem smeļu mūziku.
Jau no tīņu gadiem man ir patikušas grāmatas. Talsu Centrālajā bibliotēkā nežēloju laiku, rokoties pa plauktiem un meklējot dzejnieku krājumus vai ārzemju rakstnieku romānus, par kuriem nemācīja skolā. Atvēru nezināmu grāmatu, izlasīju pirmo teikumu vai rindkopu un sapratu, vai gribēšu to lasīt. Līdzīgi meklēju mūziku – sekoju sev tīkamiem māksliniekiem platformās Spotify un Soundcloud, vairākām mūzikas izdevniecībām vietnē Bandcamp, kā arī uzmanīgi tveru katru ieteikumu, ko sociālo tīklu platformās iesaka draugi, paziņas, sveši cilvēki vai paši mūziķi. Vienas dienas laikā uzmetu aci aptuveni 30 dažādu žanru albumiem, bet sirdī parasti iegulst viens vai divi, un pie tiem tad arī atgriežos vairākkārt.
Sirdī iekritušo mūziku saglabāju Spotify, jaunumus iekļaujot pleilistē, kas izveidota konkrētajā gadā izdotajai mūzikai, vai arī tematiskās pleilistēs. Man tādu ir daudz, un katra tiek veidota tā, lai atbilstu nosaukumā ietvertajam garam. Piemēram, Mūzikā dārza laistīšanai ir jābūt tam liegajam fīlingam,
kad karstā vasaras dienā peldbiksēs un kepkā laisti brūnēt sākušo zāli, bet ausīs skan Lanas del Rejas, Mērijas Latimoras, Mereditas Monkas viegli plūstošā mūzika.
Pleilistē Summer Vibe ir jābūt sajūtai, kad vasaras tveicē pēc trakulīgas nakts pamosties pusdienlaikā, esi kaut kur pie jūras, sāp galva, tu atkorķē aukstu alu vai sārtvīnu un, klausoties gurdi ritmisku elektronisko mūziku vai elektrofolku Austra, Ela Minus, Būū, Mišelas Gurevičas izpildījumā, raugies tālē un priecājies, ka šodien nav nekādu pienākumu.
Un tagad atgriežamies pie paziņas apgalvojuma šī teksta sākumā. Tomēr zināms patiesības grauds viņa sacītajā ir. Prātā pārcilājot ierakstus, kas man šķituši ar nepieredzētu emocionālu jaudu, tad, jā, tie lielākoties ir sieviešu radīti vai izpildīti skaņdarbi. Piemēram, Eimijas Vainhausas atkailinātā refleksija par pašas dzīvi, Bjorkas bioloģiskā emocionalitāte, Evijas Vēberes neizmērojamā fantāzijas pasaule, M.I.A. precīzā un agresīvā identitātes manifestācija, Lindas Leimanes skrupulozie vērojumi par pasauli caur lupu, diriģentes Mirgas GražinītesTīlas šķietami vieglais un gaisīgais darbs ar orķestri. Viņas visas skar tematus un atklāj pieredzes, kas man liek sajusties, it kā līdz tam es būtu mitinājies šaurā telpā, bet ar šo mūziku man ir dota iespēja iziet ārā pa durvīm un nonākt brīnišķīgi košā pasaulē.
Mūzikas pasaule ir neizdibināmi plaša, tomēr secinu, ka vairāk nekā dekādi mani neapzināti tik tiešām vairāk saistījusi sieviešu izpildīta un radīta mūzika.
Visas minētās un daudzas neminētās mākslinieces konceptualizē idejas, kas man ir ļāvušas un joprojām ļauj piekļūt zināšanām un pieredzei, ar kādu es diez vai saskartos, ja savās izvēlēs ļautu prātam un emocijām ilgstoši uzturēties daudzkārt izdzīvotos, man viegli saprotamos stāstos. Un tāpēc paziņas teiktajam: «Eu, bet tu taču klausies kaut kādu veceņu mūziku!» es atbildēju: «Jā. Nu, un?»
