Sievietes Nē nozīmē Nē

Problēmas mērogs: Kāpēc nepieciešama direktīva

• Ik pēc 10 gadiem Amsterdamas, Marseļas vai Zagrebas lieluma pilsēta pazūd no zemes virsas, jo visā pasaulē tiek noslepkavoti 840 000 sieviešu. Kā saka Eiroparlamenta deputāte no Īrijas Frānsisa Ficdžeralda, «mēs to saucam par femicīdu: sievieti nogalina tāpēc, ka viņa ir sieviete».
• ES viena no trijām sievietēm vecumā no 15 gadiem pieredzējusi kāda veida fizisku vai seksuālu vardarbību.
• Viena no 10 sievietēm kopš 15 gadu vecuma jau ir piedzīvojusi kādu kibervardarbības veidu.
• ES vēl nesenā pagātnē deviņi no desmit ­izvarošanas upuriem un astoņi no desmit ­seksuālas vardarbības upuriem bija sievietes. 99 % no tiem, kas tika ieslodzīti par šādiem ­noziegumiem, bija vīrieši.

Ko par to domā EP deputāti?

Evina Insira, EP deputāte no Zviedrijas (Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa): «Sievietes saskaras ar vardarbību visās dzīves jomās. Vajadzīgs holistisks tiesību akts –pēc iespējas spēcīgāks.»

Frānsisa Ficdžeralda, EP deputāte no Īrijas (Eiropas Tautas partija grupa): «Šī ir pirmā reize, kad visā Eiropas Savienībā ir iespēja pieņemt direktīvu par vardarbību pret sievietēm.»

Abas minētās deputātes ir atbildīgas par direktīvas virzību un pieņemšanu Eiroparlamentā.

Eiroparlamenta deputāte Dace Melbārde (Eiropas Tautas partijas grupa): «Šis parlaments un Eiropas Komisija (EK) ir ar stingrāku pozīciju. EK prezidente Urzula fon Leiena ikgadējā runā minēja sieviešu vienlīdzību un seksuālās vardarbības kontekstā lietoja formulējumu – nē nozīmē nē! Mums jāatrod veidi, kā to iestrādāt tiesību aktos. Arī Latvijā ir svarīgi par šīm tēmām runāt, jo Rusiņa lieta parādīja vājās puses sistēmā – gan prevencijas darbā, gan runājot par institūciju atbildības uzņemšanos.»

Latvijas pārstāve vērš uzmanību uz šokējošiem statistikas datiem: «Pasaulē, pēc ANO datiem, 2020. gadā 47 000 sieviešu nogalinājis intīmais partneris vai ģimenes loceklis. 30 procenti sieviešu Latvijā piedzīvojušas vardarbību no intīmā partnera puses. Katra devītā pieredzējusi uzmākšanos darbā. Nav jau tā, ka Latvijā nav likumu, kas vēršas pret vardarbību pret sievietēm, tomēr ir svarīgi, ka Latvijā ienāk stingrāks starptautiskais normatīvais regulējums.»

Direktīva nosaka kriminālatbildību un sankcijas pret varmāku, uzliek valstij stingrākus pienākumus aizsargāt cietušo, tai skaitā, nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību.

Uz jautājumu, ar ko direktīva atšķiras no citiem ES dokumentiem, deputāte atbild: «Tas ir tiesisks dokuments, kas dalībvalstīm jāievieš. Tā paredz konkrētākus noteikumus vardarbības ierobežošanai. Nosaka kriminālatbildību un sankcijas pret varmāku, uzliek valstij stingrākus pienākumus aizsargāt cietušo, tai skaitā, nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību. Direktīva uzliek arī stingrākus pienākumus veikt prevencijas pasākumus. Būtiski, ka direktīva aktualizē kibervardarbību. Eiropas Savienībā viena no divām jaunām sievietēm cietusi no kibervajāšanas vai uzmākšanās. Tas nozīmē arī intīmu materiālu neatļautu izsūtīšanu vai saņemšanu.»

Direktīva paredz dalībvalstīs arī uzlabot ziņošanas un izmeklēšanas procedūras. Tas mūsu valstij ar policistu algām un darbinieku trūkumu varētu būt liels izaicinājums.

Izvarošana

EP deputāti atzīst, ka mūsdienās pret ­izvarošanas noziegumiem sievietēm Eiropā ir dažādi aizsardzības līmeņi. Tāpēc Pilsoņu brīvību un Sieviešu tiesību komitejas ­deputāti uzskata, ka jāmaina izvarošanas ­definīcija. Tā jāvērtē pēc tā, vai ir saņemta sievietes piekrišana.

Deputāte Evina Insira: «Jānodrošina, ka sievietēm un meitenēm visās 27 dalībvalstīs ir vienādas tiesības uz tiesu. Tikai jā ir jā, viss pārējais, izņemot jā, ir nē.»

Frānsisa Ficdžeralda: «Izvarošana ir ­noziegums, kas jārisina visā ES!»

Dace Melbārde: «EP pateicis, ka stingri jānodefinē, kas ir izvarošana. To prasa ­definēt pēc tā, vai saņemta piekrišana. Lai neatstātu vietu interpretācijām. Pašlaik izvarošanu bieži definē pēc tā, vai lietots spēks vai draudi. Latvijas attiecīgais pants skan šādi: «Par dzimumsakariem, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli…»

EP dokumentos figurē apgalvojums, ka dažas ES valstis iebilst pret uz piekrišanu balstītas izvarošanas definīcijas iekļaušanu direktīvā juridisku vai politisku iemeslu dēļ. Uz precizējošu jautājumu, kuras ir šīs valstis un kādi ir politiskie iebildumi, EP deputātes Ficdžeraldas pārstāve atbildēja diplomātiski: «Mums nav precīzu pamatojumu no valstīm, kuras iebilst pret tiesību aktiem par izvarošanu, pamatojoties uz piekrišanu. Zinām tikai to, ka Grieķija, Īrija, Itālija, Beļģija, Luksemburga, Spānija un Zviedrija tos ­atbalsta.»

Ziņošanas kultūra

Šobrīd visgrūtāk atbildamais jautājums ir – kādas būtu izvarošanas definīcijas maiņas reālās sekas? Vai izmeklēšanai nebūs problēmu ar nozieguma pierādīšanu? «Tas ir tiesībsargājošo institūciju uzdevums. Tas ir arī jautājums par dalībvalstu pieredzes apmaiņu, tiesu praksi, kā izmeklēt un pierādīt. Nepieciešamas diskusijas starp juristiem, kas specializējušies vardarbības jautājumos,» uzskata D. Melbārde.

Lai sievietes verbālais nē iegūtu juridisku spēku, nepieciešams panākt, ka cietušās sievietes vairāk uzticētos tiesībsargājošajām iestādēm. Diemžēl nav noslēpums – iepriekšējos gados nereti mūsu valsts policijas iecirkņos sievietes piedzīvojušas attieksmi, kas neveicina upura vēlmi ziņot par noziegumu. «Bieži dzirdam, ka cilvēki saka – pati vainīga, ne tā apģērbās, ne tā uzvedās! Absolūti nepieņemama interpretācija. Ne viena vien sieviete baidās runāt par izvarošanas gadījumiem, kaunas no tā. Ceru, ka jaunā direktīva sievietes iedrošinās,» atzīst D. Melbārde.

Lai sievietes verbālais nē iegūtu juridisku spēku, nepieciešams panākt, ka cietušās sievietes vairāk uzticētos tiesībsargājošajām iestādēm.

Viņas ieskatā, ja runājam par seksuālu vai fizisku vardarbību, būtisks jautājums ir arī par to, cik attīstīta dažādās valstīs ir ­ziņošanas kultūra. Deputāte uzskata, ka pret statistikas datiem ES kopumā un īpaši atsevišķās valstīs jāizturas kritiski, jo ­daudzas sievietes vienkārši neziņo.

«Statistika par fizisku un seksuālu vardarbību, kas piedzīvota no partnera vai nepazīstama cilvēka, ir augsta Rietumeiropas valstīs – Nīderlandē (41,2 %), Austrijā (35,7 %), Francijā (34,5 %), arī Latvijā (25,1 %), bet viszemākie rādītāji ir Bulgārijā (11,9 %). Tas liek domāt, ka atsevišķās valstīs ziņošanas kultūra un faktu konstatācija nav tik attīstīta. Tā kā Latvijas statistika nav glaimojoša, tas nozīmē, ka daudz gadījumu esam pieķēruši, tomēr daudzas sievietes arvien kaunas ziņot,» ­atzīst D. Melbārde.

Migrācija un vardarbība

Vai migrācija no Tuvajiem Austrumiem veicina izvarošanu Eiropā? «Ja runā par Īrijas pieredzi, mēs nepiekristu vērtējumam, ka izvarošana ir saistīta ar migrāciju no austrumiem – to bieži veic upurim pazīstama persona. Pētījums liecina, ka 90 % upuru pazina savu uzbrucēju. Tāpēc ir maz ticams, ka izvarošanas galvenokārt saistītas ar migrāciju,» atzīst F. Ficdžeraldas pārstāve.

«Negribētu producēt mītus, ka baltie vīrieši izvaro mazāk nekā musulmaņu vīrieši. Tas prasa nopietnāku pētījumu. Nesenājā Hamās iebrukumā izvarošana bija viena no vardarbības formām. Ja paskatāmies uz Krievijas un Ukrainas karu, par krieviem jārunā kā par baltajiem vīriešiem,» atzīst Latvijas deputāte.

Kur ir robeža?

Bez klajiem vardarbības gadījumiem vīriešu un sieviešu attiecībās nosacīti vērojama pelēkā zona – situācijas, kad vīrietis nav vardarbīgs, bet viņa darbības jau vērtējamas kā nepieņemamas.

Vīriešiem patīk pārbaudīt sievietes robežas, un tas ir dabiski. Nav normāli tie brīži, kad vīrieši robežas nejūt, nereaģē uz sievietes strikti vai mazāk strikti pateikto nē.

Pret izvarošanas noziegumiem sievietēm Eiropā ir dažādi aizsardzības līmeņi. Tāpēc deputāti uzskata, ka jāmaina izvarošanas definīcija.

«Vīrieša pirmos mēģinājumus tuvoties sievietei reizēm ir grūti saprast – tā vienkārši ir koķetēšana vai jau uzmākšanās? Ir tik daudz faktoru, kas jāņem vērā – kāds konteksts, kāda situācija… Ja sieviete to nevēlas, viņai skaidri un gaiši jāparāda – nē! Un tajā brīdī vīrietim jāsaprot – stop! Pamēģināju, bet tur ir skaidrs nē. Sievietes reaģē dažādi. Ir jālasa pretējā reakcija! Jā, reizēm tas ir grūti. Katrai valstij ir sava kultūra, arī Latvijā sievietes mainās. Jauno paaudzi audzinām pašpārliecinātāku, un ar to vīriešiem jārēķinās,» saka D. Melbārde

Uz jautājumu, vai pati ir saskārusies ar uzmākšanos, Dace atbild: «Jā, teju katra sieviete ar to ir saskārusies. Starp citu, visvairāk darba vidē. Kā tas izpaužas? Kāds uzliek roku uz kājas vai uz muguras un roka aizslīd… Jaunībā tu samulsti un nezini, ko darīt. Ja nav dzīves pieredzes, nesaproti, kur ir koķetēšana un kurā brīdī tas tomēr jau ir nepieņemami. Tas ir brīdis, kad pieskāriens kļūst intīms un jūties nekomfortabli. Tā jau ir seksuāla uzmākšanās. Tu izvairies, tomēr ziņot neej, bet ir valstis, kur sieviete reaģē daudz agresīvāk.»

Slavenā itāliešu aktrise Monika Belluči novembra KLUBĀ teica, ka vīrieša uzmākšanās ir jānošķir no aplidošanas, mēģinājuma iekarot. «Fakts, ka sievietēm ir mazāk baiļu runāt, ir pozitīvs, bet domāju, ka karš mūs nekur nenovedīs. Vīriešiem un sievietēm vajadzētu atrast kopīgu valodu, lai kopā augtu, tas mazliet šobrīd jau notiek. Notiek ievērojama evolūcija, bet tas noteikti prasīs ilgu laiku.»

Bet kā ar vīriešiem?

KLUBS vairākkārt rakstījis par sieviešu manipulācijām. Pēdējā laikā arvien biežāki ir gadījumi, kad sievietes nepamatoti apsūdz vīriešus dažādos noziegumos.

D. Melbārde: «Statistika parāda, ka sievietes cieš visvairāk, bet tas nenozīmē, ka ģimenē nav sastopamas citas formas – vardarbība pret senioriem vai vīriešiem. Sieviete vardarbību pret vīrieti pielietojusi 17,3 % gadījumu. Jāatzīst, ka vardarbībai ir dažādas formas, Latvijā visbiežākā ir psiholoģiskā. Šādus gadījumus pašam upurim nereti ir grūti identificēt. Pēc statistikas, psiholoģisku vardarbību partneru starpā pieredzējuši 28,8 procenti sieviešu un 17,1 procents vīriešu.»

«Likumdošanas mērķis ir aizsargāt arī vīriešus – «upura» definīcija ietver visas personas neatkarīgi no dzimuma, tātad arī vīriešus. Pētījumi gan liecina, ka nepatiesu apsūdzību skaits ir ļoti zems. Tiesa, reizēm tas, ka lieta netiek ierosināta, nepadara to par nepatiesu – dažkārt vienkārši nav pietiekami daudz pierādījumu, lai sasniegtu krimināllikuma slieksni. Tomēr, ja tiek sniegtas nepatiesas ziņas, pret to būtu jāizturas tāpat kā pret cita veida noziegumiem un jāsauc pie atbildības,» apgalvo F. Ficdžeraldas pārstāve.

Sarunas par jauno direktīvu starp Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstīm ir noslēguma stadijā, un deputāti prognozē, ka to izdosies pieņemt vēl šī Parlamenta sasaukuma laikā.

Materiāls tapis sadarbībā ar