Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Rudzīšu ģimenes māja atrodas Iecavas pilsētas pievārtē, turpat blakus šosejai, kas no Rīgas caur Bausku aizved uz Lietuvu.
- Saimnieki – Māris un Sintija ar meitām Rūtu (10) un Rasu (3). Sintija strādā vietējās pašvaldības komunālajā saimniecībā, bet Māris darbojas uzņēmumā Mērsragā, kas izgatavo alumīnija laivas un zvejas kuģus.
- Zemes kopējā platība ir 0,65 hektāri, no tiem 210 kvadrātmetrus aizņem atjaunojamā dzīvojamā māja.
- Ēkai ir vismaz simt gadu, bet Rudzīšu ģimenes īpašumā tā ir kopš 2016. gada.
- Instagram @lauku_majas_citads_stasts
Kad pirms septiņiem gadiem Māris un Sintija no vietējās luterāņu baznīcas atpirka bēdīga paskata māju Iecavas upes krastā un tai piegulošos 0,65 hektārus zemes, viņi bija pavisam droši, ka simtgadnieci, ko baznīcas ķesteris savulaik cēlis kā skolu, nojauks un tās vietā uzslies jaunu, pašu izsapņotu projektu.
Sākumā dusmas un šoks!
«Mēs par savu plānu bijām pilnīgi pārliecināti. Taču, sākot taisīt projektu savai jaunajai mājai, ceļš aizveda uz Kultūras mantojuma pārvaldi. Tur mums pateica – nē, tā nebūs, jūs neko nedrīkstat nojaukt! Blakus esošais Iecavas muižas parks ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, un mēs esam iekļuvuši tā aizsargzonā. Pērkot īpašumu, protams, neviens to nepateica.
Mēs gan pat neiedomājāmies painteresēties, jo blakus ir benzīntanks, otrā pusē parasta dzīvojamajā māja, nekas par to neliecināja! Tas pirmais bija dusmas un šoks. Jo kā te izskatījās, kāds vēl mantojums?! Rakstījām dusmīgas vēstules un cīnījāmies. Beigās – nē, un viss! Tad nu tā lēnām šo faktu sākām pieņemt. Kā mēdz teikt – nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi!» piedzīvoto atceras Sintija, un Māris viņu papildina – tajā brīdī uz veco māju sākuši lūkoties pavisam citām acīm. «Kad sāc tīrīt, ieraugi – nav jau tik traki. Jā, kaut kas ir pagalam, bet viss nav beigts, turklāt no jauna ko tādu vairs neuzcelsi!» namatēvs ir pārliecināts.
Kā atkritumu poligonā
Pirms Rudzīši kļuva par saimniekiem, māja ilgstoši bija neapdzīvota. Savulaik tur ierīkoti septiņi dzīvokļi, un kāds paziņa šeit dzīvojis vēl deviņdesmito gadu vidū, taču par pārējo vēsture pagaidām klusē. Acīmredzama bija arī skaudrā patiesība, ka daudzi šo vietu izmantojuši kā atkritumu poligonu, bet bezpajumtnieki – par vietu savām mainīgajām apmetnēm.
«Tas bija kosmoss! Pilnīgs ārprāts!» saka Sintija, atceroties, cik viss bija aizaudzis un piedrazots. «Mēs taisījām talku, gribējām satīrīt… Beigās sapratu, ka ar rokām to nemaz izdarīt nevar. Tad ņēmām ekskavatoru un izvedām desmit smago mašīnu kravas ar sadzīves atkritumiem,» atceras Māris.
Abi ir vienisprātis – teritorijas izkopšana ir bijis ellīgs darbs un reizēm nolaidušās rokas.
Vienreiz pat Rudzīši mēģinājuši tā saukto ķestera māju pārdot, taču liela interese nav izrādīta. «Beidzās sludinājuma termiņš, un mēs atmetām ar roku. Labāk lēnu garu uz priekšu. Tāpat visu laiku kaut ko iegulda, iegulda, un māja rezultātā kļūst arvien tuvāka un mīļāka,» saka Sintija un piemetina – tas bijis, vēl pirms pārdevuši dzīvokli Iecavā un savā pilsētlauku rezidencē uzstādījuši mazu moduļu mājiņu.
Pagaidu dzīve astoņpadsmit kvadrātmetros
«Mēs laikam tā ļoti riskanti lēcām iekšā nezināmajā. Pārdevām dzīvokli un apstākļu sakritības dēļ tepat, tuvējā ciemā, kāds jauns cilvēks pārdeva šo mājiņu. Likās – ja dara, tad tas jādara tagad!» skaidro saimniece.
Mini mājiņa bija uzreiz apdzīvojama. Kādu to ieraugām, ciemojoties Rudzīšu sētā, tāda tā pērnajā septembrī arī pārvesta un uz sešiem bluķiem uzstādīta sētsvidū. Saimnieki šo atceras kā nervus kutinošu pasākumu, jo nācies pat apstādināt dzīvīgo satiksmi. Māja atrodas uzkalnā, turklāt smagākai tehnikai iebraukšana sētā ir, maigi sakot, pašaura, un vairāki šoferi pirms tam jau bija atteikuši palīdzību. Taču nu viņiem vismaz ir pagaidu māja!
Tiesa, dikti izvērsties tur nesanāk, jo četriem cilvēkiem un vēl četrkājainajam draugam diendienā jāsadala vien astoņpadsmit kvadrātmetru. «Neviens neticēja! Goda vārds, visi brīnās! Mums teica – jūs ko, galīgi traki?!» pasmejas Sintija un neslēpj, ka viens no biežāk saņemtajiem jautājumiem esot, vai viņiem vēl vispār būšot kopdzīve. «Mēs šeit daudz ko esam iemācījušies attiecībās un saskarsmē vienam ar otru, bet gribas arī to vienatni. Te tas nav iespējams! Vienkārši nav tāda brīža,» viņa dalās pārdomās. Tāpat dzīve šaurībā iemācījusi iztikt bez liekām drēbēm un mantām, liekot aizdomāties, cik daudz patiesībā mums apkārt ir lieka. Vaicāju – tad varbūt nemaz to lielo māju nevajag? Un viņi abi sirsnīgi pasmejas. Nē, tomēr vajag! Šis posms jau izbaudīts, pietiek.
Pieskarties vēsturei
Raugoties uz plašo atjaunojamo dzīvojamo ēku un glīti iekopto ainavisko apkārtni, var tikai noelsties, mēģinot apjaust, cik milzīgs darbs te jau ir ieguldīts un kas vēl tikai priekšā. Šobrīd dienaskārtībā ir sataisīt māju tā, lai vienā galā var iekārtot divas istabas pastāvīgai dzīvošanai. Vēl nesen bija ticams plāns to paveikt līdz Ziemassvētkiem, taču nu jau kļuvis skaidrs, ka arī šo ziemu nāksies pārlaist sarkanbrūnajā mājiņā. Jo, kā tas visbiežāk notiek, būvniecības un remonta darbi ievelkas.
Turklāt papildu izaicinājums ir īpašuma kultūrvēsturiskā vērtība. Proti, iekšā viņi var rīkoties pēc sirds patikas, un tur saimnieki plāno daļēji atstāt redzamas guļbaļķu sienas, taču ne pilnīgi visur. «Jo tad kļūst smagnēji un koks sāk spiest. Kaut kas būs apmests, tāds balts un gaišs, lai ir vairāk gaismas,» prāto namamāte. Turpretī ēkas fasāde jāatstāj bez būtiskas iejaukšanās. «Mums jāsaglabā esošais būvapjoms, logu izmēri un apdares tips,» precizē Māris.
Skaidrs ir viens – ne kurš katrs spētu samierināties ar domu, ka plānotās jaunbūves vietā ir jāatjauno sena, iesākumā bēdīga paskata ēka. Un kas gan cits tas varētu būt, ja ne mīlestība pret dzīvu, taustāmu vēsturi? «Kad mēs te vēl nedzīvojām, bet vasarā braucām no dzīvokļa atpūsties, tad katrreiz varēja pamanīt, ieraudzīt kaut ko jaunu. Tā sajūta, ka tu redzi vēsturi. To īsto! Un viņai var pieskarties,» mirdzošām acīm saka Sintija. Un to var teju sataustīt, ka ar katru dienu un katru mazāko darbu kādreizējā ķestera māja viņu sirdīs ieņem aizvien īpašāku vietu.
Īsumā par svarīgāko
Atbild Māris un Sintija
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Sintija: Virtuve…
Māris: Droši vien, ka virtuve.
Sintija: Tas kā pie senajiem latviešiem. Man liekas, ka virtuve ir tas pavards, kur visi sanāk kopā.
Jūsu labākais kaimiņš?
Sintija: Tie, kuru nav! (Smejas.) Gribas bez. Lai gan vecākā meita vēlētos, ka kaimiņos būtu vēl kāds viņas vecuma bērns.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Sintija: Māris!
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Sintija: Kaut kas noteikti ir, bet tagad nenāk prātā.
Māris: Es nezinu… Vēl tik daudz jādara…
Sintija: Ā, es zemeņu dobi gribu pārbīdīt, tā ir galīgi nevietā! (Smejas.)
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Sintija: Laikam trauku mazgāšanu. Dzīvoklī bija trauku mašīna, bet šeit nav vietas. Tie trauki visu laiku rodas!
Mīļākais gadalaiks?
Sintija: Man pavasaris! Tad viss piedzimst. Visas cerības…
Māris: Vasara, pavasaris, un ziema arī patīk. Tikai rudens varbūt tāds… Bet arī rudenī ir kaut kas foršs!
Iekšā vai ārā?
Māris: Kā kurā gadalaikā.
Sintija: Grūti pateikt… Jo ir tā – iekšā daudz darbu, jāmazgā trauki, veļa, tad liekas, nu, kur vēl ārā iet? Un tad tu izej ārā, piespied sevi kaut ko izdarīt, sāk rasties enerģija un sāk patikt! Tad ārā ir forši. Jā, es nevaru izšķirties.
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgi?
Māris: (Smejas.) Mēs visu laiku esam laimīgi! Izdaru kaut ko jaunu… Uzliku lampiņas, viss, laime pilnīga!
Sintija: Jā, ak Dievs, cik tas bija skaisti un romantiski! Viņš pagājušonedēļ pieskrūvēja dēļus, vakarā uzlika lampiņas, un tad tieši sāka snigt sniegs. Sēdi, skaties, priecājies un saproti, ka tas darbiņš jau ies uz priekšu, viss būs, vienīgi – ka ilgi jāgaida…
Svarīgi darbi Rudzīšu ģimenes sētā
Iesaka Egīls Čēms, Makita Latvija tehniskais konsultants
1. Sintija: «Pirmais un svarīgākais noteikti bija teritorijas iztīrīšana. Te bija celms pie celma.»
Māris: «Mēs sarunājām ar paziņu, ka viņš nozāģēs, ko var nozāģēt, un kokus paņems malkā. Kad visu iztīrīja, palika tikai celmi. Tiem izmantojām ekskavatora pakalpojumus, un tas te vienkārši visu uzraka! Pilnīgi visu!»
Stumbriem un lielajiem zariem iesaku XGT ® ķēdes zāģi UC015G, tas būs īpaši piemērots būvlaukumiem, dārziem un vasarnīcām. Savukārt tievajiem zariem, ap 5–7 centimetriem diametrā, arī darbiem dārzā varētu labi derēt neliels un viegls atzarošanas zāģis LXT ®DUC101. To, ko nevar sazāģēt, var likvidēt zaru smalcinātājā UD2500, kas būs pietiekami kluss un viegli pārvietojams.
2. Māris: «Pagājušā gada vasarā mums izurba dziļurbumu. Taču visas tranšejas gan kanalizācijai, gan ūdensvadam es raku pašrocīgi. Noīrēju traktoru un izdarīju. Uzreiz pievilkām ūdeni un kanalizāciju arī mazajai mājiņai.»
Makita pašrokošā lāpsta vai traktors diemžēl vēl nav izgudroti! :)
3. Māris: «Droši vien vēl viens liels darbs ir arī mājas izvākšana. Gan atbrīvošanās no bagātīgā kultūrslāņa, gan apmetuma nodauzīšana ar āmuru. Pusotras kaudzes apmetuma no mājas jau ir aizvests.»
Lai nebūtu jāmokās ar āmuru, apmetuma nodauzīšanai iesaku akumulatora perforatoru XGT ® HR004G, kas ir ne tikai viegls, bet arī aprīkots ar pretvibrāciju tehnoloģiju. Šim darbiņam noderēs arī SDS-PLUS platais kalts P-24941.
