Rīga +12°C 
Tāds nosaukums gleznotājas Laimas Eglītes izstādei, jo eksponētas pāris gleznas no katras desmitgades kopš Laima glezno. Tātad – 20.gs. 70.-90. gadi un 21.gs. 10.-20.gadi. tāds pusgadsimts glezniecībā. Viņas galvenie modeļi bērni un mīmi, arī draugi un draugu bērni. Būtībā, Laima glezno savu dzīvi, to, ko viņa redz, jūt un pārdzīvo, to, kas notiek ap viņu un ar viņu. Nekas virspusējs vai sadomāts Laimai Eglītei daudz nozīmēja pantomīma, kustību teātris, tāpēc ķermeņa valoda žests ir viņas izteiksmes līdzekļi ne tikai uz skatuves, arī viņas glezniecībā. Izstāde “Retrospekcija” Laimas Eglītes glezniecības albums tapa ar uzņēmēja un mākslas mecenāta Māra Martinsona atbalstu. Tā apskatāma no 11.03.- 11.04.un galerijā Daugava, Ausekļa ielā 1( ieeja no Elizabetes ielas). Grāmatas atvēršana un iespējama tikšanās ar mākslinieci notiks 17. martā plkst.16.00. Būs iespējams saņemt grāmatu ar Laimas Eglītes autogrāfu.
Laimai Eglītei (1945.) tikko apritēja apaļa jubileja. Neskatoties uz gadiem, viņas māksla tik jauneklīga. Tik mainīga. Tā izspēlē dzīves pārdzīvojumus un kaislības. Nav ko brīnīties, jo bērnībā un agrā jaunībā viņa sapņoja par skatuvi, par teātri, viņai bija vēlme kļūt par aktrisi. Runājot ar viņas laikabiedriem māksliniekiem, kas apmēram vienā laikā ar Laimu Eglīti studēja Mākslas akadēmijā, un pirmais, ko viņi pasaka – Laima bija ļoti skaista. Viņu nevarēja nepamanīt, lai gan bija ļoti klusa, sevī vērsta, tāda izteikta vienpate. periodi. Jaņa Rozentāla mākslas skolu Laima absolvēja 1965. gadā. Sekoja studijas Mākslas akadēmijā. Liela nozīme bija paaudzei, kas māksla sevi apliecināja jau pirms kara – Konrads Ubāns, Jānis Liepiņš un Ģederts Eliass. Strādājot pie albuma “Eduards Kalniņš – 120” sagatavošanas, es jautāju Laimai par Eduardu Kalniņu kā pedagogu, kurš bijis viņas diplomdarba vadītājs. Sākotnēji Laima kā savu diplomdarba tēmu izvēlējās teātri. Jau bija izdomāts diplomdarba nosaukums – “Pjero” (“Pajaco”). Teātris bija viņai tuva pasaule, tur viņa juta iespēju izpausties, bet profesors Kalniņa ieteikums bija, ka nevajag. Laima diplomdarbam izvēlējās tēmu ”Ģimene” un saņēma augstāko novērtējumu – teicami. Par profesoru Eduardu Kalniņu Laima teica ,ka jau viņa esība Mākslas akadēmijā daudz ko deva. Viņš bija kā tilts, kas saistījis ar mākslu brīvajā Latvijā. Tagad būs Laimas Eglītes glezniecības albuma atklāšana. Uz vāka nav Pjerto, bet Mīms, kaut kas tuvs Arlekīnam. Laimas Eglītes dzīve toreiz bija aktīva un piepildīta. Māsas klasesbiedrs, vēlāk ļoti populārais mākslinieks Jānis Anmanis, arī aizveda Laimu uz Roberta Ligera studiju “Rīgas pantomīma”, kas darbojās Celtnieku klubā “Oktobris”. Savējie, pantomīmas dalībnieki, to sauca par Būvīti. Roberts Ligers bija Dailes teātra aktieris, viņš iedvesmojās no franču mīma Marsela Marso, kurš 1964. gadā viesojās Rīgā. Roberts Ligers uzņēma Laimu studijā, viņš augstu vērtēja jauno mākslinieci. Baiba Vegere stāsta, ka speciāli skrējuši skatīties etīdes, kurās spēlējusi Laima. Un viņa bijusi spoža. Roberts Ligers pantomīmu uzskatīja par filozofijas un mūzikas sintēzi. Viņa veikums ir unikāls, to spēj tikai izcila personība. Lai cik dīvaini tas būtu, Roberta Ligera “Rīgas pantomīmai” nekad netika ļauts kļūt par profesionālu kolektīvu. Viņi nemainīgi palika amatieru statusā. Tagad iznākusi Karla Teifera grāmata par Austrumeiropas pantomīmu, kas ir kaut kas unikāls ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti. Esmu pārliecināta, ka “Rīgas pantomīma” un tās radītājs Roberts Ligers atstāja būtisku iespaidu uz Laimas Eglītes personības veidošanos un arī uz viņas glezniecību, kurā liela nozīme ķermeņa valodai un žestam. Neapstrīdama ir patiesība, ka jauna cilvēka personības veidošanos visvairāk iespaido saskarsme ar lielu cilvēku, spilgtu personību, tās lielumu un garīgo spēku. Tas ir pat vairāk kā gudras grāmata un lekcijas. Roberta Ligera pantomīma runāja par nozīmīgām filozofiskām lietām, tur vieta bija vizuālajai mākslai (Mazerēla grafikas) un mūzikai (Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija). Roberts Ligers prata runāt un formulēt domu. Viņa teiktais nevarēja atstāt vienaldzīgu, kur nu vēl jaunu cilvēku, kas top par mākslinieci, šeit es domāju Laimu Eglīti. “Māksla necieš nekāda veida melus. Māksla jārada ar savas dvēseles asinīm, māksliniekam jādod patiesības sintēze. […] Atklāt cilvēku psiholoģiju caur kustību tā, lai tā sabangotu cilvēku jūtas skatītāju zālē. Es vēlos ar cilvēka kustību parādīt cilvēka domāšanu, izjūtas cilvēka iekšējās pasaules pārdzīvojumus, to neuzzīmējamo, nenofotografējamo, bet tikai izjūtamo, ar prātu skaramo. Ja skatītājs saprot šo kustību, tad esmu savu sasniedzis. Esmu strādājis ar ansambli, ar jauniešiem. Gribu izveidot viņus par māksliniekiem.” Laima bija “Rīgas pantomīmas” zvaigzne, viena no spilgtākajām dalībniecēm. Un Ligera nosauktie pantomīmas principi nolasāmi arī Laimas glezniecībā. Studiju gadi akadēmijā gan ievelkas – glezniecības studijām veltīti gandrīz desmit gadi, jo 1967. gadā piedzimst Kristīne, 1970. gadā Viljams, bet jau pēc studijām 1975. gadā Katrīna. Laima ir sastapusi sava mūža vīrieti – Augustīnu Delli, 1967. gadā viņi apprecas. Augustīns ir pantomīmas gaismotājs, vēlāk pievienojas trupai jau kā mākslinieks, bet visu mūžu ir bijis Latvijas Radio skaņu inženieris, ļoti cildināts un augstu vērtēts tieši mūzikas jomā. Augustīns bija tas, kas ar mūzikas ierakstiem no visas plašās pasaules apgādāja draugus un domubiedrus. Augustīna un Laimas draugi bija tie, kas satikās un pulcējās “Kazā”, kafejnīcā Vaļņu ielā. Tā bija tāda jaunu cilvēku kopa, kuriem svarīga bija šī kopā būšana, iesaukti par bītņikiem vai jačiem. bijis pantomīmas mākslinieks. Par “Kazu” un to laiku saistošas atmiņas ir Mārai Ķimelei, kura pati studēja Maskavā (GIKIS), biežs viesis tur bijis Imants Kalniņš, kas muzicēja kopā ar pantomīmu, arī Maija Tabaka, kuru uz “Kazu” atveda Bruno Vasiļevskis. Jebkurā diennakts laikā varēja doties uz Friča Brīvzemnieka ielā 7, kur kādreiz bijusi visu mūsu cienītā Rīgas mēra Džordža Armitsteda ārpuspilsētas rezidence. Friča Brīvzemnieka iela klāta ar bruģi, pa to strauju līkumu met tramvaja sliedes garām Māras dīķim, pa kreisi paliek Arkādijas parks ar gleznieciskajiem Mārupītes līkumiem un skaistajiem koku stādījumiem, turpat dzelzceļš un patiesi slavenais betona tilts pār to, kas bija sava laika tehniskais sasniegums, pirmais dzelzsbetona tilts ne tikai Latvijā, bet arī Austrumeiropā. Taču cilvēki tam neuzticējās – 1910. gada laikraksti vēsta, ka pār jauno viaduktu nebrauc ne pajūgi, ne automašīnas, jo neuzticas. Brīvzemnieka ielā 7 dzīvoja pat divas mākslinieku ģimenes – Huberts Delle apprecējās ar gleznotāju Birutu un Augustīns, saukts par Gustu, ar Laimu Eglīti. Dzīve ir mainīga. Mainās arī cilvēki. Un mainās glezniecība. Šīm izmaiņām un pārmaiņām Laimas glezniecībā vislabāk izsekot, šķirstot viņas glezniecības albumu. Par Laimas glezniecību var teikt, ka tā ir iekšēja miera, apgarota klusuma, delikātas intimitātes un skaistuma pielūgsme. Tad kļūst jūtami atraisītāka, spontānāka, audeklos vietu ieņem nemiers un trauksme, kas dažbrīd parādās kā tīru spektra krāsu sakāpināts skaļums. Un tā ir Laima Eglīte arī tad, kad viņa būtiski izkliedz vientulību, zaudē savas iekšējās pasaules harmoniju, viņa netiek galā, bet ne jau ar glezniecību, kas nekad nav plakana ,virspusēja, tā vienmēr sevī nes garīgu pārdzīvojumu. Jānis Borgs rakstīja, ka Laimas Eglītes glezniecības sniegtais baudījums līdzīgs atdevei tango dejā. Un glezniecību Laima mīl – gan to, ko viņa glezno, gan krāsu, kas pieskaras audekla virsmai. Jā, Laimas mūža mīlestība ir pantomīma, lieliski ir viņas darbi animācijā un grāmatu ilustrācijās, bet viņa ir gleznotāja, kustības un mūzikas iespaidota, bet ar savu redzējumu, ar savu pasaules izjūtu. Laima Eglīte vairākus gadu desmitus cieši sadarbojas ar galeriju Beļģijā – Bernadettes d’HAUDRECYStrādājot pie albuma nonācu pie pārliecības, ka Eglītei nekas nav radies tāpat vien – garāmskrejot. Māksla ir daļa no paša mākslinieka, to droši var parakstīt pie katra viņas darba.
www.galerijadaugava.lv Galerija Daugava, Ausekļa iela 1, Rīga
