Rīga +8°C 
Savulaik Horens kopā ar grupu Singapūras satīns «aizdedzināja» pusi Latvijas ar dziesmu Piededzini mann. No kurienes viņā ir šī uguns, ar kuru uzkurināt citus? Savu dzīvesstāstu viņš savulaik uzticēja žurnālam IEVA.
HORENS: Ugunij jādeg! Let the fire burning! Domāju, mākslīgi to uzkurināt vai uzturēt nav iespējams. Ja tā tevī ir, vienkārši vari palīdzēt tikt tai uz āru. Ja tās nav, mākslīgi to nevari radīt. Jauniešiem vienmēr saku: ja lietosiet tās pašas narkotikas vai alkoholu, ko savulaik lietoja Kurts Kobeins vai ikviens cits no ģēnijiem, tas negarantē, ka sacerēsiet tikpat ģeniālu mūziku kā viņi. Vielas, izjūtas vai ceļojumi kādu iedvesmo, bet citu nemaz ne.
Pati dzīve mani apveltījusi ar liesmu, tā padarot atšķirīgu no apkārtējiem cilvēkiem.
Tas nav mans nopelns, bet vecāku un Dieva. Tēvs man ir armēnis, mamma latviete. Bērnībā biju zēns ar melniem, kupliem matiem. Ko tikai nedarīju, lai tos iztaisnotu, mēģināju arī ar mammas lokšķērēm, lai tikai būtu līdzīgāks apkārtējiem. Krievu vidē bija ierasti, ka ir dažādu tautību pārstāvji, bet starp latviešiem tas bija brīnums. Izaugu latviešu vidē, un padomju laikā tajā mazs armēņu zēns bija kaut kas nesaprotams.
Mazajam armēņu zēnam laikam neklājās viegli.
Tagad to atceros ar smaidu, bet bija arī sāpīgi brīži. Bērnam, protams, grūti tādus saprast un pieņemt. Bet man apkārt bija ļoti mīļi cilvēki. Viens no tiem bija vectēva sieva, kurai nebija pārāk labas attiecības ar apkārtējiem. Viņa, uz mani skatoties, parasti teica: «Manu mīļo zēn, tu neesi parasts zēns, tu esi ļoti īpašs. Un kādreiz tu to sapratīsi.» Pieaugušā vecumā
pirmais cilvēks, kurš mani pa īstam uzmundrināja un sapurināja, bija režisore Māra Ķimele.
Kopā ar Kristu Kalniņu, kurš tagad ir mācītājs, stājāmies Teātra fakultātē (no kuras gan mūs abus vēlāk izmeta). Kad nosaucu savu vārdu, Māra Ķimele man jautāja: tas ir armēņu vārds? Tavs tēvs ir armēnis? Viņa šo vārdu atpazina tāpēc, ka savulaik Erevānā bija iestudējusi izrādi pie mana tēva (Armēnijas aktiera un režisora Horena Abramjana – red.), viņš tajā laikā bija teātra galvenais režisors. Kad, kautrīgi nodūris galvu, uz abiem jautājumiem atbildēju ar jā, Māra sacīja: par to nevajag kaunēties, ar to vajag lepoties.
Arī šodien daudzi bērni un jaunieši cieš no mobinga. Ko tu viņiem ieteiktu?
Es teiktu: saprotiet, ka tas notiek tikai tāpēc, ka jūs starp citiem izceļaties, tāpēc, ka esat ar kaut ko īpaši. Ja cilvēks izceļas, ir tikai divi varianti – vai nu viņu izsmej, vai viņam aplaudē. Mēģiniet izdarīt tā, lai jums aplaudē. Svarīgi gan, lai blakus ir kāds cilvēks, kas atbalsta, – tad tam var iet cauri. Fredijs Merkurijs ir teicis: vienmēr kāds būs jaunāks, talantīgāks, labāk dziedās, bet neviens, neviens no viņiem nebūsi tu. Varbūt tas lai dod spēku tiem cilvēkiem, kas šobrīd jūtas tāpat kā savulaik es. Esmu jau izaudzis, uzaudzējis biezu ādu un ticis tam pāri. Varu teikt, ka piedzīvotais man palīdz darbā, ko daru. Cilvēkiem, kas arī grib būt uz skatuves, saku: ja gribat pārdzīvot par apkārtējo viedokli, tas nav jums! Kritikā ir daļa patiesības, bet ne visa.
Teici, ka tavs tēvs ir armēnis, bet mamma – latviete. Kā viņi satikās?
Armenfiļm Latvijā uzņēma filmu Ceļš uz Romu, kurā mans tēvs atveidoja pirmo vingrotāju pasaulē, kurš izpilda krustu ar vingrojuma riņķiem, kas joprojām ir ļoti sarežģīts elements. Mana mamma filmā bija viena no statistiem. Tā viņi iepazinās. Es gan ar tēvu neesmu dzīvojis kopā nevienu brīdi.
Šis droši vien bija vēl viens iemesls, lai tevi apceltu.
Jā, protams. Man uzdeva dažādus jautājumus par tēvu, bet es nedrīkstēju neko teikt, jo mans tēvs – viņš tagad ir jau miris – tolaik bija ļoti populārs, ievērojams cilvēks. Tas radīja papildu spriedzi un apkārtējo interesi. Tāpēc
man ir mammas uzvārds, kaut patiesībā es būtu Horens Abramjans.
Diemžēl šīs dzīves laikā ar tēvu tā arī nesatikos. Mamma ar viņu sazvanījās laikā, kad tēvs bija Augstākās padomes deputāts Maskavā, tas varēja būt 1988. gadā. Pēc tam ilgu laiku tēvs dzīvoja Amerikā, Losandželosā. Toties pavisam nesen satiku savu pusmāsu un viņas bērnus, pusbrāli un viņa dēlu. Brāļa un māsas dēli arī ir Horeni…
Tavs dēls taču arī ir Horens!
Jā, mans vecākais dēls ir Horens, un viņa vecākais dēls, mans mazdēls, arī ir Horens.
Runājot par manu māsas dēlu, viņš šobrīd ir ievērojams aktieris ne tikai Armēnijā, bet filmējas arī pasaulē – Horens Levonjans. Viņš bija Erevānā ieradies uz vienu dienu no Losandželosas, un mēs satikāmies. Viņam bija filmēšana, bet pēc tam Horens mani aicināja sev līdzi uz mājām, jo esot jāparāda mammai.
Interesanti, ka brāļa dēls ir ļoti līdzīgs manam dēlam, tikai nedaudz mazāks augumā. Plecīgs, smaidīgs. Es gan neesmu īpaši smaidīgs, tikai tad, kad vajag.
Iepriekš esi bijis Armēnijā?
Nē, šis bija mans pirmais ceļojums. Visu mūžu šaubījos, vai man vajadzētu braukt. Un, ja aizbraukšu, ko es teikšu šiem cilvēkiem? Taču galu galā sanāca tā, ka aizbraukt uz Armēniju man piedāvāja raidījums Ceļo ar zvaigzni. Mūs uzņēma vietējie armēņi, arī Armēnijas goda konsuls Latvijā.
Viņi man ik pa laikam vaicāja, kas tad ir mans tēvs, bet es izlikos, ka nedzirdu,
– sapratu, ka uzzināt to cilvēkiem būs liels šoks. Tomēr trešās dienas pēcpusdienā teicu, ka, pirms plānojam tālākos braucienus, man jāaizbrauc pie tēva uz kapiem. Vai es zinot, kur viņš apglabāts? Jā, Erevānā, slavas panteonā, kur visi ievērojami Armēnijas dēli un meitas. Kad viņi visi saprata, kas ir mans tēvs, tiešām bija šokā. Šajā braucienā saņēmu visu to, ko nesaņēmu bērnībā.
Ko darīji, lai tevi nesagrauztu aizvainojums pret tēvu, kurš būtībā tevi tā arī neatzina?
Četrdesmit piecdesmit gadu laikā ar aizvainojumu var tikt galā. Turklāt, no vienas puses, man bija aizvainojums – kāpēc tā? –, bet no otras puses – lepnums. Tu saproti, kāpēc esi tāds, kāds esi. Teikšu godīgi – tēvs man visu mūžu bijis kā ikona, no mammas par viņu neesmu dzirdējis neviena slikta vārda. Tikai to, cik viņš ir ģeniāls, izcils un tā tālāk.
Bet zini, kā es parasti saku: visus izcilos, ievērojamos bokserus vieno tas, ka viņi ir izauguši bez tēva. Muhameds Ali, Maiks Taisons… Viņiem nebija neviena, kas aizstāv, parūpējas. Man savukārt jau kopš bērnības iet līdzi peace and love, es citādi nevaru. Patiesībā budisma teorijas man bijušas tuvas jau tad, kad vēl neko nezināju par to. Dzīvē man bijuši daudzi ne pārāk patīkami notikumi. Viens no tiem – kad man bija četrpadsmit gadu, nomira mans labākais draugs, mans brālēns. Ar astmu, ko mūsdienās var ārstēt, Šķiet, tieši šis bija notikums, kas man pirmoreiz lika padomāt un saprast, ka pastāv arī garīgā pasaule, ne tikai materiālā. Nu nav tā, ka nākam no nekurienes un ejam uz nekurieni.
Jā, visvairāk laikam esmu pieķēries budismam, bet manu būtību ļoti labi raksturo tas, ka
man pie gultas uz naktsskapīša stāv Bībele, uz tās Korāns, bet uz tā sēž Buda.
Esmu ļoti daudz ceļojis pa pasauli un sapratis – tā ir daudzveidīga, un atšķirības izgudro cilvēki. Taču mums visiem pamatā ir cilvēcīgas vērtības neatkarīgi no tautības vai reliģijas. Ar tautību un reliģiju aizbildināmies tikai tad, kad gribam karot. Esmu domājis arī par to, kas ir nācija. Latvijā nācija nav latvieši, Latvijas nācija ir visi cilvēki, kas šeit dzīvo – to ir ļoti svarīgi saprast. Ja tad, kad balsoja par neatkarību, būtu balsojuši tikai latvieši, diezin vai mūsu valsts būtu neatkarīga…
Kā jau minēju, es uzaugu latviskā vidē, tomēr visu laiku esmu juties kā starp diviem poliem. Domājot par Latviju un Krieviju, apzinos, kas mūsu tautai tika nodarīts četrdesmitajos gados, un uz piecdesmit gadiem zaudēto neatkarību. Savukārt, ja runa ir par Armēniju un Krieviju, tad Krievija izglāba Armēniju no genocīda, tautu no iznīcības. Atrodoties starp šiem diviem poliem, daudz reižu esmu domājis: kas īsti es esmu? Ne velti mūsu Riga Reggae ir dziesma: «Viena zeme, viena saule, divas pasaules mani pušu plēš».
Teici, ka tev nekad īsti nav bijis ģimenes. Vai tas bija iemesls, kāpēc savu pirmo ģimeni izveidoji jau deviņpadsmit gadu vecumā?
Jā, man gribējās gan cilvēku, ar kuru būt kopā, gan bērnus. Mani dēli nu jau ir pieauguši, un man ir arī divi mazdēli. Man ir jaunākā meitiņa Beatrise.
Man bijušas vairākas attiecības, tāpēc arī savus audžubērnus pieskaitu pie ģimenes.
Ar kādu izveidojušās ciešākas attiecības, ar kādu ne tik ciešas, bet tās vienmēr ir mīļas un sirsnīgas. Satikties gan iznāk reti. Mana audžumeita Linda dzīvo Vācijā, bet audžudēls Niks kopā ar mammu dzīvo Meksikā. Toties, kad viņš reizi gadā vai divos atbrauc uz Latviju, mēs satiekamies, mums ir kopīgas tēmas, ko pārrunāt. Niks arī nāk uz maniem koncertiem, un mēs kopā tusējam. Visi smejas, ka Niks, kurš nemaz nav mans dēls, īstenībā visvairāk tāds ir, jo ir lielākais budists pasaulē. Viņa tēvs bija ļoti, ļoti turīgs cilvēks. Taču Niks… Lai gan varēja atļauties jebko, izvēlējās staigāt vienos džinsos – acīmredzot tas bija protests. Kad šīs vienīgās bikses bija saplīsušas vai tās bija jāmazgā, viņš negāja uz skolu. Un, kad visi bērni rakstīja vēstules Ziemassvētku vecītim, mans audžudēls, kura tētis ir miljonārs, uzrakstīja – viņš vēloties, lai Ziemassvētku vecītis viņam atnes zīmuli. Iepriekšējais esot salūzis, mammai lūdzis nopirkt jaunu, bet viņa nav to izdarījusi. Saproti pati, cik daudz varu mācīties no bērniem!
Lai kā tu biji vēlējies, ar ģimeni nekas nesanāca. Tu to ieguvi, bet arī pazaudēji.
Visi mēs iegūstam, nenovērtējam, pazaudējam. Vīrieša – sevišķi jau mākslinieka – dabā kritieni un pacelšanās ir pats svarīgākais, kas var būt. Lai paceltos un lidotu, tev ir jākrīt. Citādi tā var sēdēt un kaifot visu mūžu, cik tu esi superīgs, un nekur neaizlidot.
Zināmā mērā tavs tēvs sačakarēja tavu dzīvi, un tu to pašu, iespējams, nodarīji saviem bērniem…
Jā, bet manas un bērnu attiecības ir diezgan ciešas, un tas ir baigi forši. Tur gan liels nopelns ir manai mammai, kura vienmēr visus turējusi kopā. Mana pārliecība par to, ka visi esam brāļi un māsas, nāk ne tik daudz no armēņu saknēm, cik no manas mammas mammas – manas omes. Ko tikai viņa nedarīja kara laikā! Saviem brāļiem un paziņām, kas bija atbēguši no gūsta, sagādāja viltotas pases un slēpa savās mājās. Un pieņēma pie sevis manu tanti, kura uz Rīgu kājām atnāca no Zīlāniem. Šīs tantes acu priekšā tika nogalināti viņas brāļi, kas bija mežabrāļi. Arī viņai vecmāmiņa nopirka jaunu pasi un uzaicināja dzīvot kopā ar viņu. Man bija jau kādi trīsdesmit gadi, kad uzzināju, ka šo tanti, kuru visu mūžu bijām dēvējuši par Dzintru, patiesībā sauc Maiga.
Tu pieliec pūles, lai saglabātu, uzturētu attiecības ar saviem bērniem?
Jā, protams! Ir saprotami, ka ārstiem vai juristiem jāmācās daudzus gadus un pēc tam vēl jāpraktizē, lai kļūtu par speciālistiem, bet palasiet Austrumu gudrības –
arī mīlestība un labestība jāpraktizē, jātrenējas tajās.
Tas ir kā dziedāt vai dejot – tas ir sports, treniņš. Neviens nepiedzimst jau gatavs baletdejotājs vai mūziķis. Ir jāmācās, jātrenējas. Lai kaut ko sasniegtu jebkurā dzīves jomā, lielākais talants ir darbaspēks un darba spējas. Nekāda cita talanta nav, kā vien iet pretī savam mērķim. Un tam vajadzīgs raksturs. Raksturs, nekas cits! Vienkārši talants, to tikai lietojot un ekspluatējot, bet nepieliekot pūles, vienkārši… nodilst.
Un tev pašam ir tas raksturs?
Te ir, te nav, te ir, te nav… Kaut arī apzinos – bez rakstura tiešām neko nevar izdarīt. Man ir svarīgi pateikt jauniešiem – ja kāds saka, ka jums nav talanta, dotību un jūs nekad dzīvē nevarēsiet darīt lietu, kas jums patiešām patīk, tas ir labākais iemesls, lai mēģinātu to izdarīt. Man galvenais dzinējspēks ir tas, ka kāds saka – tev nesanāks, tu nevarēsi.
Tev piemītot tāds reti sastopams talants – spēja saglabāt normālas attiecības ar savām bijušajām un viņas sadraudzināt arī savā starpā.
Nav jau citu variantu, vien mani paciest, kamēr esmu dzīvs. Stop the war, peace and love – ir ne tikai ideja, ko ieliku regejā, bet man tiešām tas ir svarīgi. Jā, protams, šķiršanās brīdis vienmēr ir sāpīgs. Vienam cilvēkam vajag, lai esi blakus un atbalsti, cits vēlas vismaz kādu laiku tevi neredzēt. Varu saprast gan vienu, gan otru situāciju. Reizēm šķiet – baigi vajag palīdzēt. Bet, gadiem ejot, esmu sapratis arī to, ka jāmāk īstajā brīdī paiet malā un izlikties, ka tevis nav. Tas palīdz sadziedēt rētas. Protams, ir grūti izlikties, ka tevis nav, ja tevi rāda televīzijā un translē radio…
Tu jau vari iet ar mīlestību un mieru, bet varbūt cilvēks, kurš jūtas nodots, grib tev iemest mugurā mazo nazīti.
Jā, protams, bet peace and love jau nozīmē to, ka peace and love ir arī tad, kad tev kāds met to nazīti. Ir stāsts par to, ka kāds gribēja noindēt Budu, un viņa mācekļi teica: mēs šo cilvēku atradīsim un sodīsim. Uz to Buda atbildēja: es pats jūs tūdaļ sodīšu, jo neesat sapratuši manas mācības būtību. Lai kas manī ienāk, viss, kas no manis iznāk, ir tikai mīlestība.
Tev ir bijušas vairākas attiecības. Tev ir skaidrs, kur un kāpēc pazūd mīlestība, kas reiz bijusi starp diviem cilvēkiem?
Mīlestība nekur nepazūd, tā ir kaislība, kas uzrodas un pazūd. Ja tu pēc tam saki, ka tas cilvēks nav labs, tad pats esi muļķis vai idiots. Kāpēc tad ar viņu kopā dzīvoji piecus vai desmit gadus?! Vienkārši dzīve met dažādus lokus, īpaši jau mākslinieka dzīve. Lielākā daļa mākslinieku nav nekāds labais piemērs ģimenes dzīves veidošanā.
Skaidrs, ka ir sajūta – es visu esmu sačakarējis –, bet ko darīt? Nevienam negribas izdarīt sāpīgi, bet nav iespējams no tā izvairīties.
Šobrīd tev atkal ir jaunas attiecības. Jau kādu laiku esi kopā ar armēnieti Lusini Caturovu. Šīs attiecības uzmani kā tādu cālēnu?
Visas attiecības ir jāuzmana un jākopj, arī tās, kuras ir izirušas. Tu vari ar meditācijas palīdzību nodot ko pozitīvu cilvēkam, ne tikai nopērkot kleitu.
Nu, kleitu jau mēs pašas varam nopirkt.
Tur jau ir tā problēma. Tāpēc, man šķiet, ģimenes izirst. Sievietes pienākums nav pašīt, lai viņa pati varētu kaut ko nopirkt. Vienīgais sievietes uzdevums ir būt mīļai. Nu labi, sakot, ka nav jāstrādā, es varbūt pārspīlēju. Taču sievietei jādara kaut kas radošs. Māci dziedāt, dejot vai jogu – tur tu savu radošumu un mīlestību dod citiem. Lai piedod man dārgās dāmas, bet būt par juristi, man šķiet, ir par traku.
Kas tad vispār ir vienlīdzība un emancipācija? No kurienes tās radušās? No tā, lai būtu, kas strādā fabrikās. Turklāt sievietēm varēja mazāk maksāt, bet viņas bija daudz uzticamākas, nāca uz darbu kārtīgāk nekā vīrieši. Par to esmu pārliecinājies arī savā darbā –
pat ja sievietei ir mēnešreizes vai 39 grādu temperatūra, viņa nekad neuzmetīs un izdarīs, ko solījusi.
Savukārt vīrietis var pateikt: sorry, vecīt, man ir slikti, es šodien nebūšu.
Es tomēr par Lusini vēl pavaicāšu. Tu apzināti meklēji armēnieti?
Nē, taču! Satikāmies nejauši, un mani viņā uzrunāja armēniskā sirsnība. Tomēr pasaulē jau nekas nenotiek netīšām, ikvienam notikumam ir cēloņi un sekas. Tas, ka manā dzīvē šobrīd ir tik daudz Armēnijas, varbūt ir tāpēc, ka visu mūžu pēc tā biju tiecies.
Jā, bet par Lusini runājot… Jau sacīju – viss, kas vīrietim vajadzīgs no sievietes, ir mīļums. Sieviete var to dabūt no suņa, kaķa, puķes, bērna, bet vīrietim vienīgā uzlādes iespēja ir sieviete – sieva, mamma, māsa…
