Rīga +5°C 
Par ko būs raidījums?
Gribētos, lai nav tukša vāvuļošana, bet ļauj cilvēkiem izprast, kā zinātnes attīstība maina cilvēku dzīvi, kā lietojam tehnoloģijas un kā tās izmanto mūs. Kliedēsim mītus par medicīnu, enerģētiku, zinātni, metodēm.
Vai sirds kameru priekšā sitas straujāk nekā operāciju zālē?
Prieks, ka sirds vispār sitas. (Smejas.) Ja nopietni, esmu mazliet pieradis pie tās mandrāžas. Jau vidusskolā sāku strādāt radio, veidoju raidījumus, arī par zinātni. Man tur labi gāja, kopā ar visiem tiem slavenajiem cilvēkiem laida iekšā leģendārajā bārā Skapis, kurš bija Rīgas bohēmas sirds.
Tiešām, nepilngadīgu čali?
Tie bija vidusskolas pēdējie gadi.
Es pat atceros, ka 150 grami šampanieša toreiz maksāja 94 kapeikas.
Un vēl tur bija fenomenāli garšīgs sīpolu sitenis. Taču, ja atgriežamies pie jautājuma par uztraukumu kameru priekšā… Strādājot par ķirurgu, esmu iemācījies operāciju zālē savaldīt uztraukumu – koncentrēties uz to, ko daru, nevis domāt, kas ir apkārt. Ārzemēs lielas auditorijas priekšā esmu lasījis lekcijas. Tas palīdz.
Kas grūtāk – atvērt artēriju vai skatītāju prātus zinātnei?
Noteikti, ka skatītāju prātus. Kā raidījuma vadītājs neesmu profesionālis, to atzīstu. Taču esmu ar mieru mācīties, kā saka, no baltas lapas. Sevi mierinu – pat ja raidījumā izgāzīšos un neviens neskatīsies, tas rosinās kādu citu uztaisīt labāk.
Cikos ceļaties no rīta?
Tagad jau vēlāk – ap kādiem pusastoņiem. Bet man neiznāk aiziet gulēt ātrāk par diviem naktī.
Cik reižu savā karjerā esat aizgulējies?
Oi, vistrakākais atgadījās pirms gadiem desmit Dienvidkorejā. Vienā no Āzijas un Amerikas konferencēm invazīvajā kardioloģijā biju vadītājs, kas moderē, dod vārdu… Laimīgs aizbraucu. Satikos ar labu draugu – augsta ranga Japānas kardiologu –, kurš dienu pirms konferences mani uzaicināja vakariņās. Uzreiz saku – mēs nedzērām! Pēc vakariņām, lai ātrāk aizmigtu, ņemot vērā laika joslu atšķirību, iedzēru miegazāles. Neko stipru. Uzstāšanās bija divos dienā un parēķināju, ka līdz konferencei ir kādas 14 stundas. Ilgāk par septiņām stundām, pat ja esmu dzēris miegazāles, nemūžam nevarētu nogulēt. Katram gadījumam gan telefonā uzliku modinātāju. No rīta pamodos spēka pilns, šķita – nekad vēl tik labi neesmu bijis izgulējies. Domāju: lēnu garu celšos un taisīšos uz konferenci. Taču, ieskatoties pulkstenī, šausmās secināju, ka ir jau pusdivi dienā. Nezinu, tajā restorānā kaut ko iebaroja vai kas, bet fiziski uz konferenci vairs nevarēju pagūt, par ko telefoniski arī informēju. Pēc tam vakarā, kad satiku amerikāņus, neviens neticēja, ka esmu vienkārši aizgulējies. Nākamajā gadā mani neuzaicināja, bet vēl pēc gada, viņi atrakstīja, ka bez manis šī konference nav iedomājama, pat izdeva pastmarku ar mani.
Ko redzat, raugoties uz sevi spogulī?
Nevarētu teikt, ka tas man šausmīgi patiktu…
Cik ilgi no rītiem pucējaties?
Baigi nepucējos, bet auksta duša gan ir obligāta. Cenšamies arī slimnīcā higiēnu bišķiņ iemācīt.
Slimnīcā tā klibo?
Lielos vilcienos ceru, ka ne. (Smejas.) Redzējāt taču, ka pārvelkam drēbes un apavus.
Ko jums pacienti visbiežāk dāvina?
Tie laiki ir pagājuši. Agrāk, 90. gados, tā apdāvināšana gan bija traka. Atnāk pie ārsta un nodurtu galvu prasa: «Kur jūsu mašīna stāv?»
Aizeju, parādu, bet tur man burtiski puscūka atvesta. Bagāžnieku pat aizvērt nevarēju.
Labi, protams, nebija kā Raimondam Paulam dzīvu lopiņu uzdāvināja. Bija man paciente no Jēkabpils, kas veda trīs litru burkas ar krējumu. Tagad, zināt, ko bieži dāvina? Medu. Tas gan ir forši.
Kāpēc padzīvojušus dzērājus var sastapt biežāk nekā padzīvojušus ārstus?
(Smejas.) Tāpēc, ka ārsti pārvēršas par dzērājiem, ja viņi ir padzīvojuši. Ja runājam nopietni, dzērāji vienkārši ātrāk noveco.
Jums ir putnu karaļa uzvārds. Jums ir kaut kas no šī putna – ērgļa acs, asais knābis vai varbūt nagi?
Agrāk varbūt arī bija ērgļa acs, bet tagad man švakāk ar redzi. Nagus varu izlaist, ja man kāds jāaizstāv. Šausmīgi nepatīk, ja dara pāri tiem, kuriem nevajag darīt pāri, īpaši jau vājākajiem. Klaja nelietība, kā rakstīja Māris Čaklais, ir pretīga. Protams, dažreiz ir jāpārvar gļēvums, lai iestātos par otru, jo pastāv iespēja, ka pats saņem sitienu. Taču, ja noskatītos un neko nedarītu, pats justos slikti.
Stradiņos normālam cilvēkam ir grūti orientēties. Vai nav bijusi ideja rīkot te orientēšanās sacensības?
Tā ir absolūta taisnība!
Mums pašiem te grūti orientēties, īpaši, ja ik pa laikam mainām nosaukumus, vietas un ēku krāsas.
Nereti, gribot, kā labāk, viss tiek samudžināts vēl vairāk. Taču ceru, ka ar jaunajām ēkām tas tiks atrisināts. Varbūt pat varēsim dronus laist, tā mums palīdzēs orientēties.
Ir sācies gavēnis. Cik dienu varat izturēt bez gaļas ēšanas?
Bez gaļas tīri labi varu iztikt, tas nav grūti. Gaļu vispār nevajadzētu ēst vairāk kā divas trīs reizes nedēļā. Zinot, kāds ir virssvars, man par to jādomā jo īpaši. Neesmu gan tas disciplinētākais, bet cenšos.
Esat slavens ar garajiem matiem. Cik gadu tos audzējat?
Gari mati man ir jau kopš videnes, es gan tos nenēsāju sasietus astē. Tādi tolaik bija daudziem.. Atzīšos, man grūti saņemties, lai šķirtos no matiem. Viena daļa iesaka – griez nost, tev plikais pauris redzams, taču citi atkal norāda, ka tā ir mana firmas zīme, lai neko nemainu. Ir ieteikuši matus pārstādīt, Ojārs Rubenis gan saka, ka nevajag. Reiz darbā pateicu, ka trīs nedēļas nebūšu, un kolēģi domāja – braucu uz Turciju matus stādīt. (Smejas.)
Varbūt varat nogriezt savu astīti un pārdot par bargu naudu?
Nē, to nepārdošu. Jūs taču zināt, ka matos ir dvēsele.
Tur arī uzkrājoties negatīvā enerģija.
Jā, arī mana friziere tā saka, kad dodos tos aplīdzināt.
Esmu ļoti uzticīgs, pie šīs frizieres eju jau gandrīz 30 gadus.
Pēdējo reizi matus drusku saīsināju, kad pērn izgāju rezervistu militārās pamatmācības kursus. Armijā it kā neļauj būt ar gariem matiem, arī uz mani skatījās caur pieri un vaibstījās, bet beigu galā, zinot mani, pievēra acis.
Vai mazmeitai Elīzai dodat pīt sev bizes?
Mazmeita man sit pa pauri un saka: «Plāni matiņi.» Viņa drusku apceļ mani, bet tas tā mīlīgi.
Esat kādreiz bijis ar bārdu vai ūsām?
Ūsas bija, bet bārda gan ne. Reiz mēģināju audzēt, bet mamma bija kategoriska: «Nodzen to savu rižo bārdeli!»
Profesor, vai sirds tiešām salūst nelaimīgas mīlestības dēļ vai tas ir tikai labs kardiologu PR gājiens?
Sirds tiešām var salūzt. Nelaimīga mīlestība ir milzīgs stress. Tajās sāpēs sirds muskulī izdalās tik daudz adrenalīna, ka to sauc par lauztās sirds sindromu.
Ja soļu skaitīšanas lietotne rāda, ka nostaigāti 10 000 soļu, vai sirds tiešām aplaudē?
Pirmajā reizē varbūt ne, bet pēc tam noteikti. Mums ir jāpanāk, lai sirdsdarbība miera stāvoklī būtu ap 60 sitieniem minūtē un ne vairāk. To var panākt ar staigāšanu, peldēšanu.
Kas sirdij vairāk kaitē – speķis vai stress par to, ka apēsts speķis?
Visvairāk kaitē, ja neievēro mērenību. Jācitē profesors Danilāns – ja vienreiz apēdat to speķi, tad Dievs ar to, par to tiešām nevajag pārdzīvot, bet, ja to ēd katru dienu un daudz, tad gan sirdij tas nenāk par labu. Kvalitatīvs speķis nav nekas slikts, piesātinātās taukskābes ir vajadzīgas, jautājums tikai – cik daudz. Diemžēl parasti neprotam novilkt robežu.
Cik bieži vīrieši nāk pie jums tikai tāpēc, ka sievas piespiedušas?
Diezgan. Bet, mīļās sievietes, ir jābūt arī otrādi. Arī vīriem būtu jāved sievas pārbaudīties, bērniem jāpieskata vecāki, mazbērniem – vecvecāki. Tas ideāli darbojas, jārūpējas citam par citu.
Ja man pulss paātrinās, ieraugot bankas konta izrakstu, tas skaitās kardiotreniņš?
Ja bankas kontā pieaug, tas noteikti ir labs kardiotreniņš. Ja sarūk, tad gan sirdij tā ir pārāk liela slodze.
Vai ir kāds ēdiens, kuru pats slepeni ēdat, bet pacientiem neiesakāt?
Majonēze.
Jums ir iemīļotākā ārsta cepurīte?
Tagad ir vienreizējās, pie tām nepieķeramies. (Smejas.)
Atceros: kādreiz nevarēju operēt, ja kājās nebija baltu zeķu.
Tā bija māņticība, tagad tam vairs nepievēršu tik lielu vērību.
Filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā Mirtas tante saka: «Tai Dagnijai gan ir salta sirds!» Kāda ir jums?
Man jācitē Remarka Trīs draugi: «Aiz viņa raupjās ārienes slēpjas maiga sirds.» Ceru, ka man ir silta sirds.
Mūziķiem viesībās liek dziedāt, aktieriem stāstīt anekdotes, ko liek darīt kardiologiem?
Bieži sarunu sāk tā: «Nebaidies, es par medicīnu nerunāšu, man no tevis neko nevajag.» Bet jau pēc brīža velk ārā analīžu rezultātus. Agrāk, ja braucu ar vilcienu kupejā, nekādā gadījumā nedrīkstēji atklāt, ka esmu ārsts. Tās būtu beigas.
Par ēdienu mēdz teikt – neiet pie sirds. Kāpēc tā saka?
Ko tik par sirdi nesaka. Ka tai ir dvēsele, ka sirdij nevajag skaitu. Laikam tas tāpēc, ka sirds ir vienīgais dinamiskais vai pukstošais orgāns. Vienmēr kustībā.
Vai jums kādreiz ir bijis romāns ar pacienti?
(Smejas.) Tas, pirmkārt, ir drausmīgi privāts jautājums. Otrkārt, nē, nē, man nekas tāds nav bijis.
Un ar medmāsiņu?
Es to nedrīkstētu teikt pat tad, ja tā būtu.
Kāpēc medmāsiņas kostīms vīriešiem šķiet tik seksīgs?
Fetiši cilvēkiem ir dažādi. Kādam varbūt seksīga šķiet bufetniece ar visu ņieburu vai policiste. Kas attiecas uz medmāsiņām, daudziem viņas asociējās ar rūpēm. Vīriešiem patīk, ka par viņiem rūpējas, uzklausa sūdzības.
Esat komponista Raimonda Paula sirds dakteris. Slaveni pacienti ir disciplinētāki vai tieši otrādi – radošāki attiecībā uz ārsta norādījumiem?
Lai kļūtu slavens nevis vienai dienai, bet mūžībai, pēc definīcijas jābūt ārkārtīgi disciplinētam un darbaspējīgam. Ja Raimonds Pauls vēlas, lai būtu cieņa pret viņa darbu, viņš ar milzu cieņu izturas arī pret darbu, ko veic citi.
Paula sirds pukst valša, džeza vai tomēr ideālā sinusa ritmā?
Domāju, ka viņš var pielāgoties gan tam sinusam, gan džezam un valsim.
Ja jūs varētu iegūt īpašumā vienu Paula dziesmu, kuru izvēlētos?
Pauls ir radījis brīnišķīgu džeza kompozīciju ārstiem.
Ļoti ceru, ka tuvākajā laikā tā tiks kaut kur atskaņota. Taču ir tādas netveramas lietas kā mūzika un arī māksla, kas nevar nevienam piederēt.
Bērnībā zooloģiskajā dārzā jums caur sētu pirkstā iekoda vilks. Kopš tā laika vairs nebāžat pirkstus, kur pagadās?
Vairs nebāžu gan. Bija tāds slavens ķirurgs Rocēns, kurš man savulaik teica, ka par pianistu un ķirurgu es nekad nekļūšu. Taču kodiena sekas man īsti nekad nav traucējušas. Nu, izņemot, ka komandas biedri basketbolā – kad kaut ko rādu ar rādītājpirkstu – par mani dažreiz pasmej.
Visu dzīvi esat nodzīvojis ar vienu sievu. Kā tas ir izdevies?
Pirmkārt, man ar sievu ir laimējies. Otrkārt, nevienai citai neesmu gribējis bojāt dzīvi. Pietiks, ka sabojāta ir vienai.
Vai smiekli tiešām ārstē?
Tas ir pierādīts! Optimisms, smaids un smiekli ir vienīgais, kas samazina sirds slimību risku. Smiekli, tāpat kā orgasms, šokolāde un asaras, izdala endorfīnus. Tās ir ķīmiskas lietas, arī mīlestība ir diezgan ķīmiska. Tāpēc varu teikt, ka nūģi dzīvo daudz mazāk.
