Rīga +14°C 
Jau trešās paraolimpiskās spēles
Poļina Rožkova 2016. gadā vasaras paraolimpiskajās spēlēs Riodežaneiro ieņēma 10. vietu riteņkrēslu paukošanā ar špagu, bet pirms četriem gadiem Pekinas ziemas paraolimpiskajās spēlēs kopā ar Latvijas ratiņkērlinga komanda izcīnīja 9. vietu.
Poļina pirms 11 gadiem intervijā žurnālam Ievas Stāsti pastāstīja par liktenīgo Valentīndienu, kad aizbrauca snovot, un mainījās visa dzīve. «Par spīti visam, man gribētos atkal uzkāpt uz snovborda dēļa un nobraukt pa trasi…» sarunu iesāk Poļina, atzīstot, ka traumu viņa guva tieši snovojot. «Tas notika ne jau lielajos kalnos, bet tepat Cēsīs,» stāstu sāk Poļina. «Uz kalnu aizbraucām Valentīna dienā un palikām pa nakti. Un nākamajā dienā sakrita tik daudz apstākļu – pirms tam bija silts, bet naktī piesala un trasē izveidojās ledus, spīdēja ļoti spoža saule, bet lēciena laikā tā pēkšņi pazuda, taču man bija tumšas brilles… Ja kaut vienu no tiem izņemtu, viss beigtos citādāk.
Kad nokritu, pirmā doma bija, ka man ir kājas lūzums. Mēģināju piecelties, ko, protams, nedrīkstēju darīt.
Tad piebrauca cilvēki un teica – redzējām, kā nokritāt, visdrīzāk jums ir salauzta mugura. Biju neizpratnē – kāda salauzta mugura?! Tikai pēc laika, kad jutu, ka ir grūti elpot un runāt, sapratu – tiešām, cietusi ir mugura, pat sajutu, kurā vietā ir trauma. Atbrauca ātrie, viņiem vajadzēja mani pagriezt uz sāniem, lai apakšā paliktu nestuves, un es sāku kliegt tik necilvēciskā balsī, ka pašai palika bail. Slimnīcā pateica, ka esmu salauzusi muguru, jātaisa operācija, un nākamais jautājums – vai drīkstam pārgriezt jaku, ko nevaram novilkt? Atcerējos, kā to nopirku – gāju uz veikalu, izvēlējos, uzmērīju, un tik žēl palika… (Smejas.) Un tad attapos – kāda starpība, protams, grieziet! Dakteris Aikāsāp – mugurkaula ķirurgs Rolands Gibners – ar helikopteru atlidoja operēt uz Cēsīm.
Operācijas laikā vienā brīdī pamodos, gulēju jau ar degunu uz leju, rokas uz sāniem. Mēģināju pirkstus pakustināt – neizdodas, kājas vispār nejutu, domāju – vajag kaut ko pateikt, bet nekā, nespēju! Tad gan man palika bail… Interesanti – es jutu, ka man griež muguru, bet vienlaikus skatījos uz sevi no malas – redzēju katru instrumentu, ko ārsts paņēma, zināju, kur un cik liela man ir šuve uz muguras. Nodomāju, ka tetovējumu uz muguras es gribēju, taču ne jau tik lielu, un jau apcerēju, kādu tetovējumu izvēlēšos.
Kad pēc operācijas pamodos, pirmā doma bija – tā notika, ka salauzu muguru, mani operēja, tagad vajadzēs spēku, lai atveseļotos.
Tāpēc uzreiz teicu: «Dodiet man ēst!» un atslēdzos. Pamodos un atkal prasīju: «Dodiet man ēst!» Pāris karotes izēdu un atkal gulēju. Līdz tam es pazinu cilvēkus, kam bija lauzta mugura, tomēr viņi atkal staigāja. Tāpēc biju pārliecināta, ka tā notiks arī ar mani, – pāris nedēļas paārstēšos slimnīcā, aizbraukšu uz rehabilitāciju un atkal iešu un skriešu. Es jau nezināju, ka man ir bojātas muguras smadzenes…
Tobrīd es studēju Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātē, vēl tikai vajadzēja bakalaura darbu uzrakstīt, un strādāju par aerobikas treneri. No iepriekšējās darbavietas, kur ļoti labi pelnīju, es aizgāju. Jo vienā brīdī sapratu, ka neko citu neredzu – darbs un mācības, darbs un mācības… Vairs negribēju tā dzīvot. Jā, man bija nauda, bet nebija laika to tērēt. Pametu darbu, pusgadu mācījos aerobikas treneru kursos, bet par treneri sāku strādāt jau mācību laikā. Cēlos sešos no rīta, jo septiņos sākās pirmais treniņš, taču es pamodos laimīga. Algā saņēmu uz pusi mazāk nekā līdz tam, taču dzīvošanai man pietika. Paskatījos skapī – drēbju diezgan. Pēc darba man bija laiks mācībām, satikties ar draugiem, aizbraukt ar riteni līdz jūrai.
Kad ar mammu strīdējos, jo viņa nesaprata, kāpēc tā izdarīju, es teicu: «Nu, ko tu gribi? Man ir rokas, kājas, viss ir labi, ko vēl vajag?» Pagāja pusgads un tā vairs nebija…»
Eju, iesim, aiziešu
«Protams, vecāki ļoti pārdzīvoja notikušo. Mamma nāca pie manis, sava vienīgā bērna, uz slimnīcu un raudāja, raudāja… «Ko tu raudi?» prasīju. «Rokas man ir, turklāt diezgan stipras, gan jau ar ratiem visur, kur vajadzēs, aizbraukšu!» Pēc 9. klases es aizgāju uz tehnikumu, izmācījos par grāmatvedi. Biju jau gandrīz pabeigusi augstskolu, zinu krievu un latviešu valodu, pārzinu grāmatvedību un likumus, kas ar to saistīti, varu strādāt no mājām, tāpēc biju pārliecināta, ka nepazudīšu.
Kad es raudāju? Slimnīcā tas nenotika. Sākumā domāju – kaut tikai nevajadzētu sēsties ratos, tikai ne to! Tad mani pārveda no Cēsīm uz Rīgu un vajadzēja doties uz rentgenu. Turp mani veda pa ielu, bet tur – saule spīd, svaigs gaiss, tik ļoti sagribējās uz kalna, kā biju pieradusi… Tā vietā gulēju un katras pusotras stundas mani nāca pagriezt. Gribēju izkustēties un prasīju: «Dodiet man tos ratus!» Ratus iedeva pēc divām nedēļām. Aizbraucu uz Vaivariem, uz rehabilitāciju, un tur es sāku raudāt. Visu pirmo dienu noraudāju. Palika sevis žēl – apjēdzu, ka tas, kas notiek ar mani, vairs nav pagaidām, tā ir mana dzīve. Līdz tam domāju, ka atkopšos un staigāšu, taču
ārsts pateica, ka man ir ļoti stipri bojātas muguras smadzenes, turklāt vēl mežģījums un mugura C burta veidā, tāpēc: «Visdrīzāk tu nestaigāsi.» Bet man tikai 23 gadi!
Sākās ļoti ilgs un smags rehabilitācijas laiks. Mēnesi mācījos runāt, vairs neteikt iesim, bet gan brauksim. Tad nolēmu – nu un, ka sēžu ratiņos, es turpināšu teikt eju, iesim, aiziešu!
Pagāja pusotrs gads, kad guvu vēl vienu traumu. Braucu mašīnā ar ieslēgtu apkuri, bet pēc pusotras stundas izrādījās – esmu nodedzinājusi kāju līdz kaulam, jo nejutu karstumu, ko pūta uz kājām. Atkal nācās ārstēties… Tikmēr pabeidzu augstskolu, pabeidzu kvalifikācijas celšanas kursus grāmatvedībā, atradu darbu. Tas notika nejauši – redzēju televīzijā raidījumu par biedrību Motus vita, kas apvieno neiromuskulāros slimniekus, redzēju, kā tur cilvēki nodarbojas ar dekupāžu un apgleznošanu.
Man taču arī gribējās kaut ko darīt! Pieteicos uz nodarbībām, izrādījās – biedrībai vajadzīgs grāmatvedis. Sākumā strādāju valsts apmaksātā programmā, taču tad tā beidzās. Tomēr es turpinu to darīt un palīdzēt cilvēkiem, kaut algu nesaņemu. Biedrība darbojas no ziedojumiem. Ja tie ir mērķa ziedojumi, kā gan naudu varētu izmaksāt algās? Turklāt par neiromuskulārajiem slimniekiem valsts rūpējas daudz mazāk nekā par parastajiem ratiņniekiem, tāpēc tiem cilvēkiem ir tik daudz vajadzību, ka es par savējām varu mierīgi paklusēt.»
Sākumā – paldies, nevajag!
Klausoties Poļinā, top skaidrs, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri allaž paļāvušies uz sevi. Kā tas ir – palūgt un iemācīties pieņemt palīdzību? Pēc šī jautājuma Poļina burtiski salecas: «Tas bija ārprāts! Man šķita, ka tas ir apkaunojoši – pieņemt palīdzību. Kad mātes draugi iedeva naudu manai rehabilitācijai, es teicu: «Paldies, nevajag, es pati varu nopelnīt!» Bet tad tu saņem vienu rēķinu, otru, trešo un saproti – ja neesi miljonārs, tad nedrīksti gūt traumu. Apdomājies un saproti, ka cilvēki jau tevi nepazemo, bet no sirds vēlas palīdzēt, un tas ir jāciena.
Ziņa par notikušo izplatījās, un bija, kas gribēja palīdzēt, ne vienmēr finansiāli, bet arī morāli. Tagad varu teikt – morāli atbalstīt ir ļoti svarīgi.
Sākumā es to neapjēdzu, jo man arī nebija laika apdomāties – bija jāveic rehabilitācija, tad kāju līdz kaulam apdedzināju, atkal jāārstējas, mācījos, sāku strādāt… Tad vienā brīdī apsēdos un padomāju – kā es gribētu uzvilkt augstpapēžu kurpes un aiziet padejot! Vai arī pēkšņi izlemt un vienai aiziet uz kino, bez kāda palīdzības! Tagad, braukājot pa sacensībām uz ārzemēm, es skatos, ka tur vide ir vairāk pielāgota ratiņniekiem. Bet pie mums, pirmkārt, daudzās vietās ir kāpnes, kāpnes, kāpnes, tā ka labāk paliec sēdēt mājās. Otrkārt, apkārtējie cilvēki nav gatavi tam, ka viņam līdzās pēkšņi ir invalīds. Padomju laikos jau pie mums invalīdu nebija, vai ne?
Ziniet, nav patīkami, ja uz tevi rāda ar pirkstu.
Jā, tā ir bijis, taču pa šiem sešiem ar pusi gadiem esmu pieradusi pie apkārtējo ziņkārības, nu jau ir vienalga – ja gribat, varat skatīties!»
Bet draugi? Tik bieži dzirdēts, ka pēc nelaimes izrādās – tie jau bija tikai paziņas… «No daudzajiem draugiem man palika trīs. Nevaru teikt, ka nopietni nodarbojos ar pludmales volejbolu, taču es tur biju. Un tie trīs draugi palika no pludmales volejbola. Viņi mani nes uz rokām jūrā peldēties, palīdz ar remontu, skapi pārvest – visu, ko vajag.
Es jau mēģinu nevienu neapgrūtināt, bet ir, ko nespēju pati izdarīt. Pārējie? Varbūt tā pazušana nebija tikai no viņu puses vien, arī man reizēm negribējās, lai viņi redz un žēlo… Kādreiz ar draugiem kopā sportoju, ko tagad – aizbraukšu paskatīties, ko viņi dara? Kad satieku cilvēkus, kas mani tagad iepazīst, viņi priecājas – cik tu esi aktīva! Bet es zinu, ka, salīdzinot ar to, kāda biju pirms traumas, protams, ir liela atšķirība.»
Presē, rakstot par Poļinu, savulaik allaž pieminēts puisis, ar kuru kopā viņa grasījās svinēt to liktenīgo Valentīndienu un kas meitenei bija līdzās arī pēc traumas.
«Es ar viņu satikos gadu pirms traumas, un pēc traumas palikām kopā četrus gadus,» atklāti stāsta Poļina.
«Vienu laiku pat abi kopā īrējām dzīvokli. Es ļoti cītīgi nodarbojos ar rehabilitāciju – vismaz trīs reizes nedēļā gāju uz trenažieru zāli, uz peldbaseinu. Sākumā trenējāmies kopā, bet tad viņam baseinā bija par aukstu, arī trenažieru zālei neatlika laika. Viņš gāja skriet, savukārt to es nevarēju. Es mācījos, viņš strādāja, un beigās iznāca, ka kopā tikai vakariņojām…
Uzskatu, ka rati attiecības neapgrūtina, daudz vairāk tās ietekmē citas lietas. Patiesībā jau es nebiju pārliecināta, kāpēc esmu kopā ar šo cilvēku – vai tāpēc, ka viņu mīlu, vai tāpēc, ka man ir ērti. Kādu brīdi abi nolēmām mazliet atpūsties viens no otra, un tā viss beidzās. Jau pēc pusotra mēneša viņš dzīvoja kopā ar citu. Tā meitene (nu jau sieva) aizliedza viņam ar mani kontaktēties.
Tad jutos kā izmests kaķēns – ne drauga, ne atbalsta.
finansiāli uzreiz viss uz maniem pleciem, jāiztiek ar pensiju, produktus atnest no veikala nevaru, salūza rati, nezinu, kā tos saremontēt. Jā, tas bija smagākais periods pēc traumas. Bet viss jau notiek tā, kā tam jānotiek. Tagad priecājos, ka viņš ir laimīgs, par to laiku, ko nodzīvoja ar mani, Andrejs to ir pelnījis.
Protams, arī man gribas ģimeni, bērnus… Pēc tam mēģināju būvēt jaunas attiecības. Jā, es biju, esmu un būšu ar augstām prasībām! Līdzās jābūt cilvēkam, kurš mani atbalsta, ar kuru kopā ir patīkami, ir par ko parunāt. Bet ar mani bija tā – no rīta treniņš zālē, vakarā – paukošana, pa brīvdienām – sacensības, tad treniņnometne, kam seko brauciens uz mačiem ārzemēs… Savukārt, kad man vakari bija brīvi, viņam pašam bija treniņi. Mans kalendārs jau sarakstīts sešus mēnešus uz priekšu, un ja es divus mēnešus pēc kārtas esmu mājās – tas jau ir labi. Ir gadījies tā, ka starp braucieniem ir tikai trīs stundas. Ienāku dzīvoklī, apmainu drēbes un atkal projām. Kur tajā visā vēl attiecības?! Nevaru teikt, ka mīlestība neeksistē, bet jābūt iekšējai atbildībai – jā, es būšu un palikšu ar šo cilvēku, lai arī kas notiktu. Bet ja vienam šķiet – varbūt jā, varbūt nē, vai ka tas ir izdevīgs variants… Manuprāt, ja izlemjat, ka būsiet kopā, tad ir jābūt pārliecībai – jā, tas ir īstais cilvēks.»
Paraolimpiskās spēles
Poļina Rožkova
ratiņkērlings
