Es vairs nevaru!

Laikam jau vairs nav labu cilvēku, par kuriem būtu vērts rakstīt... Vajag stāstus par šādiem

Ilze, par kādiem ,,šādiem,,?! Nedod Dievs, Jums uzvilkt šīs sievietes kurpes un pastaigāt! Jolanta, Jūs esat ļoti stipra sieviete, turaties , viss bus labi!

Ilze, man arī interesē, kādi "šādi" cilvēki domāts? Invalīdu mātes? Mātes-bērnu atdevējas? Vai kādas citas? Neviens nav tiesīgs ne spriest, ne sodīt intervētās sievietes izvēli. Tā ir viņas izvēle un viņas dzīve. Jā, manās acīs cilvēks ir padevies, lasot "starp rindiņām" jūtu, ka cilvēks grib brīvību un grib veltīt laiku savam jaunākajam bērnam. Tas nav slikti un attiecībā pret jaunāko bērnu arī pareizi, bet kaut kas iekšā liek domāt, ka īpašo bērnu nodod. Dažreiz esmu aizdomājusies, vai tiešām cilvēks ar smagu garīgo atpalicību nemaz, nemaz nesaprot, nejūt utt. Ja tomēr ir brīži, kad viņam vajadzēs mammu, vajadzēs mammas pieskārienu vai vienkārši klātbūtni un viņas nebūs, arī svešs cilvēks klāt nesēdēs. Noskatījos filmu Желание жить par cilvēku ar īpašām vajadzībām, ļoti aizķēra atspoguļotie momenti aprūpes iestādē, kā jutās šis konkrētais cilvēks. Kā saprotu intervētā sieviete savu izvēli jau izdarījusi, lai veicas!

Visu cieņu! Paldies par Jolantas stāstu. Tieši par šādiem - īstiem cilvēkiem ir vērts rakstīt.