Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ziņo žurnāla «Ieva» žurnāliste Dana no Ukrainas.
Lai arī vasarā varbūt pēdējais, par ko gribas domāt, ir karš, tas tomēr joprojām notiek. Manuprāt, ir svarīgi par to atgādināt un nebūt vienaldzīgiem, tādēļ devos uz Ukrainu veidot rakstu sēriju. Šoreiz saruna ar mammu, kura karā zaudējusi pašu dārgāko – savu bērnu.
Esmu atbraukusi uz vienu no Kijivas kapsētām. Tā nav pati lielākā galvaspilsētā, tomēr tāda, pa kuru jāpārvietojas ar mašīnu, – tik plaša ir šī vieta. Viens tās stūris vējā plīvo blīvi zildzeltens – tur apglabāti karā kritušie kijivieši, un, pēc tradīcijas, karavīra kapu godā Ukrainas karogs. Šajā kapsētā guļot pavisam maza daļa, tomēr karogu ir tik ļoti daudz…
Ar Olenu Sergejevnu – Ukrainā, izrādot cieņu, pieņemts aiz vārda lietot arī tēvavārdu – mani iepazīstina mans pavadonis Kijivā Aleksejs, viņi reiz kopā strādājuši. Viņš Olenu raksturoja kā cilvēku salūtu – ar milzīgu enerģiju un apgriezieniem, kas var visu izdarīt un visu nokārtot. Un ir redzams, ka sieviete, ko ieraugu kapsētā, pieradusi darīt un to, kas notiek iekšpusē, uz āru daudz nerādīt. Joprojām spēcīga. Viņa mūs jau gaida. Ir karsti, saule cepina. «Atvainojiet, ka viss tādā steigā, – man ir tikai pusstunda laika. Šodien vēl daudzas lietas jānokārto. Rīt jāiet uz operāciju. Vēzis,» Olena bez kādas īpašas intonācijas nosaka.
«Ko jūs gribat, lai es pastāstu?» viņa lietišķi jautā. «Pastāstiet par savu dēlu,» atbildu.
Šajā sarunā būs daudz asaru, bet nebūs vaimanāšanas.
Pat īsti neatvadījāmies
«Mans Saša jeb Oleksandrs visu mūžu bijis tāds teicamnieks, ka es jau bāros – nekas taču nenotiks, ja tu kādam kādreiz dosi pretī vai kaut ko skarbāku pateiksi! Jau dārziņā bija teicamnieks – ja audzinātāja teica, ka jāguļ diendusa uz labajiem sāniem, tad tā arī varēja visu laiku nogulēt. Citi grozījās un staigāja apkārt, bet viņš bija paklausīgs. Visur teicami mācījās: skolā, universitātē, maģistrantūrā. Strādāja par juristu – vairāk nekā desmit gadu vienā darbavietā, viss gāja uz augšu. Apprecējās, piedzima dēliņš, arī Oleksandrs.
Mēnesi pirms kara viņš man teica: «Mammu, sapērcies tušonkas, konservus, putras – būs karš.» Es to uztvēru ar sarkasmu, jo neticēju, ka tiešām būs karš. Neticēju līdz pēdējam. Kādu nedēļu pirms viss sākās, kārtoju dokumentus, un izkrita dēla karaklausības apliecība – viņš universitātē studiju laikā pabeidza arī militāro katedru, ieguva jaunākā leitnanta pakāpi. Domāju – paņemšu to apliecību sev, noglabāšu. Bet burtiski pēc pāris dienām viņš man prasa: «Kur ir mana karaklausības apliecība?» Es saku: «Saņka, kam tev tā?!» Viņš man atkal: «Mammu, atdod! Visus tāpat atradīs.» Dēls bija iedomājies, ka gribu to noslēpt.
Pirmoreiz mūžā viņu paklausīju un atdevu to papīriņu. Jo vispār es parasti darīju tā, kā pati uzskatīju par vajadzīgu. Biju tāda – divi vienā: gan ļoti mīlēju savu dēlu, gan biju diezgan stingra mamma.
24. februāra rītā viņš mūs modināja un kliedza: «Ņem savus suņus un kaķus un brauc uz vasarnīcu!» Tā atradās kilometrus simts no Kijivas. Es vēl šaubījos – braukt vai nebraukt. Saku – man uz darbu jāiet. Bet viņš jau gandrīz dusmīgi atbildēja: «Mammu, kāds tev tagad darbs! Karš ir sācies!»
Mašīnu bija tik daudz, ka tos simts kilometrus braucām septiņas stundas. Visu ceļu domāju – bet mēs ar dēlu pat normāli neatvadījāmies. Viņš mūs burtiski izstūma pa durvīm uz mašīnu un pats aizgāja uz kara komisariātu – uzreiz pieteicās kā brīvprātīgais.
«Mēs viņiem Kijivu neatdosim!» Saša teica.
Arī puiši piemiņas mielastā atkārtoja, ka viņš jautājis: «Ja mēs neiesim, tad kurš ies?! Citplanētieši mūs neaizstāvēs!» Saša nokļuva tajā militārajā daļā, kas Irpiņu, Buču atbrīvoja.»
No dēla to negaidīju
Kara sākumā Olena slēpās Malinā, samērā nelielā pilsētiņā Žitomiras apgabalā. «Malinas rajonā sabombardēja ap 470 māju – kad vēl nebija normālas pretgaisa aizsardzības, katru dienu lidmašīnas lidoja zemu, zemu un meta bumbas, kur pagadās… Visur sprāga, dega – vienas šausmas. Es un citas sievietes naktīs taisījām gan Molotova kokteiļus, gan mūsu karavīriem ēst – zupas vārīju, putras, pat Olivjē salātus gatavoju, kopā ar kaimiņienēm lipinājām vareņikus. Tas viss tika vests puišiem, kuri stāvēja pretī ienaidniekam,» Olena ieskicē tābrīža situāciju. «Rakstu Sašam, ka es te taisu ēdienu, bet runā, ka krievi no mums esot sešu kilometru attālumā. Piecdesmit uz piecdesmit – izrausies līdz mums vai ne. Jau bija ziņas, kādus šausmu darbus viņi bija pastrādājuši netālajā Borodjankā. Saku viņam: «Dēliņ, ja tie krievi tiks tik tālu un prasīs man ēst, – vai man kaut ko dot? Kā man rīkoties?» Olena ātri ber vārdus. «Mans dēls pēc dabas ir ļoti labestīgs,» viņa turpina un uzreiz pati sevi palabo: «Bija. Viņš pat visus manus kaķus vienmēr sabučoja. Taču pēc visa, ko redzēja Irpiņā, tās šausmas un līķu kalnus, viņš man atbildēja tā: «Mammu, nekādā gadījumā nedod viņiem neko! Visus vajag nogalināt un mest vienā lielā kaudzē!» Es biju šokā, no dēla ko tādu negaidīju. Agrāk viņš nebūtu spējīgs to pateikt.»
Liktenīgā Rubižne
Kad Olenas dēls kopā ar citiem hlopciem* bija nosargājuši Kijivu un iztīrījuši apkārtni, viņam tika piedāvāta iespēja vismaz kādu laiku nepiedalīties aktīvajā karadarbībā. Taču, kā vēlāk bērēs stāstījuši biedri, Saša pats pieteicies. «Viņš esot teicis: puiši no Doneckas palīdzēja mums Kijivu nosargāt – kā tad lai mēs neietu viņiem palīgā?! Un aizbrauca uz Rubižni, Luhanskas apgabalu, kur notika sīvas cīņas. Aprīļa beigās aizbrauca, 10. maijā jau bija kritis. Gāja bojā tieši tajā dienā, kad tika dota pavēle atkāpties.» To stāstot, Oleksandra mammas acis pildās asarām. Tās ik pa brīdim sakāpj kā paisums un tad atkal atplūst. «Uz nāves gadadienu pie manis atbrauca viņa draugs, ar kuru kopā karoja. Arī viņu smagi ievainoja, pusgadu slimnīcā ārstējās. Bet Saša pa ceļam mašīnā nomira. Draugs izstāstīja, ka dēls kopā ar vēl vienu biedru pats izlēmis palikt bīstamākajās pozīcijās, lai piesegtu citus un dotu iespēju atkāpties.»
Armijas biedri Oleksandram Konovalovam deva iesauku Serpeņ, kas ukraiņu valodā nozīmē Augusts. Viņš bija dzimis augustā. Un viņam bija tikai 32 gadi. Dažus mēnešus vēlāk atnāca pavēle viņu apbalvot ar medaļu par varonību. Pēc nāves.
Mana dzīve ir beigusies
«Nezināju, ka viņš ir pie Rubižnes. Man to neteica, arī savai sievai bija piekodinājis klusēt. Katru rītu sarakstījāmies. Musjik – tā viņš mani sauca un teica, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Bet 11. maijā braucu mašīnā, pie stūres. Zvana. Paceļu, un man prasa: «Konovalova Olena Sergejevna?» Atbildu: «Jā.» «Mums jums ir slikta vēsts.» Es jautāju: «Kā to domājat?» «Jūsu dēls ir kritis.» Tieši tik vienkārši. Es jau, protams, saprotu, ka viņi ko tādu saka katras piecas minūtes un nav laika ziņas saņēmēju kaut kā sagatavot…
Sāku kliegt. Un mana pirmā vēlēšanās bija vienkārši piespiest gāzes pedāli un vairs neskatīties, kur es braucu.»
Vairākas reizes mūsu sarunā Olena saka apmēram tā: «Mana dzīve ir beigusies.» Un te neieskanas patoss, drīzāk fakta konstatējums. «Vairs nav nekādu plānu. Jo visu laiku tu kaut ko gaidīji – kad pabeigs institūtu, sāks strādāt, apprecēsies… Bet pēkšņi – viss. Tu vairs neko negaidi. Nevienam neesi vajadzīga. Man vairs nav vēlēšanos. Vispār. Arī tagad uz slimnīcu piespiež braukt meita, burtiski kā ar konvoju ved. Vedekla arī uztraucas. Man jau pagājušajā gadā izoperēja onkoloģiju… Tagad parādījušās metastāzes, vajadzētu aizvākt… Taču man negribas nekādas pārbaudes, operācijas. Mani tas neinteresē. Varbūt tāpēc, ka es sapratu: pats briesmīgākais, ko Dievs ir radījis, – viņš ir radījis cilvēku. Kāpēc? Jo tikai cilvēki ir spējīgi izgudrot tik spēcīgus ieročus, lai varētu iznīcināt cits citu. Lai gan mums it kā piemīt augstākais saprāts. Un vēl tas viss, ko par šo karu runā Krievijā… Visa šī nepatiesība, šie murgi…
Svarīgi, lai būtu ģimene
«Nereti gadās, ka vecvecāki nākotni saskata savos mazbērnos,» es uzmanīgi ieminos, jo nav viegli vēsu prātu pieņemt to, ko saka mana sarunbiedre. Taču Olena ir nolēmusi mazdēla dzīvē nejaukties. «Mazais Saša ar vedeklu dzīvo tālu, citā pilsētā. Puika neatceras tēti, jo viņam bija pusotra gadiņa, kad tētis aizgāja karot. Vedekla ir jauna, viņa, iespējams, var vēlreiz apprecēties… Ir svarīgi, lai būtu ģimene.
Tā daba iekārtojusi – viens aiziet, otrs paliek.
Tas tagad ir viņu stāsts. Jā, esmu priecīga, ka man ir mazdēls. Taču viņš arī mani īsti nepazīst – viņam esmu tikai telefonā. Bet ar vedeklu komunicējam katru dienu, viņa man bildītes sūta, un par to viņai esmu ļoti pateicīga. Ar to man pietiek. Kaut kā uztiept sevi, lauzties par katru cenu un teikt mazdēlam – esmu tava papa mamma, pat ja tu mani nepazīsti un tēti neatceries, – man šķiet, ka tas nav īsti pareizi. Kā vedekla rīkosies, tā tam arī jābūt. Ne jau tāpēc, ka esmu kaut kāda baigi labā… Skaidrs, ka būtu gribējies, lai man būtu mans dēls, mans mazdēls, bet tagad man nav nekādu tiesību ko kārtot pēc sava prāta. Mazdēliņš ir dēla kopija. Dēls ļoti priecājās un lepojās ar viņu.»
Kad Maskava nodegs līdz pelniem
«Viena pēdējā vēlēšanās man tomēr ir,» Olena Sergejevna piepeši atkal ierunājas. «Gribētu nodzīvot līdz tam laikam, kad pa televīziju vai radio dzirdu: Maskava ir nodegusi. Pilnībā. Tā, ka nekas nav palicis, tikai pelni. Tad es dzeršu kafiju un domāšu – jā, tas nu beidzot ir noticis. Vairs man neko nevajag. Putins lai paliek dzīvs, lai viņam ļauj noskatīties krahā. Lai viņš redz, kā viņu ienīst paša cilvēki. Tur taču arī ir mammas – neticu, ka pilnīgi visām būtu vienalga, kas notiek ar viņu bērniem, viņām taču arī vajadzētu būt žēl savu bērnu. Kāpēc Maskava? Jo krievi mums ir nodarījuši tik daudz posta – lai tad vismaz mazliet sajūt arī paši uz savas ādas. Taču, ja man jautā, vai es ienīstu krievus… Tas nav naids. Jo – kā tu vari ienīst to, kas tev vairs neeksistē. Lai gan dēla tēvs ir krievs, uzvārds taču arī krievisks. Es to redzu tā: starp mums ir siena, un tas, kas atrodas otrpus sienas, – man viņu vairs nav. Lai viņi tur dzīvo, kā grib. Mēs esam paši par sevi. Vai viņi cerēja, ka nospiedīs mūs uz ceļiem? Nekad mūžā!
Un, kad man kāds saka – es visiem vēlu mieru, tad man gribas jautāt – kādu mieru? Mierīgas debesis virs galvas, lai nekas mums te vairs nelido, – tā ir cita lieta. Miers var būt, kad divas draudzenes ir salamājušās, viena otru par idioti nosaukušas, tad sabučojušās un visu aizmirsušas. Te tas vairs neies cauri. Nulle. Turklāt mēs jau nekad neesam īpaši draudzējušies. Šāda miera nebūs. Mēs nekad nebūsim tuvi. Kamēr būs dzīvas paaudzes, kas tam visam izgājušas cauri, tikmēr neviens nekad nesalabs. Nav arī tā, ka manī iekšā sēž milzīgs ļaunums un gribas viņus visus nožmiegt. Nē. Tikai negribas tādu kaimiņu.
Pati nekad mūžā vairs nevēlos spert kāju Krievijas teritorijā.
Pēdējoreiz tur biju 2014. gadā – man Solovku salās dzīvo māsa un māsasdēls. Šobrīd nekomunicējam. Māsasdēls domā citādi, bet māsa skatās televīziju un man saka: «Tur man nemelo. Tur šauj jūsējie, mūsējie nešauj.» Tāpēc mums nekāds dialogs nesanāk.»
Esam mainījušies
«Ja mani ņemtu, es arī ietu karot. Vai es būtu gatava nogalināt? Būtu gatava aizstāvēt. Mans dēls arī gāja aizstāvēt. Cilvēki ir stipri mainījušies. Nekad neesmu klausījusies mūsu himnu tā, kā to klausos tagad. Mēs nekad arī neesam tik labi zinājuši ukraiņu valodu, kā protam to tagad, – nu tajā runā gandrīz visi. Arī Kijivā, kur kādreiz lielākā daļa sazinājās krieviski. Kopš iebrukuma pirmajām dienām cilvēki atcerējās, ka esam ukraiņi. Es pati arī. Tagad esam tik ļoti sākuši par sevi pastāvēt.
Mēs ļoti ticam – katrā ziņā vairākums tic –, ka uzvarēsim. Ir smagi, jo, kad apkārt redzama viena vienīga nāve, citādi nevar būt, nespējam par kaut ko priecāties no sirds. Taču to, ka mēs būtu kaut kādi šausmīgi nabadziņi, kuri knapi izdzīvo, es arī nevaru teikt. Un kara dēļ tagad pat Āfrikā beidzot zina, ka tāda Ukraina ir. Agrāk taču visi pazina tikai Krieviju.
Karš šobrīd ir mūsu zemē, taču ļoti palīdz, ka arī citur cilvēki ir ar mums, kaut vai morāli atbalsta. Par to pateicība. Ja mums tic lielākā daļa zemeslodes iedzīvotāju, tad tā arī būs. Viņi ir kļuvuši par izraidītajiem. Bet tādi jau viņi bijuši vienmēr.»
Cilvēkos raudāt nemīlu
Atvēlētā pusstunda sen beigusies, bet Olena man vēl grib parādīt dēla pieminekli un par to izstāstīt – viņai tas ir svarīgi. Vēlāk viņa man atsūtīs arī video, kas uzņemts dēla nāves gadadienā. To, kas attēlots uz pieminekļa – visu –, ir izdomājusi Sašas mamma pati, visam ir jēga. «Labajā pusē redzama dēla dzīve līdz karam: viņš smaida, ir pozitīvs, ģērbies uzvalkā – tāds viņam vienmēr bija dreskods. Šo pusi no otras atdala gaišs krusts – gaišs, jo viņš taču par gaišāku nākotni aizgāja karot… Te viņš jau ir karavīra formā, ar prettanku ieroci uz pleca, ar vienu ceļa sargu, jo viņš nekad visu nevarēja kopā normāli uzvilkt – es viņam līdz desmitajai klasei kurpju šņores sēju… Arī šeit viņš smaida, bet nu jau šis smaids ir daudz izlēmīgāks, bezbailīgs – tā, ka visi zobi redzami.
Pieminekļa otrā pusē redzams tas, ar ko viņam patika nodarboties, hobiji – viņš spēlēja ģitāru, dziesmas rakstīja, dzejoļus sacerēja, nodarbojās ar zemūdens medībām. Tuvplānā stāv grozs ar sēnēm – Sašam ļoti patika sēņot. Un aizmugurē – Solovki, Krievijas puse, kur brālēns dzīvo. Viņiem bija cieša draudzība… Vēl arī dzejolis krievu valodā, ko uzrakstīja tētis – viņš runā krieviski. Bet parakstīts un datums ir ukrainiski.» Arī bēres Olena organizēja un vadīja pati – šķitis, ka tā vajag. Esot sanācis daudz pavadītāju – ap divsimt piecdesmit. «Godīgi sakot, ne pārāk mīlu raudāt cilvēkos. Esmu stipra. Raudu es mājās. Kad gaidu viņu pārnākam no darba… Kad dzirdu viņa soļus… Reizēm automātiski sāku gatavot viņam ēst… Tad atkal es raudu. Uz kapiņu nesu visādus našķus, kas dēlam garšoja. Piemēram, Olivjē salāti – tos es uz svētkiem pagatavoju un atnesu, nolieku… Sašam gāja pie sirds arī tumšā ukraiņu maizīte. Saprotu, ka tas jau ir drusku marasms, bet – mazliet palīdz. Pēc tam sēžu mašīnā un skatos, vai bomzīši, kas kapiņos ieklīst, paņem tos manus maisiņus ar ēdienu, lai nemētājas…»
Naktī ir viss
Uz kapiem pie dēla Olena brauc katru dienu. «Un gandrīz katru dienu te kādu glabā.
Man ir tik ļoti žēl to mammu, kuras redzu pie dēla zārka, viņām viss bēdu un sāpju kalns vēl priekšā…
Man vismaz bēres jau pagājušas. Taču kopumā uzskatu – ir jāsavācas. Piemineklis bija jāuzliek. Uz darbu jāiet, to es arī nevaru pēkšņi pamest. Ja visu pametīsi – tad ko darīt? Atliek vien nomirt. Ja cilvēks vairs nestrādā un vispār nekādu labumu citiem nedod, tad – kāda jēga?!
Vissliktākais ir bezmiegs – kā tas besī! Naktī es redzu, dzirdu un runājos ar dēlu. Naktī ir viss. Un gaidu, kad tā beidzot beigsies. Gaisa trauksmes, kas brīdina – Kijivai draud uzbrukums –, mani vairs nesatrauc. Tikai raizējos, lai cilvēkiem netrāpa. Vienīgais, par ko domāju – vajadzētu tomēr piecelties un uzvilkt bikses; ja nu pa mani kāda raķete iebliezīs, lai es neesmu vienā naktskreklā, nebūs pieklājīgi. Tas tā – lai mēs nebeigtu šo sarunu uz pārāk bēdīgas nots,» Olena pasmaida. Un tad arī zvana telefons – viņu jau gaida tie, kas par viņu uztraucas.
Pēc šīs sarunas arī man ir mazliet jāsavācas. Izmetu loku pa kapsētu, lai paelpotu svaigu gaisu. Teikšu godīgi – man joprojām, pat tagad, rakstot, ausīs skan tas, kā vējā plīvo un sitas šis zildzeltenais karogu mežs.
Svinot dēla dzimšanas dienu.
Oleksandrs vienmēr bijis gatavs sabučot visus mammas kaķus, un arī frontē viņam dzīvnieki burtiski lipa klāt.
Svinot dēla dzimšanas dienu.
