Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Esat kādreiz gribējis mest mieru glezniecībai, apšaubījis savu talantu?
– Savā ziņā šī sajūta nepazūd nekur. Kā nāve – tā ir klātesoša visu laiku. Tāpēc arī bieži vien aizejam pozitīvisma filozofijā, bet par to, kas nomoka, mēs nestāstām. Tikai tad, kad esi izgājis savu hero journey*, no jauna piedzimis, – tad liekas, jā, esi uzvarējis. Bet tas nenozīmē, ka, pārvarot šo ceļu vienreiz, ar to viss beidzas.
– Kam jūs stāstāt savu hero journey, ar ko dalāties?
– Tikai ar savu otru pusi, viņa var uzklausīt un saprast. Viņa saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, tā spējam viens otru saprast.
Arī retrītos ir cilvēki, kuri dalās, tu līdzpārdzīvo, redzi spoguļošanās efektu un saproti, ka stāsts ir viens un tas pats, katrs tikai šo stāstu izstāsta citādi. Tas ir maģisks mirklis, kad cilvēki aplī stāsta par piedzīvoto, un tu beigās redzi, ka kāda piedzīvotais ir arī mans piedzīvotais. Jautājumi kļūst daudz niansētāki. Tad saproti – kad apziņa nobriedīs, atnāks skolotājs. Kad būsi nobriedis izaicinājumam, atnāks izaicinājums. Viss kļūst it kā vienkāršāk, bet tai pašā laikā – niansētāk. Kad pats izej tam cauri, saproti, ka visi esam līdzīgi un unikāli vienlaikus, un tā ir tava paša iegūta atziņa, nevis grāmatā izlasīta.
Piemēram, izlasi, ka mīlestība ir brīvība, un domā – es arī gribu būt brīvs! Domā, ka tā ir brīvība bez atbildības.
Bet, kad saproti, ka tev ir atbildība, pienākumi, un redzi, kā pats ej grūtībām cauri, tevī ienāk iekšējā līdzjūtība, ar ko vari dalīties.
– Neesat precējies, bet jau ilgus gadus esat attiecībās, jums ir divi dēli.
– Līdz šim kāzas esmu uztvēris kā ļoti ārišķīgu pasākumu. Arvien vairāk pieredzu rituālus, un tie ir man svarīgi rituāli, bet savas dzīves laikā neesmu pieredzējis nevienas kāzas kā rituālu. Pieļauju, ka daudzi no rituāliem ir iniciācija, bet mūsdienu dzīvē nekur nav iniciācijas. Visam pieejam kā šovam, kā izklaidei, viss ir jautri, un pēc tam nav grūti izšķirties. Ja uz tādiem principiem veido attiecības…
– Kādi, jūsuprāt, ir priekšnosacījumi, lai varētu ar kādu palikt kopā divdesmit gadus?
– Šis arī ir dzīves un nāves jautājums vienlaikus. Cik un kuri cilvēki iet paralēli tavai dzīvei? Kurus tu satiec un uz cik ilgu laiku? Vai pieņem to kā dāvanu? Es izvēlos pateicību.
Attiecības ir ļoti sarežģīta lieta, kurā iegūt un mācīties, un tad procesā nāk pateicība.
Un nezini, ka filmai būs laimīgas beigas, nenoteiktības moments ir visos dzīves aspektos.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un «Santa+».
