Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par jaunas svešvalodas apgūšanu fantazēju jau sen, bet vienmēr likās, ka izrādīšos par slinku, par netalantīgu un, galu galā, nepietiks laika. Svešvalodu kursi biedēja kā kaut kas pārāk nopietns – kā laulība, kuru grūti šķirt. Bet šovasar pēkšņi sakrita kauliņi. Pirmkārt, man bija motivācija – ziemā ieplānots ceļojums uz zemi, kurā runā spāņu valodā. Otrkārt – gaisā noplīvoja stāsts par bezmaksas telefona lietotni, kurā valodu māca ar spēles elementiem, un tās ir tikai 15 minūtes dienā.
Sākums – izgāšanās
Doma par spāņu valodu kutināja jau kopš pavasara, kad otro reizi gājām Santjago ceļu Spānijā un pa ceļam satikām daudz foršu cilvēku, kuri diemžēl nerunāja angliski. Varēju tikai vicināties ar rokām un smaidīt. Tā arī neapguvu neko daudz vairāk kā sasveicināties ar Hola! un palūgt kafiju ar pienu.
Tāpēc apņēmos iemācīties kārtīgi sasveicināties, saprast svarīgākos uzrakstus un apgūt vēl kaut ko no tūrista minimuma.
Sākumam nopirku vienīgo grāmatnīcā atrodamo pašmācības grāmatu un – smagi vīlos. Nekāda tūrista minimuma te nebija, iesākumā bija garš penteris par spāņu valodas izrunu (kurš maz noder, ja izrunu nedzirdi, bet pievienotajam CD zūd jēga, ja to nav, kur ielikt), tālāk – stāstiņi spāņu valodā. Nu ko ar tiem darīt iesācējam? Meklēt vārdnīcā? Katru vārdu?! Tas šķita tik nogurdinoši, ka grāmatu iestūmu tālākajā plauktā. Izgāšanās.
Laižos avantūrā!
Nākamais solis nāca aiz ziņkārības – padzirdēju, ka valodu var mācīties ar lietotni DuoLingo. Un tikai 15 minūtes dienā! Hm, to pat es varētu. Intriģējoši. Pretēji padomiem par labo paradumu veidošanu, stratēģijas un plāna man nebija – jau tajā pašā vakarā vienkārši lejupielādēju lietotni un laidos avantūrā.
Tas tiešām līdzinās spēlītei, un sākumā es to arī uztvēru kā spēli, necerēdama, ka kaut ko atcerēšos.
Visu diriģē resns zaļš putns, bet uzdevumos iesaistās arī Skumjais lācis, Garlaikotā pusaudze, Viedā ome un citi. Katrs no tiem savā balsī ierunājis uzdevumus. Bet es pelnu punktus, par kļūdām tieku atsviesta atpakaļ un par sasniegumiem varu nopelnīt jokainus apbalvojumus. Nav grūti. Man kā bērndārzniecei māca visvienkāršākās lietas – ar uzdevumiem, kur pašai jāizštuko atbildes. Katrs atminētais uzdevums audzē pašapziņu. Par labi paveiktiem uzdevumiem man tiek uzslavas – Lāči un Omes mani apbrīno un sola cept tortes. Vēl viena motivācija ir sacensība – ir saraksts ar citiem manas līgas spēlētājiem, un ir saldi redzēt, kā es ar slaidu lēcienu pārspēju konkurentus Cat77 vai Džonu.
Nezinu, kas šo spēlīti izstrādājis, bet tas izdarīts profesionāli.
Svarīgs jautājums, veidojot jaunu paradumu, – kur un kad tu to darīsi? Tā kā lietotne ir neizsakāmi ērta lieta, es izvēlējos tos brītiņus, kad sēžu autobusā vai mājās paņemu rokā telefonu, lai mazliet paskrullētu.
Sasodītie āboli un nonākšana atkarībā
Protams, ir savas viltības. Kad esmu aizrāvusies un mākslīgais intelekts sajūt manu azartu, pēkšņi mani sāk bremzēt. Pieļauju pāris kļūdu, un mani tālāk nelaiž. Vai nu pērc sirdis, kas ļautu turpināt, vai pelni tās ar reklāmu skatīšanos. Es to principā nedaru, un paliek trešais variants – pelnīt brīvlaišanu ar vingrinājumiem. Un tie mēdz būt tik garlaicīgi! Piemēram, nez kuru reizi uz riņķi iet viens un tas pats jautājums.
Un tā pēc piecām dienām man iestājās krīze. Esmu iestrēgusi.
Man neskaitāmos veidos mutiski un rakstiski jājautā, vai vīrietis (kaut kāds maniakāls vegāns!) ēd ābolus. Kurš ābolu audzētājs sponsorē šo lietotni?! Un kur es šīs zināšanas pēc tam likšu? Kļūšu par ābolu izplatītāju? Metu telefonu pie malas. Nākamajā dienā – tavu brīnumu! – neviens vairs neuzbāžas ar āboliem. Turklāt esmu atklājusi, kā no apburtā loka pēc brīža varu vienkārši iziet.
Un jau pēc divām nedēļām saprotu, ka pie spāņu valodas ķeros nevis kā pie pienākuma, bet kā izklaides. Parādījušies smieklīgi dialogi, kuros daudz kas jāuzmin.
Vēl vairāk! Atklāju, ka šī nodarbe labi nomierina nervus stresa brīžos un brīžiem aizstāj citu paradumu – sērfot telefonā!
Esmu pat kļuvusi mazliet atkarīga, un roka pati stiepjas pēc Resnā putna. Un, jā, brīžiem strīdos ar mākslīgo intelektu! Nikni bubinu, iebilstot Resnajam putnam, ka kļūda, pēc kuras esmu piebremzēta, nemaz nav kļūda. Bet ir progress – pēkšņi saprotu, ka vārdus un dažas frāzes tiešām atceros.
Krīze numur 2
Ne viss, protams, ir ideāli. Lietotnē grūti saprast kopbildi un atrast atbildes ārpus konkrētā topika. Un tad pēc trim nedēļām es atceros par tālajā plauktā iestumto grāmatu – sameklēju, nopūšu putekļus un saprotu, ka arī tā pēkšņi ieguvusi jēgu. Tomēr atzīšos – tieši šobrīd man iestājusies krīze numur 2. Spēlē iesaistījusies jauna – čakarīgāka – vietniekvārda forma, un Resnais putns nedod nekādas atlaides – tiklīdz kaut ko salaižu dēlī, met atpakaļ pie ābolu ēdāja. Bet ceru tikt pāri un jau iztēlojos, kā iesoļoju kafejnīcā un saulaini sasveicinos spāņu valodā!
Kopsavilkums
Manā profilā (meklējiet mani kā Aiva548137!) parādās, ka esmu nopelnījusi 4773 punktus un nokļuvusi Safīra līgā. Man ir vairāki personiskie apbalvojumi: Vārdu kolekcionāre, XP olimpiete, Kļūdu mehāniķe, Ātrā un Nenogurdināmā.
Ko esmu ieguvusi?
- Spēju spāņu valodā rezervēt galdiņu divām personām, nopirkt biļeti uz Madridi, izstāstīt, ka mana pase palikusi viesnīcā, apjautāties, kā senjorai klājas, un pajautāt, vai vīrietis ēd ābolus.
- Mana pašapziņa ir cēlusies!
- Esmu atklājusi jaunu mācību platformu – interneta lietotnes. Tās strādā! Kad pielikšu punktu spāņu valodai (jo negrasos lasīt Servantesu oriģinālvalodā), pamēģināšu šādi mācīties ko citu.
Atklājums! Derīgo ieradumu var padarīt par aizraujošo ieradumu.
Ko esmu zaudējusi?
- Iespējams, dažas labas filmas un kaudzi nenozīmīgu interneta ziņu.
Ko esmu sapratusi?
- Man vislabāk sākt bez liela mērķa un pa mazam solītim.
- Varu mācīties tikmēr, kamēr man ir interesanti.
