Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Aktieris Jakovs Rafaļsons dzimis Ukrainā – Doņeckas apgabala Makejevkas pilsētā. Viņa ģimene 1964. gadā atgriezās Rīgā, tēva dzimtenē, kur Jakovs ieguva vidusskolas izglītību. Pēcāk Rafaļsons iestājās Jaroslavļas Teātra augstskolā līdz 1991.gadam, strādāja Krievijā.
1991. gadā viņš atgriezās Rīgā un sāk strādāt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Sāka ar mazām lomām, bet drīz vien viņa talants tika novērtēts un Jakovs kļuva par vadošo šī teātra mākslinieku. Viņam padodas gan komiskas, gan traģiskas lomas.
Jakovs ir Latvijas patriots, cilvēks ar stingru stāju un neizmērojamu mīlestību pret šo zemi un cilvēkiem.
Godinot Jakova talantu, piedāvājam viņa spilgtākās atziņas no sarunas ar žurnālu Ievas Stāsti.
Jakova Rafaļsona dzīves patiesības
Par teātri
Es nekad nemēdzu teikt: laba izrāde vai ļoti laba. Mans vērtējums ir vienkāršs: nav jākaunas par izrādi. Un, lūk, ja man nav jākaunas, tas jau daudz ko nozīmē.
Par latviešiem
Kad izeju latviešu publikas priekšā – un es zinu, ko saku, jo ar izrādēm latviešu valodā esmu apbraukājis gandrīz visu Latviju –,
kad dzirdu, kā mani sagaida zālē, jūtu kamolu kaklā,
jo vēl arvien neesmu pie tā pieradis. Pie tādas atvērtības, prieka. Kad man saka, ka latviešu publika ir vēsa, es atbildu: ja veidosiet karstas izrādes, arī latviešu skatītājs būs karsts. Ja izrāde būs auksta, arī skatītājs paliks auksts.
Par Latviju
Es nekur braukt netaisos. Tas, ko esmu ieguvis Latvijā, man pat sapņos nav rādījies. Kad mēs ar dzīvesbiedri, atgriežoties no ceļojuma, pārbraucam Latvijas robežu, vienmēr signalizējam – mēs esam mājās.
Rīga ir pilsēta cilvēkiem. Kā milzīgs dzīvoklis, kurā mīt laipni, labsirdīgi cilvēki.
Staigājot pa pilsētu, es redzu viņu acis. Redzu smaidus. Es esmu īsts pilsētnieks.
Par godaprātu
Bet tas taču ir tik vienkārši – dzīvo tā, lai netraucētu citiem un nedarītu viņus nelaimīgus. Līdzīgi, kā rakstīja Marina Cvetajeva – neizlejiet ūdeni no glāzes, jo varbūt šajā pašā brīdī tuksnesī kāds mirst no slāpēm. Bet no tā, ka es neizliešu ūdeni, taču viņš tur, tuksnesī, nepadzersies. Nē, nepadzersies, taču uz zemes būs par vienu bezjēdzīgu rīcību mazāk.
Par hokeju
Bezdarbību es nesaprotu. Televīziju neskatos, tikai dažus sporta raidījumus – hokeju, kad spēlē Rīgas Dinamo un Latvijas izlase. Mana dzīvesbiedre ir kaislīga līdzjutēja, un es arī.
Par likumiem
Esmu ļoti likumpaklausīgs. Ar ko viedais atšķiras no parasta cilvēka? Ne ar ko. Tikai ar to vienu – ja nebūs nekādu likumu, viedais turpinās dzīvot, kā dzīvojis.
Izglītotiem cilvēkiem likumi nav vajadzīgi.
Vai tad jums vajag, lai kāds pasacītu: «Tev nebūs zagt!» Nu, lūk!»
