Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad man bija četrpadsmit, mans dzejnieku dzejnieks bija Imants Ziedonis. Viņa autogrāfs man tolaik nozīmēja vairāk nekā saldo itāļu Ricchi e Poveri plakāts pie sienas. Kad bija astoņpadsmit, es atklāju Klāvu Elsbergu. Es biju tā meitene, kas darina asaru krelles un izrotā gultu, un izrotā lelles.
Kad man bija pāri četrdesmit, beidzot atklāju Brodski. Nē, protams, es šo izcilo ebreju izcelsmes krievu un amerikāņu dzejnieku zināju arī pirms tam, taču laikam jau dzīvē kaut ko vajag drusku zaudēt un drusku neiegūt, lai viņu sajustu pa īstam.
Brodskis nodzīvoja sarežģītu dzīvi, kurā viņa sirdi salauza divas sievietes – pirmā mīlestība, skaistule Marianna, un dzimtene Krievija (aizsūtot emigrācijā).
Taču divas citas sievietes viņa sirdi dziedināja – viņa pēdējā mīlestība (un sieva) Marija Socāni un pilsēta Venēcija.
Venēcijā viņš nokļuva par pirmo ASV universitātē nopelnīto naudu un iemīlējās tajā uz mūžu, turklāt viņš mīlēja nevis skaisti vasarīgo vai krāšņi karnevālisko Venēciju, bet gan to ziemīgo, ar auksta gaisa un sasalušu ūdenszāļu smaržu.
Reiz, kad Brodskis ar draugiem laivā slīdējuši garām Venēcijas kapsētai Sanmikeles salā, kāds ierosinājis izkāpt un apciemot komponista Stravinska un dažu citu slavenību kapus. Nē – klusi, bet stingri atbildējis Brodskis. Kad es tur būšu, tad arī atnāksiet. Un tā arī notika, viņu apglabāja Sanmikeles kapos. Tiesa, tikai gadu pēc nāves – tik ilgi aizņēma visādu atļauju saņemšana un dokumentu kārtošana.
Savulaik, salasījusies Brodska dzeju un jo īpaši viņa Ūdenszīmes (esejas par Venēciju, tulkotas arī latviski), apsolīju sev – kad atkal būšu Venēcijā, sameklēšu viņa kapu.
Nejautājiet, kāpēc. Neesmu eksaltēta kapu romantiķe, bet Brodska kapu man atrast vajadzēja, un viss.
Septembrī Venēcijā daudz tūristu, un vaporeto, ar kuru var aizbraukt uz Sanmikeles salu, ir pilns. Taču gandrīz visi brauc tālāk Murāno – apjūsmot stikla traukus, iepirkt krelles un citus nieciņus. Kapu piestātnē izkāpj retais. Šoreiz esam tikai mēs divi.
Ir silts, taču diena tinas miglā un viegli līņā. Pēc trokšņainās pilsētas klusums te ir gandrīz apdullinošs. Pie ieejas – kapu shēma. Kad visādi grozos, lai to skaidrāk nobildētu ar telefona kameru, vīrietis dārznieka kombinezonā pienāk klāt un pasniedz jau gatavu karti uz A4 lieluma lapas – izrādās, turpat tuvumā ir kaudzīte ar tādām. Viņa acīs nepārprotami var nolasīt, ko viņš domā par vidējā Venēcijas tūrista intelektuālo koeficientu. Patiesībā viņš maldās – tieši kartēs es nemaz neesmu stulba. Ja man ir skaidra karte un labas norādes, es varētu atrast pat naftu, ja tāda tur būtu. Vai tad nu neatradīšu īsto kapu nelielā salā, kas turklāt sadalīta sektoros.
Re, Brodska kaps pat ir atzīmēts – ar skaidri redzamu ciparu trīs. Ejam!
Jāatzīmē, ka Sanmikeles kapsēta sastāv no dažādiem sektoriem – te ir gan klasiskie kapi ar kopiņām un pieminekļiem, gan augstas, garas sienas ar urnām, kas veido tādus kā labirintus. Sākumā atrodam komponista Stravinska kapu – tas ir pa ceļam un nav grūti sameklējams. Mūsu ciparam trīs vajadzētu būt kaut kur tuvumā. Tiesa, siena, kas atdala sektorus, ir viltīga, tajā ieeja ir tikai vienā vietā, tāpēc nākas mest lokus. Uz vienu pusi, nē, uz otru… Ak, atkal nepareizi… Un vienā brīdī sāk likties, ka šis labirints nekad nebeigsies un te mēs arī paliksim…
Beidzot atrodam ieeju vajadzīgajā sektorā. Kartē trijnieks ir pašā vidū, tātad te arī jābūt kapam. Bet kapa… nav. Izstaigājam visu sektoru, izlasām visus uzrakstus, izburtojam visus padzisušos vārdus. Brodska nav. Bet kartē taču ir! Un es taču māku lasīt kartes…
Pēkšņi mani pārņem grūti raksturojama sajūta, ka esmu kaut kur pa vidu starp sapni un kino.
Migla. Klusums. Gandrīz nav cilvēku, paretam kāds tālumā pazib… Eņģeļu skumstošās sejas. Veco koku mūžības dvesma. Trūdu un vīstošu ziedu rūgtenais smārds. Un kaps, kura… nav.
Vai pilsēta aiz sienas vēl ir? Vai pasaule vēl ir? Vai mēs paši vēl vispār esam?
Un tad es atmostos no sapņa un man pielec. Tas nav kartē nemaz nav īstais trijnieks. Tas ir sektora apzīmējums. Trijnieks, kas norāda Brodska kapu, kartē ir citā vietā un citā krāsā. Skaidri redzams, viegli nolasāms. Pirmklasnieks redzētu. Kā es to varēju neredzēt?
Kad pēkšņi pavisam viegli atrodam Brodska kapu, tas izskatās pārsteidzoši parasts. Drusku noslēgts, nerunīgs. Uz tā guļ divi nelieli pavītuši pušķīši celofānā. Nu, protams, ziedi! Es esmu atnākusi bez puķēm! Bez neviena ziediņa.
Ārprāts, esmu tipiska, ar sevi pārņemta tūriste, kura atbraukusi palūrēt uz slavenu kapu, nevis atdot godu cilvēkam, kura dzeja nozīmē tik daudz…
Brodskis acīmredzot ir apvainojies (jo vispār bijis diezgan sarežģīta rakstura cilvēks, varējis atnākt uz viesībām un jau pēc mirkļa aiziet pat neatvadījies – ja licies, ka viņam nepievērš uzmanību), un tādēļ krietnu stundu esmu vazāta aiz deguna un vadāta pa kapiem maršrutā, ko, izrādās, var iziet piecās minūtēs. Jo tieši piecās minūtēs sasniedzam vaporeto piestātni, kur izkāpām. Lietus smidzina spēcīgāk, un Venēcija tikai nepilna puskilometra attālumā liekas kā mītiska sala, kas miglā viegli vibrē starp viļņiem un debesīm.
Kā jau minēju, Broska kaps ir diezgan vienkāršs – vārds, uzvārds krievu un angļu valodā, dzimšanas un nāves datumi. Taču kapakmenim otrā pusē ir vēl četri vārdi latīņu valodā: Letum non omnia finit. Proti – ar nāvi nekas nebeidzas.
Bet kas tad paliek, ja nekas nebeidzas? Paliek sasalušu jūraszāļu smarža gaisā un dzeja grāmatās.
Ja kāds reiz izdomās apciemos Brodska kapu, aizvediet viņam kādu ziediņu no manis. Paliku parādā.
