Rīga -25°C 
– Jūs šķietat ļoti saskanīgs pāris – vai jums satiekoties uzreiz bija skaidrs, ka būsiet kopā?
ZANE: Nepavisam! Mēs jau krietnu laiku bijām pazīstami – kopā strādājām, tikāmies sapulcēs, bet… Savulaik šķita, ka ar Jāni man vispār nav par ko runāt. Mēs pārspriedām darba lietas, bet, tiklīdz sarunās ienāca citas tēmas, nebija nekādu kopīgu pieturas punktu. Bet es arī nevaru pateikt brīdi, kad tas mainījās.
JĀNIS: Kaut kā pakāpeniski viens uz otru paskatījāmies citām acīm.
Tā bija likteņa dāvana.
ZANE: Jā, tas ir interesanti, kā cilvēki, kuriem sākotnēji nav par ko runāt, viens otram kļūst par vistuvākajiem. Vēl man agrāk šķita, ka man nav svarīgi apprecēties, tomēr, kopš esam precējušies, ir arī pabeigtības izjūta, it kā mūsu attiecībām radies papildu pamats – gan vienam ar otru, gan mūsu abu attiecībās ar pasauli.
– Tomēr laulība vien jau neko negarantē.
ZANE: Protams! Es paturu prātā, ka neviens nevar kaut ko garantēt otram, mēs katrs kā cilvēki paturam tiesības pārdomāt vai justies citādi. Un tieši šī apziņa liek censties, lai mūsu attiecības izdotos. Īpaši šajā ļoti trauslajā laikā, kad Ukrainā notiek karš, es ļoti apzināti, gulēt ejot, piedomāju, vai pavadītā diena bija tāda, kādu to vēlējos.
JĀNIS: Attiecībās kā upē saplūst kopā izdzīvotās vasaras, rudeņi, ziemas un pavasari – smiekli un asaras, strīdi un brīži, kad kopā esam skumuši. Visi gadalaiki tajās ienāk. Tomēr, kamēr jūtam, ka viens otram vēlam labāko, attiecības ir drošībā.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Santa» jaunākajā numurā!
