«Ir ļoti daudz iemeslu priekam.» Pāra intervijā Jānis un Zane Šipkēvici

Situācijās, kad esmu sadusmots un neapmierināts, es paturu prātā, ka nevienā brīdī Zane nav vēlējusies izdarīt tā, lai man būtu slikti vai nepatīkami.

– Jāni, tu agrāk smaidīji, ka esi tipisks savas paaudzes cilvēks – pirmo bērnu sagaidīji vien 36 gadu vecumā. Ir pagājuši divi gadi, un jūs esat kļuvuši vecāki arī meitiņai. Tas noticis nebūt ne vienkāršā laikā – vispirms pandēmija, tagad karš kaimiņos. 

JĀNIS: Racionāli skatoties, tā tas ir, bet… Man ir izjūta, ka sevišķi lielākos dzīves lēmumus es nepieņemu pats, vien ļaujos augstāku spēku ietekmei. Tā ir noticis lielos radošos projektos, tā atnāca izjūta, ka es vēlos apprecēt Zani, – es attapos jau rīkojoties. 

Mēs ar Zani bērnus neesam īpaši plānojuši vai racionāli apsvēruši, ka varam viņus atļauties, – viss notiek pats no sevis. Es to skaidroju tā: ir notikumi, kuri nevar nenotikt. 

– Kāds jums kā pārim bija teju trīs gadus ilgais pandēmijas laiks? Tikai, lūdzu, godīgi. 

JĀNIS: Tas bija ļoti izaicinošs. Tā nav vienkārša situācija, kad saproti – pasaulē notiek globāli procesi un Maslova piramīdā tavs darbs ir kļuvis absolūti perifērs.

Patiesībā man joprojām ir nestabilitātes izjūta – atšķirībā no iepriekšējās dzīves, ja tā to var dēvēt, ir grūtāk izvirzīt lielus, tālus mērķus. 

ZANE: Notiekošajam bija jāpieiet ļoti racionāli – ko varam izdarīt, cik liels mums ir ģimenes budžets, kādi tēriņi jāpārskata. Raudzījāmies, kur esam kļūdījušies, jo kādā brīdī sapratām, ka dzīvojam pāri saviem līdzekļiem. 

JĀNIS: Un tā bija neomulīga sajūta. Bija pāris mēnešu, kad man bija darba pienākumi, bet tie negarantēja ienākumus. Darot savu darbu, es nevarēšu nopirkt ēdienu, pamperus un apmaksāt elektrības rēķinus. Savos 20 gados es to pieņemtu kā izaicinājumu – būs gavēnis –, bet situācijā, kad esi atbalsts ģimenei, tas vairs nav smieklīgi.