Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa».
– Gundega, kā tu šobrīd jūties?
– Zini, man jāsāk ar mazu atkāpi… Pirms trīsdesmit gadiem Gundega ir ļoti enerģiska, jauna sieviete, kas aktīvi izpaužas Cēsīs, viņu pamana žurnāla SANTA autore un uzraksta rakstu. Tas man ir milzīgi liels notikums, bet žurnāliste pasaka – Santa Anča rakstu nepieņem. Kā nepieņem? Tirgū kotējoties nelaimīgu sieviešu stāsti, enerģiskā Gundega ir pārāk pozitīva. Mana pirmā doma: tiešām, tādi jūs Rīgā esat? Nedrīkstu būt pati? Nenotikusī intervija ir mana pirmā lielā aplaušanās. Toreiz nodomāju: labi, gan jau Santa Anča pati atnāks mani intervēt. Redzi, nekļūdījos! Interesanti, ka dzīves pagriezienos tu nāc man pretī. Atceros, kad dvīņi piedzima un sāku dzīvi no jauna, satiku tevi redakcijas gaiteņos. Tagad atkal esam satikušās.
– Raksta stāstu īsti pat neatceros. Bet tevi tagad uzrunāju, jo jūtu, ka esi mainījusies. Šodien uz interviju atbrauci ar žokeja cepuri, kaut gan visās iepriekšējās intervijās galvā bija puķes un spalvas…
– Ir sievietes, kas izkopj tēlu, bet es tāda neesmu. Visu daru, kā jūtu. Varu būt arī biznesa lēdija, brīžos, kad vajag papildu enerģiju, uzģērbju kādu kostīmiņu. Bet lielākoties manī ir brīvais, mazliet mežonīgais gars. Nesen teātrī dzirdēju apzīmējumu – Visuma dumpiniece. Tā ir mana būtība, tas attiecas uz visu: ģērbšanos, domāšanu un rīcību. Sevi neanalizēju. Tas ir garlaicīgi. Kā gribu, tā daru. Šodien braucu pie jauniem cilvēkiem lasīt lekciju par uzņēmējdarbību un radošumu. Esmu ar viņiem daudz līdzvērtīgāka, ja nestāvu augstpapēžu kurpēs. Tāpēc šī cepure.
– Tagad skatos uz tavām iespaidīgajām gliemežvāku krellēm un domāju, ka gribētu tās tev noņemt…
– Nesanāks, nedošu!
Vienmēr saku, ka neviena darba, neviena vīrieša dēļ nemainīšu ne savu stilu, ne savu patikšanu.
– Man liekas, ka aiz krellēm tu paslēpies.
– To gan neesmu iedomājusies. Varbūt tas ir kāds zemapziņas impulss. Arī mājās šādi staigāju, mana labsajūta veidojas caur manām patikšanām, kas ir sievišķīgas lietas un sagādā baudu un enerģiju. Man pārsvarā ir vienalga, ko par manu izskatu domā citi. Ievēroju formālās etiķetes, bet pārējā laikā daru, kā man patīk. Kad agrā jaunībā darbojos Latvijas Televīzijas sporta redakcijā, visi bija šokā no mana izskata, teica – šāda nevarēs te strādāt. Okei, ja nevarēs, nevarēs, tad neesmu jums vajadzīga. Vienmēr saku, ka neviena darba, neviena vīrieša dēļ nemainīšu ne savu stilu, ne savu patikšanu, jo tā nebūs Gundega, bet mākslīgi izveidota sieviete. Neļaušu savu būtību lauzt nevienam. Neļaušu.
Kāpēc man vienmēr visi piesien trakumu? Tāda nejūtos, drīzāk jūtos ļoti priecīga un enerģiska.
– Atgriezīsimies pie jautājuma par šī brīža sajūtu!
– Ļoti labi šodien jūtos. Bet to rada apstākļu kopums. Spīd saule, braucu uz dzimtajām Cēsīm pie jauniešiem, uzzinu, ka vienas grupas vietā ir pieteikušās trīs, tātad viņi grib mani dzirdēt. Ceļā piezvana mamma, ar grūtībām runā, jo viņa lēnām izdziest. Saku, ka man viss superīgi, jo negribu viņu satraukt. Bet sarunas laikā no savas eiforijas nonāku līdz asarām. Pēc tam atkal saņemu ziņu no kolēģiem, ka Ņujorkā ar projektu Dabas galerija esam ieguvuši pirmo vietu Experience Innovation kategorijā. Tas ir milzīgs sasniegums. Atkal ir laimes vilnis, un man pieaug spārni. Tad piezvana divi klienti, ir superātri jānoreaģē, lai varētu nodot tāmes. Tad sazvanu bērnus, viņiem kaut kāds mazais konfliktiņš. Braucu un saprotu: Gundega, tu dzīvo pilnasinīgu dzīvi! Tā, protams, šūpojas augšā, lejā, augšā, lejā, un iedomājies, kāda vakarā atnāku mājās. Bet esmu riktīgi laimīga, ka man dzīves punkti ir tik pilnasinīgi un visu laiku kaut kas notiek. Cilvēkiem no malas var likties jocīgi, tāda hiperaktīva būtne, bet man tā ir komfortabli.
– Bet tev nav licies, ka trakums tev ir arī ienaidnieks?
– Ļoti labs jautājums. Kad ir ļoti sakāpinātas emocijas, tad gan aizdomājos – kur var būt tik emocionāls cilvēks, kurš vienkārši bango! Bet kāpēc man vienmēr visi piesien trakumu? Tāda nejūtos, drīzāk jūtos ļoti priecīga un enerģiska.
– Vai esi domājusi, ka cilvēkus arī atbaida tava enerģija?
– Jā, tā var būt, bet tādus, par laimi, nesatieku. Man tiešām liekas, ka interesanta vai noderīga esmu tikai tad, ja esmu priecīgs, pozitīvs cilvēks, kurš var ko labu, vērtīgu izdarīt. To varu paveikt tikai caur savu labsajūtu.
– Tu domā, ka skumja nevienam nepatiktu?
– Es jau esmu arī skumja. Bet ilgstošas skumjas man nav raksturīgas, man tās nav interesantas. Ja ir kāda problēma, tad to risinu. Risināšanā man nav laika domāt, tāpēc neiekrītu skumjās. Kā Dvīnis spēju būt gan hiperaktīvi priecīga, gan bezgala sentimentāla. Ja man dzīvē ir kādi lieli trakumi vai bēdas, manī ir Skārletas princips – šodien ļauju izsāpēt un izraudāt, bet rīt celšos. Jo zinu, ka neviens neatnāks, pie durvīm, nepiezvanīs un neteiks: mīļā, viss ir beidzies! Nekas nav beidzies, pašai būs vien jātiek galā.
Kad vecāki šķīrās, man uzdeva jautājumu, pie kura gribu dzīvot. Visu mūžu atcerēšos viņu sejas uzdotā jautājuma brīdī.
– Varbūt šī sajūta ir arī no tā, ka esi augusi šķirtā ģimenē, kurā tev pašai bija jātiek ar daudz ko galā?
– Jā. Tas atstāj sekas. Toreiz biju maziņa, man bija tikai seši gadi, kad bija jātiek galā, jo vecāki tika ierauti savu emociju lielajā karuselī. Mammītei ar veselību nebija labi, līdz ar to jau sen uzņēmos būt patstāvīga. Atceros, mamma gulēja slimnīcā un es viņai cauri visām Cēsīm nesu pašceptas pankūkas, lai gan nesaprotu, kā vispār iemācījos plītij gāzi ieslēgt. Toreiz drosmīga bija arī mana izvēle turpināt dzīvot ar tēti. Viņš bija inženieris un priekšnieks, ļoti harismātisks, uzcēlis Lodes ķieģeļu cehu un Siguldas bobsleja trasi. Maza būdama, staigāju tētim līdzi pa objektiem – tas man ļoti, ļoti patika. Kad vecāki šķīrās, man uzdeva jautājumu, pie kura gribu dzīvot. Visu mūžu atcerēšos viņu sejas uzdotā jautājuma brīdī.
– Viņi tev godīgi pajautāja? Parasti jau vecāki to izlemj bez mazu bērnu klātbūtnes.
– Paldies Dievam, man laimējās, ka vecāki pajautāja, to ārkārtīgi novērtēju, citādi mana dzīve būtu pavisam citāda. Atceros mirkli, kad mana vienīgā un pirmā doma – dzīvošu ar tēti! Mamma raudāja, un tas bija šausmīgi, tikai tagad saprotu, kā var justies sieviete. Atceros arī tēta seju, kurš ir apjucis, jo it kā veido jaunu ģimeni. Vēlāk uz ielas man nāca klāt tantes un pārmeta, ka esmu izdarījusi šo izvēli. Tāpēc jau kā bērns esmu sastapusies ar to, ka visiem vienmēr ir viedoklis. Un neviens nesaprata, ka ar savu bērna dvēselīti pieņēmu lēmumu nevis ar prātu, bet sirdi. Sabiedrības reakcija man deva spēcīgu rūdījumu.
– Tu arī tagad uzskati, ka tas bija pareizs lēmums?
– Jā. Kaut gan ar mammu man šobrīd nav vieglas attiecības. Viņa vienmēr bijusi ļoti emocionāla. Bet toreiz gribēju ikdienā būt ar tēti, lai arī man nebija priekšstata, kā un kur viņš dzīvos. Mamma mani neatrunāja, jo redzēja, ka man ar tēti ir labas saites. Esmu mammai visu mūžu ļoti pateicīga, ka viņa ļāva man šo izvēli izdarīt. Tas bija pirmais solis, kurā spēju pieņemt nozīmīgu lēmumu, nebaidoties, ka daru nepareizi. Tas ir mammas lielākais nopelns, jo, ļaujot man sekot savai sirdij, esmu izdarījusi daudzas lietas. Varbūt kādreiz kļūdos, uzsitu ļoti sāpīgus punus, bet tie ir mani lēmumi.
– Tagad esi pieņēmusi lēmumu šķirties. Jūs ar Gundaru bijāt paraugs, ka ilgstoša saskanīga kopdzīve ir iespējama, bet tagad arī esat viena no jaunā viļņa ģimenēm, kas šķiras pēc daudziem kopīgi pavadītiem gadiem. Kāpēc tu šķiries?
– Jūtu, ka tā vajag. Tas vairāk ir mans lēmums. Man ir ļoti grūti to izskaidrot, līdzīgi kā bērnībā nevarēju paskaidrot, kāpēc gribu dzīvot ar tēti. Jūtu, ka tas man un arī tuviniekiem ir labāk.
Man vajadzēja laiku, lai sevī atklātu sievieti. Bet, ja tā uguns nerealizējas, tad notiek negaidīts sprādziens.
– Kam iekšēji ir jānotiek, lai sieviete teiktu – jā, esmu gatava šim solim? Daudzi saskaras ar šo sajūtu, bet ir, kas samierinās, un ir, kas vienkārši izdzēš prātā šo failu.
– Pirmkārt, tas nav vienas dienas, bet pat vairāku gadu lēmums. Man ļoti svarīgs ir horizonts, lai neesmu rāmī, lai man ir plašums, citādi tā neesmu es un nevaru neko dot. Uzskatu, ka skaistākais ir padarīt šo pasauli cilvēcīgu un skaistu, un to tiešām var tikai sieviete. Tāpēc būt par dodošu sievieti ir bezgala atbildīgi. Turklāt, ja esi nonākusi aiz savas brīvības horizonta, pēkšņi ieraugi kaut ko citu sevī, un ir ļoti grūti atgriezties. Gandrīz neiespējami. Varu to darīt aiz pienākuma, lai visiem būtu ērti un labi, bet esmu mainījusies. Negribu būt tādās attiecībās un negribu nevienam neko feikot.
– Kas ir tas horizonts, aiz kura tu esi aizgājusi un nevari atgriezties?
– Desmit gadus ilgodamies pēc bērniem, vairs nedomāju par sevi kā sievieti. Man tik svarīgi bija fokusēties, iznēsāt veselus bērnus. Tā bija mana prioritāte, dzimšanas brīdis ar dvīņiem nebija no vieglākajiem, bet tas man deva tādu jaudu! Pēc dzemdībām atnāca superīgs uzrāviens. Atceros mirkli, ka eju pa Dzirnavu ielu, skatos skatlogā un man ir tāds – vau! Tā taču nav iepriekšējā sieviete, es taču tagad esmu triju bērnu mamma. Man likās, ja varēju bērnus iznēsāt un tikt galā ar visām medicīniskajām problēmām, tad manī vairs nav nekādu baiļu. Visus šos gadus mātišķie instinkti manī bija primārie, nezināju, ka manī līdzās ir tāda sievišķīgā kaisle. Man vajadzēja laiku, lai sevī atklātu sievieti. Bet, ja tā uguns nerealizējas, tad notiek negaidīts sprādziens. Pieņēmu savu uguni un sapratu, ka no sevis neaizbēgt. Diemžēl līdzcilvēkiem tas nav viegli. Bet tikai tā esmu patiesa pret sevi un no manis ir kāda jēga.
– Tu tik pārliecināti runā par sievišķības horizontu, tad parasti sievietei ir cits vīrietis, kurš to uguni aizdedz.
– Tā kā jau labu laiku neesam kopā ar Gundaru, tad ir bijis, nenoliedzu, ir bijis. Bet gribu uzsvērt, ka šis nav iemesls. Drīzāk tas ir stāsts, kā tagad dzīvi izjūtu.
Nezinu, vai mans solis ir pareizs. Ja mēs mūža nogalē runāsim, tad tev pateikšu – bija pareizi vai nebija.
– Bet kāpēc nevari ņemt līdzi Gundaru aiz horizonta?
– Acīmredzot ar viņu man ir doti citi uzdevumi dzīvē. Joprojām Gundaru bezgalīgi cienu, viņš ir fantastisks vīrietis un superīgs tēvs, uzņēmējs ar harismātisku auru. Bet, ja manī nav tā kvēlojošā uguns, tad kāpēc kāds grib iestāstīt, ka viņai tur jābūt? Man ļoti nepatīk banālie teicieni, kā – viena pagale nedeg, bet dzīvē jau tā arī ir. Ir kāda plaisa, un kopā vairs neizdodas. Un saproti, ka tu kā cilvēks un sieviete esi citāda, nekā biji domājusi līdz šim. Bet nedomāju, ka man visai Latvijai būtu jāstāsta savi dzīves brīži, kas ir bijuši pārdabiski skaisti. Būtu sevi ļoti apdalījusi, nezinot, ka man kā sievietei iespējas ir pavisam citas. Nezinu, vai mans solis ir pareizs. Ja mēs mūža nogalē runāsim, tad tev pateikšu – bija pareizi vai nebija.
– Vai tev nav bail?
– Ir. Man ir bail, jo tas ir cilvēcīgi, tā ir neziņa. Bet vai tas nebija drosmīgi savos sešos gados iet un izdarīt sirds izvēli? Tas mazai meitenei bija daudz drosmīgāk nekā šobrīd sievietei, kura māk pastāvēt par sevi. Vai man aizvērt durvis un nodrošināties pret visām iespējamajām bailēm? Būt drošībā un nelaimīgai, jo neiegūšu ne prieku, ne pilnveidošanos? Nē! Man reāli šajā ziņā ir palīdzējis darbs – esmu iemācījusies, ka aiz pasākuma, kad šķiet, ka esmu izsmēlusi visu savu izdomu, vienmēr nāk nākamais.
– Varbūt tu gribēsi atgriezties?
– Nevaru atbildēt par savu nākotni.
– Vai tev nav bail no vientulības?
– No vientulības? Nē. Visdrīzāk vienmēr būs kāds cilvēks, kurš būs ar mani.
– Kā tu zini?
– Zinu. Nākamgad man būs piecdesmit, ceru, ka nesēdēšu pie linu segas, bet dejošu rokenrolu. Esmu kļuvusi vieda. Sapratusi, ka cilvēkus ļoti pievelku. Nemaz nesūdzos par vīriešu uzmanību. Tāpēc, ka manī ir degsme. Vārds Gundega tulkojumā nozīmē – uguns, kas deg. Tāpēc dažreiz nodedzinu visu, bet dažkārt sildu un esmu kaislīga. Zinu, ka tuviem cilvēkiem attiecībās ar mani ir deficīta sajūta, daudzi gribētu būt ar mani kopā, bet man bieži nav laika. Tāpēc vientulība man nedraud. Man ir arī plaša ģimene – trīs meitas, brālis un divas māsas. Bet nekad nesaki nekad, jo viss, ko dzīvē esmu pateikusi – nekad, tas tev – o, lūdzu! Bet, pat ja vecumā būšu vientuļa, ja vajadzēs kompāniju vai piedzīvojumu, vienmēr varu pati visu saorganizēt – veco ļaužu deju vakaru vai krustvārdu mīklu čempionātu. Vecumdienas mani absolūti nesajūsmina veselības dēļ, bet viss pārējais gan ir katra paša rokās.
Mums joprojām ir cieņpilnas attiecības. Tādas ļoti, ļoti novēlētu visiem, kuri izvēlas šķirties.
– Kā par savu sievietes izvēli pastāstīji meitām?
– Par to domāju visvairāk. Bērni man ir absolūta prioritāte. Bet izvērtēju, ka varu parādīt, ka sievietes ceļš var būt, gan pieļaujot kļūdas, gan mainot kursu, gan uzsitot punus. Ka dzīve ir ar ērkšķiem un rozēm. Vērtīgākais būs, ka esmu patiesa. Zinu, ka meitenes ļoti lepojas ar mammu un tēti, un viņas man ir ļoti liels atbalsts. Bet zinu no savas pieredzes, ka tas, protams, atstās iespaidu. Pēdējā laikā manā leksikā ir jauns vārds – attieksme. Viens ir notikumi, kas risinās, bet otrs ir attieksme, kā mēs uz to reaģējam. Meitenēm ir superīgs tētis. Mums joprojām ir cieņpilnas attiecības. Tādas ļoti, ļoti novēlētu visiem, kuri izvēlas šķirties.
– Tu esi ballīšu karaliene. Saki, kā tu veidotu šķiršanās ballīti? Varbūt dažreiz tas būtu daudz veselīgāk nekā izsmalcinātas kāzas.
– Pirmkārt, neesmu ballīšu karaliene – tas ir gaužām nepareizs priekšstats par manu profesiju. Esmu pasākumu producente, mēs strādājam ar lielām stratēģiskām lietām, ar zīmolu aktivizācijām, produktu ieviešanu tirgū. Svētku mirklis ir tikai kādi divdesmit procenti no visa darba. Un arī šķiršanās var būt komunikācijas notikums, kurā zīmoli atjaunojas. Tas absolūti nenozīmē – izšķīda, sašķīda vai dzīvē viss ir slikti. Nē, tā nav. Mēs vienkārši pārejam citā fāzē. Var salīdzināt ar uzņēmumiem, kas apvienojas vai maina kursu. Tu iegūsti jaudu. Bet ir svarīgi, ka visām iesaistītajām pusēm sajūtas ir vismaz komfortablas, lai nav pazemojumi, drāmas. Cilvēkiem priekšstats par laulības dzīves fāzēm ir vecs stereotips – manai vecmammai bija tā, mammai tā un arī man būs tā. Nu, nē! Pasaulē un cilvēku vērtībās viss mainās. Man nav pieredzes rīkot šķiršanās notikumus, bet tā tiešām varētu būt biznesa niša.
– Tu finansiāli vari pastāvēt pati?
– Bet kāpēc lai tā nebūtu? Vienmēr esmu spējusi darīt vairākus darbus vienlaikus.
– Tu esi uzņēmēja. Bet pēc tava uzņēmuma finanšu rādītājiem peļņa jums ir pieticīga.
– Ļoti. Pilnīgi piekrītu, ka saņemam mazas algas pret to darbu, ko ieguldām. Finansiālā puse man nav mazsvarīga. Bet man patīk apziņa, ka bez darba jau nepaliktu, pārāk aktīva esmu. Tu gribi teikt, ka man lēmumi būtu jāpieņem, izvērtējot izdevīgumu? Nē, tāda nekad neesmu bijusi. Un sevi arī par uzņēmēju neuzskatu.
– Līdz šim tu tomēr dzīvoji aiz Gundara Skudriņa drošās aizmugures.
– To nevaru noliegt. Bet lidot man vienmēr izdevies arī pašai. Kādus vien darbus neesmu savā dzīvē darījusi… Viegli, ja spārnus kāds palīdz vicināt, bet spēkam jābūt pašai. Kādreiz, kad gāja prom labi darbinieki, šķita, ka nemūžam neko nevarēšu izdarīt bez viņiem. Bet tā nav. Tāpēc, ka spēks ir manī, tikai citi palīdz tos vēzienus taisīt. Šķiršanās nav pasaules gals. Pasaules gals ir Ukrainā, un šausmas ir karš. Man tev jāpastāsta, ka esmu iesaistījusies projektā, kurš šobrīd mani aizrauj vairāk nekā šķiršanās lietas. Mani atrada meitene no Ukrainas, ar kuru mēs tiekamies pasaules forumos, un teica – tu esi cilvēks, kas varēs palīdzēt celt ukraiņu jauno identitāti, jo ir apnicis, ka viņus identificē ar borščiem un veciem stereotipiem. Ukraiņi grib radīt jaunu veidolu, lai Eiropa viņus saprastu. Mēs kopā veidosim starptautisku projektu, kura galvenā tēma ir brīvība. Esmu burtiski pārņemta ar šo ideju. Dzimšanas dienā teicu, ka esmu laimīgs cilvēks, jo man ir tik daudz kas dots, un to tiešām novērtēju. Spējas, uzņēmība, drosme, man ir fantastiski draugi, trīs meitas, ļoti skaista pieredze laulībā. Novērtēju, ka saņemu arī atgriezenisko saiti no cilvēkiem, kurus esmu iedvesmojusi darīt lietas labāk vai citādi. Man ir reibinoša karjera, balvas un pat valsts pateicība.
Pasaule paver citu redzeslauku. Tagad forumos mūs gaida ar apzīmējumu crazy latvians.
– Jā, tava pasākumu aģentūra ir nominēta starp piecpadsmit pasaules labākajām aģentūrām, tavā kontā ir daudzas prestižas balvas. Kas ir tas, ar ko jūs atšķiraties pasaules kontekstā?
– Pirms daudziem gadiem nozares kolēģi teica: jums ir tik spēcīgi darbi, kāpēc nepiedalāties konkursos? Sākumā bijām mazi sprīdīši no Latvijas, mums visi sirsnīgi aplaudēja, bet patiesībā nezinājām, kā lielās lietas bīdās. Mēs tikai pasaulē iemācījāmies, ka katram darbam ir jābūt pievienotajai vērtībai. Tas tev liek saprast, kāpēc vispār kaut ko dari, nevis tikai uztaisi kādu pasākumiņu. Konkurencē vari uzvarēt tikai ar inovācijām vai lietām, kas ir vērtīgas sabiedrībai. Pasaule paver citu redzeslauku. Tagad forumos mūs gaida ar apzīmējumu crazy latvians. Bet tas ir visas komandas nopelns, jo viena neko nevarētu izdarīt: mana būtība komerciālās lietās tomēr ir cilvēks – haoss, par ko nereti jūtos vainīga citu priekšā. Tomēr uzskatu, ka manis pašas vērtības – Dievs, Daba, Darbs – neapzināti pārmantojas mūsu komandas darbos. Mums nekad nebūs budžeti miljonos, bet mūsu esence ir radošumā, no mazajām iespējām mums pieaug izdoma. Pirmsākumos domāju – ja man būtu tāda nauda kā citiem konkurentiem, ko gan nevarētu izdarīt! Tagad tā nedomāju. Nauda nav mēraukla. Kapitāls ir citas vērtības – zinības, radošums, talanti. Piemērs ir pandēmija. Tik radoši pasākumi, kā radās tajā laikā, mums nebija bijuši – teātris pa telefonu, peldošā sala un lieliskais spoguļnamiņš virs upes.
– Saki, kas šajā viedas sievietes vecumā ir labākais un kas ir sliktākais?
– Labākais laikam ir tas, ka viss ir iespējams, ka vairs nav griestu. Ir tik kaifīgi, jo tu negaidi, vairs neko nebūvē, bet baudi to, ka dzīvo. Visam klāt nāk pateicība. Sliktākais diemžēl ir fiziskais stāvoklis, veselība, ķermeņa vingrums lēnām pazūd. Bet, ja man teiktu, ņem jaunību, es neņemtu, man tagad daudz labāk patīk dzīvot.
Domājot par sevi, nekad nelietoju tādus vārdus kā veca vai apvēlusies. Vienkārši iet laiks, gadi, un es eju ar viņiem kopā.
– Atdotu tev skaistu, jaunu, tievu ķermeni un atņemtu divdesmit gadus no piedzīvotā…
– Nemūžam nepiekristu. Ir tik forši, ka cilvēks ir pilnasinīgāks un zinošāks. Neteikšu, ka vienmēr sevi pieņemu. Brīžiem jūtos baigi forša un iekārojama, bet dažkārt – tiešām, tiešām tas notiek? Redzu, kā mainās ķermenis. Bet, domājot par sevi, nekad nelietoju tādus vārdus kā veca vai apvēlusies. Vienkārši iet laiks, gadi, un es eju ar viņiem kopā.
– Ko tu tagad gaidi no vīrieša?
– Neko negaidu. Zinu, ka būs ne labāk, ne sliktāk, bet būs interesanti. Nekad neesmu sapratusi sievietes, kas uz lapiņas raksta iedomātus tēlus vai – modernais vārds – manifestē.
Man patīk vīrieši, kam ir vēriens domāšanā vai rīcībā. Man ļoti patīk strādāt ar vīriešiem, jo viņiem ir cita enerģētika, viņi, lai sievietes piedod, domā globālāk. Mani neinteresē vīrieši, kuri skatās datorā un dzer aliņu. Man nevajag vīrieti kā balstu, man vajag vīrieti, ar kuru man ir piedzīvojums un emocijas.
– Un kāda ir tava sievietes smarža?
– Man ir īsta parfīma smarža, ko man palīdzēja uzjaukt vairāki mākslinieki Ņujorkā. Tās darināšanā bija jāatbild uz daudziem jautājumiem – vai tev patīk diena vai nakts, salds vai rūgts, silts vai auksts? Katrā vietā, kur eju, mani atpazīst pēc šīm smaržām un saka – šajā liftā braukusi Gundega. Vēl noteikti manējā ir Latvijas pilnbrieda smarža, tāda, kāda šobrīd. Īpaši rītausmās. Tā mani gāž nost no kājām. Superīgi nozīmīga man ir manu mīļoto cilvēku smarža, zinu, kā smaržo katrs mans bērns, to varu noteikt aizvērtām acīm. Tā smaržo cilvēciskā laime.
– Un kas ir tava visekstravagantākā atļaušanās?
– Dzīvot dzīvi tā, kā es izvēlos. Cilvēki nepareizi uzskata, ka tas ir trakums. Tā vienkārši ir uguns, kas deg manī, un es ļauju tai dzīvot, lai tā mani pašu nesaplosītu.
