Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Katram šajā pasaulē atvēlēts savs laika sprīdis. Senais pulkstenis, ko Virdžīnijai un Jānim Lejiņiem savulaik uzdāvināja labi paziņas, nākot ar sālsmaizi Mellužos, stāv. 71 gada vecumā apstājās arī Jāņa laiks uz šīs zemes. Taču viņa literārais devums būs mūžīgs. Tā ir skaistākā piemiņa par Jāņa Lejiņa mūžu, un viņa slavenākais darbs Zīmogs sarkanā vaskā tapis šeit – Lejiņu mājās.
Jāņa Lejiņa un viņa sievas režisores Virdžīnijas Lejiņas laimīgā zeme vienmēr bijuši Melluži. Virdžīnija te dzimusi un izaugusi. Jānim pirmās mājas bijušas Cēsu pusē, Skujenes pagastā, vēlāk vecāki pārcēlušies uz dzīvi citur, un tie vienmēr bijuši lauki. Kad jaunībā satikās, Virdžīnijai un Jānim dzīve bija Rīgā, bet viņi gribēja savas mājas. Un tā, pēc vairākkārtējas dzīvokļu maiņas tika pie savas pirmās mājiņas Mellužos. Taču pienāca īpašumu atgūšanas laiks, un Lejiņiem pēc 20 gadiem nācās domāt, ko darīt. Īpašumu atpirkuši, bet treknajos gados pārdevuši. Liktenis piespēlējis citu mājiņu – turpat kaimiņos. Tur savulaik paviesojās arī žurnāls Lauku Māja.
«Te pagalmā nebija neviena koka, tikai plika māja.
Domājām, ka sirds mums lūzīs, ejot prom no savas skaistās vietas ar ābeļdārzu un ozoliem,
bet, pieņemot šo lēmumu, Dievs mums bija stāvējis klāt,» intervijā atcerējās Virdžīnija. Aiz viņu vecās mājas tagad slejas daudzdzīvokļu māju rinda.
«Šī māja mūs uzreiz pieņēma. Kad mēģinājām pārdot savu toreizējo mājiņu un pirkt citu, izbraukājām visu Pierīgu, atradām skaistas vietas un labas mājas, bet viss bija svešs. Jutu – tas nav mans! Kad ienācām te, sajūta bija, ka esmu mājās,» sacīja Virdžīnija. Tur apmetusies arī Lejiņu meitas ģimene. Jānim tas bija lielākais prieks – atgriežoties mājās, zināt, ka savējie ir blakus, ka viss ir labi.
Šajā mājā tapa arī Jāņa vēsturiskie romāni – pie rakstāmgalda, kas kādreiz piederējis Virdžīnijas tēvam, bet pirms tam kalpojis viņa vecākiem. «Normālā režīmā deviņos esmu darbā. Mans rīta cēliens ir rīta rosme, kurtuve, brokastis Brendai, rīta skrējiens kopā ar viņu pa mežu. Pēc tam ir cigarete un kafija manā darba kabinetā,» pirms desmit gadiem par savu un četrkājainā mīluļa rīta rituālu stāstīja rakstnieks.
Jānis savulaik strādāja arī Latvijas televīzijas literāro raidījumu redakcijā, laikrakstā Literatūra un Māksla, žurnālā Karogs, Kultūrfondā un Zemessardzē. Pēdējos dzīves gadus bija rakstnieks uz pilnu slodzi pie sava rakstāmgalda.
«Rakstu, kamēr jūtu, ka ir labi. Ļoti daudz sviežu ārā.
Vidēji uz vienu uzrakstīto un derīgo lappusi desmit ir izmestas laukā,» atklāja viņš. Triloģijai Zīmogs sarkanā vaskā, kurā notikumu darbība sākas 1164. gadā, Jānim vajadzēja desmit gadus. «Tā pasaule jāuzbur, lai tajā dzīvotu cilvēki,» sacīja Jānis.
«Vēsture mani ir interesējusi vienmēr, bet romāna triloģijas iecere radās deviņdesmito gadu beigās, kad Džina gribēja veidot televīzijas filmu par Rīgas dibināšanu un es rakstīju scenāriju. Naudas nebija, filmu neuzņēma, bet senajā laikā biju ieracies dziļi iekšā un aizrāvos,» atminējās rakstnieks.
Virdžīnijai jau tad bija sapnis par filmu, kas taps pēc romāna Zīmogs sarkanā vaskā. Jānis rakstīja tai scenāriju. «Tādai vēsturiskai kostīmfilmai vajadzīga milzīga nauda, bet šī filma man ir svarīga, jo arī tā ir patvērums. Mūsu iekšējais patvērums, kurā mums, latviešu tautai, jātiek atpakaļ. Kamēr tas nenotiks, mēs klupsim, klibosim, būsim īgni, neapmierināti, brauksim prom no Latvijas, pametīsim mājas.
Mani biedē, ka mēs kā tauta varam pārvērsties par klaiņotājiem,
tāpēc filma man ir liels un svēts uzdevums, lai radītu patvēruma sajūtu,» uzskatīja Virdžīnija. Šim sapnim jāpiepildās.
Un kurš gan cits to varētu izdarīt labāk kā Jāņa sieva Virdžīnija. Viņas videofilmai Likteņa līdumnieki pieder Latvijas TV nepārspēts rekords kā vērienīgākajam latviešu seriālam, kura uzņemšanā piedalījušies 189 aktieri un neskaitāmi masu skatu dalībnieki.
