Rīga -10°C 
Skaistulis no Ukrainas
Līdz pagājušā gada vasarai restorāna Hercogs vadītāja Andra Rūmīša un viņa sievas Kitijas mājas galvenā saimniece bija 12 gadus vecā kaķene Pūka. Nu viņai uzradies sabiedrotais – maltipū suņu puika Takers, kuram nupat apritēja gads. «Bērni gribēja žurciņu, pēc tam tika apspriesta truša iegāde, līdz nonācām pie kopēja lēmuma – mūsu ģimenei pievienosies kucēns. Sākumā domājām par toipūdeli, tomēr tas ir paliels. Izvēlējāmies maltipū kucēnu, jo tas arī pieaugot ir mazs sunītis. Maltipū ir rezultāts tam, kas rodas, sakrustojot toipūdeli un Maltas zīda suni. Kā es smejoties saku, dārgs krancis ar mīlīgu purniņu un jauku temperamentu,» saka Andris. Turklāt maltipū suņuka kažoks neizraisa alerģiju.
«Takers pie mums atceļoja no Ukrainas. Mums ir divstāvu māja, un tajā katram zvēram ir sava teritorija. Kaķene mitinās otrajā stāvā, suns – pirmajā,» stāsta Rūmītis. Takera interesi par otrajā stāvā notiekošo ierobežo speciāla dzīvnieku sētiņa – tā liedz suņukam kāpt augšup pa kāpnēm. Neremdināmo ziņkārību Takers var kompensēt, dodoties līdzi saimniekiem atpūtas braucienos.
«Mēs bieži ceļojam, un pagājušajā vasarā Takers ceļoja ar prāmi uz Zviedriju. Nupat viņš pirmo reizi mūžā izbaudīja, ko nozīmē ceļot ar lidmašīnu,» stāsta Rūmītis. «Laiks pēc Ziemassvētkiem parasti ir no darbiem tukšāks, tādēļ līdz 4. janvārim atpūtāmies Madeirā. Kopā ar mums īpašā mugursomā devās arī Takers,» stāsta Andris.
Pašam sava pase un biļete
«Piecarpus stundu garais lidojums uz Madeiru bija pirmais Takera īsajā mūžā. Sunim bija arī sava biļete, kas maksāja 70 eiro katrā virzienā,» atminas Rūmītis. Pirms ceļojuma sunim veiktas arī visas nepieciešamās potes un izgatavota pase. «Suns lidojuma laikā bija ar mums lidmašīnas salonā, tādēļ bija rūpīgi jāievēro aviokompānijas noteiktie somas izmēri. Galvenais, lai somu ar suni var dabūt apakšā zem priekšējā sēdekļa, un tai obligāti jābūt slēgtai,» uzņēmējs dalās pieredzē.
Takers uzvedies priekšzīmīgi.
«Pēc noteikumiem sunim visu lidojuma laiku jāpavada somā. Mēs gan Takeru izņēmām ārā un kādu laiciņu paturējām klēpī,» atzīstas viņš. «Lidmašīnā suns bija kluss – nerēja, pagulēja un nemaz nebija satraucies. Turpceļā iedevām veterinārārsta izrakstītas nomierinošās zāles, bet atpakaļceļā par tām aizmirsām, un suns tāpat jutās ļoti labi,» atminas Rūmītis.
«Esam ar Takeru bijuši uz desmit nodarbībām suņu skoliņā, tajās Takers kļuva mierīgs un paklausīgs. Esam iemācījuši viņu pavēstīt, ka grib doties laukā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Un to viņš veiksmīgi izdarīja arī pirms iečekošanās lidmašīnā, tādēļ nonācām Madeirā bez starpgadījumiem,» priecājas suņa saimnieks.
Pārāk daudz uzmanības
«Esmu ceļojis ar maziem bērniem un izbaudījis pozitīvo uzmanību, kādu apkārtējie viņiem pievērš ārzemēs. Taču, ceļojot ar suni, uzmanība ir krietni pārāka. Visur, kur gājām, cilvēki bija sajūsmā par Takeru un gribēja viņu pabužināt. Tas man ne pārāk gāja pie sirds, jo vienā naktī suns pēkšņi piedzīvoja caureju un vemšanu. Tikpat labi tas varēja būt no kādām ne pārāk tīrām samīļotāja rokām, kuras Takers draudzīgi aplaizījis. Tāpēc esmu nolēmis nākamajos ceļojumos pie viņa somas piestiprināt uzrakstu Don’t touch! (Nepieskarties! – angļu val.),» saka Andris. «Takers ir kā maziņš klauniņš, kuru ieraugot visi smaida. Sievai smejoties teicu – cilvēki varētu tā par mani sajūsmināties! Takers koķetē ar katru, ko satiek savā ceļā. Esot kopā ar viņu, arī pats nokļūsti uzmanības centrā. Ņemšu Takeru turpmāk līdzi uz biznesa pārrunām, kļūšu veiksmīgāks,» smej Rūmītis.
Laikus pieradina pie salūta
Ceļošanai ar suni gan ir arī daži mīnusi. «Jārēķinās, ka 70 procenti naktsmītņu iespējas automātiski atkrīt. Ir maz vietu, kur ļauj nakšņot ar suni. Nav arī iespējas ieķeksēt, ka principā tas ir kaķis, nevis suns. Citādi sanāk, ka milzīgais vilks ir suns un arī mūsējais ir tāds pats suns,» spriež Andris.
«Madeira gan ir suņiem draudzīga zeme. Mums izdevās atrast restorānu, kur kopā ar suni drīkstējām sagaidīt gadumiju,»
viņš piebilst. «Pirms tam rādījām Takeram salūtu pa televizoru, lai viņš pierastu pie skaņas. Tāpēc gadumijā jutās labi. Suns atradās somā, tāpat kā reizēs, kad devāmies pārgājienā pa vietējām takām. Apzināti pirku mugursomu, lai suni varu nēsāt sev visur līdzi. Vest pavadā tur, kur ir lieli cilvēku pūļi, būtu nereāli,» saka Rūmītis.
«Suns somā jūtās ļoti ērti, ik pa brīdim izbāžot ārā galvu kā surikats,» stāsta viņš. «Tādai pārnēsāšanai ir mazs knifiņš – ar speciālu siksniņu Takers ir maigi pieāķēts somas iekšienē. Reiz viņš izlēca no tās un palika karājoties siksniņā, kas ir droša un nevar suni nožņaugt. Pēc šī lēciena stundu nevēru vaļā somu – tā Takeram bija laba mācība,» atceras Andris. «Suņa ienākšana mūsu ģimenē ienesusi vēl vairāk mīļuma un prieka. Skatoties uz Takeru, nav iespējams pārstāt smaidīt,» tā Rūmītis.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
