Dārzi un parki Rīdzenes iecirkņa vadītājs: Koki bez mums var iztikt, bet mēs bez kokiem ne

– Sakiet, kāpēc pilsētā vispār vajadzīgi koki, puķes?!

– Kad pirms divdesmit septiņiem gadiem es kā zāles pļāvējs atnācu strādāt uz tolaik Rīgas parkiem un dārziem, man bija tāds pats jautājums: priekš kam šāds kantoris vispār eksistē? Likās – nu, kam pilsētā vajag pļaut zāli?! Pirms tam biju strādājis lauksamniecībā, tāpēc uzskatīju – zālē var govis ganīt, to var pļaut ziemai sienam. Bet te – tikai vizuālais. Un šī, lūk, arī ir atbilde – vizuālais. Bet bez piebildes tikai. Tāpat kā cilvēki iet baudīt mākslu, teātri, arī pilsētas zaļā zona mūsu acīm sniedz prieku.

Koki bez mums var iztikt, bet mēs bez kokiem ne. Tie gan nav vienīgie skābekļa ražotāji, bet – svarīgi. Zālieni, puķes un arī koki – viss kopā ir svarīgi. Un zaļums cilvēkam vajadzīgs arī emocionāli. Zaļā krāsa mūs nomierina. Izejiet parkā jūlijā pēc negaisa. Kas tas par aromātu! Kas par veldzi! Neviens mākslīgais intelekts to mums nespēj sniegt. Kaut gan – kas to zina?

Varbūt tiešām ar laiku mēs uzliksim virtuālās realitātes brilles, skatīsimies uz bildītēm, elposim smaržas un samierināsimies, ka mūsu receptorus kairinās citādi… Tomēr man šķiet, ka cilvēkiem patīk dabiskais it visā. Mums patīk dabas tuvums kaut vai kā puķe podā. Arī attiecībās – tiklīdz mēs sajūtam ko samākslotu, sākas konflikti.

Mēs varam padzīvot betona sienās ar mākslīgo ventilāciju, un kādu laiku būs ok. Bet izejam ārā, ieelpojam tīru gaisu, un ir – uh!

– Pasaulē pazīst leģendāros Londonas, Ņujorkas, Tokijas parkus. Kas ir Rīgas zaļo teritoriju firmas zīme?

– Esmu redzējis daudzas pilsētas, un mans viedoklis ir nemainīgs: Rīga ir viena no tīrākajām un sakoptākajām pilsētām Eiropā. Un par šo es priecājos un drusku lepojos.

Arī darbiniekiem, lai vieglāk strādāt, esmu deklarējis, kas ir izmērāma tīrība – celiņiem jābūt noslaucītiem, zālieniem konkrētās vietās nopļautiem līdz noteiktam garumam, atkritumiem savāktiem. Viss pārējais ir ekstra – puķes, koku vainagi un kādās kaudzēs ir sagrābtas kritušās lapas. Par šiem jautājumiem vienmēr var diskutēt, kas ir skaisti, kas pareizi, jo tā ir gaume.

Piemēram, mums ir mākslinieks, kurš zīmē, plāno dobes. Un to mums ir ļoti daudz! Puķu vienības, ko sastādām, ir daudzi tūkstoši. Jāizplāno attālumi, jāsaprot, vai tās vispār Latvijā aug un vai mēs varam dabūt stādāmo sortimentu. Bet pret dobju kompozīciju es nekad neiebilstu. Kā viņš uzzīmēja, tā būs, jo vienmēr kādam patiks, bet kāds iebildīs. Gaume. Taču tīrība – tā ir pamatlieta. Protams, nekas nav statisks. Ja mēs tagad izietu pa parku, noteikti atrastu kādu šmuci, jo varbūt vārna kaut ko izvilkusi no atkritumiem vai vējš aiznesis…

Kamēr mums ir vecā padomjlaika kaluma darbinieki un salīdzinoši daudz roku spēka, ko Eiropa vairs tā neizmanto, mēs varam nodrošināt tīrību.

Daudzviet pilsētās ir tā: ko sūcējs savāc, to savāc. Bet dabā zariņš pieliecas, puķīte noliecas, un, ja vējš papīriņu ienesis dobē, tad sūcējs, nenopostot puķi, to izvilkt nevar. Cilvēka roka var.

Tāpēc man šķiet, ka Rīgas kopējais smeķis ir tieši tīrība. Un vēl man patīk, ka katram Rīgas parkam ir savs raksturs.

– Jums ir arī savs mīļākais Rīgas stūrītis?

– Ja obligāti viens jānosauc, tad teikšu – Kronvalda parka apakšējā daļa. Nevis pie strūklakas, bet pie Brīvostas pārvaldes. Tur ir vecie koki, kluss. Interesanti, ka pats parks ir iegrimis zem ielas līmeņa. Jaunie parki bieži vien sākumā izskatās līdzīgi: celiņš, rotaļu laukums, strūklaka – tāds copy paste –, bet te jūtams tās vietas gars. Smeķis parādās ar laiku, kad parks pielāgojas apkārtnei, cilvēkiem, kas uz to nāk.

– Kur tagad Rīgā top jauni parki?

– Šobrīd Aldara parks Sarkandaugavā ir kalnaina vieta ar kokiem, bez celiņu infrastruktūras, bet kādreiz tur bija baseins, Aldara tornis. Pagaidām norit pirmā parka atjaunošanas kārta – top dārznieku mājiņas, veloceliņi.

– Cik roku kopj Rīgas zaļās teritorijas?

– Manā pakļautībā ir 109 cilvēki, Pārdaugavā strādā vēl 34. Un vēl ir namu pārvaldes un privātie apsaimniekošanas uzņēmumu darbinieki, jo ne jau visas zaļās teritorijas ir mūsu.

– Ik rītu eju garām vides objektam Esplanādē, kura idejas autors esat jūs. Nokaltusī goba nokrāsota zila, un tajā ir izvietoti izgaismoti putnu būrīši. Lasīju atsauksmes: dramatiski pretēji viedokļi!

– Dzīvesbiedre mani sagatavoja jau pašā sākumā, sakot, ka būs divi viedokļi: labs un noraidošs. Man pietika ar šiem vārdiem, jo tā arī ir. Un vienmēr ir bijis. Cik cilvēku, tik viedokļu. Kalvīša laikā, piemēram, regulāras bija diskusijas, par to, ka valstī nav naudas, bet jūs tomēr pļaujat zāli. Kā jums nav kauna?! Otra versija – kāpēc jūs nepļaujat zāli?

Ar kritušajiem kokiem līdz šim rīkojāmies tā: tiklīdz bija avārijas koks, cik ātri varējām, to aizvācām. Bet, parunājot ar cilvēkiem, saprotu, ka tas rada nepareizu priekšstatu: visu cērt tik nost! Caur šo prizmu man radās arī ideja par šo objektu – koki reizēm iet bojā. Arī šī goba – pavasarī nesazaļoja. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir fakts. Koki aug un iet bojā, tāda ir dabiskā kārtība.

Vienkārši koka mūžs ir daudz garāks nekā cilvēka, tāpēc mums šķiet, ka tie vienmēr te ir bijuši un lieli.

Bet, ja paskatās senās fotogrāfijas, kādi izskatījās Rīgas centra parki, kad tos stādīja dižie arhitekti un dārznieki, – tie bija mazi kociņi.

Jā, mēs pierodam pie tā, kas ir. Tāda ir cilvēka daba. Tāpat, kā reizēm man saka – mūsu parki ir tik tīri un sakopti, tur jau nav, ko darīt! Bet, mīļie cilvēki, vai jūs zināt, ka lielākoties mūsu darba diena un visi kopšanas darbi notiek, kamēr pilsētnieki vēl guļ? Vai esat bijuši kādā parkā sestdienas rītā ap pieciem? Tur ir atkritumu kalni. Kad cilvēki sāk staigāt, mēs jau visu esam novākuši. Šis ir arī iemesls, kāpēc neatbalstu ideju, ka pie katra parka soliņa vajadzētu būt pa atkritumu urnai.

– Kur tad lai liek tos atkritumus?!

– Tas ir sabiedrības audzināšanas jautājums. Vispareizāk tomēr ir ievērot principu: ar ko atnāci, ar to aizgāji. Citādi cilvēki domā, ka parks ir vieta, kur var bez maksas izmest atkritumus. Daudzi joprojām sasien savu miskasti maisiņā un atnes uz parku.

Tāpat mēs zinām, kur notiek remonti dzīvokļos, jo pie urnām parādās būvgruži, arī veci dīvāni, ledusskapji, riepas…

Bikses! Interesanti, kas tur naktī noticis, ja bikses var atrast?

– Jums ir pašam savs dārzs?

– Bez šaubām. Baldones pusē. Mazdārziņi man nav interesanti. Ar hektāru man ir par maz.

– Kas jums tur aug?

– Pašlaik – ļoti daudz zāles. Un es to ar kaifu pļauju. Neviens mākslīgi radītais aromāts nestāv blakus svaigi nopļautas zāles smaržai. Man arī pats pļaušanas process patīk, bet kaifu es ķeru, vakarā piesēžot, kad darbs ir padarīts. Tās ir dažas sekundes, mirklis. Bet tā ir laime. Un pēc tam dodos tālāk. Vai bija jēga pļaut? Pats zinu atbildi – nē. Bet tajā mirklī bauda ir.

Koki jūsu īpašumā ir?

– Veci koki, kurus nezāģējam, atstājam. Protams, es iekrītu uz brīnisķīgiem ozoliem, skaistuļiem.

– Kāda ir jūsu filozofija par vecajiem kokiem Rīgā?

– Ja koks ir vecs un šaubīgs, tad pat augstākās raudzes arborists nevar dot garantiju, ka ar šo koku tuvāko piecu vai desmit gadu laikā nekas neatgadīsies. Un, pieņemot lēmumu starp risku – cilvēks vai ainaviskais koks –, mani svaru kausi vienmēr sliecas drošības virzienā.  

Lai ko teiktu koka aizstāvji, ja tas uzkritīs viņam pašam, viņa bērnam vai vecmāmiņai, arī viņš strauji mainīs savu pārliecību.

Kad reizēm kādu koku nozāģējam, vienmēr ir divas frontes: vieni saka paldies, otri dusmojas. Piektajā stāvā – burvīgā koka galotne un putniņi, pirmajā – iespējams, briesmīgā ēna. Kuram taisnība?

– Līvu laukumā ir arī viena interesanta ābelīte. Veca?

– Ļoti. Ar cauru vidu. Es pats tai pirms pāris gadiem grebu ārā no vidus trupi, lai samazinātu mitrumu un palēninātu bojājuma veidošanos.

– Tāda ābelīte varētu tur arī nebūt, vai ne? Bet man šķiet, ir tik forši, ka viņa ir.

– Nepareiza un šķība, bet man arī patīk. Interesanti, ka tādi ērmu koki piesaista vairāk uzmanības nekā taisnie un pareizie. Kopējiem ir vieglāk, ja visi koki ir pareizi. Ar traktoru vieglāk izbraukt garām. Ar ērmu koku ir sarežģītāk – zari maisās, sit pa galvu, nevar normāli lapas savākt. It kā labāk to zaru nozāģēt. Bet – tas veido foršu ainavu.

Šajā pašā kontekstā par vecajiem kokiem… Kāpēc Brīvības bulvāra aleja ir tāda, kāda ir? Pēc būtības šīs liepas ir ļoti vecas. Tās iestādītas alejā kā atsevišķi stāvoši koki, ko savulaik Andris Zvirgzds, tā brīža pilsētas galvenais dārznieks, novainago, tas ir, nozāģē galotnes, un rezultātā koki izdzen daudz atvašu.Laiks iet, garām sāk braukt trolejbusi, parādās ielu apgaismojums, uzrodas citas komunikācijas, bet koki turpina augt. Ja šīs liepas palaidīs augt kā atsevišķus, brīvi stāvošus kokus, to zari izaugs nesamērīgi gari un atvašu vietās stiprākā vējā lūzīs. Tie kļūs bīstami.

Ko darīt? Griezt visu nost? Vācijā tā dara. Trīsdesmit gadi, tad visus kokus izrauj un liek vietā dižstādus.

Mēs gribam vecos kokus paturēt un izlēmām šo aleju veidot cērpamu. Ja kāds koks aiziet bojā, tā vietā iestādām jaunu dižkoku, izaudzējam līdz vajadzīgajam izmēram un turpinām cirpt. Un tā šī aleja var būt mūžīga, ja vien to turpina cirpt. Ņemšanās, protams, ir pamatīga. Pirmajā gadā, rēķinot plaknēs, arboristam bija jānocērp hektārs zaru. Un atkal – vienam patīk, otram tā šķiet koku kropļošana. Var patikt, var nepatikt, bet šādi mēs gan saglabājam vecos kokus, gan tie ir droši.

– Jums patīk?

– Vasarā ir interesants skats, un man patīk, ka ir atrasts risinājums. Bet kopumā – manuprāt, cilvēkam vispār nevajag ķerties klāt dabai. Īstenībā kokam tu galīgi neesi vajadzīgs. Bet pilsēta jau nav dabiska vide. Pilsētu izveidojis cilvēks.

– Pastāstiet, kur pavasarī būs jāiet skatīties visskaistāk uzziedējušās sīpolpuķes!

– Tulpes, narcises – viennozīmīgi Rīgas centrā. Bet vairāk par to parunāsim pavasarī, kad redzēšu, kas ir izdzīvojis. Mēs paši nobrīnījāmies, bet pagājušajā gadā vārnas sāka cilāt tulpju sīpolus. Agrāk viņas tā nekad nav darījušas. Daba ļoti mainās. Piemēram, kādreiz mums bija vienkāršās betonētās atkritumu urnas, kurās vārnas līda iekšā, visu vilka laukā. Tika radīts risinājumu – metāla stīpa pāri.

Kādu laiku viss bija labi, vārnas nemācēja tikt iekšā. Tagad – māk! Jādomā kas jauns.

– Izskatās, ka vārnas jums ir nopietna opozīcija.

– Pagājušajā pavasarī dārznieces pie Operas sastāda puķes, un, tiklīdz uzgriež muguru, tā vārna izrauj un nomet turpat blakus. Dārznieces atkal iestāda, bet pēc brīža augs ir laukā! Sajūta, ka vārna tīri sporta pēc kaitina!

Domājām par sietiem, metinājumiem un nezin ko, bet izlēmām ļoti vienkārši. Ne jau, pikējot lidojumā, vārna izrauj augus. Viņa taču pienāk klāt un tad satver augu un izceļ. Uztaisījām vārnas auguma izmēra sētiņu no dažiem mietiņiem un trimmera auklas. Kad puķes jau bija iesakņojušās un putns tās vairs nevarēja izraut, noņēmām auklu un ar to pļāvām zāli.

– Saimnieciski!

– Jā, tā mēs cenšamies. Mūsu darbs, ja tā stingri skatās, no praktiskā viedokļa ir bezjēdzīgs. Mēs nevienu neglābjam, nevienu nebarojam. Tāpēc jābūt vismaz taupīgiem.

– Pasaulē parādās tendence pilsētās stādīt dārzeņus un augļu kokus un krūmus. Būtu forši, ja Rīgā apstādījumos augtu jāņogas vai upenes.

– Kāpēc ne? Pietuvināt jauno rīdzinieku paaudzi dabai.

Es pats esmu Rīgas bērns un savulaik radiem laukos prasīju, kur govs jāparausta, lai no tās iznāktu piena paka.

Jā, urbānie dārzi aizvien vairāk nāk modē. Privātā līmenī tas tagad notiek bijušās Sporta pils teritorijā, kas tiek sadalīta mazdārziņos. Pilsētas līmenī mums dzimst domas, vērojam situāciju, jo tur ir jārisina diezgan daudz tehnisku jautājumu par kopšanu, laistīšanu, arī nosargāšanu, jo diemžēl joprojām daudziem ir kārdinājums postīt.

Bet, ja runājam par ēdamajiem augiem dobēs, īpaši Pārdaugavas kolēģi ir aizrāvušies ar šo ideju. Redzēsim, kā tas attīstīsies. Pagaidām ir dažas dekoratīvo kāpostu dobītes.

– Cilvēki arī vairāk apdzīvo parkus.

– Ir mainījušās tendences, arī mēs pielāgojamies. Kaut vai niansēs – kādreiz krītošās lapas gandrīz ķērām gaisā, lai tās nenonāk uz zemes, bet pēdējos gados mēs, protams, tīrām celiņus, lai kāds nepaslīd, bet zaļajā zonā lapas atstājam. Tāpat – Uzvaras parka nepļautās daļas jeb brīva pļavas tipa zāliens. Un vispār parku zālieni, kuros savulaik sēdēt nedrīkstēja, bet tagad drīkst.

– Mans mīlulis ir Viesturdārzs. Tur ir ābelītes, lazdas, jasmīni, valriekstu koki…

– Un arī hortenzija.  

– Kupenas! Atzīšos, mēs ar bērniem mēdzam, staigājot pa zālienu, lasīt kastaņus un valriekstus. Tā drīkst?

– Bez šaubām. Neplēsiet zarus, nepostiet, bet, kas nokrituši zemē, protams!

Vienīgais stūris, kur nedrīkst atrasties zālienā, ja izvietotas tādas zīmes, ir Kanālmalas nogāzēs centrā. Bet, piemēram, Viesturdārzā vai Vērmanītī jūs mierīgi varat rīkot pikniku zālienā. Tiesa, ja pēc jums paliek melna zeme un nekas neaug, tad tas gan nav atļauts. Bet nomest jaku zālienā, apsēsties uz tās un izbaudīt saulainu dienu – lūdzu! Tam parks ir domāts. Vienīgais lūgums ir nepostīt un aiz sevis savākt.

– Starp citu, kur paliek puķes, kad tās Rīgas apstādījumos beidz ziedēt?

– Viengadīgās – kompostā. Daudzgadīgās dala, pārstāda. Ja kāds augs ir kompozīcijā vienā parkā, tad tas nenozīmē, ka nākamgad tas būs turpat. Mums ir milzīgi augu saraksti, kuros darbinieki skatās, kas ir un ko kur vajag.

– Ja es gribētu savam parkam uzdāvināt koku, jūs ar mani par to vispār ielaistos sarunā?

– Protams! Vispirms jūs varētu uzrakstīt iesniegumu, tad mēs skatītos, kas kurā parkā ir izkritis un kādas ir vajadzības. Man gan īsti nepatīk, ka kokus grib stādīt kāzās vai kāzu jubilejās. Jo – ja nu tas koks sāks nīkuļot? Cilvēki ļoti emocionāli sasaista savas laulības izdošanos ar to, kā viņu iestādītais koks aug.

– Un soliņu ar zīmīti, ka es to esmu uzdāvinājusi pilsētai, arī drīkst jums piedāvāt?

– Ir tagad tādi soliņi arī Rīgā. Šķiet, kopumā trīs. Vērmanes dārzā – divi.

Mums vajag, lai labdaris šo produktu – koku vai soliņu – apmaksā un atved. Uzlikšanas vai iestādīšanas darbu mēs izdarām par velti, jo parks no tā iegūst. Tiesa, koks nav lēts prieks. Aptuveni 200–500 eiro par dižstādu. Kādreiz mēs stādījām arī mazākus kociņus, bet cilvēku kultūras līmenis ir tāds, kā ir. Ja koka stumbrs bija slotas kāta izmērā, tad vandaļi tos nolauza.

Ainas ir bijušas ļoti bēdīgas: vakarā mēs sastādām, un no rīta visa koku rinda ir brutāli nolauzta un turpat mētājas.

– Stādu zagšana no dobēm un puķu plūkšana savām vāzēm arī ir aktuāla. Dažus video sociālajos tīklos esmu redzējusi.

– Vai no apstādījumiem nozāģēta puse egles un aizstiepta mājās Ziemassvētkiem… Aizvien retāk, bet, protams, tas notiek.

Taču mani tracina šie filmētāji, kas ir gatavi stāvēt, noskatīties, likt video internetā, vākt šausminošus komentārus, īkšķīšus, laikus, paši drošībā, nekas nedraud… Bet kā būtu, ja jūs piezvanītu policijai? Uzreiz!

– Sakiet, kas īsti ir dižstādi?

– Aptuveni divdesmit gadu audzēti koki. Tie nav ar roku cilājami. Bet, tādu iestādot, arī efekts ir tūlītējs – izskatās skaisti.

Dižstāds nav augs, ko var ieraudzīt mežā, izrakt un pārstādīt.

Dižstādu iegūst, koku regulāri pārstādot un, katru reizi to darot, apgriež saknes, lai tās izveidojas kompaktā kamolā.

Kad dižstādu iestāda īstajā vietā, saknītes aiziet katra uz savu pusi.

– Esmu lasījusi, ka dāvinātajiem kokiem ir laistāmmaisi. Kas tas ir?

– Ļoti noderīga lieta! Kādreiz koku iestādīja, tam uzlēja pāris spaiņu ūdens un novēlēja veiksmi, lai ieaugas. Bet šis maiss visu dienu pamazām laista koku, jo tas tiešām ir maiss ar caurumiņu. Tajā ielej ūdeni, un tas pamazām to atdod augam. Garām ejot, uzreiz var redzēt, vai maiss ir pilns, to papildina, un koks tiek lēnām mitrināts. Tas ir svarīgi pirmos divus gadus, kamēr koks jaunā vietā iesakņojas. Laistāmmaiss maksā padsmit eiro un ir ļoti praktisks.

– Jums ir Rīgā kāds īpaši mīļš koks?

– Man tāds ir viens ozols, bet ne Rīgā. Pieeju pie koka, un man šķiet, ka tas kaut kā citādi reaģē. Rodas spēka sajūta, tam stāvot blakus. Nezinu, varbūt tikai iedoma.

– Jūs tagad kautrējaties? Īsti veči par šādām tēmām nerunā?

– Nē, nē, tādā ziņā neesmu īsts vecis, varu arī apraudāties aizkustinājumā. Bet ir kaut kādas šādas lietas, ko grūti racionāli izskaidrot. Piemēram, es pats mazāk piedalos stādīšanā, bet redzu, kā iet kolēģiem. Viens sēj zāli gandrīz vai smiltīs, un viņam aug! Otram tā pati sēkla un laba augsne – un neaug.

– Zaļie īkšķīši?

– Nezinu. Bet kaut kas tur ir. Stāvi, skaties, kasi pakausi un brīnies.

– Ja ir atbildīga vieta, kur kaut kas jāiestāda tā, lai noteikti augtu, jūs sūtāt darbiniekus ar zaļākajiem īkšķīšiem?

– Es savas meitenes pazīstu, jā.

– Meitenes? Rīgu kopj sievietes?

– Dārznieces lielākoties ir sievietes.

Lielākoties mūsu kolektīvā ir vīrieši, bet zaļie īkšķīši pieder meitenēm.

Interesanti, ka Vācijā ir pilnīgi pretēji, jo dārznieka darbs ir smags. Reizēm varu tikai apbrīnot – atnāk meitenes, noņēmušās pa melnzemi, krūmus stādījušas, nogurušas, bet tās sejas izteiksmes – laime!

– Sakiet, kā uzņēmumā no zāles pļāvēja var tikt līdz vadītāja pozīcijai?

– Te man nav, ar ko lielīties, jo neko īpašu neesmu darījis. Tikai attieksme pret darbu. Arī strādājot kopā ar saviem darbiniekiem, esmu sapratis, ka vienīgā motivācija ir tā, ka cilvēkam patīk šis darbs. Iekšējais dzinējs – eju un daru, jo citādi nespēju.