Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ļaujos plūdumam un mieram
Pilnās 36 nedēļās, tieši mēnesi pirms noteiktā dzemdību datuma, devos savā pēdējā plānotajā vizītē pie ginekoloģes. Saņēmu zaļo gaismu, ka no nākamās nedēļas varu sākt gaidīt savas mazās meitiņas dzimšanas dienu.
Pati sev noteicu dienu, kad sākšu gaidīt mazo, – 19. februārī, 37 grūtniecības nedēļās un 3 dienās. Biju tikusies ar savu līgumvecmāti, noklausījusies izvēlētos dzemdību un pēcdzemdību kursus, uzrakstījusi dzemdību plānu un sakārtojusi somas. Mērķtiecīgi plānoju, ka vēlos dzemdības ūdenī. Tas neizdevās manās pirmajās dzemdībās pirms diviem gadiem.
Lai arī biju noskaņojusies februāra bēbītim, mans ķermenis nekā īpaši neliecināja, ka gatavojas pārmaiņām, tā nu arī es ļāvos plūdumam. Februāra beigās uz kājām izmetās sausi, niezoši pleķi – drošības pēc vēl pēdējo reizi nodevu analīzes un sarunāju vizīti pie ārstes. Tās laikā tika apskatīti arī dzemdību ceļi, kas nemaz neliecināja, ka dzemdības varētu drīz sākties. Ārste piedāvāja patīrīt dzemdes kaklu, jo tas mēdz mazliet iekustināt dzemdību procesu, un es ar lielu entuziasmu tam piekritu. Gaidīju lielo satikšanos ar meitiņu, bet centos darīt to bez liekas spriedzes – uzņēmu ciemiņus, devos pastaigās, arī pati devos ciemoties, apmeklēju draudzi.
Vai tiešām viss sākas?
Vienā no šādām reizēm draudzes pasākumā sāku just kustības dzemdes rajonā. Elza sev netipiski aktīvi spārdījās un virzījās uz leju, zem vēdera un mugurā jutu milzīgu spiedienu, brīžiem asus dūrienus. Visai drīz vairs nespēju palikt dīvānā – staigāju apkārt, gāju uz tualeti, sēdēju lotosa pozā un viegli šūpojos. Atvadoties visiem teicu – ja viss tā turpināsies, paredzu, ka tuvāko triju dienu laikā dzemdēšu.
Mājās iegāju vannā, taču sāpes neatkāpās. Izkāpusi no vannas, ieraudzīju, ka man ir noslīdējis vēders. Tas bija pēdējais stimuls ielikt mugursomā vēl dažas nesaliktās mantas, ko izmantoju ikdienā. Piespiedu sevi aiziet gulēt, lai atpūstos pirms lielā notikuma.
Pirmdienas rītā pamodos agri, ap četriem no rīta, jo jutu vājas kontrakcijas. Domās lūdzos, lai nāk vēl, lai sāp vairāk, lai viss sākas. Katru sāpi sagaidīju ar baudu un prieku, vienlaikus zinot, ka tās vēl ir daudz par vāju, lai ko dotu… Izlēmu iekāpt vannā un pamērīt starplaikus starp kontrakcijām. Minūti ilgas kontrakcijas ar sešu minūšu starpību, bet vājas, vājas. Toties vannā ieraudzīju peldam dažus gaišus gļotu korķa gabalus.
Otro reizi cēlos astoņos no rīta, un, man par lielu vilšanos, kontrakcijas bija pilnībā pazudušas. Jutos sagurusi, un mani mocīja viegls nelabums, spiediena sajūta mugurā un vēdera lejasdaļā, turpināja izdalīties gaišs gļotu korķis, bet nekas vairāk. Sazinājos ar vecmāti, un viņa teica, ka vēdera noslīdēšana, iespējams, radījusi nelielu progresu un priekšvēstnešus, tomēr meitiņa vēl nav gatava satikties ar mums un ārpasauli, tāpēc viss apstājies.
Nākamā diena ritēja savu gaitu, darīju ikdienas darbus. Tā kā diena bija visai aktīva, nepievērsu uzmanību, ka Elza vēderā bija diezgan mazkustīga, – parasti punča ballītes sākās vakarā pirms gulētiešanas. Apgūlos un gaidīju ierasto dauzīšanos, tomēr aizmigu, pirms paspēju to sagaidīt.
1. marts sākās puspiecos no rīta, kad mani ar saucienu «Mamma!» pamodināja Māra. Iemidzināju savu mazo lielo un attapos, ka vakar taču nesagaidīju punča bēbīša kustības. Sāku domāt, ka pēdējo reizi vienu ilgu spērienu apzināti jutu terapijas sesijas laikā ap vieniem dienā un kopš tā brīža – neko. Cēlos un gāju vannā parunāties ar mazo. Sākumā maigi un pacietīgi, tad jau stingrāk. Pamēģināju papurināt punci. Nekā.
Lai iegūtu sirdsmieru, izlēmu doties uz slimnīcu, lai pārbaudītu mazulīša sirdstoņus. Gatavojoties braucienam, izmazgāju matus un, pēc vecmātes ieteikuma, ieēdu kaut ko saldu, kā arī turpināju purināt punci. Ceļā uz Siguldu beidzot sajutu pieklājīgus spērienus. Slimnīcā mērīja meitiņas tonīšus, kas bija ideāli. Atvērums bija divi centimetri, un, sagaidījusi ziņu, ka šodien vēl nedzemdēšu, saņēmu atļauju doties mājās. Braucot atpakaļ uz Cēsīm, sāku just sāpes, arī mājās atrast kādu ērtu pozu kļuva arvien grūtāk. Drīz vien kļuva skaidrs – šodien es tomēr dzemdēšu!
Visskaistākā pieredze
Tās pašas dienas sešos vakarā devu ziņu vecmātei, ka viss ir sācies. 30 sekunžu kontrakcijas ar divu triju minūšu starpību – ilgums un intervāls, kas nemainīgi saglabājās visu vakaru, mainījās tikai sāpju intensitāte. Organizējām vecākās meitas Māras pieskatīšanu, savukārt es kontrakciju starplaikos saģērbos un sapinu matus. Kontrakcijas pārlaidu stāvus, atspiedusies pret palodzi, virtuves leti vai veļasmašīnu – kas nu gadījās pa ceļam.
Siguldā mūs sagaidīja mana līgumvecmāte Māra Grieze. No tā brīža gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē pilnā paļāvībā staigāju aizvērtām acīm. Kontrakciju sāpes bija tik stipras, ka redze kaut kā atslēdzās arī tad, kad acis turēju vaļā. Ap astoņiem vakarā pēc iekārtošanās pēcdzemdību istabiņā devāmies uz dzemdību zāli, kur vecmāte Māra pamērīja toņus, kā arī konstatēja 4 cm atvērumu un mīkstu, bet augstu dzemdes kaklu. Vecmāte bija sagatavojusi maigu, tumšu apgaismojumu, un kopumā dzemdību zālē bija ļoti mierīga un forša atmosfēra.
Pirmajās dzemdībās no sāpēm mēģināju aizbēgt, bet šoreiz gribēju satikties ar sāpēm pēc iespējas tuvāk.
Pirmajās dzemdībās no sāpēm mēģināju izvairīties, aizbēgt, meklēt pozas, kurās sāp mazāk, bet šoreiz, izgājusi Mīļotavas dzemdību skolu un pēdējos grūtniecības mēnešus tam noskaņojusies un trenējusies, es ļoti gribēju satikties ar sāpēm pēc iespējas tuvāk. Slodze un spriedze auga ļoti strauji, un jutu, ka no bailēm un žēluma pret sevi gribas raudāt…
Kājās nostāvēt tomēr bija ļoti grūti, un es atkal apgūlos. Palūdzu vīram atvērt manu dzemdību plānu, lai viņš skaļi palasītu manas dzemdību afirmācijas, tomēr gandrīz uzreiz viņu apklusināju, jo viņš tās lasīja nepareizajā intonācijā. Kādā brīdi attapos, ka man joprojām nav nogājuši ūdeņi, un satraucos, ka tie būs jādur. Vecmāte mierināja, ka to darīs tikai tad, ja nebūs progresa dzemdību procesā.
Uz katru kontrakciju saspringu, biju sākusi trīcēt no muskuļu spriedzes, ko piedzīvoju arī iepriekšējās dzemdībās. Vecmāte aicināja vēlreiz paskatīties dzemdes kakla atvērumu, pamērīt tonīšus un pēc tam doties uz dušu, kur varētu nedaudz atslābināties. Aptuveni pēc stundas vecmāte ierosināja, ka varētu laist vannā ūdeni. Tas bija ārkārtīgi grūti, bet, Riharda un vecmātes iedrošināta, pēc brīža devos uz vannu. Tajā iekāpusi, jutos kā mājās. Taču, par spīti tam, cik labi jutos ūdenī, pašā vannā īsti nevarēju atrast ērtu pozu, kurā pārlaist kontrakcijas, un tas mani dzina vieglā panikā.
Taču, par spīti tam, cik labi jutos ūdenī, pašā vannā īsti nevarēju atrast ērtu pozu, kurā pārlaist kontrakcijas, un tas mani dzina vieglā panikā.
Neesmu droša, kā nonācām līdz tam, ka sāku spiest. Šķiet, mani aicināja vecmāte Māra, pirms es pati spēju apjēgt, ka jau patiešām ir spiešanas sajūta. Viņa skaidroja, ka šis ir brīdis, kad es vairs neesmu es, bet esmu mamma, man ir jāpieslēdz atbildība par savu meitiņu. Un tā pēc diviem spiedieniem mana mīļā meitiņa Elza bija klāt! Vecmāte ieliecās ūdenī un atbrīvoja mazulītes kaklu no nabassaites, kas bija aptinusies ap to. Pēc Māras aicinājuma pasniedzos un pati izvilku meitiņu ārā no ūdens un uzliku uz savām krūtīm. Viņa uzreiz neiekliedzās, bet Māra teica, ka viss kārtībā. Elza pacēla galvu un platām acīm skatījās man sejā. Kad izpulsēja nabassaite, Rihards to pārgrieza. Piedzemdēju placentu, saņēmu oksitocīna poti un pēc neilga mirkļa kāpu ārā no tukšās vannas, lai ierušinātos zem segām un pieliktu Elzu pie krūts.
Neviena plīsuma, nekādu sarežģījumu, vesels un mierīgs bērniņš. Ļoti laimīgi vecāki. Ļoti viegla atkopšanās. Viena no skaistākajām pieredzēm manā mūžā!
LOTE JAUTĀ ĀRSTAM
Atbild Katrīna Butāne, ārste rezidente ginekoloģijā un dzemdniecībā, IB klīnika
Kāpēc grūtniecēm ieteicama garā klepus pote?
Garais klepus ir slimība, kuru izraisa ārkārtīgi lipīga bakteriāla infekcija. Diemžēl vissmagāk saslimšana norit jaundzimušajiem un maziem bērniem. Tā kā piedzimstot bērniem vēl nav izveidojusies sava imunitāte, visefektīvākais veids, kā pasargāt mazuļus, ir topošās māmiņas vakcinēšanās grūtniecības laikā, jo saņemtās antivielas caur placentu tiek nodotas arī bērniņam. Lai nodrošinātu bērniņu, kurš vēl ir mammas puncī, ar pietiekamu daudzumu antivielu, sievietei katrā grūtniecībā jāvakcinējas no jauna. Ja jaundzimušais līdz triju mēnešu vecumam saslimst ar garo klepu, tas var radīt smagas klepus lēkmes un sarežģījumus, kas var beigties pat letāli. Kopš 2022. gada grūtniecēm Latvijā vakcīna pret garo klepu ir valsts apmaksāta.
Kādu atbalsta personu izvēlēties dzemdībās – dūlu, vecmāti vai ginekologu?
Svarīgākais ir saprast, ko sieviete vēlas savās dzemdībās un kāda viņa pati ir kā personība. Vai viņai patīk, ka tiek pateikts kāds stingrāks vārds, vai labāk patīk būt vienai? Varbūt sievietei nepieciešams cilvēks, kurš viņu uzmundrina, ir blakus un izturas ļoti mīļi. Izrietot no šī, atbalsta personu loks sašaurinās. Dūlas ir lielisks palīgs, kuras palīdzēs svarīgās, ikdienišķās lietās, parunāsies ar māmiņu, izstāstīs, kas ar viņu šobrīd notiek, kopā elpos un darīs visu, kas tajā brīdī sievietei palīdzētu justies labāk. Vecmāte būs persona, kas sekos līdzi dzemdību norisei, progresam, mammas un bērna labsajūtai, monitorēs visu un stāstīs māmiņai, kas kurā dzemdību procesā notiek, informēs par dzemdību gaitu uzraugošo ārstu. Ārstus kā atbalsta personu māmiņas izvēlas visretāk (tas arī finansiāli ir visdārgāk). Bet ārsts ir tas, kurš pieņem visus galvenos lēmumus. Piemēram, ja būs nepieciešams ķeizargrieziens, lēmumu par to pieņems ārsts un pats arī veiks šo operāciju. Ja sieviete kā atbalsta personu izvēlas dūlu, jebkurā gadījumā dzemdību procesu vadīs vecmāte, un māmiņa nevienā brīdī nepaliks bez ārsta uzraudzības.
