Rīga -18°C 
Pasaules spilgtākie organiskās arhitektūras paraugi vienmēr vilinājuši cilvēkus kā magnēts, aizraujot elpu un kļūstot par tūrisma nozares bestselleriem. Kāpēc? Jo tie vienmēr rada patiesu līdzpārdzīvojumu.
Dinamiskas, reizēm šķietami nepareizas formas, kas interpretē dabas veidojumus pretstatā modernistu racionālajai, formāli nosvērtajai un striktajai arhitektūrai – ar šādiem vārdiem var raksturot vairumu organiskās arhitektūras spilgtāko paraugu, kas nereti patiešām rada dzīva, kustīga un mainīga organisma iespaidu.
Organiskā arhitektūra ir elastīga un kontekstuāla, un tajā vienmēr jūtama spēcīga emocionalitāte un poētiska saikne ar vietu, kurā tā radīta. Harmoniska arhitektūras iekļaušanās ainavā, plūstošas, nepārtrauktas formas, individualizēta pieeja un dabiski materiāli – tie ir organiskās arhitektūras pamata baušļi, ko savulaik formulēja arī leģendārais arhitekts Frenks Loids Raits (Frank Lloyd Wright).
Virziena pirmsākumus iezīmējuši arī citi XX gadsimta arhitektūras dižgari – Lūiss Salivans (Louis Sullivan), Ēro Sārinens (Eero Saarinen), Alvars Ālto (Alvar Aalto), Antonio Gaudi (Antoni Gaudi) un citi. Tāpat līdztekus jau minētajiem XX gadsimta sākums bija bagāts arī ar arhitektiem vizionāriem, kuru projektiem tolaik gan nebija nekā kopīga ar funkcionalitāti. Piemēram, ievērojamais vācu ekspresionisma arhitektūras pārstāvis Hermans Finsterlins (Hermann Finsterlin) jau 1920. gados uz papīra zīmēja fantasmagorisku biomorfu un zoomorfu projektu skices, taču tolaik tos nebija iespējams tehniski realizēt.
Tikai samērā nesen, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, kļuvis iespējams īstenot ko līdzīgu. Nav grūti Finsterlina ideju reinkarnāciju ieraudzīt laikmetīgos Zahas Hadidas (Zaha Hadid) vai Santjago Kalatravas (Santiago Calatrava) projektos, kuros modernais, racionālais un funkcionālais aspekts savijas ar skulpturālo, fantastisko, no realitātes atrauto, veidojot iespaidīgu kontrastu.
Iespējams, tieši tehnoloģiskās iespējas parāva maisam galu vaļā – gadsimtu mijā dažādu fantastisku ēku būvniecība piedzīvoja milzu popularitātes vilni.
Apsēstība ar sarežģītām un dārgām formām kutināja inženieru nervus un tukšoja pasūtītāju makus – gala izmaksas vairākkārt pārsniedza sākuma tāmes, un bija nepieciešami būvniecības brīnumi, lai tās realizētu. 2009. gadā gan šīs tendences gala sākumu visai kategoriskās noskaņās iezīmēja pasaules ietekmīgākais žurnāls Architectural Review, aicinot pasaules stārhitektus izbeigt aizraušanos ar tik izteiksmīgiem projektiem, bet tā vietā virzīties pretī energoefektivitātei un CO2 līmeņa samazināšanai.
- Antonio Gaudi projektēto Casa Batlló (1904) vietējie dēvē par Kaulu māju, jo tās struktūra atgādina dzīvas būtnes skeletu, un fasāde atspoguļo cilvēka ķermeņa uzbūvi.
- Güell parku (1914) mēdz dēvēt par «dabu, kas iestingusi akmenī». Laikā, kad Gaudi projektēja savus slavenākos Barselonas objektus, pilsēta strauji attīstījās kā urbāns, maz apzaļumots centrs. Cilvēkiem pietrūka kontakta ar dabu, un parka terase ir piemērs tam, kā arhitektūra ļauj pārdzīvot tās emocijas, ko agrāk varēja piedzīvot vienīgi dabā.
- Organiskās arhitektūras principi iet roku rokā arī ar daudzām filozofiskām mācībām. Antropozofijas pamatlicējs, arī arhitekts Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) pats projektēja un vadīja Das Goetheanum (1928) – antropozofijas centra un teātra celtniecību Šveices pilsētā Dornahā, kas kļuvis par 1920. gadu organiskās arhitektūras simbolu.
- Frenka Loida Raita projektētais savrupnams Fallingwater (1935) ASV, Pensilvānijā, tiek dēvēts par vienu no Amerikas arhitektūras visu laiku izcilākajiem sasniegumiem.
- Vēl viens Raita šedevrs – viņa paša ziemas māja Taliesin West (1937), kurā šobrīd darbojas Arhitektūras skola, ir tieša atsauce uz vidi, kurā tā uzbūvēta – tuksnesi Arizonā.
- 50.–60. gados organiskā arhitektūra aizsāka jaunu posmu. Par laikmetu raksturojošu objektu var minēt Berlīnes filharmoniju (1963), ko projektēja arhitekts Hanss Šarūns (Hans Scharoun).
- Ir vairāki spāņu arhitekta Santjago Kalatravas (Santiago Calatrava) projekti, kas pietuvinās organiskajai arhitektūrai. Viens no tiem – Auditorio de Tenerife (2003), kas tiek dēvēts par ēku bez fasādes.
Balsta funkcijas ir spēcīgas, bet pakāpeniski pāriet uz smalkiem, krāsainiem un plastiskiem elementiem. Līdz pašai augstākajai, vainagojošajai daļai – jumtam –, kas ir līdzīgs galvaskausam. Vienlaikus fasādei piemīt spēcīga individualitāte. Lai to paspilgtinātu, Gaudi katru fasādes logu veidojis kā mājas seju. Pirmajā stāvā no kāpnēm kā atsevišķs organisms izaug apsarga istabiņa. Tas ir lielisks piemērs formas un funkcijas apvienojumam, kad arhitektūra kļūst par dzīvu stāstu.
Terases krāsu iespaidi, plastiskās formas, kustības – viss kopā veido vidi, kurā var atpūsties, palikt ilgi un nenogurt.
Masīva, bet vienlaikus dinamiska un funkcionāla betona būve, ekspresīvas, skulpturālas formas. Šteiners savā arhitektūrā ieviesa metamorfozes principu, ko formulēja, iespaidojoties no Gētes daiļrades. Proti, mērķis ir radīt ēkas, kas simboliski translē dzīves ritējumu un cilvēka individualitāti.
Māja ir uzbūvēta virs ūdenskrituma, un tās mērķis bija kļūt par saimnieku brīvdienu māju – oāzi dabā. Projektējot šo ēku, arhitekts spēcīgi iedvesmojies no japāņu arhitektūras, veidojot izcilu harmoniju starp interjeru telpām un eksterjeru, kā arī vides harmoniskām attiecībām ar cilvēku.
Līnijas, krāsas, izmantotie materiāli, faktūras – visos elementos arhitekts iedvesmojies no apkārtējās dabas konteksta.
Šī ēka tika būvēta laikā, kad pilsētu sašķēla Berlīnes siena. Filharmonijas fasādes lejas daļa formāli atspoguļo tā laika noskaņas sabiedrībā: tā ir vienkārša, pat brutāla. Bet tad, līdzīgi nākotnes pilsētas tēliem, no tās pamazām izaug pasakainas viļņveidīgi ģeometriskas formas. Orķestra vieta atrodas lielās zāles pašā vidū. Berlīnē tolaik bija smaga situācija, un arhitekts veidoja telpu, kurā cilvēki varētu apvienoties un sajust kopību, skatīties cits uz citu, piedalīties kopējā pārdzīvojumā.
Šī ikoniskā somu arhitekta Ēro Sārinena projektētā lidostas ēka TWA Flight Center (1962) JFK lidostā Ņujorkā, kurā šobrīd ierīkota viesnīca, savulaik bija alegorija par lidojumu, kas radīta betonā.
Ēka, kas veidota lidojoša putna formā, tiek dēvēta pat par aviācijas kā nozares simbolu un pieminekli.
Organiskās pieejas kontekstā daudzu slavenu arhitektu veikumi tiek uzskatīti par diskutabliem, jo šīs izteiksmes līdzekļos ekstrēmās un pašmērķīgās ēkas izlec no apkārtējās vides, stāsta profesors Fiumara. Ne velti mēdz runāt par Bilbao efektu – fenomenu, ar ko apzīmē vienas ēkas ietekmi uz visas pilsētas vidi kopumā.
«Frenka Gerija (Frank Gehry) Gugenheima muzejs (1997) Bilbao ir viens no pirmajiem 90. gadu piemēriem, kad arhitektūrā parādījās izteikti skulpturālas formas, kas nebija īpaši saistītas ar funkcionāliem risinājumiem. Jā, tās raisa stipras emocijas!
Tāpēc pilsēta Bilbao kļuva pasaulslavena, bet fantastiskā ēka – par tās simbolu. Taču, raugoties kopskatā, tās forma ir atrauta no situācijas un no pašas pilsētas. To varētu uzbūvēt jebkur – efekts būtu tāds pats. Ēka īsti nav saistīta ar šīs vietas kultūru, vēsturi vai ainavu.»
Visbiežāk šī būve tiek salīdzināta ar vilni vai jūras putu kalnu, jo uzbūvēta jūras krastā.
Arī pasaulslavenā irākiešu izcelsmes arhitekte Zaha Hadida (Zaha Hadid) projektēja ēkas, ko varētu iekļaut organiskajā konceptā, ar laiku arvien vairāk pietuvojoties šī virziena izjūtai, tomēr ne līdz galam, uzskata Fiumara. Kā viņai trūka? «Līdzsvarotības. Cilvēks iekļūst šīs arhitektūras dinamikā, un viņam nav, kur apstāties. Bet organiskās arhitektūras specifika ir tieši telpas un formu attīstības aspektā, pārejā no viena stāvokļa uz otru.»
Viņas projektētais The Heydar Aliyev Center (2012) Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku ir plūstoša arhitektūra, kas iznirst no ainavas un turpinās vienā nepārtrauktā virsmā.
Plūstošā forma ļauj savienot dažādas kultūras telpas, vienlaikus ļaujot katrai saglabāt savu iekšējo centru. Izlocītā, organiskās formas fasāde kļūst arī par interjera ainavas daļu.
