Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Vai tavā pagalmā aug koki? Ja vien tas nav piepilsētas jauno projektu nogabals, visdrīzāk ap tavu māju ir koki, jo mūsu lauku ainavas ģenētiskajā kodā ir tāda modifikācija. Cits jautājums – cik lieli vai diži, cik gudri stādīti, lai prieks par aizvēju un vasaras karsto dienu pavēni rudens vējos nepārvēršas nemitīgās bailēs par ēku un pat cilvēku drošību. Tomēr visbiežāk senos lauku īpašumos lielie koki, kas nereti ir to neatsveramā pievienotā vērtība, vēsta par cilvēka nodomu īso mūžu. Proti, lielais koks nu neaug īsti vietā… Turklāt, spriežot pēc tā varenuma, tas varētu būt dižkoks, tātad, ir papildus apgrūtinājums. Vai tomēr ne?
Kas ir dižkoks?
Dižkoks ir jebkurš koks, kas sasniedzis atbilstīgus parametrus vismaz vienā no diviem nepieciešamajiem mērījumiem – augstumā vai stumbra apkārtmērā. Protams, katrai koku sugai ir savi izmēri, turklāt Latvijā par dižkokiem var kļūt 54 dažādu vietējo un svešzemju sugu pārstāvji. Dižkoks var būt ne tikai parastais ozols, bet arī sarkanais, ne tikai parastais jeb skābais ķirsis, bet arī saldais, ne tikai parastais pīlādzis, saukts arī par sērmūksli un puceni, bet arī Zviedrijas pīlādzis, ne tikai parastā egle, bet arī baltegle u. t. jpr. Izsmeļošu ieskatu par koku sugām un to izmēriem, kuri atbilst dižkoka statusam, var iegūt Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļa vietnes sadaļā Dižkoki.
Kā nomērīt savu vareno koku? Te, lūdzu, īss ekskurss kokzinībā: stumbra resnumu fiksē 1,3 metru augstumā (cilvēkam līdz krūtīm) virs sakņu kamola. Jāmērī maksimāli perpendikulāri koka stumbram. Dižkokos kvalificēsies piemēram, parastās liepas, kļavas, oši ar apkārtmēru vismaz 3,5 metri, parastās gobas, vīksnas, ozoli – 4 metri, meža bumbieres, ābeles vai parastie pīlādži – 1,5 metri. Savukārt koka augstumu var nomērīt vai nu ar speciālu lāzera tālmēru, vai arī izmantojot vectēva metodi: perpendikulāri, taisnā leņķī saliec divus vienāda garuma kociņus, horizontālo pieliec pie degungala un atkāpies no koka tik tālu, lai vertikālais kociņš atbilstu koka stumbra augstumam. Attālums no šīs vietas līdz kokam taisnā līnijā būs identisks koka augstumam.
Vai bez iespaidīgā izmēra ir vēl kāds svarīgs faktors, lai cienītu veco koku?
Jā, dižkoks ir arī ļoti sarežģīta un savrupa ekosoistēma, kas nodrošina dzīves telpu dažādiem putniem, dzīvniekiem, kukaiņiem, sēnēm.
Ir daudz dažādu putnu, kas ligzdo tikai vecos kokos, piemēram, meža pūce, arī stārķis – tiesa, ja vien cilvēks tam nepalīdz iekārtoties ērtāk kādā elektrības staba galā. Tāpat tur dzīvo daudzi reti kukaiņi, arī viena no lielākajām un arīdzan retākajām Latvijas vabolēm, Sarkanajā grāmatā ierakstītais lapkoku praulgrauzis. Tātad dižkoka īpašnieks ir ticis pie daudzveidīgas, interesantas un unikālas pasaules, kura uz dzīvi konkrētajā vietā ļaus paskatīties citām, daudz gudrākām acīm.
Ko drīkst un ko nedrīkst dižkokam kaimiņos?
Ņemot vērā koka apmērus, kas visbiežāk nozīmē vecumu, ir mazliet dīvaini sevi dēvēt par saimnieku, teiksim, ozolam, kas konkrētajā vietā audzis trīssimt gadus un, izskatās, turpinās to darīt arī nākamos dažus simtus. Piemērotāks būtu kaimiņa statuss. Lai vai kā, dižkokam ir jānodrošina iespējami labvēlīgus apstākļus augšanai. Lielā mērā tas ir saistīts ar rūpēm par koka vainagu – jāizzāģē sausos zarus, nepieciešamības gadījumā – jānostiprina.
Visticamāk, būs jāpieaicina kvalificēti arboristi, jo apkopt dižkoku bez speciālas izglītības diezin vai ir prāta darbs.
Taču dārgā kokkopja pakalpojumi nebūs nepieciešami pārāk bieži, pietiks koku sakārtot vienu reizi un turpmāk tikai tad, ja radīsies kaut kas neatliekams.
Tomēr likumdošanā ir konkrēti definēti pienākumi, kas attiecas uz teritorijas, kurā aug dižkoks, īpašnieku un apsaimniekotāju. Pirmkārt, jāzina, ka ne tikai dižkoks, bet arī zeme ap to ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Šī teritorija ir pilnā dižkoka vainaga projekcijas izmērā, plus vēl desmit metri ap to visos virzienos. Tajā īpašnieks nedrīkst traucēt koka augšanu, ierobežot to, rakt, ko būvēt vai vienkārši izmantot par materiālu novietni, piemēram, atstutēt dēļus vai atbalstīt malkas grēdu. Tāpat koka stumbru nav atļauts apbūvēt, arī ar tik nevainīgu celtni kā lapene, uz tā saknēm kurt ugunskuru un veikt jebko citu, kas kaitē kokam.
Bet ja vējā nolūzt?
Arī dižkoki nav mūžīgi, un nereti, krietni neaizsargātāki, nekā izskatās. Pēdējo gadu vējgāzes nav žēlojušas ne vecās alejas, ne seno muižu parkus, arī ne lauku sētas. Pēc kārtējās nepieredzēti spēcīgā negaisa sociālo tīklu attēlos varam pārliecināties, ka Mātei Dabai, ja vien tā vairs nevalda dusmas, ir smaga roka, un simtgadīgie ozoli lūzt kā sērkociņi. Ko darīt ar draudīgi aizlauztu dižkoku? Kā rīkoties saprātīgi un pareizi?
Nereti koks ir iestādīts par tuvu dzīvojamai vai kādai citai ēkai; neviens jau nav iedomājies, ka reiz tas izaugs tik liels. Tad atliek vien iespēju robežās koku sakopt un dzīvot tālāk, necenšoties kā viltīgi no tā tikt vaļā, kas ir visnotaļ izplatīta prakse.
Te būtu vietā atgādināt, ka par tīšu dižkoku nīcināšanu likumdošanā ir paredzēts sods, turklāt ne mazs.
Tomēr ko darīt, ja vējš dižkokam aizlauzis zaru vai to pat izgāzis? Turpmākajām darbībām ir jāsaņem rakstiska atļauja. Lai to iegūtu, jānofotografē postījumi un kopā ar iesniegumu jānosūta Dabas aizsardzības pārvaldei. Ja koks ir uzgāzies mājai vai tā zars ielauzis jumtu, tas ir jānovāc, taču citas darbības nav atļautas. Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti novērtēs koka stāvokli un paziņos, vai tas ir jāsakopj vai tomēr jālikvidē. Arī tad, ja koks ir izgāzts ar visām saknēm, nepieciešama atļauja turpmākām darbībām. Un, ja to atļaus, jo koks ir neatgriezeniski bojāts, vajadzēs ievērot zināmus noteikumus. Piemēram, ja bojātais dižkoks atrodas mežā, to nāksies tur arī atstāt tāpēc, ka koksne ir un turpinās būt mājvieta daudziem floras un faunas pārstāvjiem. Līdzīgi jārīkojas arī gadījumos, ja dižkoks ir neatgriezeniski bojāts apdzīvotā teritorijā. Arī tur vajadzēs atstāt lietošanā mūsu mazākajiem brāļiem koka stumbru un zarus, kuri ir resnāki par 50 centimetriem.
Kurš palīdzēs postījumu saglābšanā?
Ja vien neesi mācīts arborists vai mežizstrādes speciālists, – nekad pats neķeries pie ķēdeszāģa, lai tiktu galā ar dižkoku! Lai kā arī šķistu, ka tas nieks vien ir, krītošs koks vai pat zars var smagi ievainot, ja ne nogalināt. Kokkopji ir trenēti koku sadalīt sastāvdaļās, neradot apdraudējumu ne sev, ne citiem, ne arī apkārtnei. Un, ja koks būs bojāts, tikai speciālists mācēs izvērtēt, kas darāms un kā rīkoties, lai turpmāk tas nepadraudētu apkārtni. Protams, ja koks atrodas klajā vietā, nekam un nevienam netraucē, var meklēt arī citus risinājumus, taču – vienalga, pirms ko dari, kārtīgi apdomā!
Ja nu tomēr dižkoka vai – vienkārši – liela koka stumbrs ir nogāzts un likumīgi nonācis tavā rīcībā, visvienkāršākais to sazāģēt malkā. Tas gan būtu izšķērdīgi.
Galdniecības meklē lielus kokus masīvkoka mēbelēm, īpaši vēl, ja koksne tiek uzlūkota par īpaši skaistu vai cietu.
Labākais variants, kā sazāģēt liela izmēra koku, ir mobilais jeb pārvietojamais gateris. Nav jāved koks uz zāģētavu, jo tā pati atbrauc pie tava koka. Minētā ierīce ir īpašs rāmis, kurā tiek iestiprināts motorzāģis ar garu sliedi, to nekustīgi nostiprina uz nogāztā koka stumbra un, pārvietojot zāģi horizontāli, iegūst garus un platus dēļus. Parasti šo pakalpojumu mēdz piedāvāt arī arboristi, ne tikai uzņēmēji, specializējušies liela izmēra kokmateriālu zāģēšanā. Protams, nav liegts kļūt par skulptoru iesācēju, un veidot mēbeles iekštelpām vai dārzam. Par lielpilsētu askētiskajos minimālistu dzīvokļos ir iecienīti dažāda izmēra bluķīši – gan puķpodu podestiem, gan sēdēšanai, gan kafijas galdiņam. Par dārza skulpturālajiem objektiem pat nerunāsim.
Interesanti! Dabas aizsardzības pārvalde pērn apzinājusi un apstiprinājusi dižkoka statusu vēl 817 kokiem. Pavisam Latvijā oficiāli ir reģistrēti 15 579 dižkoki. Visvairāk ir parastie ozoli (38% no kopējā dižkoku skaita), parastā priede (22%) un parastā liepa (11%). Visvairāk dižkoku uzskaitīti Vidzemē (5375).
Dižkokiem pa pēdām:
- Par citiem lielākos un varenākos kokus mūsu senči uzskatīja par svētiem, – lai atceramies svētās birzis. Savukārt no viduslaiku robežu aprakstiem zināms, ka lielus kokus – ozolus, egles, liepas, vīksnas – izmantoja par īpašumu robežzīmēm. Tiem mizā iegrieza krustu vai kādu citu zīmi; lai tos kādam neienāktu prātā nocirst, izdoti Landtāga lēmumi. Arī bišu koki – ozoli, priedes, liepas – kuru stumbros izcirstas dores, tika sargāti kā acuraugs. Tie bija mūsu pirmie aizsargājamie koki.
- Dabas vērtību, tostarp saudzējamu koku, plašāka apzināšana Latvijā sākusies pagājuša gadsimta 20. gados. Skolotājs, novadpētnieks un ģeogrāfs, Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrības dibinātājs Zelmārs Lancmanis 1924. gadā publicējis pirmo dabas retumu un kultūras pieminekļu sarakstu, kurā iekļauti 14 sugu 112 koki. Valsts aizsardzībā ņemto parku, aleju un koku, kas atzīti par dabas pieminekļiem, sarakstus publicēja Valdības Vēstnesī. Līdz 1940. gadam oficiālu valsts aizsardzību ieguva 39 dižkoki un 335 alejas 474,245 kilometru kopgarumā.
- 1961. gadā veco un savdabīgo koku izpēti atsāka mežkopis Staņislavs Saliņš. Viņa nopelns ir zinātnieku aprindās un arīdzan sabiedrībā ieviestais šodien tik pašsaprotamais dižkoka jēdziens. 1974. gadā izdevniecība Zinātne laida klajā viņa Latvijas dižkoki un retie koki, kurā aprakstīti 626 eksemplāri. Tieši Siliņš ieteica par dižkoka pamatkritēriju ņemt stumbra apkārtmēru 1,3 m augstumā no zemes.
- Muižu senajiem parkiem un dendrārijos augošo introducēto koku apzināšanai pagājuša gadsimta 60. un 70. gados pievērsās Zinātņu Akadēmijas Botāniskā dārza darbinieki botāniķa Raimonda Cinovska vadībā. 1977. gadā pieņēma lēmumu par 1037 dižkoku, savdabīgo un introducēto koku aizsardzību.
- 70. gados Latvijā aizsākās dižkoku apzināšanas un aizsargāšanas kustība. Zināmākā ir 1976. gadā dzejnieka Imanta Ziedoņa sapulcinātā Dižkoku atbrīvotāju grupa, kura iedvesmoja citus vēsturisko koku draugus.
- Četru, piecu tūkstošu dižkoku aprakstīšana, kā arī pilnveidota dižkoku uzmērījumu metodika – tāds ir vides aizsardzības aktīvista un dabas pieminekļu pētnieka Gunta Jāņa Eniņa pienesums. 1978. gadā tieši pēc viņa publikācijas laikraksta Padomju Jaunatne tika panākts aizliegums spridzināt dižkokus, kas traucē meliorēšanai.
- Resnākais Latvijas ozols ir aptuveno 500 gadus vecais Kaives senču ozols – apkārtmērā 10 metrus un 53 centimetrus. Savukārt Gaujas Nacionālā parka Sautas kalna jeb Garā egle debesīs sniedzas 45,3 metrus. Vecākie precīzi datētie koki ir slavenie Glika ozoli Alūksnē, stādīti 1685. un 1689. gadā, abi, protams, ir dižkoki.
Esi acīgs!
Pie dižkokiem Dabas aizsardzības pārvalde izvieto informatīvo zīmi Ozollapa – balta ozola lapa uz zaļa fona. Taču arī tad, ja šādas zīmes nav, noteikta apkārtmēra vai augstuma koks uzlūkojams par dižkoku. To būtu jāņem vērā arī to īpašumu saimniekiem, kuri nav mērījuši savā saimniecībā augušos vēsturiskos kokus, piešķirot tiem vien malkas vērtību.
Vai ir pienākums ziņot par dižkoku, kas aug manā pagalmā? Un kas man būs par to, ka neziņoju?
*Dižkoku kā dabas pieminekli aizsargā likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Tas noteic, ka zemes īpašnieks ir atbildīgs par dabas vērtībām savā īpašumā, tostarp dižkokiem. Ja tavā pagalmā aug koks, neatkarīgi no tā, vai tam ir piešķirts dižkoka statuss vai nē, ja vien tas ir sasniedzis dižkoka izmēru/augstumu, tad uz to attiecas visas dižkokam noteiktās aizsardzības prasības. Tātad, ja dižkoku nozāģēsi nezināšanas dēļ, vienalga par to nāksies uzņemties atbildību. Līdz ar to tev kā īpašniekam būtu svarīgi zināt, kuri koki atbilst dižkoka statusam (ņem vērā, ka dižkoku mēri katrai koku sugai atšķiras!).
*Likums nosaka arī to – ja koka apkārtmērs vai augstums atbilst konkrētās sugas dižkoka kritērijiem, par to jāziņo Dabas Aizsardzības pārvaldei dižkoku dižošanās vietnē. Vairums jaunatklāto dižkoku atraduši un uzmērījuši valsts vides inspektori, taču arī sabiedrība (un ne vienmēr – teritorijas īpašnieki) aktīvi ziņo par aizdomīgiem gadījumiem. Lielo koku reģistrēšana datubāzē nav tikai statistika. Tā dižkoku ir vieglāk atpazīt, un tas lieti noder situācijās, kad īpašniekam jāsaņem atļauja, piemēram, vēja nolauzta koka sakopšanai vai novākšanai. Koka nereģistrēšana datubāzē neatceļ īpašnieka pienākumu to saudzēt, ievērojot noteiktās normas.
*Minētajā likumā teikts, ka par aizsargājamo koku patvaļīgu ciršanu vai bojāšanu fiziskais personai piemēro naudas sodu un nosaka kārtību, kādā novērtējams dabas pieminekļiem nodarītais kaitējums un aprēķināmas sanācijas pasākumu izmaksas. Dižkokam nodarīta būtiska kaitējuma gadījumā iestājas kriminālatbildība.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
