Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Attiecību sākumā cilvēki vēlas maksimāli daudz laika pavadīt kopā un bez mitas runāties, jo ir sajūta, ka viņi viens otru saprot tik labi kā nevienu citu. Kad rozā briļļu periods pāriet, otrā cilvēkā sākam pamanīt arī atšķirīgo.
- Nobriedušu cilvēku neuztrauc otra atšķirīgums: jums abiem sakrīt noteiktas vērtības un intereses, respektīvi, ir kāda kopīga saskarsmes daļa, bet tāpat jūs apzināties, ka ir vēlmes un vaļasprieki, kurus dalīt nevarat.
Tieši tāpēc katram ir arī savi draugi un intereses, ko realizēt vienatnē vai citā kompānijā.
- Katram cilvēkam ir arī individuālie plāni, piemēram, karjerā, savas iekšējās šaubas, un arī idejas, kā risināt to vai citu jautājumu. Nespējot pieņemt kādu lēmumu, nereti ir vēlme aprunāties ar otru: runāšanas procesā precīzāk izgaismojas dažādi jautājumi un skaidrāk tiek identificēta problēma.
Un tomēr – lai pieņemtu gala lēmumu, informācija jāapstrādā vienatnē.
Tāpēc dabiski, ka ir brīži, kad negribas runāt ne ar vienu. Un nevis tāpēc, ka ir vēlme kaut ko slēpt, bet tāpēc, ka nepieciešams klusums, lai tiktu skaidrībā ar sevi.
- Tāpat ir jautājumi, par kuriem saproti – konkrēti šos apspriest ar partneri ir vienkārši lieki. Vīrs, visticamāk, neapspriedīs ar sievu jautājumu, kā tieši mājoklī pārvilkt elektrības instalāciju, jo viņa no tā neko nesaprot. Ja būs vajadzīgs padoms vai viedoklis, viņš to jautās kādam, kas šīs lietas pārzina.
- Ir arī atsevišķi sensitīvi jautājumi, kuru apspriešanā primāri priekšroku var dot citiem cilvēkiem, nevis partnerim. Piemēram, ir jāpieņem lēmums, kādu risinājumu izvēlēties, lai atbalstītu vecākus, kas noveco un kļūst arvien nevarīgāki. Šis jautājums jāizrunā arī ar partneri, tomēr pirmā saruna, visticamāk, notiks ar brāļiem un māsām. Tas tāpēc, ka jūsu visu pieņemto lēmumu lielā mērā ietekmēs tā attiecību pieredze, ko esat guvuši, pirms satikāt savus partnerus.
- Kas ir domāts ar apgalvojumu, ka sievietei attiecībās ir jāsaglabā noslēpums? Tā dziļākais motīvs ir šāds: ja tu par mani visu nezināsi, es varēšu manipulēt ar to. Šo un to paturēšu noslēpumā, lai varu brīvi rīkoties un darīt, kā man gribas, nevis kā tev būtu labāk, bet par tevi gan centīšos izzondēt visu, lai varu ietekmēt tavu rīcību.
Otrs motīvs ir ideja par to, ka noslēpumainība var palīdzēt attiecībās saglabāt mūžīgu iekāri un valdzinājumu.
Bet tā ir ilūzija. No dabas mūsos ir ielikti noteikti psihofizioloģijas procesi, kas ietekmē arī iemīlēšanās un mīlestības gaitu, – laimes hormoni serotonīns un dopamīns mūsu organismā otra cilvēka iespaidā (gan klātbūtnē, gan domājot par viņu) pastiprināti izstrādājas tik ilgi, kamēr mēs pierodam pie viņa. Pētījumu dati liecina, ka tie ir 2–5 gadi. Vēlāk fizioloģiski vairāk izstrādājas hormons oksitocīns, kas ir saistīts ar emocionālās tuvības un mīļuma izjūtu, bet ne ar seksuālu uzbudinājumu.
Tas nenozīmē, ka pāris viens par otru zaudē seksuālo interesi, taču tās intensitāte mazinās.
Tomēr dabā nekas nenotiek nejauši. Psihofizioloģiskie procesi, kas ietekmē arī attiecības, palīdz attīstīt kādu citu attiecību šķautni – pārim kļūt par labiem draugiem. Ne velti, ilgstoši dzīvojot kopā, starp cilvēkiem pieaug atklātība: jūs abi viens ar otru varat runāt arī par tādiem jautājumiem, par kuriem attiecību sākumā trīsreiz padomātu… Un tā ir labu draugu pazīme.
- Vai attiecībās ir tādi sīkie meli? Uzticēšanās ir fundamentāls attiecību pamats, tomēr dažkārt attiecībās ienāk it kā nenozīmīgi meli. Piemēram, pāris kopā krāj naudu kādam lielākam mērķim, vienojoties, ka citi tēriņi tiks ierobežoti, bet sieviete noskata jaunu kleitu un to nopērk, partnerim samelojot, ka tā izmaksājusi mazāk. It kā nieks – nav taču viņam viss akurāt jāzina…
Un tomēr šis gadījums stāsta par neuzticēšanos.
Sieviete varētu pateikt: es zinu, ka tas nebija prātīgi, bet man tik ļoti to kleitu gribējās! Ja pārī ir mīļas, draudzīgas attiecības, partneris teiks: ir jau smuka tev tā kleita! Tieši izjūta, ka otrs mūs sapratīs, palīdz attiecībās neienākt arī sīkiem meliem. Ja kaut kas tiek slēpts, visticamāk, jau ir pieredze, ka noteiktās situācijās otrs nosodīs.
- Nebūtiskie meli attiecībās mēdz parādīties arī situācijās, kad vienam no partneriem nepatīk kādi konkrēti darbi, bet nav drosmes to pateikt tieši. Tad tiek meklētas dažādas atrunas – es aizmirsu, man nesanāca. Partneris tieši nepasaka – lūdzu, neliec man mazgāt traukus, man tas riebjas –, bet aiz bailēm būt nesaprastam sāk mānīties.
Bērnišķīgi, taču tā rīkojas arī pieauguši cilvēki, kuri nav raduši runāt atklātu valodu.
Labi, ja laika gaitā to izdodas mainīt, jo arī tā attiecībās izpaužas mīļums. Tu vari atzīties tajā, ko tev ļoti negribas, un neprasi arī no otra to, kas viņam nepadodas vai ļoti nepatīk.
Kas būtu jāizstāsta otram?
- Partnerim būtu jāizstāsta savas apzinātās traumatiskās pieredzes, kas piedzīvotas gan bērnībā, gan bijušajās attiecībās. Tas bieži palīdz izvairīties vai vieglāk tikt pāri konfliktiem – ja otrs zina par situācijām, kurās tu mēdz noreaģēt sakāpināti un neadekvāti, viņš saprot, ka tava reakcija atgādina par kādu sāpīgu pieredzi pagātnē, bet nav saistīta ar viņu.
- Attiecībās ļoti būtisks jautājums ir par rēķināšanos vienam ar otru. Vienam svarīgi, lai ar viņu rēķinās, arī pieņemot it kā sīkus lēmumus, citam – lai respektē viņa telpu. Tas ir jāizrunā.
- Brīžos, kad pār tavu galvu sagāžas dažādas problēmas, ir tikai dabiski, ka par notikušo runā ar savu partneri. Taču ir būtiski pavērtēt, vai partnerim regulāri nesūdzies par vienu un to pašu, – dziļāki jautājumi ir jārisina psihoterapijā. Un vēl – jāpamana, vai, stāstot par savām grūtībām, neuzvel atbildību uz otra pleciem un negaidi, ka viņš tās risinās tavā vietā. Partnerim tas nav jādara.
Kas nebūtu jāstāsta?
- Dažkārt gan sievietes, gan vīrieši ļoti atklāti stāsta visu, kas ir noticis brīžos, kad partnera nav klāt. Piemēram, stāstot to, kā kāds viņam ir teicis komplimentus, zemteksts skan: «Tu man pievērs par maz uzmanības; re, kā to dara citi!» Taču partneris izdara pretēju secinājumu: ja reiz man ar tādu labpatiku stāsta par citiem, acīmredzot es neesmu otram tik svarīgs, kā man gribētos… Un, lai nesāpētu, no partnera distancējas vēl vairāk.
- Citu uzmanība, interese un labvēlība ir tie brīži, ar kuriem cilvēkam jātiek galā pašam, arī lēmums par to, kur novilkt robežu attiecībās ar citiem, ir jāpieņem pašam, nevis jāstāsta partnerim. Pirmkārt, viņam tas tomēr sāp (lai cik draudzīgas būtu attiecības starp partneriem, tas tomēr ir mājiens, ka cits kaut kādā mērā ir pārāks), otrkārt, lēmumu otra vietā viņš tāpat pieņemt nevar.
