Vai tiešām Latvija ir upju lielvalsts?

Latviju noteikti varam ierindot upju lielvalstu sarakstā, jo atrodamies mērenā klimata joslā, kur nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu un veicina bagātīgu ūdens resursu veidošanos.

Daži fakti par upēm Latvijā

• Latvijas teritorijā plūst aptuveni 12,5 tūkstoši lielāku un mazāku upju un strautu, kuru kopējais garums sasniedz 37,5 tūkstošus kilometru – tas ir gandrīz tikpat daudz, cik Zemes garākās paralēles jeb ekvatora garums.
• Latvija upju tīkla kopgaruma ziņā ieņem godpilno pirmo vietu starp Baltijas valstīm – Lietuvā upju tīkla kopgarums sasniedz 26 tūkstošus kilometru, bet Igaunijā – 31,1 tūkstoti kilometru.
• Arī upju blīvums pie mums ir vislielākais – Latvijā vidēji katrā teritorijas kvadrātkilometrā ir aptuveni 0,60 km garš upes tecējums, Lietuvā tas ir 0,4 km/km 2 , bet Igaunijā – 0,3–0,35 km/km 2.
• Latviju var dēvēt par īso upju valsti, jo 51 % visu Latvijas upju kopgaruma veido upes, kas ir īsākas par 10 km.
• Tikai 777 ūdensteces no kopumā 12,5 tūkstošiem upju un strautu ir garākas par 10 km, no kurām tikai 17 upes pārsniedz 100 km garumu (pie Latvijas garākajām upēm pieder Gauja, Daugava, Ogre, Venta, Lielupe, Abava, Rēzekne, Dubna, Mēmele, Pededze, Iecava, Aiviekste, Dienvidsusēja u. c.).
• Lai arī upju mums ir daudz, tomēr to kopējā aizņemtā platība ir maza – Latvijas upju kopējā ūdens virsas platība aizņem tikai 0,6 % no Latvijas teritorijas.

KĀDAS IR LATVIJAS UPES?
Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas – tās veidojušās holocēnā jeb pēcledus laikmetā. Senāko Latvijas upju ieleju vecums nav lielāks par 15,7 tūkstošiem gadu. Salīdzinājumam – Amazones upes ielejas vecums ir ap 11 miljoniem gadu, tādēļ mūsu upes uz pasaules fona uzskatāmas par upju bēbīšiem.
Katrs no mums noteikti ir pamanījis, ka upes mēdz būt ļoti dažādas ne tikai pēc to lieluma – mazas, vidēji lielas un lielas upes –, bet arī pēc to straumes ātruma – ir strauji tekošas upes un lēni tekošas upes. Straujajām upēm raksturīga ar akmeņiem, oļiem un granti klāta gultne, ūdens temperatūra vasaras mēnešos parasti nepārsniedz 20 grādu un straumes ātrums ir lielāks par 0,2 metriem sekundē. Turpretim lēni tekošo upju gultni lielākoties veido smilts, kas var būt klāta ar dūņām un dažādās sadalīšanās pakāpēs esošu atmirušo augu materiālu jeb detrītu, ūdens temperatūra vasarā ir augstāka par 20 grādiem, bet straumes ātrums ir mazāks par 0,2 metriem sekundē. Reti kura upe visā tās garumā ir tikai strauji vai lēni tekoša, vairumam upju ir jaukts raksturs, kad straujteču posmi mijas ar lēnteču posmiem.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Atpūta

FOTO: Pierīgā atklāta krāšņa un maģiska ziemas pastaigu taka

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Skaļupe – strauji tekoša upe Gaujas Nacionālajā parkā ar akmeņainu gultni.

Abava – viena no Latvijas 17 upēm, kas pārsniedz 100 km garumu. Abavai
raksturīgs lēns tecējums, bet vietām tajā vērojamas arī krāces un sastopams otrs
platākais ūdenskritums Latvijā – Abavas rumba.

Lai arī varam lepoties ar blīvu upju tīklu, ko nosaka apstākļi, ka Latvija atrodas reģionā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanas un noteces apjomus, tomēr tieši šo pašu apstākļu dēļ liela daļa Latvijas ūdensteču ir bijušas un vēl joprojām ir pakļautas meliorācijas darbiem. Latvijā ūdensteču un to sateces baseinu virszemes noteces regulēšanas darbu mērogi ir visai iespaidīgi – ap 50 % mazo upju un strautu ir regulēti, iztaisnoti vai pārvērsti novadgrāvjos. Vairāk nekā trešā daļa visu Latvijas upju ir regulētas – kopējais regulēto upju posmu garums ir aptuveni 13,5 tūkstoši km. Latvijā meliorēti ir vairāk nekā 60 % lauksaimniecības zemju un aptuveni 40 % meža zemju – atklāto meža un lauku meliorācijas grāvju tīkla kopgarums ir vairāki simti tūkstoši kilometru, kas līdzinās attālumam no Zemes līdz Mēnesim.

Regulētas upes līdzinās grāvjiem – to gultne ir iztaisnota un krastiem raksturīgs V veida profils.

UPJU NOZĪME DABĀ
Upju galvenais dzīves uzdevums ir vielu un enerģijas transports. Tas ir absolūtā pretstatā ar ezeru pamatfunkciju, kas savukārt ir vielu un enerģijas uzkrāšana. Upes dabā darbojas kā jaudīgas attīrīšanas iekārtas – tām piemīt unikāla pašattīrīšanās spēja. Pašattīrīšanās procesi daudz aktīvāk notiek strauji tekošajās upēs, jo tajās turbulentās ūdens plūsmas dēļ palielinās ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, kas savukārt ļauj uz straujteces veidojošo akmeņu virsmām izveidoties daudzveidīgām dzīvotnēm, ko par savām mājvietām izvēlas dažādas baktērijas, aļģes un vienšūņi, kas arī ir galvenie ūdens attīrīšanas darba veicēji – lai uzturētu savus dzīvības procesus, tie izmanto ūdenī izšķīdušās organiskās un ķīmiskās vielas, tādējādi samazinot to daudzumu ūdens vidē. Aprēķināts, ka viena 5–10 kvadrātmetru liela upes straujtece spēj attīrīt viena cilvēka dienas laikā radīto piesārņojumu.

Sarkanie pleķīši uz akmens nav vienkārši krāsa, bet gan viena no aļģu sugām – strauta hildebrandija, kas raksturīga strauji tekošiem, tīriem ūdeņiem. Hildebrandija nodrošina arī ūdens pašattīrīšanās procesus.

Gan upēm, gan ezeriem ir ļoti liela nozīme klimata un ūdens aprites regulēšanā. Saldūdens ekosistēmās notiek gan organisko vielu producēšana, gan noārdīšana – producēšanu veic aļģes un ūdens augi, savukārt organisko vielu noārdīšanas darbu īsteno ūdenī mītošie bezmugurkaulnieki, zivis un citi ūdens iemītnieki. Ļoti nozīmīgi procesi norisinās tieši upju piekrastes zonā – pārklājuma zonā, kur saskaras divas atšķirīgas vides: ūdens un sauszeme. Šī piekrastes josla nodrošina ūdens temperatūras režīma uzturēšanu, regulē upē notiekošos fotosintēzes procesus, nodrošina upi ar barības vielām, kā arī tā ir uzturēšanās un barošanās vieta dažādiem dzīvajiem organismiem – šī ir vieta, kur, piemēram, spāres kāpurs pārvēršas par krāšņi lidojošu pieaugušu īpatni.
Upes un tās piekrastes joslas ir nozīmīgs dažādu sugu migrācijas koridors – upēm piemītošās transporta funkcijas dēļ pa tām tiek pārvietotas gan vietējo, gan arī svešzemju sugu sēklas, tādēļ upju krastos aizvien biežāk pamanāmas invazīvo sugu – Sosnovska latvāņa un puķu spriganes – audzes, kas izspiež Latvijas vietējās sugas un pārveido dabiskos biotopus.

Invazīvās sugas spēj ātri savairoties, tādējādi izkonkurējot vietējās sugas. Straujais invazīvo sugu izplatīšanās ātrums ir ļoti nopietns drauds Latvijas dabas daudzveidībai.

Sosnovska latvānis – pazīstamākā invazīvā suga Latvijā. Uz viena auga var attīstīties 3–20 tūkstoši sēklu, kuru dīgtspēja var saglabāties 4–6 gadus.

UPJU IEMĪTNIEKI
Upes apdzīvo dažādi ūdens organismi – pamanāmākie un pazīstamākie ir ūdensaugi un zivis, bet mazāk zināmi ūdens iemītnieki ir fitoplanktons (mikroskopiskās aļģes), zooplanktons (sīki ūdens masā izkliedēti dzīvnieki) un zoobentoss (ūdens organismi, kas apdzīvo upes gultni). Pēc upēs sastopamajām augu un dzīvnieku sugām var spriest par to, cik upe ir tīra vai piesārņota. Ja upē lielos daudzumos sastopamas vilkvālītes, raglapes, niedres un ūdensziedi, pastāv pamatotas bažas, ka upē nonāk pārāk liels barības vielu apjoms un jāsāk satraukties par upes ūdens kvalitāti. Savukārt sūnas, sārtaļģes un tādas gliemju sugas kā upes micīte, upes  raibgliemezis un biezā perlamutrene norāda uz tīriem straujteču posmiem.

Biezā perlamutrene – strauju un tīru upju iemītniece.

Tikai atsevišķās upēs Latvijā vēl sastopama kritiski apdraudētā ziemeļu upespērlene. Sugai ir ļoti specifiskas prasības pret savu dzīves telpu – tā sastopama tikai tīros nelielu upju straujteču posmos, kuros ir lašveidīgās zivis un kuru sateces baseins ir cilvēku darbības maz ietekmēts. Pērleņu populācija gan pasaulē, gan Latvijā ir būtiski samazinājusies vairāku iemeslu dēļ – tā cieta no intensīvās pērļu ieguves septiņpadsmitajā, astoņpadsmitajā gadsimtā un deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, savukārt mūsdienās lielākais apdraudējums saistīts ar ievērojamo ūdens kvalitātes pasliktināšanos, lašveidīgo zivju populācijas trūkumu, kā arī ar pērlenēm piemēroto dzīvesvietu iznīcināšanu upju pārveidošanas, aizsprostu (tajā skaitā – bebru dambju) izveidošanas, mežu izciršanas un intensīvās lauksaimniecības ietekmes rezultātā. Neievērojot upes aizsargjoslas, kad zeme tiek uzarta līdz pašai upei vai arī upes krastos tiek izcirsti meži, upēs tiek veicināti pastiprināti sedimentēšanās procesi (upes gultnē uz akmeņiem un oļiem izgulsnējas smilts nosēdumi). Ja strauji tekošā upes posmā smilšu piemaisījums ir lielāks par 15 %, tā kļūst nepiemērota lašveidīgo zivju nārstošanai, bet, ja smilšu piemaisījums ir lielāks par 25 %, upē izmirst gliemenes, jo tās ir filtrējoši ūdens organismi – uz gliemenes ķermeņa atrodas skropstiņas, kas regulē ūdens plūsmu un daļēji filtrē ūdens plūsmas pienestās daļiņas un organismus. Ja smilšu ir par daudz, gliemeņu ķermeņi ar tām piesērē un aiziet bojā.

Kā dzīvo upespērlene?

• Ziemeļu upespērlene spēj dzīvot ļoti ilgi – to vidējais mūža ilgums ir 100–120 gadu, tātad tās spēj nodzīvot krietni garāku mūžu nekā cilvēks.
• Dzimumgatavību pērlenes sasniedz apmēram 15–20 gadu vecumā, un viena pērlenes mātīte gadā spēj producēt vairāk nekā 2 miljonus olšūnu, turklāt reproduktīvā perioda ilgums pērlenēm ir apmēram 75 gadi.
• Neskatoties uz to, pērleņu kāpuru jeb glohīdiju izdzīvošanas procents ir ļoti zems – izdzīvo tikai 0,1 %.
• Pērleņu kāpuru attīstības process ir ļoti komplicēts – kad tie ir iznākuši no mātītes žaunām, tālāk tiem jānokļūst uz lašveidīgo zivju žaunām, kur sākas to parazitārā attīstības stadija.
• Nav jāuztraucas, ka pērleņu kāpuri varētu nodarīt kaitējumu zivīm – parasti to  daudzums nav tik liels, lai tie būtiski kavētu zivju augšanu un attīstību.
• Kad pērleņu kāpuri ir sasnieguši 0,4–0,7 mm lielumu, tie atdalās no zivs žaunām un nolaižas ūdensteces dibenā, kur pārvēršas par mazām gliemenītēm.
• Mazuļi apmēram 5 gadus pavada, dziļi ierakušies smiltīs, lai sasniegtu 1–2 cm lielumu.
• Ja šajā attīstības stadijā ūdenī nonāk palielināts fosfātu, kalcija un dažādu toksisku vielu daudzums, mazās pērlenes iet bojā.
• Savukārt pieaugušās gliemenes visjutīgāk reaģē uz palielinātu slāpekļa koncentrāciju.
• Bez upēs nonākošā piesārņojuma ļoti negatīvu ietekmi uz Latvijas pērleņu populācijām atstāj arī bebri. Bebru uzplūdinājumos veidojas pērlenēm neatbilstoša dzīves vide – pērlenes, kas palikušas uzplūdinātajā upes posmā, pakāpeniski iet bojā, jo nespēj dzīvot dūņās un lēni tekošā ūdenī.

KĀDA IR LATVIJAS UPJU KVALITĀTE?
Latvija noteikti nav ierindojama starp valstīm, kas var lepoties ar tīrākajām upēm un ezeriem. Patlaban labā ekoloģiskā kvalitātē ir tikai trešdaļa Latvijas upju un ezeru. Šajā ziņā mēs atpaliekam no Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, kur labā kvalitātē ir 40 % upju un ezeru. Latvijā šobrīd ir 164 riska ūdens objekti (89 upes un 75 ezeri) – tie ir ezeri un upes, kuru kvalitāte neatbilst labam vai augstam ekoloģiskajam stāvoklim. Galvenie iemesli, kādēļ Latvijā ir tik liels riska ūdens objektu skaits, saistīti ar palielinātu barības vielu ieplūdi un dažādiem  hidromorfoloģiskajiem pārveidojumiem.

Par 20. un 21. gadsimta upju nelaimi var dēvēt eitrofikāciju – ūdens bagātināšanos ar augu barības vielām, galvenokārt fosfora un slāpekļa savienojumiem, kas izpaužas kā pastiprināta ūdensaugu un aļģu attīstība.

Eitrofikācijas ietekmētas upes izskatās pēc zāļainām pļavām, kur attīstījusies pamatīga augu biežņa, kas var izraisīt daudz dažādu negatīvu ietekmju. Šādas upes vairs nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, jo zinātniski pierādīts, ka upe var labi funkcionēt, ja aizaugums nav lielāks par 30 %. Ja upe ar ūdensaugiem ir aizaugusi vairāk nekā 30 % no tās platuma un garuma, tad upē ir novērojamas dažādas negatīvas izmaiņas – upes ūdens līmeņa celšanās un krastu pārpurvošanās, straumes nestā materiāla izgulsnēšanās, krastu izskalošanās, kas notiek, palielinoties ūdens plūsmas hidrauliskajam spiedienam uz upes krastiem.

Šādas ūdensaugu biežņas vairs nespēj kalpot par nārsta, barošanās un slēpšanās vietām, jo zivis šādos pārmērīgi aizaugušos upes posmos vairs nemīl uzturēties. Bet rudens periodā, kad norisinās augstāko augu atmiršana, šīs augu biežņas pašas kļūst par piesārņojuma avotu. Upju kvalitāti būtiski ietekmē arī dažādi pārveidojumi, no kuriem zināmākie ir ūdensteču regulēšana un dažādu aizsprostu izbūve uz upēm. Regulējot ūdensteces, tiek izveidota vienveidīga upes gultne, samazinot daudzveidīgus dzīves apstākļus, kas savukārt samazina arī upes bioloģisko daudzveidību, jo regulētas upes kļūst nepiemērotas daudzām ūdens iemītnieku sugām. Piemēram, samazinoties upes gultnes daudzveidībai, liela izmēra zivis zaudē paslēptuves, tādējādi zivju sabiedrībās sāk dominēt sugas, kuru īpatņi savos izmēros ir daudz mazāki. Tāpat nomainās arī zivju sugu sabiedrības – ekoloģiski jutīgas zivju sugas nomaina ekoloģiski toleranto un plēsīgo zivju sugas. Līdzīgi arī ūdensaugu veģetācija un ūdens bezmugurkaulnieku sugas taisnotās upēs vienkāršojas – upē dominē tikai dažu sugu pārstāvji, kas parasti sastopami lielā blīvumā. Arī aizsprosti var pilnībā izmainīt upju ekosistēmu – būtiskākā aizsprostu ietekme saistāma ar upes nepārtrauktības izjaukšanu. Aizsprosti pārtrauc sedimentu transportu pa upēm, kā rezultātā cieš ne tikai pašas upes ekosistēma, bet arī upes piekrastē esošās palienes, kas vairs pietiekamā apjomā nespēj saņemt barības vielas, kā rezultātā cieš ne tikai augu, bet arī no tās atkarīgā dzīvnieku valsts. Tāpat jebkurš aizsprosts negatīvi ietekmē upē esošās zivju sugas, jo tiek būtiski kavēta zivju migrācija.

Arī bebru dambji upēm spēj radīt būtisku kaitējumu. Līdzīgi kā aizsprostu gadījumā, arī bebru dambji pārtrauc upes nepārtrauktību, kā rezultātā tiek likvidētas ūdens organismu migrācijas iespējas augšup un lejup pa straumi. Appludinot strauji tekošos upju posmus, bebri ne tikai ietekmē upes nepārtrauktību, bet arī būtiski samazina upes pašattīrīšanās spējas un iznīcina straujteču biotopus, kurus var apdzīvot vairākas retas un īpaši aizsargājamas sugas. Pēc Valsts Meža dienesta aplēsēm, Latvijā patlaban mitinās aptuveni 63 tūkstoši bebru.

Latvijas upju un ezeru ūdens ir mantojums, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm, tādēļ mūsu pienākums pret sevi un nākamajām paaudzēm ir saimniekot savā zemē tā, lai mūsu resursi uzlabotos, nevis pakāpeniski ietu bojā. Līdzīgi kā cilvēka ķermenī pa vēnām un artērijām plūst asinis, kas nodrošina mūsos dzīvības procesus, tā arī upes ir visas zemeslodes asinsrite, kas nepagurušas plūst uz jūrām un okeāniem, veicot tik nozīmīgo vielu un enerģijas transportu.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.