Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cerams, ikviens kaut nedaudz zina, kas īsti ir dabiskā pļava, taču neiedziļinoties varētu šķist – nu, kas tur tāds, vai mums zālainu, puķainu lauku trūkst! Taču ne katra pļava vai klajums ir bioloģiski daudzveidīgs zālājs.
Par bioloģiski vērtīgiem zālājiem sauc zālājus, kas veidojušies sen neartās platībās un ir neielaboti, nemēsloti, taču daudzu gadu gaitā cilvēka apsaimniekoti un uzturēti. Zālājus neapsaimniekojot, tie aizaug. Tāpat dabisko zālāju platība samazinās, to vietā ierīkojot ražīgus kultivētos zālājus.
Vērts mazliet precizēt arī terminoloģiju. Dabiska pļava, bioloģiski vērtīga pļava vai zālājs – kā tad ir pareizi? Baiba Strazdiņa, Latvijas Dabas fonda (LDF) projekta GrassLife eksperte, skaidro, ka no zinātniskā viedokļa vispareizāk būtu mūsu skaistās pļavas dēvēt par bioloģiski daudzveidīgiem daļēji dabiskiem zālājiem.
«Latvijā pļavas nav pašas par sevi veidojušās.
Citi lasa
Tās radušās gadu tūkstošiem ilgas apsaimniekošanas ietekmē un bez cilvēka palīdzības nespēj pastāvēt. Samērā ilgstoši tās var saglabāties regulāri applūstošu upju palienēs, bet tomēr – dabiskie zālāji, kuri spēj pastāvēt bez cilvēka vai lielo zālēdāju līdzdalības, atrodami vien stepju reģionos. Latvijā, ja cilvēks pļavā nesaimnieko, ar laiku tās aizaug un pārvēršas par mežu. Valodas tradīcijas dēļ un ērtības labad mēs tomēr mūsu pļavas saucam par dabiskajiem zālājiem. Pļavas ir tās, ko pļauj, ganības – tās, kur gana, un visi kopā tie ir zālāji,» stāsta Baiba.
Ne tikai augi
Dabiskas pļavas lielākā vērtība ir sugu bagātība – ar Latvijas dabiskajiem zālājiem ir saistītas aptuveni 500 augu sugas. Apmēram trešdaļa no tām mūsdienās ir retas un aizsargājamas sugas, bet puse no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām ir pļavu augi. Vienā kvadrātmetrā dabiskās pļavas var augt pat vairāk nekā 50 dažādu augu sugu – tas nozīmē, ka šādas pļavas ir viena no daudzveidīgākajām dzīvotnēm, kāda Latvijā sastopama.
Lai zinātnieki šos zālājus raksturotu, tiek izmantotas indikatorsugas, kuru ir vairāk nekā 50, tās tiek dēvētas arī par lietussargsugām – ja šie augi spēj te augt un labi justies, tas nozīmē, ka arī citi jutīsies labi. Daļa šo augu ir gana bieži sastopami, piemēram, gaiļbiksītes, kuras mēdz augt pat grāvmalās. Bet ir arī lielāki retumi, piemēram, bezdelīgactiņas. Par zālāju vērtību var spriest ne tikai pēc augiem – daudzas pļavas ir bioloģiski vērtīgas, jo ir nozīmīgas putnu ligzdošanas (griezes, ķikuti), barošanās (stārķi, mazie ērgļi) vai atpūtas vietas (zosis, dzērves).
Diemžēl sugas, kuras vēl pat pirms 30 gadiem bija izplatītas, arvien vairāk izzūd, mainoties videi un sarūkot augšanai piemērotām platībām.
Vienā hektārā pļavas var būt pat pusotras tonnas kukaiņu, kuriem katram ir savs nozīmīgs darbs kopējā ekosistēmā – apputeksnēšana, organisko vielu pārstrāde, tie ir barība citiem kukaiņiem un putniem. Augu un apputeksnētāju kopējā evolūcija ilgst jau 250 miljonus gadu.
Vismaz trešdaļa kultūraugu ir atkarīgi no apputeksnētājiem, bet apputeksnētājs nedzīvo rapša laukā, tas tur ielaižas tikai baroties. Bitei, tauriņam un citiem noderīgajiem kukainīšiem kaut kur ir jādzīvo – ne tikai augiem, arī kukaiņiem, putniem un citām būtnēm ir vajadzīgas pļavas.
Zālāji mijiedarbojas ar citiem biotopiem – purviem, ūdeņiem un mežiem.
Cilvēka klātbūtne
Purvs un mežs savu augstāko bioloģiskās daudzveidības kvalitāti sasniegtu tad, kad cilvēks tur vispār nespertu kāju, bet ar pļavām ir otrādi. Pļava ir dzīvotne, kurai nepieciešama cilvēka klātbūtne un apsaimniekošana – regulāra pļaušana vai noganīšana. Taču tagad tieši zemes apsaimniekošanas paradumu dēļ dabiskās pļavas aizvien vairāk izzūd. Tradicionālo saimniekošanu, kad gotiņas tika ganītas pļavā, siens tika pļauts un novākts, aizstājusi industriālā lopkopība – fermās mītošie lopiņi nereti tiek piebaroti ar specializētu barību, lai straujāk audzētu gaļas masu un palielinātu piena ražību… Savukārt pļavas aizaug vai arī tiek uzartas, lai to vietā audzētu kādus noteiktus saimnieciski derīgus augus.
Košās, skanīgās, smaržīgās un tik ļoti dzīvīgās pļavu sabiedrības kļūst retākas, klusākas un vienveidīgākas.
«Būtībā dabiska pļava ir spontāni tapis, sugām bagāts zālājs, kas ir veidojies ilgstošas pļaušanas un ganīšanas ietekmē. Tas nav sēts, nav veidots, nav mēslots, tā ir vieta, kur Latvijai raksturīgie augi ir sasējušies un gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgas mijiedarbības dēļ izveidojuši specifiskas augu sabiedrības, kurās vislabāk spēj dzīvot. Tādējādi nelielā platībā ir iespējama ļoti liela sugu daudzveidība – tur būs gan augi, gan kukaiņi, gan augsnes dzīvnieki un putni. Ja nepļaujam vai pļaujam un nopļauto zāli nesavācam, uz augsnes krājas mulčas veida slānis, kas sadaloties pamazām padara augsni auglīgāku un mitrāku, kā rezultātā tiek radīta mākslīga vide tādām sugām kā ciesa, kamolzāle, suņuburkšķi u. tml., kas ātrāk spēj uzņemt barības vielas un nomākt visus pārējos. Savukārt, ja ir regulāra apsaimniekošana – pļaušana vai ganīšana –, tiek panākts, ka visiem ir nodrošināta vienlīdzīga konkurence,» skaidro Baiba Strazdiņa.
Pļavu projekti
Dabiskie zālāji ir arī kultūras mantojums, jo eksistē tāpēc, ka cilvēks pielicis savu roku, ilgstoši gadsimtu gaitā noteiktā veidā līdzdarbojoties dabas daudzveidības radīšanā. Tāpēc dabiskā zālāja saglabāšana ir jautājums arī par vērtībām.
Par laimi, pavisam pļavu nākotne nav pamesta likteņa varā – jau vairāk nekā 10 gadus Latvijā tiek īstenoti dažādi pļavu atjaunošanas projekti. Tiek atjaunotas lielas platības plašākajās zālāju koncentrācijas vietās. «Turpinās GrassLife projekts, tajā LDF sadarbojas ar 12 zemju īpašniekiem, kuri strādā pie savos īpašumos esošo dabisko zālāju atjaunošanas. Tās ir lielas saimniecības ar vairākiem desmitiem zālāju hektāru. Otrajā GrassLife projektā turpinām izmantot arī LDF mobilo ganāmpulku, lielākoties to izmantojam valsts un pašvaldību zemju atjaunošanai, bet ir arī daži privātie īpašnieki, ar kuriem slēdzam noganīšanas pakalpojuma līgumus. GrassLife 2 projektā noganīšanas pakalpojumus sniedz vēl trīs zemnieku saimniecības, kurām ir savi ganāmpulki Ziemeļvidzemē, Ziemeļlatgalē un Kurzemes pusē. Sadarbība par noganīšanas pakalpojumu nav noslēgts process, interesenti joprojām var pieteikties LDF. Tiesa gan, saimniecībai jāatrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Tas savā ziņā ir papildu atbalsts, kompensējot ierobežojumus, kurus nosaka aizsargājamas teritorijas statuss,» par pieejamajiem resursiem vērtīgo zālāju glābšanai no iznīcības pastāsta Baiba Strazdiņa.
Atbalsts arī nelielu zālāju saimniekiem
Jau vairākus gadus pļavu atjaunošanai pieejams arī Vides aizsardzības fonda atbalsts, par kuru reizi gadā izsludina konkursu. Lai to saņemtu, pieteicējam jābūt ar juridiskas personas statusu. Plānots arī Lauku atbalsta dienesta papildu finansējums tieši pļavu atjaunošanai, konkurss uz to tiks izsludināts rudenī.
Tomēr ne visi zemju īpašnieki ir gana izglītoti un atbildīgi. Dabas skaitīšanas rezultāti rāda, ka no apzinātajiem dabiskajiem zālājiem 4000 ha tikuši uzarti, par spīti tam, ka ir aizliegts iznīcināt dabisko pļavu, ja tai ir konstatēts šāds statuss un tas ir reģistrēts Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē.
Sugu aizsardzības likums saka, ka biotopus nedrīkst iznīcināt.
Šobrīd saimniekiem tas uzliek pienākumu aizsargāt noteikto platību, kura atzīta par dabisku zālāju, vienlaikus mūsu valstī nav soda sankciju un mehānismu, lai pļavu tiešām pasargātu.
«Pļavu apsaimniekošanai LAD piešķir maksājumus, bet, ja esi to uzaris, nauda jāatdod. Lai šos maksājumus saņemtu, saimniekiem jāiziet kursi un jānoklausās lekcijas, kāpēc šīs pļavas būtu jāsaglabā un kā tās labāk apsaimniekot. Savukārt tie, kuri nepretendē uz atbalsta maksājumiem, par to īpašumā esošajām dabas vērtībām ir informēti, bet izpratnes un zināšanu reizēm nepietiek. Atbalsta maksājumus var saņemt jau tad, ja īpašumā ir vismaz 0,3 ha dabiskā zālāja,» piebilst LDF eksperte.
Sēklas jāvāc pašiem
Vai katra pļava var kļūt par dabisko, bioloģiski vērtīgo zālāju? Baiba Strazdiņa teic – jā, noteikti, tikai vajadzīga saimnieka vērība, rūpīgs darbs un laiks.
Ja jūsu īpašumā esošais zālājs līdz šim ticis bieži pļauts, pāris mēnešus to iesākumā atstājiet savā vaļā un pavērojiet, kas tur aug dabiski. Reizēm arī seni mauriņi mēdz būt sugām visnotaļ bagāti, taču, regulāri tos nopļaujot, daudziem to augiem netiek dota iespēja sevi parādīt. Nākamais solis ir vākt dabisko zālāju augu sēklas, piesēt un tā bagātināt savu zālāju.
«Senāk sēklu apmaiņa notika daudz aktīvāk, jo cilvēks ar dabu atradās vienotā sistēmā. Sienu nopļāva, savāca un no lauka veda vaļējos siena vezumos. Kaut kas izbira pa ceļam, kaut ko pārnesa govis un aitas, kuras pārdzina no viena lauka uz otru, un sēklām bija iespēja ceļot un izplatīties. Ja gribam daudzveidīgu augu valsti savās pļavās, mums jāiet un jādara tas, ko senāk darīja ganību dzīvnieki un siena vācēji,» iesaka Baiba Strazdiņa.
Latvijas dabisko zālāju sēklas šobrīd nav iespējams iegādāties, bet ārvalstīs radītu komerciālo zālāju sēklu maisījumu izsēja dabisko zālāju biotopu atjaunošanā un izveidē nav pieļaujama.
Tos var sēt pagalmos un puķu dobēs, bet pļavās, kuras vēlas daudzveidot, šādu maisījumu izmantošana var apdraudēt mūsu pašu savvaļas sugu ģenētisko daudzveidību.
Sēklas vajag ievākt pašiem. Latvijā joprojām atrodamas vietas, kur savvaļas augu daudzveidība ir salīdzinoši liela – ceļmalas, grāvmalas, ūdeņu krastmalas un mežmalas, kā arī pašu īpašumā esošas dabiskās pļavas. Reizēm arī seni ilggadīgie zālāji vai vecas atmatas mēdz būt sugām bagātas un daudzveidīgas.
Lai sētie augi jaunajā vietā labāk ieaugtos, svarīga ir sēklu vākšanas vieta. Tajā jābūt līdzīgiem mitruma un noēnojuma apstākļiem, kāda ir plānotā apsējas teritorijā.
Jūnijā, kad lielākā daļa augu ir pilnziedā, jānovērtē, kuras sugas izvēlētajā sēklu vākšanas vietā ir bieži sastopamas un izmantojamas. Vairums sēklu ir nogatavojušās jūlija otrajā pusē vai augustā, taču no gada uz gadu, tāpat arī dažādās Latvijas vietās nogatavošanās var atšķirties.
Sugu atpazīšanai var izmantot LDF izveidotos sugu noteicējus, piemēram, materiālu Kas aug dabiskās pļavās?, kas pieejams fonda interneta vietnē un nopērkams Latvijas grāmatnīcās.
«LDF jau vairākus gadus mudina sēklaudzētājus veidot Latvijas pļavām raksturīgo augu sēklu resursus tirdzniecībai, taču līdz ražošanai šīs iniciatīvas vēl nav nonākušas. GrassLife projektā to audzēšanu ir uzsācis Vides risinājumu institūts. Ceram, ka pēc dažiem gadiem tas realizēsies konkrētos produktos,» teic Baiba.
Sēj rudenī un pacietīgi gaidi!
Ievāktās sēkliņas izkaltē un sēj rudenī, vislabāk oktobrī. Pirms sēklu piesējas zālājam ir jābūt zemu nopļautam, zālei novāktai, augsnei vietām atsegtai. Ja nav pieejama tehnika augsnes ecēšanai vai kultivēšanai, nelielus augsnes atsegumus var veidot ar stingru grābekli, kapli vai citu darbarīku. Sugas var piesēt arī nolīdzinātos kurmju rakumos. Tā kā lielai daļai dabisko zālāju augu sēklas ir sīkas un tās dīgst gaismā, tās nevajag ierušināt.
Lielākā daļa pļavas augu ir daudzgadīgi, to dīgsti attīstās lēni, tāpēc var rasties sajūta, ka sēklu piesēšana nav devusi vēlamo rezultātu.
Piemēram, parastā pīpene, pērkonamoliņš un dzirkstelīte uzzied otrajā gadā, kamēr ārstniecības pātaine vai pļavas vilkmēle pirmo reizi var uzziedēt arī trīs vai pat četrus gadus pēc iesēšanas.
To, ka tas tomēr izdodas, pierāda LDF iniciatīva Iesēj savu kvadrātmetru! Tās ietvaros dažādās vietās Rīgā tiek veidoti dabiskie zālāji projektā Pilsētas pļavas. «Šajā gadā Šarlotes ielas, Rīgas zoodārza un vairākas citas pilsētas pļavas rotāja vieni no pirmajiem pļavu augiem – gaiļbiksītes. Tāpat pilsētas pļavu teritorijās ziedēja velnarutku grābeklītes, birztalu veronikas un citi agrie augi. Pilsētas pļavās līdz maija beigām tika veikta agrā pļaušana, jo visātrāk izaug dažādas ekspansīvas sugas – graudzāles, pienenes. Ja vasarā būs normāls nokrišņu režīms, jūnijā, jūlijā izaugs atāls un mūs priecēs sētie augi – pīpenes, ilzītes, savvaļas burkāni, pļavas plostbārži, vēršmēles un vēl daudz, jo daudz citu sugu. Ja agrā pļauja netiktu veikta, uz Jāņiem pilsētas pļavas jau klātu nodzeltējusi graudzāļu jūra, bet sētie augi izstīdzētu un tiktu novājināti,» stāsta pilsētas pļavu projekta eksperte, bioloģe Rūta Sniedze-Kretalova.
Lai tiktu pie koši ziedoša dabiskā zālāja, jābruņojas ar pacietību, taču noteikti ir vērts!
Pirms simts gadiem dabiskie zālāji klāja 30% Latvijas, tagad – vien 0,9% no valsts teritorijas!
Pļavu festivāls un pašām sava kvalitātes zīme
Lai saglabātu un vairotu Latvijas dabiskās pļavas, Latvijas Dabas fonds ir izstrādājis jaunu zīmolu Dabisko pļavu produkts.
Zīmi Dabisko pļavu produkts turpmāk LDF piešķirs ražotājiem, kuri apsaimnieko dabiskās pļavas un ražo produktus – medu, zāļu tējas, gaļu, piena produktus –, kā arī lauku tūrisma objektiem un amatniekiem. Patērētāji, izvēloties produktu ar šo zīmi, varēs atbalstīt dabas vērtību saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī ražotājus, kuri apsaimnieko dabiskās pļavas.
3. augustā Rīgā norisināsies jau otrais LDF Pļavas festivāls, kas veltīts Latvijas vērtīgajām, taču izzūdošajām dzīvotnēm – dabiskajām pļavām.
Neplūc, bet priecājies ar acīm!
- Dabiskajos zālājos un arī citviet savvaļā ir sastopamas retas un aizsargājamas augu sugas, tādēļ, ievācot tējas vai vēloties rotāties ar trejdeviņām jāņuzālēm saulgriežu vainagā, uzmanies, lai nenoplūktu šos dabas retumus!
- Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms skaidro, ka retās sugas bieži vien ir jutīgas pret noplūkšanu un skaistas ir tikai savā dabiskajā vidē, tāpēc to unikalitāti vērtīgāk ir baudīt ar acīm, iemūžināt fotokamerā un paņemt līdzi atmiņas.
- Retos un īpaši aizsargājamos augus nedrīkst arī izrakt un pārstādīt. Turklāt tie aug tikai noteiktās vietās, un, ja nenodrošinām tādus pašus apstākļus dārzā, izredzes, ka augs iedzīvosies, ir ļoti mazas.
- Par reto sugu plūkšanu, izrakšanu vai kā citādi postīšanu var piemērot sodu pat vairāku tūkstošu eiro apmērā.
Ar aizsargājamo sugu sarakstu iespējams iepazīties vietnē www.daba.gov.lv/lv/aizsargajamas-sugas
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
