Vai Latvijā ūdeni dzert no krāna ir droši? Atbild zinātniece Brigita Dejus

Esmu pamanījusi, ka sociālajos tīklos un mediju komentāros tu aktīvi iestājies par krāna ūdens dzeršanu.

Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija, sadarbojoties ar dažādiem partneriem, pirms dažiem gadiem izveidoja iniciatīvu Ū vitamīns – ar mērķi veicināt brīvu dzeramā ūdens pieejamību kafejnīcās, restorānos, sabiedriskās vietās, kā arī izglītot cilvēkus. Basketbolists Dairis Bertāns, žurnāliste Eva Johansone un es esam šā projekta vēstneši sabiedrībā.

Dzīvojam valstī, kur ir gana lieli pazemes ūdens resursi un brīvi pieejams labs dzeramais ūdens – ja gribas veldzēt slāpes, varam atgriezt krānu un padzerties jebkur, kur vien ir centralizētā ūdensapgādes sistēma. Ļoti jauki, ka tagad Rīgas parkos ir izvietoti brīvkrāni, no kuriem varam veldzēt slāpes, uzpildīt ūdens pudeles, padzirdīt savus suņus. Tas ir labs ūdens, ko droši var dzert, – tieši tam jau šis ūdens domāts. Dzert krāna ūdeni un ņemt to līdzi, ielietu vairākkārt uzpildāmajā pudelē ir saudzīgāk gan maciņam, gan videi, un pudeļu ūdeni vajadzēt pirkt tikai atsevišķos gadījumos, kad tas tiešām nepieciešams. Ikdienā pirkt ūdeni pudelēs – tie ir lieki izdevumi, nevajadzīgs resursu patēriņš, kas rodas, pudeles saražojot, un piesārņojums, tām nonākot atkritumos. Un, starp citu, daļa ūdens, kas nopērkams veikalos plastmasas pudelēs un tiek dēvēts par dzeramo ūdeni, faktiski ir tas pats krāna ūdens.

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Karš

Kijiva: Ziemeļkorejas karavīri cieš zaudējumus Kurskas apgabalā

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Kādu pudeli izvēlēties daudzreizējai uzpildīšanai?

Pētījumi rāda, ka vislabākās ir metāla pudeles, – šis materiāls ir kvalitatīvāks un izturīgāks, pudelē neiespīd saules gaisma un šķidruma temperatūra saglabājas stabila. Bet droši var izmantot arī vairākkārtējai lietošanai paredzētās pārtikai domātās plastmasas pudeles.

Pudeles, kurās veikalos pārdod ūdeni, gan nevajadzētu izmantot atkārtoti – tās paredzētas lietošanai vienu reizi, un, uzpildot atkārtoti, ir risks, ka sāks atdalīties un ūdenī nonāks sīkas mikroplastmasas daļiņas.

Svarīgi atcerēties, ka pudeli katru dienu vajadzētu izmazgāt. Dažkārt liekas, ka ūdens nav garšīgs, bet patiesībā tas garšo ne tik labi tāpēc, ka pudele kļuvusi netīra. – visur, kur ir kādas sīkas gropītes, sakrājas mikroorganismi, kas ar laiku rada nepatīkamu aromātu un garšu. Man pašai ir neliela metāla pudelīte, ko var ielikt somiņā un kas nav smaga.

Runājot par ūdens garšu – tā tiešām mēdz būt atšķirīga pat vienas pilsētas dažādos mikrorajonos. Vai garša kaut ko liecina par ūdens kvalitāti?

Protams, ūdenim var būt atšķirīgas garšas īpašības. Ne velti ūdens someljē, analizējot garšas nianses, spēj pat noteikt ūdenī esošo sāļu sastāvu un vēl citas īpašības. Garšu ietekmē ūdens pH līmenis, sāļu daudzums un citi faktori. Esam pieraduši pie konkrētām garšas īpašībām, un, pagaršojot ūdeni citur, kur tas ir cietāks vai mīkstāks, ar lielāku vai mazāku dzelzs daudzumu sastāvā vai varbūt kaļķaināks, var likties, ka neierastais ir negaršīgs un nekvalitatīvs, kaut patiesībā tas ir tikai pieraduma jautājums.

Latvieši ir iecienījuši dzeršanai izmantot ūdeni no avotiņiem – esot garšīgāks un veselīgāks nekā krāna ūdens.

Tas ir tikai mīts, ka avotu ūdens būtu kaut kā veidā īpaši labs. Gluži otrādi – es iesaku cilvēkiem ar to būt uzmanīgiem. Latvijā lielāko daļu avotu veido nevis dziļie, artēziskie ūdeņi, bet gan gruntsūdeņi, tādēļ var gadīties, ka ūdenī ir dažādas patogēnās zarnu baktērijas, vīrusi, ķīmiskais piesārņojums no lauksaimniecības zemēm.

Avotu ūdens lielākoties netiek monitorēts un pārbaudīts, tāpēc nevaram būt droši par tā kvalitāti.

Centralizētajās sistēmās ūdens mikrobioloģiskā kvalitāte un vēl dažādi citi parametri tiek pārbaudīti katru dienu.

Ar ūdens sastāva un kvalitātes pētniecību ir saistīta arī tava profesija?

Esmu vadošā pētniece Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūtā, strādāju ar notekūdeņu izpētē balstīto epidemioloģijas virzienu pētniecību. Notekūdeņi ir kā sabiedrības spogulis, tajos varam redzēt arī dažādu slimību izplatību. Piemēram, mēs pētnieku komandā analizējam Covid-19 izplatības rādītājus, turpinām to darīt arī tagad – lai gan lielākajai daļai sabiedrības šķiet, ka šis vīruss ir jau pagātne, tomēr esam modri, vērojam, kādi ir izplatības rādītāji, kā vīruss mainās. Analizējot notekūdeņus, redzams arī, kāds ir kafijas, medikamentu un citu vielu patēriņš.

Savukārt kriminālizmeklēšanas darbinieki var izmantot notekūdeņus, lai noteiktu, piemēram, kur tiek ražotas vai tikušas ievestas narkotikas.

Šos virzienus gan es pati nepētu.

Tu esi arī RTU Zinātnes un inovāciju centra vadītāja?

Pārsvarā strādāju pētniecībā, bet nedaudz esmu pievērsusies arī pedagoģiskajam darbam. Mums RTU ir brīnišķīgs studiju kurss Vertikāli integrēts projekts, kurā studenti tiek sadalīti komandās un pasniedzēju vadībā strādā pie kādas pētāmās problēmas – tā viņiem ir iespēja semestra laikā gūt ieskatu, ko nozīmē strādāt zinātnieku grupā, iegūt rezultātus, tos apstrādāt, prezentēt un arī komunicēt ar sabiedrību. Es koordinēju šo projektu un ceru to nākotnē attīstīt un pilnveidot.

Līdzās zinātnei esi iesaistījusies arī sabiedrības izglītošanā, un Ū vitamīns nav tavs vienīgais projekts. Kā nonāci Eiropas Komisijas okeāniem un ūdeņiem veltītās misijas padomes vēstnieces godā?

Mani interesē vides aizsardzība, ūdeņi, īpaši dzeramais ūdens. Tāpēc arī mana doktora disertācija bija par notekūdeņu attīrīšanu, izmantojot mikroskopiskas sēnes. Pie doktora grāda biju tikusi, pamazām darbi iegūlās noteiktā ritmā, bet man gribējās darīt kaut ko vēl, tāpēc Eiropas Komisijas mājaslapā sāku pētīt atvērtos uzsaukumus. Īpaši saistoša man šķita tēma par okeāniem un ūdeņiem. Pieteicos, notika konkurss, un mani apstiprināja par misijas padomes vēstnieci. Lēmumu pieņemšanā neiesaistos, esmu padomdevēja. Pārzinot kopējo ainu, kas notiek Baltijas reģionā, varu dot savus ieteikumus ūdens sektorā. Otrs darbības virziens ir informēt sabiedrību, aktualizēt tēmas, kas saistītas ar ūdeņiem un ilgtspēju. Viena no misijām, uz ko koncentrēties, ir par tīriem ūdeņiem, arī par to, lai samazinātu plastmasas piesārņojumu, kas nonāk upēs un citos ūdeņos.

Nesen lasīju par karstuma vilni Indijā, kas izraisījis dzeramā ūdens trūkumu, cilvēki ir nomiruši slāpju dēļ. Vai mūsu dzīvesveids te, Latvijā, ietekmē arī norises otrā pasaules malā?

Ja izlietosim kādu litru ūdens mazāk te, tas nenozīmē, ka kaut kur citur uzreiz par tikpat litriem būs vairāk ūdens, jo ūdens resursu daudzums tomēr pamatā ir lokāls.

Tomēr procesi dabā ir vienota sistēma – viss, kas ietekmē klimata pārmaiņas, tās ietekmē globāli. Pasaulē ir daudz vietu, kur trūkst dzeramā ūdens, un zinātnieku komūna strādā, meklējot risinājumus, turklāt to var darīt speciālisti ne tikai tur, kur ir problēmas, bet arī citās valstīs. Arī Meksikā un pat Spānijā ir problēmas ar dzeramo ūdeni. Tam ir vairāki iemesli – klimata pārmaiņas, neefektīva piegādes tīklu izmantošana, kur dzeramais ūdens aiziet zudumā, un vēl dažādi faktori. Par laimi, Latvijā mums šādu problēmu nav un, visticamāk, pārskatāmā nākotnē arī nebūs, turklāt visās Eiropas valstīs var dzert ūdeni no krāna.

Tev ir tikai 34 gadi, bet jau doktora grāds kabatā, esi iesaistīta dažādos nopietnos projektos, sabiedrība tevī ieklausās. Vai vienmēr esi bijusi tik mērķtiecīga?

Bioloģija un viss dzīvais mani interesēja jau pamatskolas laikā. Dzīvoju laukos, un man patika vide man apkārt, gribējās to pētīt, izprast. Jau tolaik biju nolēmusi, ka galvenais manas intereses objekts būs ūdens, un soli pa solim dzīve ir atvedusi mani tur, kur esmu pašlaik. Kad domāju, ko studēt, man bija divas versijas. Viena no tām – bioloģija, kas mani ļoti interesēja, taču šķita, ka man gana labi nepadodas daži mācību priekšmeti, kuri ir šajā jomā ļoti nozīmīgi. Otrs variants bija kultūras joma. Racionāli izvērtējot, nospriedu, ka nevarēšu iemācīties strādāt ar mikroskopu, sēžot mājās un lasot grāmatas. Ja nu, studējot bioloģiju, izrādīsies, ka nu nekādi nespēju nolikt kādu konkrētu eksāmenu, tad atgriezties pie citām lietām būs daudz vieglāk, nekā no kultūras ielēkt bioloģijā. Studēt bioloģiju brīžam tiešām nebija vienkārši, bakalaura studiju posmā man likās – iegūšu bakalaura grādu un metīšu mieru. Tad tomēr sekoja maģistrantūra, jo patiesībā jau man studijas ļoti patika, tikai bija grūti. Sava veida lūzuma punkts bija apmaiņas brauciens uz Nīderlandi – tajā sapratu, ka man ļoti patīk zinātniskā vide, patīk strādāt laboratorijā, patīk procesi, veids, kā tiek atklāts kaut kas jauns, iegūts rezultāts. Man dzīvē arī paveicies, satiekot īstos cilvēkus, kuri ir palīdzējuši augt un attīstīties, un bez viņiem noteikti būtu grūti sasniegt iecerēto. Viens no šiem cilvēkiem ir profesors Tālis Juhna, kurš bija manas doktora disertācijas vadītājs.

Man joprojām ir vēlme izzināt kaut ko jaunu, sevi izaicināt, un tas dod impulsu strādāt tālāk. Un arī manai radošajai pusei ir, kur izpausties. Patiesībā, ja neesi radošs, tev zinātnē nav ko darīt. Katru dienu jādomā, kā kaut ko izmērīt, kā labāk saplānot eksperimentu. Pēc tam – kā to nokomunicēsi, jāpiemīt gan komunikācijas, gan plānošanas, gan rakstīšanas spējām, jābūt loģistikas ekspertam.

Tomēr no Nīderlandes tu atgriezies Latvijas zinātnes vidē, kaut, iespējams, citviet pasaulē pavērtos plašāki profesionālo ambīciju apvāršņi.

Man Latvija ir sirdij tuva – darba dēļ man ir sanācis diezgan daudz braukāt pa pasauli, bet ikreiz, kad esmu uz ilgāku laiku aizbraukusi prom, man vienmēr gribējies atgriezties un esmu priecīga būt mājās. Uzskatu – ir jālepojas ar valsti, no kuras nākam. Esmu pārliecināta, ka mūsu valsts ir brīnišķīga vieta, kur veidot savu karjeru, redzu šeit ļoti daudz iespēju. Galvenais ir gribēt strādāt un gribēt sasniegt mērķus, Jā, dažkārt tie liekas ļoti tāli, taču viss ir paveicams. Daudzi Latvijas zinātnieki, kurus pazīstu, tiecas pēc zinātniskās ekselences, strādā un attīstās, lai būtu pasaules līmenī un varētu publicēties pasaules labākajos zinātniskajos žurnālos, un, manuprāt, tas ir ļoti labi, pat ja reizēm neizdodas, taču ambīcijas ir redzamas. Protams, vajag iegūt pieredzi ārzemēs, bet arī Latvijā ir lieliska vide izaugsmei.

Pēdējos 15 gadus dzīvoju Rīgā, bet esmu no Vecpiebalgas puses. Man ļoti patīk Rīga, jau tad, kad biju maza meitene, gribēju šeit dzīvot. Tas laikam mūsdienās tiek uzskatīts par nepopulāru viedokli, jo tik daudz tiek skandināts, ka Rīga ir smagnēja, visur putekļi un bedres, bet man tik un tā patīk šī pilsēta, daudz pārvietojos kājām, un man liekas, ka te ir ērti dzīvot.

Vai tev atliek laiks arī kādam hobijam?

Man ļoti patīk teātris, bieži to apmeklēju – tiklīdz uzzinu, ka iestudēta jauna izrāde, man gribas to noskatīties. Recenzijas lasu tikai pēc tam, kad esmu izrādi jau noskatījusies, jo man patīk pārsteiguma efekts. Latvijā ir brīnišķīgs teātris ar ļoti labām tradīcijām, lepojos ar panākumiem, ko mūsu mākslinieki gūst arī pasaulē. Hobijiem pieskaitu arī sociālos tīklus. Tiem gan pēdējā laikā vairāk esmu pievērsusies, lai popularizētu vērtības, kas saistītas ar manu darbu. Sociālie tīkli paņem daudz laika un enerģijas, bet man šķiet, ka prasme izmantot dažādus komunikācijas rīkus mūsdienu zinātniekiem ir ļoti nepieciešama, lai savu darbu skaidrotu sabiedrībai. Visgrūtākais reizēm ir apvaldīt impulsīvu vēlmi kaut ko nopublicēt, jo zinu, ka cilvēki ieklausīsies, tāpēc nedrīkstu izplatīt nepārbaudītu informāciju, un tas uzliek dubultu atbildību katram vārdam, kuru paužu sabiedrībai. Kad pēc disertācijas aizstāvēšanas saņēmu apsveikumus, mans oponents no Nīderlandes profesors Pauls Vandervīlens teica tādus vārdus: «Apsveicu, tu esi ieguvusi doktora grādu, lieto to atbildīgi!» Un es cenšos!

Droši ticamas informācijas jomu ir sadrebinājusi ne tikai sociālo tīklu vide, bet arī mākslīgā intelekta ienākšana. Vai savā darbā tu izmanto kādus tā rīkus?

Domāju, ka no mākslīgā intelekta mūsdienās neviens nevarēs izvairīties un tieši vai netieši tas ar laiku ietekmēs ikvienu. Ar lielu interesi vēroju, kur tas cilvēci aizvedīs. Dažkārt arī es izmantoju mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, piemēram, meklējot jaunas idejas, pajautāju mākslīgā intelekta padomu. Noteikti neesmu eksperta līmeņa lietotāja, visas funkcijas es nepārzinu, turklāt tās tik strauji mainās! Lai pilnvērtīgi izmantotu mākslīgo intelektu, ir jābūt zināšanu bāzei. Piemēram, ja mākslīgajam intelektam pajautāsi, kas ir fotosintēze, bet pats īsti nezini, kas tā ir, tad arī nezināsi, vai tas atbildējis pareizi vai arī pateicis kaut kādas muļķības. Jābūt izpratnei kaut vai par to, kā mākslīgais intelekts strādā, kā tas veido teikumus, kā izvēlas attiecīgos algoritmus. Tas var būt ļoti spēcīgs instruments gan pozitīvā, gan negatīvā aspektā, tādēļ nepieciešams to apgūt. Starp citu, esmu arī jautājusi mākslīgajam intelektam, vai Latvijā var dzert krāna ūdeni. Atbilde bija apstiprinoša – gan tad, kad jautāju latviski, gan tad, ka to pašu jautājumu uzdevu angļu valodā.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.