Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -5°C 
«Seksuālā monogāmija ir salīdzinoši jauns veidojums, ko maldīgi esam salikuši kopā ar mīlestību. Mūsdienās ir iespēja izvēlēties mīlošas attiecības, un mums šķiet, ka seksualitātes instinkts tam akli sekos, bet tā nenotiek. Un tur nav loģikas, kāpēc tam vajadzētu sekot. Dzimumakts un tā prasības parāda, cik monogāmija patiesībā ir sarežģīts veidojums.
Laikos, kad būtiskākais bija, lai ciltij kopumā dzimst spēcīgi pēcnācēji, nevienu neinteresēja, kurš ar ko pārojas un kam īsti ir tie mazie knēvelīši, kas skraida apkārt. Sieviete staigāja pa vairākām alām, jo viņai ir nepieciešams ilgāks laiks nekā vīrietim, lai nonāktu līdz kulminācijai. Un nevienam tas nešķita nepieklājīgi – viņa aizgāja pie viena, pie otra, pie trešā, beigās guva to, ko vēlējās, un laimīga aizgāja gulēt. Brīdī, kad evolūcijas attīstības gaitā vīrietis sāka iekopt savu teritoriju un no cilts vadoņa pārtapa par zemnieku, viņam kļuva svarīgi, vai mana manta ir pietiekami liela, lai nodrošinātu visu saimi. Tad arī parādījās nozīme tam, kas ir bērnu tēvs, – kam viņi ir jābaro.
Krāpt gribēsim vienmēr
No kādreiz eksistējušā bioloģiskā vienkāršuma esam aizgājuši tālu prom. Senie prototipi nav modelis, pēc kura dzīvot mūsdienās, bet tie palīdz saprast instinktus, kuri mums ir daudz spēcīgāki par veselo saprātu. Mūsdienu emocionālais, vērtējošais skatījums ir sarežģīts. Principā mēs vienmēr gribēsim krāpt, tāda ir mūsu daba. Lai vīrietis varētu sevi paplašināt, viņš vienmēr gribēs jaunu sievieti. Tas nenozīmē, ka viņš ies un ņems, bet viņš vienmēr pamanīs jaunas sievietes.
