Armands Birkens: Būt vientuļam nav tā sliktākā lieta

Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2018. gada 49. numurā.

– Pirms desmit gadiem Latvijas deviņdesmitgadē «Čikāgas piecīšiem» bija koncertturneja Latvijā. Šogad uz skatuves kāpi tu un Lorija Vuda. Kas pa šo laiku noticis, kādi ir «Piecīšu» likteņi?

– «Piecīši» piedzīvojuši skumju likteni, vairāki ansambļa dalībnieki aizgājuši viņsaulē. Pirms vairākiem gadiem nomira Ģirts Puriņš, kurš piedalījies jau kopš pirmajām platēm sešdesmitajos gados, aizgāja Uldis Ievāns, kurš pēc insulta sešus gadus bija aprūpes namā. Uldis bija mūsu humoristiskā dvēsele un ļoti labs cilvēks. Un lielais trieciens, protams, ir Alberta Legzdiņa aiziešana. «Piecīši» jau bija pielikuši savai darbībai punktu, bet ar Alberta aiziešanu mūžībā viss beidzās pavisam.

Man viņu pietrūkst nemitīgi. Mēs ar Albertu visu laiku sazinājāmies, Albertam bija savi uzskati, un viņš pareizi saprata lietas. Un tas bija tā mierinoši, ka ir tāds cilvēks, ar kuru tu vari sarunāties.

Tagad man vairs nav, ar ko runāt.

Šogad Amerikas latviešu centrs «Garezers» svinēja simtgadi, vidusskolēni izveidoja fantastisku programmu, un mani aicināja dziedāt noslēguma dziesmu «Mūsu mīlestība». «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…» Bet pietrūka Alberta.

Pasaule kļuvusi daudz tukšāka. Ar Uldi un Albertu esmu bijis uz skatuves vairāk nekā četrdesmit gadus. Tagad uz skatuves esam palikuši tikai divi, Lorija Vuda un es. 

Bet šie koncerti Latvijā bija brīnišķīgi. Nāca klāt jauni cilvēki un teica: mums patīk jūsu dziesmas! Gribēja ar mums kopā nofotografēties. Un tās bildes nebija domāta vecmāmiņai! Tik mīļi.