Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -9°C 
Jo vienlaikus bija gan stāsts no kosmētiķes piedzīvojumu arsenāla, gan paziņas aplauzieni, gan vienas latviešu filmas pirmizrāde pirms pirmizrādes. Par laimi, personīgi man šī lieta vairs nav aktuāla, meita izaugusi… Bet – kas lai zina… Vispār jau tagad tāda iespēja, ka bērnu līdz pilngadībai audzina abi viņa bioloģiskie vecāki vienā mājsaimniecībā, ir samērā reta. Kāds no vecākiem izveido jaunu ģimeni, kurā pirmais bērns kļūst par ciemiņu, kāds cits savukārt nonāk ģimenē, kur jaunajam partnerim jau ir kāda atvasīte…
Agrāk, cenšoties iepazīties, automātiski atskaitīju tos vīriešus, kuriem pēc 40+ gadu vecuma bija mazi bērni vai arī viņi dzīvoja kopā ar jebkura vecuma bērniem. Kāpēc tik nežēlīgi, ja man pašai tolaik bija skolas vecuma meita? Jo… jo ir tā, ka savs bērns ir savs, bet iemīlēt svešu varētu būt grūti. Vismaz man ir tā, bet cilvēki jau ir dažādi. Tālab neko nepārmetu tiem, kuri arī mani atskaitīja, tikko uzzināja, ka meita vēl ir salīdzinoši nepieaugusi. Bez visa tā, kas saucas «iemīlēt svešu bērnu», vēl ir arī tas, ka partnerim un bērnam vajadzīga vismaz sapratne un cieņa vienam pret otru, jo būtu pabriesmīgi atrasties pa vidu tam, ka vīrietis nesaprotas ar manu meitu, vai arī būt ļaunajai un sliktajai kāda vīrieša bērna acīs.
Bērni, kuri vēlas izjaukt vecāka attiecības ar kādu jaunpienācēju, ir gatavi paveikt vistrakākās lietas, lai tikai tā tur vai tas tur kapitulētu un aizietu.
Starp citu, viņus var saprast – mēs, pieaugušie, arī nebūtu laimīgi, ja mūsu ierastajā dzīves telpā tiktu ievests mums svešs (varbūt pat nepatīkams) cilvēks un būtu jāsamierinās, ka tagad te dzīvos vēl kāds. Ja bērni ir abām pusēm, situācija var kļūt vēl sarežģītāka: atšķiras audzināšanas principi, ģimenes tradīcijas, un tam visam pievienojas greizsirdība, par bērnu savstarpēju plūkšanos nemaz nerunājot. Kurš pie kura ievāksies, un kura bērns tagad «brauks ciemos»? Kur viņš gulēs un mācīsies, kā sadzīvos ar to bērnu, kuram tās ir īstās mājas? Skaisti ir tie gadījumi, kad jaunpienākušais ģimenē atrod kontaktu ar bērnu. Abi, neapšaubāmi, gadu gaitā viens otram pieķeras, un tad siltas attiecības saglabājas uz mūžu. Manas mammas tēvs gāja bojā, kad viņai nebija pat gadiņš. Vecmāmiņa pēc astoņiem gadiem apprecējās otrreiz. Viņas vīrs adoptēja manu mammu un visu mūžu bija viņas mīļais tētis, bet vēlāk mums ar māsu – vismīļākais vectētiņš. Mūs mīlēja un lutināja, lai gan, tīri bioloģiski, mēs bijām svešās. Šādu stāstu nav maz. Un tikpat daudz diemžēl ir arī to, kad pieaugušo kārtējā šķiršanās rada jaunas sāpes gan bērnam, gan svešajam, jo abiem atņem cilvēku, kuru paspējuši iemīlēt; turklāt te neviens nevar pieprasīt, ka vēlas turpināt satikt bērnu. Rožaino stāstu, man šķiet, tomēr ir mazāk nekā sāpīgo. Kurš gan no mums nav kaut reizi padomājis «cik gan tas tur bērns ir neaudzināts»? Un tagad iedomājieties, ka šāds jaukumiņš nāk komplektā ar cilvēku, kuru mīlat un vēlaties būt kopā.
Reāls stāsts no dzīves – sieviete, kuras meita pieaugusi,sāka satikties ar sava vecuma vīrieti, kuru otrās jaunības alkas pametušas vienu ar pirmskolas vecuma dēlu. Nu, ne gluži vienu… Bet dēls pamatā dzīvo pie tēva un tikai palaikam pie mātes, kura arī tajās dienās pamanās dēlu atfutbolēt tētim, jo «netiekot galā». Ne tēvs, ne māte nav spējuši nodrošināt bērnam kaut cik prognozējamu dienas režīmu, viņam nekur īsti nav savas istabas, jo tiek raustīts šurpu turpu. Stresā un haosā atrodoties, bērns ir nervozs un apjucis, bet savu vēlmju izpildīšanu paradis panākt, krītot gar zemi un kliedzot. Vienu dienu viņš tēva simpātijai saka, ka viņu mīl, bet citu reizi sauc par ļaunu, rāda mēli un cenšas pat iesist. Tēvs dēlēnam neaizrāda, tikai bezgalīgi atvainojas savai sievietei. Savukārt sieviete delikāti cenšas ieviest kādu nebūt disciplīnu, kā arī nepakļauties sarīkotajām histērijām. Tā pagāja gandrīz gads un tuvojās laiks sākt skolas gaitas; puika īsti neprata lasīt, par rakstīšanu nerunājot. Pieradis iet gulēt tad, kad vecākiem ir laiks, un celties, kad pašam gribas. «Pēdējais brīdis atkārtot burtus un ieviest normālu gulētiešanas režīmu,» sieviete teica partnerim, kurš piekrītoši māja ar galvu, bet neko nedarīja. Kad līdz skolai palikušas dažas dienas, tēvs beidzot apjēdzis, ka kas jādara, un caur puķēm aicinājis sievieti dzīvot pie sevis. «Ko man darīt? Es negribu katru vakaru klausīties histērisku bļaušanu, pēc darba gribu atpūsties… Viņš visādi ir tik lielisks, bet tas viņa dēls… Es laikam tomēr nevarēšu…» nopūšas sieviete.
Cita bija daudz pacietīgāka un stoiski pārlaida dienas, kad viņas dzīvoklī ciemojas vīra dēls, kurš sākumā neuzskatīja viņu par klausīšanas cienīgu un vēl paspēja abižot viņas meitu. Ir vakari, kad raudāja gan svaigi precētā dāma, gan viņas meita. Pagāja gadi, situācija nogludinājās. Bet tie gadi, kuros gandrīz visas brīvdienas bija stresa pilnas, arī bija daļa no viņu dzīves… Kāds vīrietis reiz teica: «Ja sievietei ir mazs bērns, kas veidojas par personību, vai arī jau pusaudža vētras pārlaidis, saprasties būs vieglāk. Pārējie gadījumi var izvērsties ļoti neprognozējami.» Skaisti ir atbraukt ciemos, atvest gardumu un paspēlēties. Kopīgas izklaides un īsi ceļojumi. Ne tik viegli ir būt kopā ikdienā un piedalīties audzināšanā (par kuras pamatnostādnēm vēl ir jāvienojas). Jo pieslīpēties partnerim nav viegli, turklāt ar katru gadu tas kļūst aizvien izaicinošāk. Un šim procesam pa vidu ir arī viens vai vairāki bērni.
Un kā ar seksu? Iepazīšanās sākumā, kad viens otru gribat 24/7 un esat jauni un brīvi, nekas netraucē staigāt pa māju pilnīgi kailiem un nodoties tuvībai visās iespējamajās vietās. Bet ko tad, ja partnerim ir viens vai vairāki bērni? Spontānums atkrīt, un vēl paliek jautājums, kā un kur to paveikt, it īpaši, ja dzīves telpa ir neliela.
Kā jūtas bērns, kad mātes gultā iekārtojies svešs vīrietis vai arī pie tēva azoieritinājusies nezkāda sieviete?
Cik neērti ir dāmai iznākt no vannasistabas halātiņā vai parādīties naktskrekliņā telpās, kur, piemēram, uz dīvāna pie TV gulšņā partnera dēls pusaudzis? Kā ir pusaudzei staigāt pa māju mazā pidžamiņā, ja tur defilē viņai svešs vīrietis? Ar mazākiem bērniem jaunais partneris iegūst papildu pienākumus: vest uz dārziņu, skolu, treniņiem, piedalīties mājasdarbu izpildes procesā. Sastrīdēties un izšķirties vieglāk par vieglu! Un tad viens aiziet, lai pēc laika mājās parādītos nākamais tētis vai mamma. «Mazais jau Jāni sauc par tēti. Re, kā, atkal tētis ir Jānis,» saka TV šova zvaigzne par tikai pirms pāris mēnešiem klubiņā iepazītu puisi. Aizies Jānis, nāks Pēteris… un atkal tētis?
Ja māja ir plaša un līdzekļu pietiek gan auklei, gan izbraukumiem divatā, dažas no šīm problēmām atkrīt. Bet tas ir absolūtais mazākums. Vairums cīnās ar naudas grūtībām, saspiežas mazos dzīvoklīšos un ātri vien nonāk pie secinājuma… kāpēc man to visu vajag? Tām mammām, kuras šim jautājumam pieiet ļoti apdomīgi, nevis ik pa laikam iepazīstina bērnu ar «šis ir Jānis, viņš būs jūsu jaunais tētis», ir grūtāk. Un visbiežāk iespējams tā arī palikt vienām… Tomēr cilvēki cits no cita atšķiras, daudzus šādas pārdomas nenomoka, ne velti radies termins seriālā monogāmija.
Zinu gadījumu, kad sieviete, uzzinājusi par iespējami ļaunu slimību, izmisīgi centās atrast partneri sev un tēvu savai pamatskolas vecuma meitiņai. Jo tuvu radu nebija, bet bērnu atstāt vienu pašu plašajā pasaulē negrib neviena māte. Centieni sakārtot dzīvi neizdevās, bet, par laimi, slimība izrādījās ārstējama. Bet ko tad, ja ne? Vai mēs varam par kādu būt pārliecināti līdz galam, uzticēt dārgāko – savu bērnu? Jūs abi mīlat viens otru, būvējat sapņu pilis, arī vienas puses atvasīte iekļāvusies šajā modelī, sirsnīgi pieķerdamās ienācējam. Vispār jau pieķeršanās ir abpusēja, bet… notiek nelaime, un pēkšņi paliek tikai bērns. Ne tava, bet tava bijušā mīļotā cilvēka atvase. Pienākuma apziņa, ka vajadzētu uzņemties rūpes, lielā mērā zaudējot savus plānus, dzīvi un ieceres, no vienas puses un vēlme egoistiski norobežoties – no otras. Juridiska pienākuma nav, ir tikai jautājums, vai spēsim paši sadzīvot ar lēmumu, kuru pieņemsim. Pati šādā brīdī nespētu ieskatīties bērnam acīs un viņu pamest… kaut, iespējams, jau pēc mirkļa šo vājuma brīdi nožēlotu.
Cik daudz mēs varētu paciest, lai būtu kopā ar partneri, kam ir piekabīte? Cik esam gatavi upurēt, lai palīdzētu svešajam bērnam? Cik vispār ir pareizi ielaist sava bērna dzīvē svešinieku, ja neesam pārliecināti, ka tas tiešām ir uz mūžu?
Es nezinu īsto recepti. Neizskatīt kādu tikai tālab, ka ir piekabīte? Ciest piekabītes izgājienus, jo mīli un ceri? Pamest un aizmirst svešo bērnu, kad ar viņa vecāku nekas vairs nesaista? Vai tomēr uzņemties rūpes pat tad, kad tas traucē paša dzīvei? Divu identisku gadījumu nav. Atliek tikai uzticēties savai sirdij.
