Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Ņemu visu, ko dzīve piedāvā!
Maritu Nadziņu (70) sazvanu Valmierā, kad viņa dodas mājup no vingrošanas nodarbībām senioru biedrībā. «Mums biedrībā vingrošana notiek divas reizes nedēļā, un es cītīgi vingroju. Svētdien nosvinējām senioru deju kolektīva Atvasara 15 gadu jubileju, kur kādu laiku dejoju, un mums bija ballīte ne pa jokam. Tā ka es gan dejoju, gan dziedu, gan vingroju. Daru visu ko! Gadu dejoju arī indiešu sakrālās dejas, bet dabūju pleca cīpslas plīsumu un tagad ārstējos. Bet tas plīsums man ir no vingrošanas. Ja es kaut ko daru, tad daru riktīgi! Man patīk arī austrumu dejas, esmu gājusi uz jogu – esmu ļoti kustīga. Jo tas, kas kustīgs, tas ir lustīgs! Jābūt iekšā tam motoriņam, kas visu laiku dricelē, un man tāds ir kopš bērnības. Esmu Dvīnis, un Dvīnis malā nosēdēt nevar. Viņam visu laiku vajag kaut ko jaunu un vajag, lai dzīve ir interesanta. Tāpēc es darbojos un dzīvoju tā, lai man būtu interesanti. 26 gadus nostrādāju Valmieras dizaina mākslas vidusskolā, un tad jau sev laika nebija – tad bija tikai bērni, bērni, tad kovids, tālmācība, un es izdegu.
Aizgāju no skolas un tagad dzīvoju sev. Kad tad vēl, ja ne tagad?
Vispār senioru biedrībā mums iet ļoti labi – notiek koncerti, teātri, pasākumi. Nodibināju arī savu dizaina studiju, kur nāk dāmas, un mēs gatavojam dažādas dizainiskas lietiņas, rīkojam izstādes. Noformēju arī telpas, uz valsts svētkiem gatavoju noformējumu, tad uz Ziemassvētkiem. Nav tā, ka aizeju uz senioru biedrību un gaidu, ko man cels priekšā, – pati darbojos, no manis arī ir kāda atdeve. Ko māku, to daru!»
Dāvana jubilejā
«Runājot par attiecībām, piecus gadus esmu šķīrusies, jo, atklāti sakot, nevarēju vairs izturēt, ka cilvēks periodiski smagi lieto alkoholu. Šogad jūnijā svinēju 70 gadu jubileju, un kādu dienu maijā draudzenes man saka: televīzijā būs iepazīšanās šovs, mēs tevi pierakstām. Ko, ko? Neko nezinu! Bet viņas mani pierakstīja, vēl ielika bildi, kur esmu ceļojumā Itālijā un kur seju vispār nevar redzēt, tikai baltu bikškostīmu un baltu itāļu cepuri. Draudzenes smējās, ka pieteikums šovā ir dāvana man jubilejā! Šovam pieteicās kādi 250 cilvēki, un, redz, mani arī izvēlējās. Un esmu par to priecīga, jo man bija interesanti. Visinteresantāk bija ar filmēšanas grupu – viņi ir tik fantastiski jaunieši! I Pēteris, i Santiņa. Mēs tikai apķērāmies un bučojāmies, un triecām jokus. Bet sarunas gan bija nopietnas – ko lika, to darījām. Viņi tiešām ir profesionāļi, un man viņu pietrūks vairāk nekā to citu. Vīriem, kas piedalās šovā, arī nav nekādas vainas – viss kārtībā, vienīgi viņu varēja būt vairāk.
Godīgi sakot, nemeklēju kopdzīvi, bet draudzību gan. Kāda var būt kopdzīve, ja katram ir sava teritorija, sava iedzīve. Lai tagad precētos, nu nezinu… Viena gan šovā grib precēties! Labi, mums arī ir putni galvā un tauriņi vēderā, bet, ja viņš dzīvo Ventspilī un es Valmierā, tad cik ilgi tāda draudzība būs? Ja vienam ir māja un otram ir māja, tad kuru pārdos? Tas ir sarežģīti. Un kurš pie kura ies, jo katrs tomēr ir saimnieks savā teritorijā, katram ir savas paražas. Taču draudzēties gan varētu, kāpēc ne? Arī Valmierā un senioru biedrībā nāk kungi, bet pamatā visi ir precēti ģimenes cilvēki, un mēs visi esam vienkārši draudzīgi. Bet, lai veidotu dziļāku draudzību, jābūt arī klikšķim. Gan jau kādreiz kaut kas izveidosies, man vēl ir daudz laika, un varbūt kaut ko jau esmu izveidojusi…
Šovā arī saku, ka man ir 70 gadu, bet bioloģiskais vecums ir 52 gadi un dvēseles vecums – 36 gadi. Lai domā, ko grib!»
Negribu pienest zāļu kastīti!
«Kādam vajadzētu būt vīrietim, ar kuru labprāt dibinātu tuvākas attiecības? Viņam jābūt emocionāli inteliģentam un radoši domājošam, lai mums ir abpusēja sadarbība, vienkāršums, lai viņš nav manipulators. Lai mēs abi viens otru respektējam. Lai viņam visu laiku līdzi nav tikai zāļu kastīte. Lai viens otru ceļam, nevis graujam. Lai mums ir svētki un lai būtu foršais randiņu periods! Lai vīrietis būtu dabisks. Un obligāta ir humora izjūta! Ja tās nav, ko tad darīs? Kopā čīkstēs un pīkstēs? Man vajag radošu un pašpietiekamu cilvēku, jo pati tāda esmu.
Vispār man patīk sportiski cilvēki, jo pati esmu sportiska. Septiņus gadus spēlēju basketbolu TTT junioros – pat ar Uļjanu Semjonovu esmu braukusi uz Tallinu, Viļņu. Man patīk veselīgs dzīvesveids, bet es ar to nevienam neuzbāžos. Man nepatīk, ja ar kādu ir jāauklējas un jāpienes zāles – neesmu jau nekāds dakteris. Ja kaut kas sāp, vari to savu reizi pateikt, nevis caurām dienām par to vien runāt. Tad ej pie daktera! Pati eju meklēt palīdzību pie tiem, kas var palīdzēt, nevis sūkstos. Par sevi ir jārūpējas, jo kas tad cits to darīs!»
Gribu prieku sev un citiem
«Šogad gribu smuki nosvinēt Ziemassvētkus un sagaidīt jauno gadu. Dievs dod, lai neviens citplanētietis pie mums neatlido un lai var mierīgi dzīvot un darboties. Es visu dienu darbojos! Jo vēl jau man ir apģērbu dizains, šuju arī lielas kolekcijas. Tagad gan visi kori ir apšūti. Kādreiz pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas strādāju Modeļu namā – tur uztaisīju diplomdarbu un vēl kādus astoņus mēnešus nostrādāju. Bet Modeļu namā bija krieviska vide, un tad man piedāvāja darbu kinostudijā, kur savulaik strādāja mana mamma. Tur man bija liela brīvība un burvīgs darbs – strādāju arī ar tādām personībām kā Aloīzs Brenčs, Dzidra Ritenberga, Varis Brasla. Manā dzīvē bijušas gan rozes, gan ērkšķi, jo, godīgi sakot, privātajā dzīvē nav diezcik labi gājis. Man ir arī meita, kas dzīvo Anglijā, bet ar viņu man diemžēl kontaktu nav… Tāpēc tagad dzīvoju sev, gribu prieku sev un gribu dāvāt prieku citiem. Cītīgi eju uz visiem pasākumiem un ņemu visu, ko dzīve man piedāvā.»
Esmu pašpietiekams vīrietis
Andi Drulli (71) sazvanu brīdī, kad viņš devies mazgāt automašīnu. Kad tas darīts, viņš ir gatavs arī nelielai sarunai. «Negribu neko gari stāstīt, bet šovā nokļuvu vairāk humora pēc. Esmu pensijā, eju medībās, un medību kolēģi mani nedaudz izprovocēja, un es parakstījos uz šovu. Kas tur sanāca, redzēsiet televīzijā! Bet tas bija pasākums ar humora piedevu, nekāda saspringuma. Piedalījos un nenožēloju – dalībai šovā piegāju viegli, ar humoru. Satiku arī interesantus cilvēkus, daudzi gados, katram liela dzīves pieredze. Šovā viss notika viegli un ar cieņu vienam pret otru, un tas man patika – sanāca samērā veiksmīgi.
Vai ar šova palīdzību var nodibināt ilgas un noturīgas attiecības? Neesmu pārāk pārliecināts par tādu iespēju, jo it kā piedalījās daudz cilvēku, bet es redzēju ierobežotu skaitu. Tā ka nedomāju, ka tas ir ideāls variants, lai iepazītos. Bet organizatori bija centušies un ar kaut kādām lietām arī riskējuši. Tomēr būtu vajadzīgs vairāk dzīvāks un plašāks kontakts. Bet es parakstījos uz visu, ko man piedāvāja, un centos iejusties.
Ja runājam par mani, tad esmu no Mārupes novada, man ir īpašums, esmu mednieks, man ir kaķis.
Man ir, ko darīt, – es nečīkstu, ka man ir grūti un vientuļi. Vīrietim jābūt savām nodarbībām, tehniskām vai intelektuālām. Daudz lasu un skatos, joprojām esmu informācijas apritē, un man nav garlaicīgi. Un to saku arī šova pieteikumā – esmu pašpietiekams vīrietis!»
Nav problēmu atrast draudzeni
«Ko novērtēju attiecībās? Manuprāt, attiecībām, īpaši mūsu gados, jābūt vieglām, saprotamām un abpusēji pieņemamām. Ļoti vienkārša formula – svarīgas ir šīs trīs lietas. Pārējos jautājumus var izrunāt un detaļas var precizēt. Attiecības nevar būt vienpusējas, kad viens kaut ko grib, bet otrs negrib. Kam tas vajadzīgs? Kāpēc vajadzīgs cīkstēties un pāraudzināt otru? Nav nekādas nepieciešamības vairs to darīt! It kā jau saka, ka ar gadiem cilvēkiem mazinās vēlme otru pāraudzināt, bet dzīve šad tad rāda pretējo (smejas). Un vēl ļoti svarīgi, tas pat ir numur viens – lai viens otram patiktu, izejot sabiedrībā. Vizuālajai pievilcībai jābūt obligāti. Pats arī cenšos vienmēr būt formā un gribu blakus līdzīgu cilvēku. Ir – ir, nav – nav!
Vai meklēju kopdzīvi? Ziniet, man nav problēmu atrast draudzeni vai ko tādu. Man tomēr ir savs paziņu loks, kaut kas dzīvē ir redzēts un dzirdēts. Bet, manuprāt, ja veido attiecības un dzīvo, tad labāk kopā. Protams, ja sieviete atbilst kritērijiem, kurus nupat minēju. Ja ne, tad labāk vienam. Man ir arī dēls un divi lieliski mazbērni. Tā ka man ir, ko darīt, šad tad palīdzu mazbērnu audzināšanā un loģistikā. Vai medījumu gatavoju pats vai tas būtu jādara dāmai? Ziniet, māku pats arī sagatavot, uzaicināt un uzcienāt ar medījumu kādu dāmu. Bet, ja viņa to vēlēsies un viņai patiks gatavot, lūdzu, nekādu problēmu. Bet noteikti nav tā, ka es nezinu, ko darīt ar medījumu. Kā jau teicu, esmu pašpietiekams vīrietis.»
