Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Gatava pilnīgi uz visu!
Baibu Vārnu (65) sazvanu automašīnā – izrādās, viņai ļoti patīk braukt ar auto, un, lai gan nesen pensionējusies, viņa joprojām aktīvi strādā. «Biju ķīmiskajā tīrītavā, tad mēģinājums, tad jābrauc parunāt ar grupu – esmu dziedātāja Ainara Bumbiera asistente un esmu ļoti, ļoti aktīva. 24 gadus skolā mācīju matemātiku, bet pirms desmit gadiem aizgāju no darba, jo sapratu, ka neesmu cilvēks, kas var strādāt no deviņiem līdz pieciem. Var teikt, ka no 2015. gada darbu neesmu meklējusi – tas vienmēr atrod mani. Jau pirms laika biju iepazinusies ar Ainaru Bumbieri, bet kādu laiku mūsu ceļi pašķīrās. Tad netīšām satikāmies, un viņš prasa: «Man sestdien ir trīs koncerti, bet zinu, ka pats nevarēšu izbraukāt. Tu negribi sestdien pabraukt?» Jā, kāpēc ne? Reiz iegāju paskatīties viņa koncertu, bet es jau mierā nevaru nosēdēt.
Jaunieši skolā man bija iemācījuši filmēt un lietot sociālos tīklus, un es aiz gara laika sāku filmēt arī Ainaru.
Viņš atzina, ka ir interesanti, un tā joka pēc sāku viņu ne tikai vadāt, bet arī filmēt. Netīšām paskatījos Ainara sociālajos tīklos. Tur nebija nekā! Nekas neliecināja, ka viņš dzied, un es brīvprātīgi sāku darboties ar viņa sociālajiem tīkliem. Tolaik viņam bija mazliet pāri tūkstotim sekotāju, nu tad šobrīd triju gadu laikā esmu tikusi līdz gandrīz 30 000. Vēl pirms dažiem gadiem nebūtu domājusi, ka dziedātajam veidošu sociālos tīklus un filmēšu klipus. Teiktu, ka tās ir muļķības, ka man tas nemaz nepatīk. Bet, lūk, kur esmu!
Lai cik jocīgi nebūtu, mūzikas pasaule vispār nav mana. Bet man ir cita spēja – Visums mani ir apdāvinājis ar jušanu. Ainars iedod noklausīties dziesmu, un es pasaku, kas tur ir un kā nav. Lai arī neko nesaprotu, vados pēc izjūtām un saku to, ko jūtu. Starp citu, esmu izgājusi numeroloģijas kursus, tajos vairāk sevi iepazinu un jau astoņus gadus mācos vienā skoliņā internetā un attīstu savas spējas konsultēt cilvēkus.»
Nelieku sevi rāmī
«Piesakoties šovā, neprātoju, ko padomās radi, draugi un kaimiņi. Esmu citāda tipa cilvēks un labi saprotu, ka manā dzīvē notiek tikai tas, ko es vēlos. Man neviens neko sliktu nevar ne izdarīt, ne pateikt – ja kādam ir kāda reakcija uz manu rīcību, tā ir viņa izvēle, tas mani nesaista. Esmu brīva sieviete, un man šādi piedzīvojumi patīk. Filmēšanas laikā brīžiem ļoti atbrīvojos un stāstīju visu, un tikai vienā brīdī saķēru galvu – vai tiešām to pateicu ekrānā? Jā, man ir trīs lieli dēli, un būs interesanti, ko viņi teiks, bet viņiem šī būs arī iespēja paskatīties uz māmiņu no citas puses, jo viņi mani tādu noteikti nepazīst.
Runājot par iepazīšanos un kungiem, biju gatava pilnīgi uz visu, kas notiks, jo nekad neko nevar zināt. Pēc filmēšanās mana pārliecība drīzāk ir tāda, ka mani varētu uzmeklēt kāds, kas mani raidījumā redzēja, ne tik daudz tie, ar kuriem mūs liktenīgi saveda kopā. Varbūt kāds skatīsies un viņam iepatiksies mans runāšanas stils, varbūt mana kaisle visā, ko daru. Droši vien daļu nobaidīju ar kikboksu, taču kikbokss nav par sišanu, bet galvas sakārtošanu – mierīgu uztveri, sapratni, elpošanu.
Mani saista arī nūdisma filozofija, un arī tas nav stāsts par kailumu, bet saskaņu ar ķermeni.
Tāpat skaidrs, ka ar Ainaru mūžīgi nestrādāšu. Es gan protu pavadīt brīvo laiku, un man nav tā, ka nezinu, ko darīšu, taču biju ar mieru atrast cilvēku, ar kuru varētu pavadīt laiku kopā. Man kā sievietei gribas, lai ir kāds, ar ko parunāt, pie kura varu pieglausties. Ja sanāktu kaut kas vairāk, biju pat gatava doties projām no Rīgas. Neesmu cilvēks, kas sevi ieliek rāmī! Ja viens otram abpusēji patīkam, tad kāpēc nepamainīt kaut ko?»
Superīgs piedzīvojums!
«No prasību un vēlmju saraksta par to, kādam vīrietim jābūt, esmu izaugusi – es taču nedzīvošu ar parametriem. Man svarīgas trīs lietas – acis, saruna un pieskāriens. Kad pieskaras pie rokas, ķermenis pasaka, ir vai nav. Kā man gāja, tad jau redzēs, bet atklāti sakot, šovs bija superīgs piedzīvojums! Protams, ir neparasti, ka visur ir kameras, ka dzird visu, ko runā, bet nevajag melot. Dzirdēju, ka kādam kāds palīdzēja uzrakstīt labāku tekstu. Nu, ko tu gribi apmānīt? Tas tāpat atklāsies, nav nozīmes melot.
Vispār, aizejot pensijā, mana dzīve ir gājusi tikai uz augšu – filmējos šovā, nu jau mani aicina vēl kaut kur, tagad man ir intervija avīzē, nupat uz pensijas rēķina, un man ir laba pensija, izbraucu no salona ar jaunu mašīnu. Skaista dzīve ir pensionāram!»
Rūpēties, ne tikai baudīt
Jāni Simsonu (86 gadi) sazvanu kādas darbdienas priekšpusdienā – viņš skatās pārraidi par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
«Iepriekš dzīvoju Vidrižos, man tur bija saimniecība, viesu nams. Tad izlēmu visu mainīt – bērni iedrošināja. Tā pārdevu saimniecību un nu jau nepilnu gadu dzīvoju Ogrē. Šovam mani ieteica viena neparasta dāma, ar kuru pirms kādiem pieciem, septiņiem gadiem iepazinos ceļojuma laikā Turcijā. Vēl pirms septiņiem gadiem biju stipri atraktīvs – varēju dziedāt un jokus plēst –, bet tagad tas vairāk vai mazāk iet uz norietu. Sākumā negribēju piedalīties, bet mani dikti pierunāja, un tad izdomāju –
man ir diezgan daudz brīva laika, labprāt padarbošos. Un to nenožēloju.
Protams, katrs pirmais solis ir grūts, sākumā nezināju, kā uzvesties, bet viss notika ļoti nepiespiesti, televīzijas komanda bija ļoti draudzīga, daudz jokojām.»
Pārāk daudz brīvā laika
«Dzīvoju viens un jūtos vientuļš, kad no rīta līdz vakaram nav, ko darīt. Aizeju uz veikalu, pastaigāju pa Ogres Zilajiem kalniem, bet principā diena ir tukša, un tad cenšos to piepildīt. Eju dziedāt baznīcas korī, eju uz koncertiem, pasākumiem, bet tāpat ir ļoti daudz brīvā laika, kad sēžu mājās. Esmu kļuvis liels televīzijas skatītājs. Skatos par Indiju, Ķīnu – mani saista uzzināt kaut ko jaunu, arī interesantas filmas. Ogrē esmu iesaistījies visās senioru organizācijās, vasarā biju Ventspilī, Liepājā, Valkā, piedalos senioru vakaros, bet tas jau nav katru nedēļu. Vissliktāk ir tad, kad ir diena un tajā nav neviena pasākuma. Tāpēc jau sāku dziedāt baznīcas korī – pēc izcelsmes esmu katolis, bet dziedu luterāņu baznīcā, lai tikai būtu aizņemts. Dziedāt man ļoti patīk.
Šis laiks ir tāds, kad visiem bērniem ir savas nodarbošanās, viņi ir aizņemti ar savām lietām, un es jau vairāk esmu kā liekā mēbelīte. Lai gan es to saprotu, jo pats biju jauns – māte lūdza, lai braucu ciemos, bet arī man nebija laika, jo bija visādi sporta un kultūras pasākumi. Tagad pats esmu tajā lomā. Dzīve rit, un ko tur darīt, kad neesi vairs tāds, kāds biji agrāk. Bet jāmēģina kaut kā turēties.
Atrast draudzeni pilsētā vai kopienā ir diezgan grūti. Piemēram, korī ir daudz sieviešu, stipri daudzas ir vientuļas, bet viņām visām ir mazbērni un bērni, un viņām viņi ir prioritāte. Viņas no tā nevar šķirties un doties citā ceļā. Nav ieinteresētības. Cilvēki tā ir saauguši ar savu ikdienu, ka negrib iet satikties un mēģināt ko veidot. Vismaz man ir tāds iespaids.»
Galvenais šķērslis – gadi
«Kad šovā sievietēm vajadzēja izvēlēties vīriešus, viņas jau ļoti pareizi skatījās, cik viņam ir gadu. Tā kā man ir daudz – 86 gadi –, tas uzreiz mani noliek pēdējā rindā.
Varu pajokot, padziedāt, varu citādi izpausties, un varbūt pat labāk nekā cits jaunāks, bet…
Mani izvēlējās tikai viena sieviete, un es biju atsaucīgs. Domāju, ka manā gadījumā galvenais šķērslis ir gadi – ja sieviete ir gudra, viņa domā, cik gadus viņš vēl dzīvos. Nu, kādus piecus gadus, un tad jau būs pavisam slikti. Tad kāpēc man kļūt par kopēju? Jo neviens jau nezina, kādi tie gadi būs. Vecums nāk ar dažādām zināmām kaitēm, paliec arī jūtīgāks. Uz ciparu jau jāskatās, tas ir diezgan noteicošs. Cik tad vīrieši vispār ilgi dzīvo? Cita lieta, ja vīrietis agrāk ir sportojis. Pats agrāk biju aktīvs sportists, tāpēc esmu enerģiskāks un daudz neslimoju.»
Joprojām atvērts attiecībām
«Interesanti, bet jau pēc pirmā raidījuma man diezgan daudz zvanīja mani kādreizējie draugi un draudzenes un dikti gribēja runāt. Piezvanīja arī daži sveši – pat nezinu, kā uzzinājuši manu telefona numuru. Godīgi sakot, tas ir patīkami. Attiecības bez kopdzīves varbūt vairāk der jaunākiem cilvēkiem, bet es domāju, ka vislabāk iepazīt cilvēku var, padzīvojot kopā. Jau pa vienu nedēļu izkristalizēsies, viņš naktī grozās vai staigā, un man tas nepatīk. Vecumā jau cilvēki kļūst kaprīzāki, izvēlīgāki. Kopdzīve daudz nozīmē, un tad ātri otru atkož, kas viņam patīk un kas nepatīk. Pēc manām domām, mīlestības un kopdzīves svarīgākā sastāvdaļa ir tas, vai vēlies par otru rūpēties un darīt otram prieku. Ne tikai baudīt otru. Un tam jābūt abpusēji. Sievietes diezgan bieži domā, ka galvenais ir tas, lai viņš mani izklaidē, ved uz teātri un kafejnīcu un iepriecina, un tad viss labi. Bet vai tu arī parūpēsies par viņu? Vienmēr jau var atrast kopīgu darbību, kas abiem sagādā prieku, piemēram, kopā gatavot vakariņas. Tā ir jauka, cilvēkus vienojoša nodarbošanās. Arī viens var to izdarīt, bet kopīga darīšana tomēr nozīmē kaut ko vairāk. Gribētos vēl to izbaudīt, tāpēc varat droši rakstīt, ka joprojām esmu atvērts attiecībām… »
