Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Neesmu runātāja, bet darītāja
Biruta Pudniece (67) no Aizkraukles novada ir aizņemta sieviete – viņa joprojām vada piensaimniecības kooperatīvu. Sarunā viņa atzīst, ka īstenībā ir īsts lauku cilvēks – jau no bērnības: «Mana dzimtā puse vispār ir Vestiena, tur mammīte slauca gotiņas un mani jau triju gadu vecumā rāva līdzi uz kūti, jo nebija, kas ar mani paliek. Tagad pati vairs piena lopiņus neturu, bet vadu kooperatīvu. Un neesmu es nekāda direktore – esmu tāda pati zemniece kā citi un to vienmēr uzsveru. Pēc profesijas esmu zootehniķe, beigusi Smiltenes tehnikumu. Sākumā strādāju par zootehniķi, pēc tam kopš 1978. gada braucu uz piena mašīnas par ekspeditori.
Jā, es varētu būt pensijā, bet man laikam gribas labāku dzīves kvalitāti. Pensija man it kā ir normāla, bet man vajag ko vairāk.
Visa dzīve īstenībā ir pagājusi smagā darbā. Kad pašai bija lopi un vēl braucu ar piena mašīnu, vajadzēja celties jau divos naktī, lai sakoptu savus lopus un varētu braukt. Kad vēl bērni auga, piecēlu meitu naktī, sapinu bizes un pati trijos naktī braucu projām. Bet es nesūrojos, man patīk! Man patīk lopiņi – vai tas ir sunītis, vai kaķītis, man visi ir mīļi. Tagad, kad esmu viena, man ir tikai vistas, kaķi un suns. Kā jau laukos. Nāk ziema, un lūdzos, kaut tikai daudz nepiesnigtu. Jo tad, kad ir īsts putenis, netieku no mājas laukā. Labi, ka ir cilvēki, kas tūlīt iztīra man ceļu. Citādi jau laukos nav slikti dzīvot – zvaigznes spožākas un gaiss tīrāks.
Nu jau trīs gadi, kopš vīrs devies tajā saulē. Kad vīrs bija dzīvs, braucām uz koncertiem, padejojām – viņam arī patika dejot. Arī tagad ballītes notiek pie draugiem, arī ar kaimiņiem labi satiekam. Nejūtos es vientuļa – nemaz!»
Taisni kā tev!
«Kā nonācu šovā? Pie manis bija atbraukusi vecākā meita, skatījāmies televīziju, un tur Indra Burkovska stāstīja par šovu. Hm, jāpiesakās! Arī meita teica: «Mammu, taisni kā tev!» Tā arī pieteicos! Varbūt nevajadzēja, bet es nenožēloju! Viss kārtībā!
Vispār jau filmēšanas laikā bija liels satraukums – ieraugi otru, svešu cilvēku, visapkārt kameras, un pat nezini, ko pajautāt, jo esi uztraucies. Tagad gan es citādi darītu (sirsnīgi smejas). Jā, tagad jau var pasmieties! Bet, godīgi sakot, dzīvē neesmu orators, es vairāk esmu darītājs.
Pieļauju, ka šovā var nodibināt tuvākas attiecības, ja ļoti grib un ja ar tādu mērķi tur iet. Bet, runājot par sevi, – nezinu gan. It kā cilvēks šķiet foršs, bet vai es uzreiz varētu viņu pieņemt? Man tomēr vajag laiku. Iespējams, tas tādēļ, ka laulībā nodzīvoju 46 gadus – tas ir liels stāžs. Man bija ļoti labs vīrs, ja būtu bijis slikts, tad varbūt būtu citādi.»
Vajag otru cienīt
«Brieduma gados arī nav kā jaunībā – katram sava personība un katram sava dzīvesvieta. Vēl no dzīvokļa var aiziet, bet man ir lauku mājas, un es pat nevaru iedomāties, ka varētu šejieni pamest. Un vēl – jau trīs gadus dzīvoju viena un, ko gribu, to daru, kad gribu, tad ēdu, un nevienam brokastis man nav jāgatavo, nav svarīgi, vai pa māju staigā pliks vai saģērbies, – nevienam nav jāatskaitās. Pie tā pierod, un reizēm sāk šķist, ka otrs blakus pat traucētu. Bet no sākuma bija grūti. Pēdējais gads, pirms vīrs aizgāja, bija ļoti smags. Viņam bija smaga slimība, un es pati viņu kopu. Lai gan man piedāvāja vest uz pansionātu, nevarēju to izdarīt. Bija smagi, un, kad viņš aizgāja mūžībā, man iestājās miers, ka viņam nav jāmokās. Pati arī atkopos, lai gan mugura jau ir gana traumēta. Nu jādzīvo sev un savam priekam. Tagad kavējos labās atmiņās, nejūtos vientuļa, bērni brauc ciemos un palīdz.
Bet vīrieša rokas pietrūkst. Labi, ka ir draugi un kaimiņi, kas palīdz.
Kādam vīrietim jābūt, lai iekarotu manu sirdi? Ko daudz no vīrieša var prasīt? Man ir svarīgi, lai būtu cieņa pret otru cilvēku. Varbūt viņš arī no sievietes grib daudz ko pretī, bet nevar būt tāds egoists, kas uzstāda prasības. Nekad neesmu tā darījusi, vienkārši vajag otru cienīt. Nav jau arī uzreiz kopā jādzīvo, bet ir labi, ja ir cilvēks, ar kuru kopā aiziet uz teātri, koncertu, – vismaz otrs ir blakus. Šajās lietās esmu diezgan atturīga, bet tad jau redzēs, kā būs tālāk…»
Mīlu sevi, bet vairāk mīlu sievietes
Viesturs Zaļaiskalns (72 gadi) no Rīgas ir optimists ar burvīgu humora izjūtu. Kad piezvanu un vaicāju, ko viņš dara, Viesturs smej: «Pašlaik es mainu dzīvesvietu. Pārceļos no Purvciema uz Purvciemu, un šī būs mūsu pirmā nakts jaunā mītnē. Vēl arvien esmu drosmīgs, neatlaidīgs, mērķtiecīgs un visādi citādi varošs, gribošs un alkstošs. Es patīku sev, es mīlu sevi, bet vairāk es mīlu sievietes.
Starp citu, raidījumā man jautāja, vai es esmu vientuļš? Atbildēju, protams, ka ne.
Es dzīvoju viens, bet nekad neesmu vientuļš.
Viens dzīvoju kopš 2013. gada un tad pirms vairākiem gadiem iegādājos gleznu – sievieti bez apģērba. To noliku guļamistabā un tāpēc nejūtos vientuļš.
Pagājušajā gadā vēl arī strādāju, bet šogad neesmu strādājis. Taču pāris reizes filmējos masu skatos – piedalījos filmā ar Džūdu Lo (bet viņu nesatiku) un otrā filma, kurā piedalījos, ir tapusi pēc Jū Nesbē romāna Asinis sniegā – to filmēja Vecrīgā.
Es forši vadu dienas – daudz braucu ar velosipēdu, reizi gadā dodos eksotiskos ceļojumos, daudz lasu. Velosipēds un grāmatas mani uztur gan fiziski, gan mentāli. Es jūtos tiešām lieliski! Un izmantoju visas iespējas, kas nāk priekšā. Vēl gribu sevi paslavēt – dzīvoju Purvciemā un es iemācīju cilvēkus tuvākajā apkārtnē sasveicināties un uzsmaidīt. Liela daļa uz mani skatījās kā uz pajolīti, bet nu jau pamazām sāk smaidīt. Bet teiksim tā – katram cilvēkam dienā vajag vismaz 11 apskāvienus un neskaitāmu skaitu smaidu. Runā, ka var apskaut arī mājdzīvnieku un pats sevi, un es arī iekāpju liftā ar spoguli, uzsmaidu sev, un man smaida pretī.
Godīgi sakot, esmu sava ceļa gājējs. Esmu ļoti atšķirīgs, ļoti, ļoti atšķirīgs. Mana aktīvākā mūža daļa pagāja Valmierā, pamatā nodarbojos ar uzņēmējdarbību. Toreizējais pilsētas mērs mani itin bieži aicināja aprunāties, lai dzirdētu manu netradicionālo viedokli. Esmu citāds, un man tas patīk. Vienmēr esmu bijis līderis, un tas nav nemaz tik viegli, bet patīkami.»
Tu neesi vecs, tu esi vērts!
«Noskatījos televīzijā reklāmas rullīti, kur Indra Burkovska saka apmēram tā: «Tu neesi vecs, tu esi vērts!» Un pieteicos iepazīšanās šovā. Tas bija piedzīvojums, un tas nav pirmais šovs, kurā piedalos. Pirms kādiem 12 gadiem piedalījos šovā Gandrīz ideālas vakariņas. Toreiz biju praktiski no laivas izmests, mana dzīve bija sašķobījusies, biju palicis principā viens – man bija mašīna, dators un drusku naudas, un es biju dusmīgs uz sievietēm. Bet tas ātri pārgāja. Nu, lūk, un tad rīkotājiem jautāju: «Kāpēc ir nosaukums Gandrīz ideālas vakariņas? Viņi teica – ko no leišiem nopirkām, to arī pārdodam. Tad jautāju: «Vai jūs zināt, kas ir ideālas vakariņas?»
Jūs zināt, kas ir ideālas vakariņas? Tas ir elementāri – ar sievieti, ar kuru mēs kopā ēdam vakariņas, ar to arī otrā rītā kopā brokastojam.
Vienkārši, vai ne? Šovā biju divos randiņos, un varu pateikt – ja sieviete ir sabijusies, tas jau ir slikti. Ja sieviete ir samulsusi, tad Viesturs sev saka – pareizi dari! Jo vīrieša uzdevums ir samulsināt sievieti.»
Pārliecināts vīrietis
«Kādai jābūt manai sirdsdāmai? Taureņi jau vairs nelido, tie visi ir ziemas miegā. Raidījumā man vaicāja, vai man ir kādas sarkanās līnijas? Teicu: «Pasarg’ Dievs, man tādu nav!» Viņi brīnījās un teica, ka esmu pirmais, kurš tā saka. Ar to es atšķiros – nu kādas man var būt sarkanās līnijas, ja man patīk visas sievietes? Es viņām dodu iespēju man patikt! Un, lai es arī viņām patiktu. Lai būtu kopā, jābūt kopīgām sarunām, kopīgi pavadītam laikam, kopīgi padarītiem darbiem, kopīgām interesēm, un tā var turpināt. Man, protams, patīk inteliģence. Pats esmu inteliģents. Labāk būt augstākās domās par sevi, nekā nenovērtēt sevi. Kā saka žurnāls Klubs – tas ir žurnāls pārliecinātam vīrietim. Es esmu pārliecināts vīrietis. Un šī mana pārliecība ne vienu vien nogurdina. Bet lielāko daļu iedrošina, un sieviete sajūt, ka Viesturs pieņem lēmumu. Ja vīrietis nepieņem lēmumu – kļūdainu vai pareizu –, tad viņš vispār nekas nav. Ja pieņemts kļūdains lēmums, tad ir visas iespējas to labot. Ja lēmuma nav, tad vīrietis ir infuzorija. Inteliģenta un izglītota sieviete to sapratīs. Vēl uzskatu, ka attiecībās ir vajadzīga paritāte. Nerunāsim par mājas soli, bet māka dzirdēt, sadzirdēt, uzklausīt viedokļus. Es respektēju otra viedokli, bet palieku pie sava. Tā, lūk, ir dziļa inteliģence.»
