Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
– Gandrīz katrs ārsts, kad runa ir par sāpēm, iesaka lietot NPL – kādu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli. Ko tas īsti nozīmē?
– Vispār ir trīs galvenās pretsāpju līdzekļu grupas: neopioīdi jeb nenarkotiskie līdzekļi, narkotiskie līdzekļi un – papildlīdzekļi jeb adjuvanti, jeb koanalgētiskie līdzekļi (antidepresanti, pretepilepsijas zāles, muskuļu relaksanti, kortikosteroīdi…), kas ietekmē kādu noteiktu sāpju veidošanās mehānismu, lai pastiprinātu citu zāļu radīto pretsāpju efektu, un kurus bez receptes nevar nopirkt. Tāpat kā narkotiskos.
No nenarkotiskajiem līdzekļiem, kas dabūjami bez receptes, pirmais ir paracetamols (acetaminofēns).
Tikai nez kāpēc cilvēki domā, ka tas paredzēts vienīgi temperatūras pazemināšanai! Nē, paracetamols ir pietiekami spēcīgs un labs pretsāpju līdzeklis, turklāt pierādīts, ka tieši galvassāpēm tas ir pirmās rindas jeb pirmās izvēles preparāts. Vairāk darbojas centrāli, mazina sāpes, bet tam nav nozīmīga pretiekaisuma efekta.
Nenarkotiskais pretsāpju līdzeklis ir analgīns (metamizols), kam arī nav izteiktas pretiekaisuma iedarbības, un to bez receptes dabūt nevar.
Tapat pie nenarkotiskās grupas pieder nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi jeb NPL.
Kāpēc šāds nosaukums? Jo iekaisumam kā tādam, kas notiek audos, un sāpēm ir ļoti līdzīgs rašanās mehānisms, savukārt nesteroīdajiem līdzekļiem piemīt gan pretsāpju darbība, gan pretiekaisuma darbība, gan pretdrudža darbība.
Apvienojošais spēlētājs tam, ka sāpēm un iekaisumam ir līdzīgi darbības mehānismi, ir bioloģiskās vielas, kuras mēs saucam par prostanoīdiem jeb prostaglandīniem. Organismā prostaglandīnu ir ļoti daudz un dažādi – E, D, I, F, vesela virkne, un katrs no tiem strādā savā veidā dažādos reģionos un ķermeņa daļās.
Prostaglandīnu darbība kuņģa un zarnu traktā aizsargā gļotādu, prostaglandīni darbojas nierēs, nodrošinot tām asinsapgādi, gadā par hemostāzi jeb ūdens cirkulāciju.
Tie iedarbojas arī uz trombocītiem un var gan veicināt trombu veidošanos, gan, gluži otrādi, aizkavēt to rašanos. Vārdu sakot, prostaglandīniem ir ļoti daudzveidīga iedarbība. Bet galvenais – lai tie strādātu, ir vajadzīga prostaglandīnu atbrīvošanās audos, un to paveic tāda viela kā enzīms ciklooksigenāze, kura nosaukta par COX.
Ir COX-1 – normālā fizioloģiskā, vajadzīgā ciklooksigenāze, kas mums organismā nodrošina visus šos aizsargmehānismus, lai prostaglandīni audos darbotos. Un ir COX-2, kura atbrīvojas tad, kad organismā radies kāds patoloģisks process – sāpes, iekaisums vai drudzis.
Nu, lūk, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi bloķē COX.
Bet kāpēc tie ir nesteroīdie? Viens no galvenajiem prostaglandīnu nomācējiem un visu šo efektu bloķētājiem ir zāļu grupa, ko sauc par steroīdiem. Zināmākais tās pārstāvis ir sintētisks hormons prednizolons, kas ir ļoti līdzīgs cilvēka hormonam kortizonam un ko parasti lieto pret iekaisumiem.
Prednizolonam piemīt visspēcīgākā un plašākā iedarbība, bet arī blakņu tam ir daudz vairāk.
NPL ar to atšķiras, ka nav steroīdi, nav virsnieru produkti, nav hormonāli ražojumi, pēc būtības tās ir sintētiskas vielas. NPL jeb nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi nomāc COX, un no tā rodas medikamentu pozitīvā un negatīvā ietekme.
Vecie nespecifiskie, neselektīvie NPL nomāc gan COX-1, kas mums ir vajadzīgi, lai labi strādātu nieres, kuņģa un zarnu trakta gļotāda, trombocīti, gan COX-2, kas rada patoloģiju – iekaisumu, sāpes, drudzi, tātad slimības izpausmes.
Pagājušā gadsimta 80. gados farmācijas zinātnē notika lielais lēciens, kad tika sintezēti specifiski līdzekļi, kas nomāc tikai šo nevēlamo, slikto COX-2, radās tā dēvētie koksibi, vesela grupa līdzekļu. Protams, tiem arī piemīt savas nevēlamās blaknes, bet koksibi ir ievērojami mazāk toksiski kuņģim un nierēm nekā klasiskie neselektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kādi ir, piemēram, populārais ibuprofēns un diklofenaks.
Un vispār nav zāļu bez blaknēm!
Šajā sakarā es vienmēr izmantoju teicienu: kas ir sliktāks – slimība vai zāles? Tas nu katram jāizvēlas. Lai gan, tiesa, ne visos gadījumos no NPL būs blaknes. Vienkārši eksistē arī riska faktori, no kuriem vajadzētu izvairīties, ja lieto NPL. Bet jebkurā gadījumā vairums NPL ir recepšu medikamenti, un šo medikamentu izvēle jāveic kopā ar ārstu.
– No bezrecepšu – kurš tomēr ir labāks?
– Godīgi sakot, nav tādu simtprocentīgu pierādījumu, kurš NPL labāks un kurš sliktāks. Zināmā mērā to nosaka gan ārsta, gan pacienta pieredze, bet jāņem vērā arī fons, kas varētu radīt riskus.
Ja ir kuņģa čūla, vai citas gremošanas trakta problēmas, tad jāizvēlas līdzekļi, kam piemīt mazāks efekts uz šiem orgāniem.
Šādos gadījumos jāapsver doma, ka profilaktiskos nolūkos būtu labi vienlaikus ar NPL lietot arī medikamentu, kurš aizsargā kuņģa gļotādu no to kaitīgās ietekmes, tātad kāds no protonu sūkņa inhibitoriem – esomeprazols, pantoprazols vai omeprazols…
Kam ir nieru problēmas, arī nederēs visi NPL. Mēs, ārsti, ne vienreiz vien esam pieredzējuši situācijas, kad, bez kontroles ilgstoši lietojot kādu NPL, cilvēkam radies aknu bojājums, tāpat pastāv trombu riski. Tas viss jāņem vērā.
Bet, ja runājam par bezrecepšu pretsāpju medikamentiem, to jau nemaz nav tik daudz!
– Pieminējāt paracetamolu kā labu pretsāpju līdzekli… Bet, daudziem, iespējams, atmiņā palicis notikums ar Austrumu slimnīcas ķirurgu, kuram paracetamola dēļ gandrīz nācās pārstādīt aknas – tieši tik graujošas bija sekas.
– Bet paracetamols jau nav vienīgais, kas var radīt problēmas aknām, arī citi nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi mēdz tās stipri pabojāt! It sevišķi, ja ir bijuši aknu funkcijas traucējumi, hepatīts jeb aknu iekaisums vai aknu ciroze, vai pārmērīga alkohola lietošana.
Respektīvi, visiem NPL – gan selektīvajiem, kas darbojas tikai uz COX-2, gan neselektīvajiem, kas bloķē gan COX-1, gan COX 2 – piemīt ietekme uz vienu vai otru orgānu sistēmu, tikai tā atšķiras.
Piemēram, aspirīnu, kas arī pieder pie šīs zāļu grupas, tāpēc reti lieto pret sāpēm, to vairāk izmanto kā trombožu profilakses līdzekli.
Ja aspirīnu lieto kā pretsāpju līdzekli, tam jābūt pietiekami lielā devā, lai gan ir pierādīts, ka pret galvassāpēm aspirīns labi darbojas. Ja cilvēks, kam ir sirds mazspēja, lieto aspirīnu kā antiagregantu, šajā gadījumā citi vienlaikus lietotie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi var veicināt šķidruma aizturi organismā vai arī citas blaknes.
Lai izvēlētos pretiekaisuma medikamentu, ir jāzina, uz ko katrs konkrētais preparāts vairāk iedarbojas – uz COX-1 vai uz COX-2.
Respektīvi, ja nepieciešams pretsāpju līdzeklis, tad jābūt zināmai precīzai indikācijai, precīzai vajadzībai.
Tātad tās nav neiropātiskas vai psihogēnas, bet ir nociceptīvas jeb lokālās audu sāpes, pie kurām pieder muskuļu un skeleta sāpes, galvassāpes, muguras sāpes, locītavu sāpes.
Otrs jautājums: ko mēs gribam ar NPL sasniegt, kāds ir mērķis vai uzdevums? Vai mums vajag ātru iedarbību vai ilgstošu, noturīgu iedarbību, arī tas atkarīgs no preparāta.
Akūtām sāpēm paredzēti medikamenti, kuriem ir ļoti ātra iedarbība, piemēram, paracetamols.
Koksibiem efekts ir lēnāks un turas diennakti. Vēl ļoti svarīgi, kā ievadīt aktīvo vielu. Joprojām tautā un arī mediķu aprindās pastāv uzskats, ka aktīvā viela, ievadīta muskulī ar injekciju, iedarbosies ātrāk un labāk un ka šādi var izvairīties no sarežģījumiem ar kuņģi… Nē, nav taisnība! Preparātam piemīt sistēmiska iedarbība, nevis tajā vietā, kur tas uzsūcas.
Pote neglābs no kuņģa kairinājuma!
Jā, iespējams, būs mazliet ātrāka medikamenta iedarbība, bet – tā arī ātrāk beigsies. Turklāt injekcijas muskulī ir visai bīstamas, jo var rasties audu sabiezējumi, sastrutojumi un tamlīdzīgas blaknes. Tablešu formas preparātiem parasti ir ilgstošāka iedarbība, bet to uzsūkšanās ātrums arī ir dažāds. Šķīstošās formas, svecīšu formas, arī ārīgi lietojamie līdzekļi, ziedes, uzsūcas žiglāk. Pret muskuļu sāpēm pretiekaisuma ziede var pietiekami efektīvi nostrādāt.
– Kapsula un tablete – kas labāks?
– Arī pastāv atšķirības. Kapsula bieži vien iziet kuņģim cauri un uzsūcas zemāk, zarnās. Bet tas nenozīmē, ka tad medikamentam nebūs citu blakņu.
– Vēlreiz – kad būtu jāizvairās no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošanas?
– Ja cilvēkam jau ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, asiņošana. Ja viņam ir pietiekami nopietni nieru funkcijas traucējumi, ja ir koagulācijas jeb asinsreces traucējumi, trombozes riski, ja ir palielināta jutība pret pretiekaisuma līdzekļiem, ja ir izteikta sirds mazspēja, grūtniecība. Jāievēro piesardzība, ja ir aknu funkcijas traucējumi.
– Kāda alternatīva? Ko darīt cilvēkam, kuram ir šie daudzie riski, un viņam sāp?
– Viens no izvēles variantiem ir vieglie narkotiskie līdzekļi – tramadols vai kodeīns. Kodeīns Latvijā pieejams kombinēto preparātu sastāvā, tādi ir, piemēram, Co-Codamol, Ultracod, Solpadeine. Bet cilvēki baidās, viņiem ir izteikta opiofobija: «Dakter, es pieradīšu un kļūšu par narkomānu…» Nē, lai tā notiktu, ir jābūt zināmiem nosacījumiem un atkarību veicinošiem faktoriem un riskiem. No otras puses, jā, arī narkotiskajiem līdzekļiem piemīt blaknes, visbiežāk no kuņģa un zarnu trakta puses, kādreiz tie rada miegainību, nomākumu.
Vārdu sakot, viss ir ļoti sīki jāizvērtē, jāapsver.
Vēl viena nianse… Cilvēks aiziet uz aptieku un lūdz zāles pret sāpēm, bet piemirstas, ka viņš jau lieto citas pretiekaisuma un pretsāpju zāles, un tā bieži vien sanāk, ka cilvēks vienlaikus dzer divus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Viens ir tas, ko aptieka izsniedza bez receptes, un otrs, ko jau agrāk izrakstījis, piemēram, ģimenes ārsts. Divus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vienlaikus noteikti nevajag lietot, tad blakņu risks dubultojas.
– Bet kā notiek dzīvē?! Cilvēkam sāp locītavas, ārsts izrakstījis pretsāpju zāles, pacients tās lieto. Bet pēkšņi viņam sāk sāpēt mugura, un locītavu sāpju zāles muguras sāpes nenoņem. Viņš dodas uz aptieku un saka: «Man vajag kaut ko pret sāpēm…»
– Lieta tāda, ka pretsāpju līdzekļus neiedala pēc diagnozēm, tiem piemīt vispārējā iedarbība: galva, mugura, locītavas un tā tālāk… Ja medikaments, ko ārsts izrakstījis, nav pietiekami efektīvs pret visu, tad jāizvērtē, pirmkārt, vai deva ir pietiekami liela, otrkārt, vai jaunajām sāpēm, kas parādījušās, pamatā nav cita problēma. Un, treškārt, ko es noteikti gribu uzsvērt, – tablete nav panaceja muguras, skeletālām un locītavu problēmām – fizikālā ārstēšana ir un būs tomēr galvenā ārstēšanas metode.
Ja izrakstītie pretsāpju līdzekļi nav pietiekami efektīvi, ir vairāki tālākās rīcības varianti. Pirmais: ar ārstu apspriežas par kādu citu medikamentu no šīs zāļu grupas. Otrs: pievieno citu pretsāpju līdzekli no citas grupas, piemēram, paracetamolu, kas nav īsts pretiekaisuma līdzeklis, vai analgīnu (metamizols).
Šodien sāpju terapijā galvenais virziens ir multimodāla terapija.
Taču cilvēku apziņā joprojām dzīvo vēlme, ka viena tablete atrisinās visas locītavu deģeneratīvās problēmas… Patiesībā uz šo veselības problēmu jāskatās kompleksi – kas vēl cits ir vajadzīgs un kā vajadzētu pamainīt ārstēšanu, turklāt ne tikai tablešu virzienā. Ja netiek galā ar sāpēm, varbūt talkā jāņem ergoterapija, fizioterapija, arī koanalgētiskie līdzekļi, šie papildlīdzekļi, kas darbojas uz sāpju mehānismiem.
Kādreiz pacienti brīnās, kāpēc ārsts viņam izraksta antidepresantu, – man taču nav depresijas!
Jā, nav, bet ir sāpes, kuras atkārtojas un kļuvušas hroniskas. Te kādreiz piemēroti ir gan tricikliskie antidepresanti (amitriptilīns, imipramīns, nortriptilīns un desipramīns), gan serotonīna, noradrenalīna atpakaļsaistīšanās inhibitoriem piemīt laba pretsāpju darbība. Bieži vien vajadzīgi arī pilnīgi citi līdzekļi – no pretepileptisko līdzekļu grupas, tā dēvētās nervu zāles. Kombinācijā ar šīm arī pretsāpju līdzeklis būs efektīvāks.
– Viss, ko jūs tagad stāstāt, velk uz to, ka – ar sāpēm jādodas pie daktera, nevis pa taisno uz aptieku…
– Protams!
Atgriežamies pie ikdienas situācijas: man caurvējā savilka muguru, pārstrādājos, sāpes rokās, locītavās, vecums pēc sešdesmit… Godīgi sakot, cilvēkam gados sākas muskuļu un skeleta izmaiņas, deģenerācija. Turklāt viņam ir liela traģēdija, ka pie daktera nevar pieteikties, nevar atrast labu ārstu un tamlīdzīgi… Es tagad mazliet ironizēju.
Bet mums katram būtu jāiemācās vienkāršos gadījumos palīdzēt sev pašam.
Pašpalīdzība sastāv no tā, ka, pirmkārt, cilvēks novērtē situāciju – it īpaši, ja tā atkārtojas –, un viņš nekrīt panikā. Otrkārt, viņš zina, ka pie muskuloskeletālām sāpēm strādā lokālie pretiekaisuma līdzekļi. Treškārt, viņš saglabā savu fizisko aktivitāti, bet tomēr sevi saudzē, nepārforsē, nepārpūlē, un tad, ja nav lielas, nopietnas veselības problēmas, var arī pāris dienas palietot bezrecepšu pretsāpju medikamentus.
It īpaši, ja jau zināms, kāds efekts ir no konkrētajām zālēm, ka tās ir palīdzējušas.
Iespējams, cilvēks arī pats var kombinēt paracetamolu ar kādu pretiekaisuma līdzekli.
– Cik interesanti! Kaut kas tāds nejauši bija sanācis manai radiniecei, kura dzīvo laukos! Viņai sasāpējies zobs, nekā cita mājās neesot bijis, iedzērusi ibumetīnu, bet nepalīdzēja. Tad izmisumā iedzērusi paracetamolu, kuru parasti lieto pret temperatūru, un neticēja, ka palīdzēs pret sāpēm, bet – tas nostrādāja!
– Tieši tā! Tieši tas, ko gribēju uzsvērt: dažādu līdzekļu kombinācijas – nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis plus centrālas iedarbības līdzeklis, kuram nav šīs pretiekaisuma darbības, – ir savietojamas, un kombinācijas palīdz. Runa ir par to, ka divus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vienlaikus nedrīkst lietot.
Bet cilvēki netiek pie ģimenes ārsta un tad viņi bezrecepšu pretsāpju zāles miksē.
Piemēram, ibuprofēnu ar naproksēnu (Nalgedol, Nalgesin, Epromul) vai dolmenu, kas ir NPL, un tad visas blaknes ir vērstas vienā virzienā, tās pastiprinās.
Bet, atgriežoties pie visbiežāk sastopamajām muskuloskeletālajām sāpēm… Jāņem arī vērā, ka notiek pašizveseļošanās. Proti, ar laiku sāpes norimst. Piemēram, muguras sāpes klasiski pirmajās dienās ir stiprākas, bet 80–90 procentos gadījumu tās 7–10 dienu laikā pašas mazinās, pat neko īpašu nedarot, tikai samazinot slodzi, atslogojot muguru, turpinot kustēties, palietojot pretiekaisuma tabletes, arī ziedes, un iedarbojoties ar masāžu uz sāpju punktiem jeb trigerpunktiem.
Ja šāda tipa sāpes ik pēc laika atkārtojas, racionāli, veselīgi domājošs cilvēks apgūst tehniku, kā ar tām pašam tikt galā.
Faktiski nav arī nekāda traģēdija, ja akūtas muguras un locītavu sāpes ilgst vidēji līdz trim mēnešiem. Bet mums jau pēc dienas gribas būt veseliem!
– Kā jūs skaidrotu kolēģes pieredzi? Ja viņa pret sāpēm lieto ibumetīna tabletes, palīdz. Ja lieto ibuprofēnu – nepalīdz. Abos medikamentos aktīvā viela ir viena un tā pati – ibuprofēns. Vai tik liela nozīme varētu būt saistvielām, kas atrodas tabletē?
– Tā varētu būt. Bet kolēģei jāpaskatās arī, vai šīm dažādajām zālēm vienā tabletē ir vienāda aktīvās vielas deva. Savukārt jautājums par individuālo farmakokinētiku reālajā ikdienas medicīnā joprojām nav atrisināts.
To pašu pacienti stāsta arī par asinsspiediena medikamentiem: aktīvā viela un deva it kā tā pati, atšķiras tikai ražotājs, toties efektivitāte ir cita.
Šādas lietas eksistē, un to nevar apstrīdēt. Ko darīt? Tātad, ja kolēģe konstatējusi, ka konkrētās zāles palīdz, bet otras nepalīdz, tad – ņem to, lūdzu, vērā un pielāgojies! Ibuprofēnu saturošas bezrecepšu zāles visas nenosaukšu, neesmu šajā jautājumā iedziļinājusies, bet, manuprāt, ir vairākas…
– Daudzos rakstos ārsti brīdina: lietojot NPL ilgstoši, rodas nevēlamas blaknes. Ko nozīmē ilgstoši?
– Ja cilvēkam ir predispozīcija, nosliece, uz kuņģa čūlu vai tā jau bijusi, tad NPL nav jādzer mēnešiem, lai sāktos asiņošana, – tā var parādīties jau pēc pāris dienām. Bet, protams, ka tas tiek uzsvērts: ilgstoši lietojot NPL, riski palielinās…
Pretsāpju tablešu lietošanā laika robežas precīzi nav definētas.
Parasti iesaka, jā jau teicu, desmit dienas, divas nedēļas, un tas sakrīt arī ar normālu pašizveseļošanās periodu, kad audi paši saprot, ka tiem jābūt veseliem.
– Tātad, ja tu desmit dienas esi lietojis ibumetīnu, nav jāsatraucas, ka pārkāpta maksimālā robeža?
– Nē. Bet jāmeklē arī citas ārstēšanās metodes, ne tikai ibumetīns un ne tikai tablete. Ir masāža, ir fizioterapija, ir lokāla terapija – ziedes. Ja divu trīs nedēļu laikā nekļūst labāk, tad jāmēģina tikt pie ārsta. Lai gan, kā jau sacīju – līdz mēnesim akūtais sāpju periods nav nekas unikāls un traks. Šodien gan biežāk novēro citu galējību – galvenais izmeklēties! Tagad es atkal ironizēju…
Akcents likts uz izmeklēšanos, uz valsts un cilvēku naudas tērēšanu, nevis uz fizioterapiju un tāda veida ārstēšanu.
Kāpēc nav vienmēr jāizmeklējas? Ja vienreiz jau pierādīts, ka deģeneratīvās izmaiņas mugurā notiek, un ja sāpes ir tādas pašas kā iepriekš un bez jebkādiem sarkanā karoga simptomiem, tad tu jau principā zini, kas tev par vainu, un, veicot kārtējo izmeklējumu, bildē nekas daudz nebūs mainījies.
Viens milimetrs vairāk vai viens vārds attēla aprakstā citāds, tas problēmas būtību nemaina.
Turklāt jāņem vērā, ka ārsti radiologi, aprakstot datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu, lieto dažādus vārdus, lai gan tie nozīmē vienu un to pašu. Ārsti prot vienu un to pašu situāciju izstāstīt vairākos variantos – sarežģīti vai vienkārši –, un cilvēks apjūk.
– Tomēr – vai nav prātīgāk pretiekaisuma tabletes padzert ilgāk, kursa veidā, lai nostabilizētos pozitīvais efekts? Tāpat kā antibiotikas!
– Šī nu gan ir aplamība! Kā jau sacīju, spēlētāji sāpju un iekaisuma gadījumā ir līdzīgi – tie ir prostaglandīni. Tāpēc ir šis nosaukums – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kam piemīt pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža iedarbība. Visiem šiem efektiem ir līdzīgs darbības mehānisms.
Tāpēc, ja sāpes rimušās, viss, tabletes vairs nav jādzer.
Tas taču nav iekaisums kā strutas un uztūkums! Ir sāpes, un prostaglandīni tur darbojas, bet, kad kļūst labāk, pretsāpju tabletes vairs nelieto. Varbūt vispār notiek tā: vakar iesāpējās, iedzēru tableti, šodien man ir jau labāk. Nu paldies Dievam! Priekš kam man vēl vajadzētu lietot tabletes, kas rada blakus efektus?!
– Kad NPL tableti labāk ieņemt? Pirms ēšanas, pēc ēšanas? Tikai ar ūdeni vai var kopā ar kafiju, ar kefīru?
– Parasti tas ir zāļu anotācijā norādīts. Vairums pretsāpju un pretiekaisuma medikamentu iesaka lietot pēc ēšanas.
– Cilvēks saliek rindiņā tabletes, kas viņam no rīta jāieņem: gan pret augstu asinsspiedienu, gan pret holesterīnu, vēl kādas… Un arī pret sāpēm. Paņem visas saujā un ieber mutē.
– Te gan varētu būt nevēlama medikamentu mijiedarbība! Šajā gadījumā noteikti jāievēro intervāls starp dažādo preparātu lietošanu, un akcents būt jāliek uz komplekso terapiju, uz nemedikamentozo terapiju.
– Atgriežoties pie sarunas sākuma… Vai varat ieteikt, kuri bezrecepšu NPL ir vairāk mērķēti konkrēti saspringuma galvassāpēm, muguras sāpēm, locītavām, zobu sāpēm. Piemēram, novērots, ka citramons, kas satur mazās devās paracetamolu, aspirīnu un kofeīnu, labi palīdz pret paģiru galvassāpēm.
– Precīzākas norādes, rekomendācijas ir par galvassāpēm. Veikti pētījumi un ir pierādījumi par ibumetīnu, paracetamolu, naproksēnu, diklofenaku, ka tie palīdz. Lai gan atkal – viss ir ļoti individuāli, vienam labāk der paracetamols un ibumetīns ne, citam otrādi.
Arī kombinētiem medikamentiem dažkārt ir vieta galvassāpju arstēšanā.
Otrs aspekts – katra ārsta individuālā pieredze. Ja runājam par biežākajām galvassāpēm, par saspringumu, tad manas rekomendācijas vienmēr ir tādas: vispirms izkustini savu sprandu, izgrozi galvu, vai lai kāds viegli pamasē saspringušos muskuļus plecu un kakla daļā (ādā ir taustes receptori, un, ja tos viegli kairina – glāsta, organisms izdala endogēnos opiātus, pretsāpju vielas).
Apsmērē galvu gar matu līniju ar kādu ziedi, kuru tu pazīsti un kas satur, piemēram, mentolu, der arī vjetnamiešu vai Indijas zvaigznīte, un tikai tad pēc pusstundas, ja galvassāpes nepāriet, ķeries klāt tabletēm.
Der paracetamols, bet – pieaugušam cilvēkam bez aknu kaitēm uzreiz pietiekami lielā devā, kas ir viens grams.
Un iespējami ātri! Medikaments lietojams četras reizes dienā, ja nepieciešams. Paracetamols būtu pirmās izvēles medikaments gados veciem cilvēkiem un tiem, kam ir nieru kaites. Šīs zāles nekairina gremošanas traktu, neveicina asiņošanu.
Otrs izvēles medikaments ir ibuprofēns. Pieaugušam jāiedzer viena tablete, kurā darbīgā viela ir 400 miligrami. Un atkal – iespējami ātri.
Visām saspringuma galvassāpēm ir ļoti līdzīgs veidošanās mehānisms.
Proti, tās rodas no muskuļu sasprindzinājuma plecu un kakla daļā, ko izraisa statiskas slodzes un stress. Tas viss plecu un kakla daļu pārvērš kramā, akmenscietos muskuļos, kuros izveidojas sāpju punkti, no kuriem arī sāp galva.
Tātad ir vajadzīgs stresa menedžments un dažādi fiziski vingrinājumi, kas māca atslābt.
Ar muguru tas pats! «Vakar kārtīgi papļāvu, paravēju, šorīt no gultas grūti izlīst…» Nu izkustinies, izgrozies, kaut ko uzsmērē…
