Gūžas remontiņš — pēc operācijas dzīvo tik nost!

Endoprotezēšana
Anija Pelūde
13. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Iedomājies, cik labi, ka tāds vispār ir iespējams. Nomaini detaļu un skrien pa dzīvi tālāk! Konsultē Dr. SANDRIS PETRONIS Traumatologs ortopēds ar 19 gadu pieredzi. Rīgas 2. slimnīcas nodaļas vadītājs. Gada laikā veic 180 gūžu un ceļu endoprotezēšanu plus vēl apmēram 250 lielo traumu operāciju. Rīgas Stradiņa universitātes Ortopēdijas katedras asistents, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants.

No 2019. gada 1. janvāra Latvijas slimnīcās tika pārtraukta valsts pakalpojuma programma, kad lielo locītavu – gūžas un ceļa – endoprotezēšanu varēja veikt ātrāk, ja cilvēks bija gatavs pusi no operācijas izmaksām samaksāt pats. Ļaudis uztraucas, ka nu zaudētāji faktiski būs visi – gan pacienti, kuri paši nevar samaksāt par gūžas nomaiņu, jo tagad rindas uz valsts apmaksāto operāciju pagarināšoties, gan tie, kuri var samaksāt vismaz pusi no operācijas izmaksām, jo viņiem šāda iespēja ir liegta.

– Cilvēki uztraucas, vai par valsts naudu liktās gūžas protēzes ir labas? Vai nebūs no vislētākā gala?!

– Loģiski, ka valsts ir ieinteresēta par maksimāli izdevīgākām izmaksām dabūt maksimāli optimālu pakalpojumu. Bet vispār mēs vairumā gadījumu cilvēkam varam ielikt viņam atbilstošu implantu.

– Un kuri ir tie gadījumi, kad nevarat?

– Mums ir zināmi nosacījumi, ka gada laikā drīkstam izmantot tik un tik tādas protēzes, tik un tik šādas protēzes, un, ja kaut kādu iemeslu dēļ pacientu struktūra mainās, tad varbūt iznāk padomāt, kā mēs varam to jautājumu atrisināt. Bet pārsvarā gadījumu mums nav acīmredzamu problēmu, lai ieliktu pacientam atbilstošu implantu.

Piemaksāšana par it kā labāku endoprotēzi no valsts puses netiek akceptēta. Jo principā visi implanti, kurus mēs liekam, ir sevi pieradījuši un pasaulē apstiprināti.

Implantu kvalitāte šobrīd nav problēma – tas nav galvenais, kāpēc mēs sastopamies ar sarežģījumiem.

– Nesen runāju ar kādu netraumatoloģijas specialitātes ārstu, kuram drīz operēs gūžu. Viņš pavisam nopietni teica, ka plānojot ar savu endoprotēzi vēl noskriet maratonu! Vai mērķis, ko cilvēks ar savu jauno gūžu grib sasniegt, arī ietekmē ārsta lēmumu implanta izvēlē?

– Lielāka daļa pacientu, kuri pie mums nonāk, ir cilvēki, kas cieš no sāpēm staigājot un pat naktī. Tāpēc viņu mērķis ir – lai nesapētu, varētu staigāt, lai vairs neklibotu, lai varētu iet bez palīglīdzekļiem.

Ir gados jaunāki pacienti, kas pirms tam sportojuši, un viņi vēlas, lai arī pēc operācijas varētu būt aktīvi. Tad tā mana atbilde viņiem ir – «Es nerekomendēju intensīvas fiziskās aktivitātes. Tu esi nobeidzis savu dabisko gūžu un mierīgi vari nobeigt arī mākslīgo gūžu.» Man ir pacienti, kas neņem to vērā un ļoti aktīvi sporto, un viņiem viss ir kārtībā. Bet tādā ilgtermiņā raugoties, notiek līdzīgi kā ar automašīnu – ja mēs auto ļoti intensīvi lietojam, tas ātrāk nolietojas.

Es saviem pacientiem iesaku vieglas un mērenas fiziskās aktivitātes. Tādas ir pat ļoti vēlamas.

Bet, ja cilvēks ārkārtīgi grib nodarboties ar lietām, kur ir lēkšana vai skriešana, būtu jādomā par implantu veidiem, kas pieļautu zināmu elasticitāti. Mūsu rīcībā ir, piemēram, augstas nodiluma izturības implanti ar keramisku virsmu – tie ir ļoti, ļoti izturīgi, ilgmūžīgi, taču arī ļoti trausli. Ja kāds izdomās ar tādu implantu lēkāt, potenciāli viņš varētu to sabojāt.

– Un ar ko atšķiras cementējamās un necementējamās gūžas protēzes? Kuras labākas, kam, kāpēc?

– Atšķiras ar fiksācijas veidu. Cementējamo protēzi mēs kaulā ielīmējam, izmantojot speciālu cementu. Savukārt bezcementa protēzei precīzi sagatavojam kaulu pēc endoprotēzes formas un to iesitam kaulā, tāda veidā šī protēze ieķīlējas kaulā, un vēlāk, pateicoties tam, ka bezcementa protēzei ir poraina virsma, kauls tajā ieaug un endoprotēze nostiprinās vēl vairāk.

No pacienta viedokļa, kā lietot protezēto locītavu, lielas atšķirības nav.

Ar cementējamo protēzi viņš var mazliet ātrāk atgriezties ikdienas dzīvē un sākt aktīvākas kustības nekā ar bezcementa protēzi, jo tai nepieciešams laiks, lai kauls nedaudz ieaugtu endoprotēzē.

Tā lieta, kas nosaka nodilumu, ir nevis protēzes fiksācijas veids, bet gan virsmas, kas tiek izmantotas, – kāda galviņa pret kādu bļodiņu beržas. Bezcementa protēzes veidam ir iespējamas dažādas virsmas – gan polietilēna, gan keramikas. Savukārt cementējamām protēzēm bļodiņa vienmēr ir polietilēna, bet ar galviņu mēs varam variēt – vai nu tā ir metāla, vai keramikas. Tas nosaka endoprotēzes ilgmūžību.

Pacientam ar cementējamu endoprotēzi mēs varam droši teikt: «Klausies, tu tagad ar šādu locītavu vari dzīvot piecpadsmit, divdesmit un divdesmit piecus gadus, pat ilgāk.» Cilvēks, kam pāri septiņdesmit, to dzirdot, uzreiz atslābinās, jo saprot, ka ar šo protēzi viņa mūžam pilnīgi pietiks. Jā, pacienti uztraucas par protēžu izturību, daudz par to runā, bet parasti pie normālas endoprotēzes lietošanas mūsdienās gūžas locītavas implanti kalpo pietiekami ilgi. Vairāk problēmu rodas ar citām lietām, kas saistītas ar pašu pacientu.

– Kādām? Konkrētāk, lūdzu!

– Piemēram, blakusslimības, kas joprojām turpina ietekmēt pacienta dzīvi arī tad, kad endoprotēze gūžā ielikta. Septiņdesmitgadīgam un vecākam cilvēkam parasti ir dažādas kaites. Kāda sirds un asinsvadu slimība – paaugstināts holesterīna līmenis un asinsspiediens, sirds ritma traucējumi, varbūt sirds mazspēja. Ir pacienti, kuriem ir cukura diabēts. Ir pacienti, kuriem ir līdzīgas ortopēdiskas saslimšanas citās vietas – viņam deformējusies mugura vai otra kāja ir sāpīga, viņam varbūt abi ceļgali sāp. Līdz ar to, ja mēs nomainām vienu gūžas locītavu, pārējais ķermenis paliek tāds pats, kā bija.

Cilvēkam jāsaprot, ka galva tāpat turpinās reibt un arī visas citas kaites paliks.

Līdz ar to es pacientiem iesaku pirms operācijas šīs pārejās veselības lietas maksimāli sakārtot. Tad arī operācija norit gludāk un pēcoperācijas periodā ir vieglāk atveseļoties.

– Pirms operācijas vajadzētu arī zobus salabot, izraut vecās saknes, jo citādi pēc tam var iekaist gūžas implants…

– Agrāk šāds uzskats, ka jebkur ķermenī esošs infekcijas perēklis var radīt sarežģījumus ap implantu, bija diezgan populārs. Šobrīd par to daudz diskutē, vai tas tiešam tā ir, varbūt pārspīlēts…

Bet manā skatījumā tur nav nekā slikta, ja salabo zobus. Tieši otrādi – mēs vēl vairāk samazinām jebkādus riskus, ja pacientam nav nekādu infekcijas perēkļu. Tās var būt arī dažādas urīnceļu infekcijas un cita veida iekaisuma procesi, kas mēdz radīt ja ne tiešu ietekmi uz sarežģījumiem, tad vismaz sagādāt tiem labvēlīgākus apstākļus, lai sarežģījumi vieglāk veidotos, salīdzinot ar citiem pacientiem, kuriem iekaisumu nav.

– Kāpēc implants vispār iekaist?

– Šādas komplikācijas mēdz būt. Pats implants ir mākslīgs materiāls – metāls, polietilēns –, un iekaisums ir organisma reakcija pret to. Neviena pasaules klīnika nav atbrīvota no šādiem sarežģījumiem. Neviena, pat vislabākā uz pasaules!

Mūsu spēkos ir tikai samazināt sarežģījumu riskus, bet ne pilnībā tos likvidēt. Iekaisums var veidoties dažādu iemeslu dēļ. Viens no tādiem ir pati ķirurģiskā operācija – mēs tomēr atveram vaļā lielāko ķermeņa locītavu, ir griezta brūce, operāciju zālē skaitās sterili apstākļi, bet tik un tā ir iespējams, ka kāds mikrobs brūcē iekļūst.

Savukārt vēlīnās infekcijas rodas pēc gada, pēc diviem, pēc desmit, tad jāmeklē iemesls.

Kas tiešām ir pierādīts? Ja pacientam ir dažādi iekaisuma procesi – piemēram, reimatoīdais poliartrīts –, viņam sarežģījumi var rasties vieglāk nekā citiem pacientiem. Arī pacientiem, kuriem ir blakusslimības, kas ierobežo imunitātes spējas. Mums ir bijuši gadījumi, ka cilvēks ilgus gadus dzīvo ar endoprotēzi laimīgs un tad viņam sastruto niere, beigās arī gūžas endoprotēze un tā jāizņem.

– Kas liecina, ka ap endoprotēzi izveidojies iekaisums? Ko cilvēks jūt?

– Pirmais radītājs ir sāpes.

– Jo principā nomainīto gūžu vispār nevajadzētu just?

 – Ja mēs endoprotēzi ieliekam un viss ir kārtībā, tad pacients sāpes nejūt, bet viņš savu nomainīto gūžu reizēm var just. Piemēram, uz laika maiņām vai kad kaut kas ļoti intensīvi darīts. Bet to pacients parasti apzīmē ar vārdu just. Tā ir situācija, kad viņš saka: «Nē, nē, dakter, man pretsāpju tabletes nevajag.»

Savukārt, ja mēs runājam par pirmsoperācijas periodu, tad pacients parasti saka: «Ziniet, dakter, man kuņģis vairs netur, jo katru dienu ēdu pretsāpju tabletes, lai vispār varētu kustēties.» Tā ir ļoti liela atšķirība.

Savukārt, ja ir iekaisums protezētajā locītavā, to nevis reizēm jūt vai iesāpas, bet sāpes kļūst diezgan konstantas un pat visai stipras.

Nākamais – cilvēkam ir arī grūti pārvietoties, viņš jūt, ka atkal jāsāk klibot, atkal jāņem spieķis. Nākamais, ja ir iekaisums ar mikrobiem, pacientam var paaugstināties ķermeņa temperatūra. Ir pietūkums vietā, kur bijis operācijas grieziens. Vai arī pavisam smagos gadījumos pacients var redzēt, ka no tā parādās izdalījumi, kāda brūces daļa ir vaļā.

Mēs saviem pacientiem sakām tā: ja ir aizdomas par ko sliktu, labāk lieku reizi atnākt pie ārstējošā ārsta atrādīties, nekā mājās domāt, ka pāries. Vēl vairāk! Ja ir akūta situācija, tad ir pilnīgi normāli vērsties slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Tā cilvēks ļoti ātri nokļūst tur, kur viņam jānokļūst – slimnīcā. Tad meklējam, vai pie implanta ir mikrobi vai nav un kādi, jo tad arī ārstēšana atšķiras.

– Kā vispār uzpasēt, kas notiek ar ielikto protēzi? Cik bieži vajadzīgas profilaktiskās kontroles?

– Gūžas endoprotezēšana ir labi atstrādāta, standartizēta operācija, un ķirurgi mums ir augsti kvalificēti, bet vienalga ir kaut kādas nianses, kas reizēm kādam pacientam var atšķirties. Līdz ar to ārstējošais ārsts nosaka tālāko apskašu intervālu.

Ir zināma veida standarts, ko mēs ievērojam, – mēs lūdzam visus pacientus atrādīties pēc pāris mēnešiem, kopš veikta operācija, un pēc tam atkal.

Sākumā biežāk, vēlāk retāk. Iespējams, ka arī rentgenogramma jāuztaisa. To mēs darām uz vietas, apskates dienā.

– Sakiet, kā saudzēt savas gūžas, lai līdz endoprotezēšanai vispār nenonāktu?

– Pirmkārt, mēs varam censties izvairīties no aktivitātēm, kas traumē locītavas. 

Ja cilvēks jūt, ka parādās sāpēs vai diskomforts gūžas locītavās, es saviem pacientiem parasti saku, ka jāmaina darbs.

Man ir pietiekami daudz labo piemēru, kad cilvēks tik tiešām maina savu nodarbošanos no fiziski smagas uz vieglāku un pēc laika viņš konstatē: «Dakter, man sāpes pārgāja un es varu nelietot zāles!» It sevišķi osteoartrīta sākumstadijā. Šādā veidā iespējams ievērojami samazināt slimības attīstību.

– Kurās profesijās viskvairāk cieš gūža?

– Kur ir smags fiziskais darbs uz kājām. Lauku darbi, sabiedriskā ēdināšana. Tas, ko es redzu – pavari strādā pa divpadsmit stundām, jācilā smagie katli plus vēl temperatūras svārstības un caurvēji.

Otrkārt, lai gūžas būtu veselas, nepieciešamas vieglas un mērenas kustības.

Tiklīdz locītavas nekustina, tās kļūst stīvas, pasliktinās apasiņošana, cirkulācija, šķidruma izdale – daba pati uzskata, ka tad jau tai nav vērts pulēties.

Viss, ko mēs lietojam, mums kalpo, un viss, ko mēs nelietojam, mums atrofējas. Tāpēc locītavu pārslogošana un vispār neslogošana, ir tas, no kā būtu jāizvairās.

– Vai ir kādas pazīmes, pēc kurām var prognozēt, ka, iespējams, man vecumdienās gūžu vajadzēs tomēr nomainīt?

– Ja mēs filozofiski šim jautājumam pieejam, tad to tikai Dievs var pateikt, kas mums katram paredzēts. Mēs paši varam runāt par zināmiem riska faktoriem. Viens no tādiem ir ģimenes slimību vēsture – tur pastāv zināma korelācija jeb sakarība.

Ja, piemēram, mātei ir bijusi gūžas endoprotēze, tad ir drusku lielāka iespējamība, ka tāda būs nepieciešama arī meitai.

To pašu var teikt par gūžas locītavas osteoartrītu – tas ir locītavas iekaisums, kas skar visus tās veidojošos elementus un ir viens no biežākajiem gūžas endoprotezēšanas iemesliem. Sākumā tas ir vienkārši iekaisuma process, kas skar locītavas somiņu, pēc tam procesā iesaistās skrimslis un beigu etapā arī kauls. Tas ir brīdis, kurā mēs varam pacientam palīdzēt. Skrimslis ir pilnībā nodilis, locītava ir zaudējusi savu funkciju, un mēs to varam atjaunot, ieliekot mākslīgo implantu.

Bieži vien endoprotezēšanas operācija ir kā pēdējā ārstēšanas iespēja. Osteoartrīta sākumstadijā, ja cilvēks mazliet samazinās slodzi vai izdzers pretsāpju un pretiekaisuma zāļu kursu, viņam sāpes pāries un viņš atkal varēs labu laiku dzīvot normāli. Savukārt, ja pacients stāsta: «Es jau gadu lietoju zāles un man sāpes nepāriet…», tad mēs, uztaisot rentgenu, visbiežāk jau atrodam izmaiņas locītavā, kas norāda uz to, ka jāliek implants.

– Tad gads līdz operācijai vēl jāmokās…

– Nebūt tā nav! Ja pacientam ir ļoti izteikts osteoartrīts un nepieciešama steidzama operācija, notiek ārstu konsilijs, kas izlemj, un viņu operē dažu mēnešu laikā.

– Cik ilgs laiks paiet no pirmā konstatējuma, ka gūžas locītavā sāk attīstīties artrīts un zāles vēl noņem sāpes, līdz galējai robežai, kad vajadzīga operācija?

– To es nevaru uzminēt. Esmu redzējis, ka pacientam pusgada un gada laikā osteoartrīts attīstās diezgan strauji, un ir pacienti, kas dzīvo piecus, desmit, pat vairāk gadus, un slimība ļoti, ļoti lēnām iet uz priekšu. Līdz ar to, lai aptuveni prognozētu situāciju, es parasti pacientu uzaicinu uz atkārtotu vizīti pēc pusgada vai gada, un mēs salīdzinām rentgenus, cik lielas izmaiņas locītavā notikušas. Ja redz, ka sliktāk nav kļuvis, tā cilvēkam ir laba ziņa, jo nozīmē, ka process ļoti lēni attīstās.

 Vēl viena lieta, kas arī jāņem vērā… Ja pacientam ir sāpes gūžā, bet nav izmaiņu rentgenogrammā, mēs cenšamies būt piesardzīgi, jo iespējams, ka sāpes ir saistītas nevis ar gūžas locītavu, bet gan ar mugurkaula deformāciju, kāds nervs piespiedies. Līdz ar to, izoperējot gūžu, viņam no tā labāk nekļūs.

Tāpēc mēs, pirms protezēt, tomēr gribam savām acīm redzēt, ka gūžas struktūra ir bojāta, tad mēs skaidri zinām, ka pacientam varam palīdzēt.

Gūžas endoprotezēšanas iemesls var būt arī dažādas iedzimtas kaites – nepareiza gūžas anatomija. Stipras traumas, kas iegūtas dzīves laikā un saistītas ar lūzumiem vai spēcīgiem sitieniem. Dažādu citu slimību ietekme. Pieņemsim, cilvēkam ir reimatoīdais artrīts vai ankilozējošais spondiloartrīts – hroniska, autoimūna locītavu iekaisuma slimība, kad kalcija sāļi nogulsnējas mugurkaula saitēs, bet procesā var iesaistīties arī citas locītavas.

Skaidrs, ka šiem cilvēkiem ar laiku visas locītavas bruks kopā, bet gūžu un ceļu locītavas ir ļoti svarīgas, lai viņi varētu pārvietoties. Tad mēs ieliekam endoprotēzes, un cilvēks var brīvāk staigāt. Mūsdienās arvien aktuālāka kļūst podagra – slimība, kas saistīta ar vielmaiņas traucējumiem, kuras rezultātā asinīs pieaug urīnskābes līmenis. Jaunākie pētījumi rāda, ka podagra bojā ne tikai locītavas, bet arī sirdi, smadzenes un nieres.

Svarīgs arī psihoemocionālais fons, viss mūsu dzīvē ir saistīts. Jācenšas organismam pievērst uzmanību kā vienam veselumam. Kā moderni saka, jābūt holistiskai pieejai – cilvēkam ir gan fiziskais ķermenis, gan emocijas. Es arī ļoti daudz saviem pacientiem par to stāstu, ka viņiem jāpārdomā sava dzīve, lai būtu labs ārstēšanās rezultāts.

Ir daudz tādu profesionālās aprindās apspriešanas vērtu gadījumu. Sievietei, manai pacientei, nomira vīrs, un viņai nepilna gada laikā sagruva gūžas locītava. Sākām analizēt, kas par vainu, un, jā, viņa to atzīst – sāpes sākās uzreiz pēc vīra zaudējuma.

Ja cilvēks iestrēgst tādās spēcīgās emocijās kā sērošana, tas atstāj arī fiziskas sekas.

Kā viņas gadījumā – sabruka gūža. Man ir viena paciente, ar kuru runāju, un viņa konsultācijā sāka pat raudāt, kamēr sapratām, ka viņai gūža sāk sāpēt, kad viņa tiekas ar savu meitu. Viņas ļoti strīdas. Strīdas tā, ka cērt durvis ciet, tik liels konflikts – «Es jūtu, ka man visa gūža deg, man sāp,» paciente saka. Tā ka šīs psihosomatiskās lietas var ne tikai radīt sāpes, bet arī reāli novest pie kaulu struktūras bojājumiem.

– Skrimslis locītavās plāninās, un reklāmas piedāvā dažādus uztura bagātinātājus, kas sola to darīt biezāku. Ko jūs par to sakāt?

– Ja mēs raugāmies uz pierādījumiem balstītu medicīnu un pasaules vadlīnijām, tad neviens pie gūžas osteoartrīta pārliecinoši nesaka, ka vajag lietot šos preparātus. Bet – nesaka arī kategorisku nē, ka nevajag.

Savukārt, ja mēs runājam ar ražotājiem, viņi apgalvo, ka esot zināmi pierādījumi šo preparātu efektivitātei: «Mēs esam pētījuši, un cilvēkiem kļūst labāk…» Mana personiskā pieredze? Man ir visai daudz pacientu, kas lieto šīs pārtikas piedevas, un viņiem nav nekāda pozitīva efekta, kādu gaidīja, un ir arī pacienti, kuri saka: «Es palietoju, un man kļuva labāk.»

Ja runāju ar pacientu un viņš izrāda interesi par šādām lietām, mēs varam diskutēt un apspriest, kuras piedevas varētu dot ko labu locītavām.

Runa ir par preparātiem, kas satur glikozamīnu, hondroitīnsulfātu, hialuronskābi vai MSM jeb metilsulfonilmetānu, kas ir organiskais sēra savienojums – locītavu skrimšļa celtniecības sastāvdaļa. Arī C vitamīnam ir zināma nozīme, tas veicina kolagēna veidošanos, kas nepieciešams normālai locītavas darbībai. Mēs varam parunāt par to, ka pacientam svarīgi, lai būtu vajadzīgais D vitamīna līmenis asinīs, jo tas iesaistās kaulu vielmaiņā. Nav pierādījumu, ka normāls D vitamīna līmenis samazina osteoartrīta attīstību, bet viennozīmīgi – ja D vitamīna līmenis ir normāls, kaulu veselība arī ir labāka.

Vēl ir uztura bagātinātāji, kas satur minerālvielas, kuras nepieciešamas kaulu veselībai. Ir arī Piascledine un citi preparāti, kuri satur sojas un avokado eļļas elementus, kas samazina iekaisuma procesus locītavās. Ja pacients ir ieinteresēts un grib kaut ko lietot, mēs varam par to parunāt. Bet svarīgi ir izrunāt visu līdz galam, ko cilvēks no tā preparāta sagaida. Jo nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi viennozīmīgi samazina iekaisumu un sāpes, un tas ir diezgan jūtami.

Uztura bagātinātāji jeb pārtikas piedevas nav pretsāpju medikamenti, to iedarbība būs subjektīva – pacients uzlabošanos var just pēc zināma laika, bet var arī nejust…

Kur es redzu pozitīvo šādām pārtikas piedevām? Pirmkārt, ja cilvēks tās lieto un viņam kļūst labāk, tas jau vien ir labi. Otrkārt, es redzu, ka šī ir iespēja kaut kā sev līdzēt, ja cilvēkam veselība nav pārāk laba, lai lietotu lielās devās pretsāpju zāles. Daudzi saka: «Man kuņģis pagalam! Nieres pagalam!» Ja mēs viņam vēl dosim pretsāpju zāles, tad vēl vairāk sabeigsim nieres un kuņģi. Tāpēc ar pretsāpju zālēm vispār jārīkojas ļoti uzmanīgi – tās jālieto maksimāli mazā ārstnieciskā devā un maksimāli īsāku periodu. Līdz ar to, ja mēs varam piekombinēt terapijai šādus līdzekļus, kas varbūt cilvēkam var uzlabot pašsajūtu, es domāju, ka tas ir ļoti labi.

– Kuras pretsāpju zāles ir saudzīgākas kuņģim un nierēm?

– Ja palasa medikamentu anotācijas, brīdinājumu un blakusparādību sadaļa ir pietiekami gara. Nav zāļu, kam nebūtu blakņu!

Ir standarta pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi – diklofenaks un līdzīgi –, kas lielākoties dabūjami ar ārsta recepti. Kāds labums no šīm zālēm? Pārāk daudz nemaksā, nav pārāk sliktas – blakusparādību risks mērens – un ir pietiekami efektīvas. Vēl ārstēšanai izmanto jaunākas paaudzes medikamentus – tā dēvētās koksibu grupas preparātus (rofekoksibs, celekoksibs, valdekoksibs, etorikoksibs, lumirakoksibs un citi), kas ir jau selektīvāki – iedarbojas tieši pret iekaisumu un mazāk skar kuņģi.

Cenas ziņā dārgāki, taču koksibu klase mazliet paaugstina sirds un asinsvadu slimību risku, līdz ar to zināma piesardzība jāievēro.

Vēl ir pretsāpju zāles, kas satur paracetamolu, tās parasti ir bezrecepšu. Piemēram, angliski runājošās valstīs tas ir gandrīz kā pirmās izvēles preparāts – paracetamolam iedarbība uz kuņģi ir ievērojami mazāka, taču jārēķinās, ka iespējama lielāka ietekme uz aknām. Ārstu rīcībā ir arī pavisam stipri medikamenti kā tramadols un tapentadols, kurus var izrakstīt ar receptēm, bet tā ir tāda pēdējā izvēle, jo jārēķinās, ka var rasties pierašana – efekts samazinās, devu gribas palielināt, un pēc tam no šīs atkarības ir grūti atiet.

Līdz ar to man būtu tāds ieteikums… Ja pēkšņi iesāpas gūža, var nopirkt desmit tabletes bezrecepšu pretsāpju medikamentu, palietot divas, trīs dienas, maksimums – nedēļu, bet, ja nekļūst labāk, jāvēršas pie ģimenes ārsta, un viņš parasti izraksta stiprākas recepšu pretsāpju zāles, kas lietojamas kursa veidā desmit dienas vai divas nedēļas.

Pēc tam skatās. Ja vēl tad nav efekta, nepieciešama speciālista konsultācija. Un maksimāli jāliek lietā visas citas metodes, ko var izmantot sāpju noņemšanai. Visvienkāršākā ir – samazināt slodzi. Stipru sāpju gadījumā vajag izmantot arī tādu iespēju kā paņemt darbnespējas lapu. Ja cilvēkam kaut kur jāiet un gūža sāp, var ņemt palīgā spieķi, kas arī samazina slodzi uz locītavām. Vispār spieķis ir ļoti vērtīga lieta.

Daudz labāk ir iet ar spieķi un netraumatizēt savu gūžas locītavu, nelauzt gaitu, nekā klibot, šūpoties, līgoties, gāzelēties!

Fizioterapija un ārstnieciskā vingrošana, un vispār vingrošana, samazina osteoartrītu – gan simptomātiku, gan attīstību.

– Kad pēc gūžas operācijas var ar seksu sākt nodarboties?

– Ja brūces pilnībā sadzijušas un cilvēks var pārvietoties, es domāju, ka sešas nedēļas vēl nevajadzētu neko tādu darīt. Nianses būtu apspriežamas individuāli ar ārstējošo ārstu. Viņš varētu vislabāk paskaidrot, kurš ir drošs veids un kurš varētu radīt bīstamību gūžai. Bet vispār visas tās mīlēšanās lietas atjaunojas.

Ja cilvēkam gūža vairs nesāp, viņš vēl jo vairāk var seksu izbaudīt.

– Pēc tām sešām nedēļām, tad visi veidi der vai tomēr ne?

– Principā neatkarīgi no aktivitātēm, kādas cilvēks plāno veikt – ne tikai intīmas, bet jebkuras –, mēs iesakām uzmanīties. Pirmais periods, kamēr sadzīst mīkstie audi, ir svarīgs, lai neveidotos gūžas mežģījumi. Nevajadzētu atrasties uz zemiem sēdekļiem. Vislabāk būtu standarta krēsls vai pat augstāks. Arī tualetē uz poda liek paaugstinājumu.

Kritērijs, pēc kura pacientam vadīties, ir tāds, lai gūža nebūtu saliekta mazāk par 90 grādu leņķi, lai celis neatrastos augstāk par gūžu. Izvairīties no ceļa griešanas pārāk daudz uz iekšu vai uz āru. Izvairīties no kājas likšanas pār kāju. Pirmos trīs mēnešus jo īpaši, bet arī vēlāk mēs vienalga iesakām to visu atcerēties un ievērot. Mainīt savus uzvedības standartus. Jo procedūra, ko mēs saucam par gūžas endoprotezēšanu, ir ļoti laba, tā pacientam ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti, un tomēr tā nav dabiska gūža.

Ar nomainītu gūžu var slēpot?

– Man daudz pacientu to vaicā…

Principā slēpot drīkst. Sarežģījumi var rasties brīdī, kad cilvēks krīt. Līdz ar to es atbildu, ka tas ir paša pacienta ziņā.

Nesen bija gadījums, kad cilvēks, tikko kā atlabis pēc operācijas, uzreiz brauca pa melno trasi. Manā skatījumā tas bija pāragri. Ja tu slēpo mierīgi, kur nav ļoti bīstami, priecājies! Ja cilvēks uzskata, ka braukšana ar slēpēm ir tikai melnā trase, tad risks ir pilnīgi cits nekā tad, ja viņš izvēlētos zaļo trasi. Tāpēc es aicinu tomēr izvērtēt savu veselības stāvokli.

– Peldēt ar protezētu gūžu ir labi?

– Uz peldēšanu ortopēdu aprindās raugās pozitīvi, jo tur nav ne triecienu, ne lēcienu, ne skrējienu, peldēšanā iesaistās visas muskuļu grupas. Tā ir laba lieta. Gūžas protēze ir tikai nomainītas locītavu kaulu virsmas, bet normālu gūžas funkciju nodrošina muskuļi. Tiem jābūt labā kondīcijā, lai cilvēks varētu normāli staigāt.

– Apaļo valsi griezt drīkst?

– Dejošana klasiskā izpratnē kā lauku ballē ir okei.

– Ravēt burkānus?

– Es ieteiktu no dziļiem pietupieniem izvairīties. Man nāk prātā piemērs, kad meitenes čurā, paslēpušās zālē, – tā nevajadzētu darīt!

Jau kaut kas no zemes jāpaceļ, tad drošāk ir pacelt, stāvot kājās, nekā sēžot vai notupstoties. Vēl drošāk ir, ja stāv un operēto kāju paliek uz aizmuguri. Tad tas leņķis gūžā nepalielinās.

Vēl normāls ieradums mums visiem, un vēl jo vairāk pēc endoprotezēšanas, būtu, ka sēžot mēs abas kājas turētu taisni sev priekšā, lai purngali skatās uz priekšu, negrozītos uz sāniem un arī pieceļoties uzreiz negrieztos pa labi vai pa kreisi. Pareizi ir taisnās kājās piecelties, lai purngali joprojām ir taisni uz priekšu, un tad iet, kur vajag. Patiesībā tas jācenšas ievērot visās kustībās. Zinu gadījumus, kad cilvēks sēž virtuvē, sniedzas sāņus pēc kaut kā, mēģina celties un – izmežģī operēto gūžu.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs