Rīga -8°C 
Sevi nodēvējis par skumjo laimes bērnu – allaž filozofisks prāts un skumji pozitīva pasaules uztvere. Hercs Franks radījis ap 80 jūtīgu kinodarbu, un katra viņa filma ir bijis notikums. Divi viņa kinodarbi iekļauti mūsu valsts kultūras kanonā – Baltie zvani (1961) un Vecāks par 10 minūtēm (1978). Uz viņa filmām Aizliegtā zona (1975) un Augstākā tiesa (1985) cilvēki stāvēja garās rindās. Tie ir poētiski kaisles stāsti, lai cik ekstremāls arī būtu saturs – dzemdības, pusaudžu kolonija, slepkavība… Latvijas Nacionālā kino centra lapā šobrīd iespējams aplūkots Franka darbus. Lai justu īpatno noskaņu un ļautos katarsei, skatieties vienatnē, bet pēc tam jums neizbēgami vajadzēs kādu, ar ko parunāt. Kaut vai būsiet noskatījušies tikai trīs minūšu garo Madonnu ar bērnu (2001), šo skatienu nezināmā 1944. gada fotogrāfijā ar dažiem emocionāliem piefilmējumiem. Vai arī Diagnoze (1975) – filma par morgu, kur pasniedzēju ielenkuši studenti, un skan Bahs – kā reālistisks kontrasts Rembranta gleznai Anatomijas stunda. Lūk, tāds ir Hercs Franks.
Par filmām šai rakstā runāsim daudz, jo tajās Franks bijis trakoti autobiogrāfisks, uzmanīgi vērojot, saskatāms pat viņa raksturs – no mistērijas līdz grēksūdzei un dienasgrāmatai. Ārpus kino Franks savu privāto dzīvi afišēt nemēdza.
Hercels
Viņš piedzima 1926. gada 17. janvārī piecu bērnu ģimenē, un saņēma vārdu Hercels. Tas notika Ludzā, tīrā ebreju vidē, kur piektdienas vakaros mājās aizdedza sveces un cepa halas. Tolaik Ludzu dēvēja par Latvijas Jeruzalemi. Un te nebija vis nekāda province, te Franks iemācīsies visu, ar ko pēc tam izies dzīvē – gan svešvalodas, gan profesiju.
Herca māte Roza bija Varšavā un Berlīnē skolojusies zobārste, tēvs Vulfs – tolaik vienīgais fotogrāfs pilsētā, profesionāls ateljē fotogrāfs un žurnāla Atpūta korespondents.
Tā vecā leika, kas Hercam allaž bijusi rokā, ir vismaz astoņdesmit gadu veca, ar to bildējis jau viņa tēvs!
Tieši viņš radinājis puiku domāt vizuālos tēlos un īsi pierakstīt, kur un kad fotografējis.
Tomēr Franks allaž uzsvēris, ka bērnības viņam neesot bijis – pārāk agri iesaistīts pieaugušo lietās. Un vienmēr atcerējies nakti, kad ātrā palīdzība uz slimnīcu aizvedusi māti, un savu ilgo asaru lēkmi, kad pēc trim nedēļām, izvārgusi un pavisam citāda, viņa atkal atgriezusies. Kad trīs gadus vēlāk mamma devusies viņsaulē, Franks pat neraudājis – drāmu, šķiroties no viņas un bērnības, jau izdzīvojis. Mamma nomirusi Herca acu priekšā – uzreiz pēc ārsta centieniem spricēt adrenalīnu tieši sirdī… Tādas lietas jau paliek atmiņā, varbūt tādēļ Franku pēc gadiem tik ļoti vilinās ideja filmēt arī savas sirds operāciju.
Retušas zīmulis
Franka tēvs bijis ļoti nepraktisks, teiksim, viņš nopircis zirgu, nenovērtēdams, ka tas ir akls. Toties viņš labi zīmējis, vietējiem amatniekiem organizējis teātri un visu mūžu sapņojis par kino. Viņam pat bijusi kinokamera, dibinājis arī savu studiju, bet bankrotējot – zaudējis visu. Hercu šīs kino ilgas ļoti valdzinājušas.
Pēc Ludzas ivrita pamatskolas Hercs mācījies latviešu ģimnāzijā. Vēlāk viņš rakstīs, ka ebrejiem raksturīgās, neskaidrās skaņas r izrunas dēļ citi bērni viņu ķircinājuši; to dienu kautiņi zem apakšlūpas atstājuši paliekošu rētiņu…
Sākoties karam un bēgot no Ludzas, Hercs juceklī pazaudējis tēvu un vecmāmiņu, ar vilcieniem vienatnē aizklejojis pat līdz Vidusāzijai. Pēc gadiem viņš Ivaram Seleckim atklās, ka toreiz izdzīvot palīdzējis kabatā paslēptais retušas zīmulis – iegājis vietējā fotodarbnīcā un piedāvājis veikt negatīvu retušu, ko neviens tur nepratis.
Pēckara Krievijā Franks neklātienē ieguvis jurista diplomu. Vēlāk gan atzīs, ka tas noticis ebreju puisim jurista karjerai ļoti nepiemērotā laikā, jo pilnā sparā ritējusi tā sauktā ārstu lieta («pēc amerikāņu izlūkdienestu un ebreju buržuāzijas vienošanās» 1950. gadu sākumā Kremlī slepeni indēti padomju valstsvīri, vairākus nogalinot; pēc Staļina nāves gan atklājās, ka lieta bijusi safabricēta), un sabiedrībā virmoja antisemītisks noskaņojums.
Arī kinoinstitūtā Franku neuzņēma, kaut bija nolicis visus eksāmenus, jo rados atklājās kauna traips –
Herca māsa mēģinājusi bēgt uz Izraēlu un pēc 58. panta notiesāta uz desmit gadiem gulagā.
Tā nu 50. gadu sākumā Franks mētājies pa Vladimiras apkaimi – zīmējis reklāmas vairogus, vadījis politinformācijas, ar autostopiem braukājis pa senajiem krievu ciemiem aiz Suzdaļas, Gusjhrustaļnijas… Vēlāk viņš tomēr ticis darbā rajona avīzē veidot kriminālhroniku. Pēc gadiem stāstīs, cik ļoti viņu toreiz satriecis kādā tiesas sēdē redzētais – piespriests nāvessods par slepkavību greizsirdības dēļ.
Atpakaļ Latvijā
Tātad Latvijā Franks atgriezās jau ar milzīgu dzīves vērotāja pieredzi. Hruščova atkušņa gaisotnē viņš nonāca Rīgas kinostudijā – kā fotogrāfs. Arvien tuvāk un tuvāk kino tapšanai – sadraudzējās ar VVKI praktikantiem un kopā ar viņiem sāka veidot filmas. Vispirms Franks rakstīja scenārijus. Reiz, ejot pa ielu, ieraudzījis uz asfalta nomestu neļķi un skaidri redzamas riepu atstātas švīkas, mašīnai metot asu loku ap ziedu. Herca prātā tapa scenārijs filmai Baltie zvani, un kinoinstitūta puiši Ivars Kraulītis un Uldis Brauns to paņēmuši savam diplomdarbam. Tad šī filma nonāca Rietumos, saņēma balvas Oberhauzenē un Sanfrancisko. Un tad jau sākās…
Jā, filma Baltie zvani ir neapstrīdams šedevrs un pārsteigums. Tā būtu jāzina katram latvietim, neatkarīgi – patīk dokumentālais kino vai ne.
Pagrieziens Latvijas kinomākslā – ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemta eseja, kas rada Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu. Mazas meitenes impulsīvas gaitas 60. gadu Rīgas ielās, apstājoties pie puķu veikala skatloga un ieraugot tur baltos zvanus… Kad pēc brīža tie mētājas Ļeņina ielas dzīvās satiksmes vidū, tiem tuvojas ceļa rullis… Nav teksta, ir tikai skaņu fonogramma. Hercs toreiz visu bijis jau salicis Rīgas skatu fotogrāfijās, ar puišiem tik gājuši un visu būvējuši pēc tā, kā viņš iedomājies – te ies meitenīte, tad būs Centrāltirgus…
Nacionālajā kino centrā zina teikt, ka meitenītes lomas atveidotāja Ilze Zariņa mūsdienās ir vairākkārt meklēta, bet nav dzirdēts, ka būtu atrasta. Viņai šodien būtu septiņdesmit gadu.
Filmā – ne vārda
Savas filmas Franks izgaidīja, iepriekš ilgstoši pētīja vidi un visu, kas tur var notikt. Tā 60. gados viņš radīja savu Pusdienu (1965), stāstu par koncertu celtniekiem pusdienas pārtraukumā. Iepriekš to daudzkārt vērojis, priecādamies par notikuma iekšējo dramaturģiju – būvlaukumā atbrauc trupa, ātri uzslien dēļu skatuvi, saskrien celtnieki, priecīgi noskatās priekšnesumu, tad – klusums, visi izklīst…, atjaunojas darba duna. Šodien interesanti vērot, kā Franks filmējis – aiz aktieru mugurām, priekšplānā noliekot nevis izrādi, bet celtnieku smieklus, nogurumu, maigumu…
Frankam arī vēlāk patiks vērot «cilvēkus, kuri skatās», viņu reakcijas un grimases. Atcerieties bezmontāžas šedevru Vecāks par 10 minūtēm? Tas ir Herca Franka lieliskākais darbs, dokumentālā kino etalons. Filmā netiek bilsts ne vārds, un tā uzņemta vienā vienīgā desmit minūšu kadrā, melno darbu ar kameru paveicot jauniņajam Jurim Podniekam. Tikai viena zēna skatiens – kā dzīvā fotogrāfijā vai spogulī. Vēlāk intervijās Franks atklājis aizkulises – filmēts ar slēpto kameru bērnu izrādes Dakteris Aikāsāp laikā. Pirms tam Franks ar hronometru sēdējis Leļļu teātra izrādēs, fiksējis, kurā minūtē uz skatuves sākas trakākā darbība… Sākumā domājis filmēt Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus: kad pamāte sniedz Sniegbaltītei saindēto ābolu, skatītāju zālē bērni ir šausmās… Beigās tomēr paņēmis Aikāsāp – mirkli, kad ļaunais Barmalejs Nīlas krastā draud nogalināt labo dakteri. Podnieka kamera skatītāju zāles tumsā šai mirklī atrod izbiedēta bērna sejiņu un sāk filmēt. Sliktie dabū caureju, labie izglābjas… Mēs ne sekundes desmitdaļu nezinām, ko tieši zēns skatās, tikai redzam viņa sejā bažas, šausmas, visbeidzot – atvieglojuma nopūtu… Franks pēc tam sacīs: «Ekrāna laiks pilnībā sakrīt ar laiku, ko nodzīvojis mazulis.»
Pēc garā kadra uzņemšanas Podnieks attapies sviedros izmircis un pārguris «kā ogļracis pēc maiņas».
Šai Franka filmai rezonanse pasaulē ir godājama: 2002. gadā Kannu festivālā prezentēja starptautisku projektu Vecāks par desmit minūtēm, kurā apkopotas pasaules režijas grandu (Vendersa, Hercoga, Džārmuša, Lī, Kaurismeki) īsfilmas. Tās bija veltītas diviem latviešu dokumentālā kino briljantiem – Hercam Frankam un Jurim Podniekam.
Divdesmit gadus vēlāk Franks uzmeklēja savas filmas varoni – to puisēnu, kurš vēro izrādi. Viņi satikās Prāgā, pasaules bridža čempionātā junioriem, un Franks vēlāk savos memuāros fiksēs iespaidu – «Intelektuālis, lielas enerģētikas kompānijas nodaļas vadītājs, neprecējies, kāršu spēlmanis… Tikai paradums uztraukumā iekost apakšlūpā palicis no turienes, no bērnības…»
Kas vairāk par dzemdībām
Ar jurista diplomu un uzmanīgu diplomātiju Franks dabūja atļauju ieiet gan nāvinieka kamerā, gan dzemdību zālē. Iepriekš neviens cits to nebija uzdrošinājies. Kāds bilst, ka viņa filmas tomēr esot psiholoģiski izkalkulētas, spekulatīvas… Jā, tās ir pretrunīgas un balstītas sensacionālos notikumos, tām ir piekritēji un arī – krasi noliedzēji. Lai vai kā – tās sajūsmina ar dziļumu un filozofiskumu, šīm filmām allaž ir dubultdibens. Tāds tēlains šedevrs ir arī Augstā dziesma (1989) – dzemdības vīra klātbūtnē. Franks radījis filmu, kuru skatoties aizkustinājuma asaras līst aumaļām, un neko sev nevar padarīt. Kaut ekrānā viss ir nosacīti – gaišzilā tonī iekrāsotas dzemdību mokas, bērniņa parādīšanās – dabiskā krāsu gammā, palēninātais lidojums līdz krūtij – rozā… Viena kamera filmējusi mazuļa ierašanos pasaulē, otra – sievietes un vīrieša attiecības dzemdību laikā, trešā, palēninājuma kamera, filmējusi mazuļa ceļojumu līdz mātes krūtij. Franks to no bioloģiska akta pārvērtis gluži kosmiskā, un tapis kas vairāk par dzemdībām – oda vīrieša un sievietes mīlestības augstākajai virsotnei.
Putni pār dzeloņstieplēm
60. gadu sākumā Franks publicē fotoreportāžu par Cēsu koloniju, bet desmit gadus vēlāk kopā ar operatoru Juri Podnieku filmē savu Aizliegto zonu – līdzcietīgu filmu par nepilngadīgo izkropļotajiem likteņiem. Daiļrunīgas detaļas, dienu no dienas operatora kamerai sekojot varonim, radot asi dramatisku kopainu. Filma noslēdzas ar brīdi, kad kolonijas audzēkņi raksta sacerējumu par tēmu Mana dzīve, skolotāja staigā pa klasi, viens grauž nagus, otrs aizdomājies, trešais raksta, vēl kāda kaili noskūtais pakausis ar rētu… Franks pēc gadiem sacīs, ka līdz pat filmas nodošanas termiņa brīdim viņam trūcis spoža pēdējā kadra, kas novāktu pārāk pamācošo noskaņu un dotu atvieglojuma nopūtu. Tad Franks atcerējies, ka sen gribējis nofilmēt putnus, kas laidelējas pār dzeloņstieplēm virs augstās kolonijas sētas – iekšā un ārā no zonas.
Putns, draisks un skumīgs, viņaprāt, ir simbols kolonijas iemītnieka liktenim.
Bet visu vasaru putnus nekādi nav izdevies nofilmēt – skaļā kamera tos allaž aizdzinusi. Un tad noticis brīnums! Pēdējā montāžas stundā starojošs ieradies Juris Podnieks ar vārdiem: «Es viņu tomēr noķēru!» Aplūkojis Podnieka uzfilmēto filozofisko noskaņu, Franks bijis sajūsmā – zvirbulis tīra spalviņas, pēc tam aizlido, stieplei novibrējot. Hercs acumirklī sapratis, kā būs – ģitāras pēdējais akords sakritīs ar zvirbuļa pacelšanos spārnos, atgrūžoties no stieples, bet skaņas pakāpeniskā izdzišana sakritīs ar stieples trīsēšanu. Tāds ir Franks – tēlos domātājs.
Nāvinieka kamerā
1984. gada maijā Rīgu satrauca kāds noziegums: savā dzīvoklī nošauta atbildīga arodbiedrību darbiniece un viņas mīlnieks. Slepkavu Dolgovu atrada ātri, izmeklēšana atklāja motīvu – nesadalīts pagrīdes bizness, džinsu ražotne… Tiesa vainīgajam piesprieda nāvessodu. Franks saausījās un pa saviem kanāliem sadabūja atļauju nonākt notikuma epicentrā, un tapa filma Augstākā tiesa – nāvinieka grēksūdze. Nekad agrāk dokumentālisti nav nonākuši vietā, kur savu likteni gaida uz nāvi notiesātais.
Herca Franka filmā ir daudz satriecošu ainu un atbilžu, kuras režisors saņem no jaunā vīrieša, visnotaļ simpātiskā Civilās aviācijas inženieru institūta studenta, kas nāvinieka kamerā gaidījis 20 mēnešus. Un viņa asaras, kuru priekšā uzdrošinājies atstāt kameru ieslēgtu. Franks neslinkoja un brauca uz Gardžou Turkmēnijā apciemot notiesātā māti, izrādās – apgabala prokurora palīdzi. Viņas teiktais Hercu satriecis – dēls esot viņas idejiskais ienaidnieks, pat atteikusies pēdējoreiz apskaut. Kāds to nosauks par naivumu, bet Franks Dolgova grēku nožēlošanai tik ļoti noticējis, ka savā vārdā pat uzrakstījis apžēlošanas lūguma vēstuli Augstākās Padomes prezidijam. Atbilde bijusi negatīva. Taču, kad filma nonāca uz ekrāniem, Franks saņēma vēstules no skatītājām ar atzīšanos, ka noziedzniekā iemīlējušās, ka viņām «tas bijis nopietns līdzcietības un sevis iepazīšanas mirklis». Tāpēc daudzi šo filmu uzskata par spekulāciju ar skatītāja emocijām, ar šo situāciju, ar varoņa atbildēm un moralizējoši padomiskajiem Franka jautājumiem – ar visu.
Pēc gadiem Franks memuāros rakstīs, ka filma izmainījusi viņu pašu, likdama citādi ieraudzīt dokumentālista sūtību.
Lai vai kā, Augstāko tiesu joprojām rāda festivālos, kas veltīti ieslodzīto tiesībām. Arī viņa pēdējo filmu Baiļu robeža, kuras galvenais varonis ir Izraēlas premjerministra slepkava. Arī – filmu Reiz dzīvoja septiņi Simeoni (1989) par talantīgas dziedošās ģimenes mēģinājumu nolaupīt lidmašīnu, lai bēgtu no Padomju Savienības (Par šo abu skandalozo filmu tapšanu stāstīšu nākamreiz. – I. M.).
Īstās mājas
Jā, Izraēla… Doties turp uzreiz pēc dzelzs priekškara krišanas bija gluži dabiska Franka vēlme. Katram ebreju zēnam sirsniņā ir iesēts emocionāli visspēcīgākais atgriešanās stimuls – tur, kur tu dzīvo ārpus Izraēlas, tu esi trimdā.
Lai cik arī labi būtu Ludzā vai Rīgā, viņš zinājis, ka īstās mājas ir Jeruzaleme.
Īpaši kopš tās bērnības nakts, kad kopā ar rabīnu laivā iries uz Zvirgzdenes ezera salu, kur bērni svinīgi zvērējuši reiz atgriezties Izraēlā.
Kad 1993. gadā Hercs kopā ar sievu Irinu (Par Franka privāto dzīvi arī nākamreiz. – I. M.) pārcēlās uz Jeruzalemi, viens no aizbraukšanas stimuliem bijis arī visu Rīgas Kinostudijas darbinieku atlaišana 1992. gadā.
«Man gribējās sakopt savu iekšējo dzīvi, savu dvēseli,» vēlāk viņš sacīs par šo lēmumu. Tad Hercs Franks dzīvoja divās valstīs: Izraēlā – Jeruzalemē un Latvijā – Pļavnieku dzīvoklī.
Franks izmantoja labvēlīgo repatriācijas likumu, kas ikvienam pārbraucējam nodrošina dzīvesvietu un sociālo palīdzību, taču kino lietām šķita pārvilkta svītra. Frankam tolaik bija 67 gadi, lielas sirds veselības problēmas. Un toreiz viņš domāja, ka no profesijas aiziet. Tomēr tā nenotika, viņš radīja vēl daudzas filmas – gan Šveicē, gan Latvijā.
Kinožurnāliste Kristīne Matīsa atceras, kā 2009. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekts kim? ietvaros rīkojusi Franka filmu vakaru par tēmu Psihodrāma un kino. «Iedomājos, ka tas būtu Franka filmu visjaudīgākais komplekts – ja saliktu kopā Augstā dziesma, Vecāks par desmit minūtēm un Augstākā tiesa. Kopīgā seansā veidotos satriecošs stāsts: viens puika piedzimst tēva un mātes mīlestībā, otrs – trīs gadu vecumā izdzīvo labā un ļaunā cīņu savā mazajā dvēselītē, trešais 24 gadu vecumā nogalina divus cilvēkus un 27 gadu vecumā izdzird tiesas spriedumu – notiesāts uz nāvi nošaujot. No mīlestības Augstās dziesmas līdz sirdsapziņas Augstākajai tiesai pirms nāves. Laimīgi sagadījās, ka Hercs tobrīd bija Rīgā, aicinājām arī viņu. Rīgas Spīķeru lielā zāle jauniešu pārpildīta, sēž arī uz grīdas. Maija vakars, ekrāns nolikts tā, ka visā spīķeru 3. stāva telpā vienīgais lodziņš pret vakara sauli, aizlīmēts ar plakātu. Plakāts nogāžas un pret ekrānu – spožs saules pleķis. Biju šausmās, jo zinu, cik ļoti Hercs ir jūtīgs pret to, kā demonstrē viņa filmas. Taču viņš bija laimīgs – to varēja saprast pēc tā, kā viņš pēc seansa ilgi atbildēja uz publikas jautājumiem.»
Cilvēks vislabāk atklājas sadzīviskos sīkumos. Tobrīd Maskavā krieviski bija iznākusi Herca Franka grāmata Ogļeņis na poroge. Un viņš to uzdāvināja Kristīnei – kā pateicību par brīnišķīgo filmu seansu. «Lasīju un priecājos. Kad tikāmies atkal, Hercs tā kautrīgi saka: «Varbūt grāmatu varētu izdot arī latviski?» Bet, protams! Ir taču kinorakstu bibliotēka, un vai tad es nevaru iztulkot! Tā sākās mūsu sadarbība pie grāmatas Uz sliekšņa atskaties (2011). Tulkoju visu vasaru – naktīs līdz četriem rītā. Sākumā Hercs gribēja lasīt gatavos fragmentus, tad kaut kur ap vidu jau teica – esot izjūta, ka pats būtu to latvisko tekstu rakstījis. Neko nerediģēja, nelaboja, pārlasīja jau gatavo. Un tad vienu dienu zvana: «Kristīne, zināt, mums vēl diezgan daudz tomēr pie tās grāmatas jāstrādā.» Ļoti sabijusies ņēmu savu nesen dzimušo Martu auto beņķītī un braucu pie Herca uz Pļavniekiem. Hercs mūs nosēdināja istabiņas dīvānā un toleranti sacīja: «Kad jums vajadzēs bērnu barot ar krūti, es iziešu ārā…» Bet Marķis mierīgi gulēja beņķītī, šķīrām lappusi pēc lappuses… Un lielā labošana izrādījās tikai fotogrāfiju paraksti. Zem katra viņa bildētā kadra obligāti jābūt pierakstītam autora vārdam vai, teiksim, «Ar Herca Franka Leiku fotografējis Andris Seleckis»… Protams, Hercs ļoti rūpējās par precizitāti. Viņš bija ļoti cilvēciski silts. Kad Kinomuzejā bija sapulce par topošo Herca Franka izstādi, manai Martai bija vien pusgads, bet visas divas stundas viņa klusi un pacietīgi sabija man uz ceļiem. Pēc sapulces Hercs pienāca, klusi jautādams: «Vai drīkst, es noglāstīšu jūsu zelta bērniņu…» Un sirsnīgi noglaudīja mazajai muguriņu…»
