Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
«Abi mani vecāki nākuši no Latgales un vienmēr bijuši lieli dabas mīļotāji. Teju katru vakaru visi sasēdāmies motociklā un braucām pie dabas,» stāsta Jānis. Jāņa tēvs bija kaislīgs makšķernieks un mednieks, bet māte – liela sēņotāja un ogotāja. Jarānu mājās vienmēr sagādāti ievērības cienīgi ievārījumu krājumi – melleņu, aveņu, pat kazeņu. Lielā cieņā Jarānu ģimenē bijušas arī citas dabas veltes. Zaļumos vārīta zivju zupa, mājās mučelēs sālītas sēnes, no ogām darīts vīns. «Tēvs raudzēja korinšu vīnu, un kopš astotās klases ļāva to noprovēt arī man.
Bet es nemaz tā nerāvos uz to vīnu, jo pats saldākais laikam tomēr ir aizliegtais auglis,»
atceras Jānis. «Ļoti labi atceros sēņošanu Salacgrīvā. Tur bija tādi sēņu meži! Kamēr mēs ar mammu lasījām sēnes, tēvs zvejoja lašus un foreles. Sālīta forelīte un sēņu salāti ar sīpoliem un krējumu! Mmmmm! Cik garšīgi!» bērnības garšās gremdējas Jānis. Vienīgais, ko viņš nav varējis dabūt iekšā, bijušas baraviku švammītes sēņu zupā. «Mātei laikam neviens nebija pateicis, ka sēnēm jānoņem švammītes. Tāpēc parasti izlasīju no zupas gailenes un bērzlapes, bet baraviku glumās gļotas pastūmu malā.»
Kā īpašu ēdienu Jānis atceras mammas vārīto ķirbju piena zupu.
«Šī zupa bija ļoti īpatnēja un tumīga. Atceros, ka klāt tai piekodām siļķīti.»
Vēl Jāņa bērnības atmiņās iespiedies 15. augusts – diena, kad Lubānas ezerā tika atklāta pīļu sezona. «Tad tik sākās lielie diennakts braucieni. Tēvs devās uz meža pīlēm, bet māte ar lielajām spilvendrānām padusē – lasīt dzērvenes. Tēvs nakšņoja laivā, bet mēs ar mammu – mežmalā teltī. Kad tēvs pārradās, viņš parasti bija nokrāvies ar vismaz divdesmit trīsdesmit pīlēm. Māte noplūca putniem spalvas, un mums visiem bija ekskluzīvi pīļu dūnu spilveni. Bet pati lielākā delikatese bija meža pīļu mērce. Mamma apcepa pīles uz pannas un pēc tam kopā ar burkāniem, lauru lapām, pipariem un sāli lika sautēties lielajā katlā. To, cik neprātīgi garšīgs bija šis ēdiens, pat nevaru izstāstīt.»
Vēl kā lielu delikatesi Jānis atceras gaļas kombināta veikaliņā nopērkamos subproduktus
«Sutinātas govju astes vai ar maltu sirds gaļu pildītas pankūkas bija ļoti liels kārums. Kur nu vēl cūku ausu, astu un kājiņu galerts!»
Kad bija paredzēti viesi, mamma gatavojusi tādu kārumu kā eļļā vārītas pīnītes. Bet vislabāk Jānim pie sirds gājuši mammas svaigi ceptie speķa pīrādziņi kopā ar dzērveņu morsu.
Vai pats Jānis bērnībā arī ko gatavojis? «Protams, kaut ko taisīju. Cik atceros, vispār nekad neesmu gājis uz kafejnīcām. Ēdu visu, ko vien varēja atrast ledusskapī. Desmaizes bija ēdiens numur viens. Klāt parasti piegrauzu kādu gurķi, tomātu. Pats mācēju uzvārīt piena zupu. Man gan bija vēsā piena zupa – tikko izvārītiem makaroniem uzlēju virsū aukstu pienu, un ēdiens gatavs. Vēlāk iemācījos pagatavot arī ko nopietnāku.
Mans iecienītākais studiju laika ēdiens bija vista uz pudeles.
Jāatzīstas, ka man piemīt talants ne no kā uztaisīt kaut ko. Ne velti mani agrāk aicināja ciemos kā pavāru. Man patīk ar ēdieniem arī improvizēt. Tomēr vissvarīgākais man šķiet ēdiena noformējums – ka viss smuki sagriezts un izgreznots ar kādu zaļumu. Ja vēl galda vidū ieliek sveci, tad vispār ū-ū-ū-hhh!»
Ķirbju piena zupas recepte
