• Vēstures liecībām bagātais Zīda ceļš, kas reiz iedvesmoja pat Marko Polo

    Ceļojumi
    Ieva Smilga
    Ieva Smilga
    28. oktobris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ieva Smilga
    Foto: No personiskā arhīva
    Ieva Smilga
    Jau sesto stundu kratoties džipa aizmugurējā sēdeklī, jāsāk cīnīties ar vieglu nelabumu. Grūti iedomāties, ka braucu pa Zīda ceļu, jo zīdains tas noteikti nav. Bet – maģisku skatu ieskauts, tas apvīts ar stāstiem un leģendām.

    Sakožu zobus un turos – ja jau Marko Polo te spēja izbraukt kamieļa pajūgā, spēšu arī es, sēžot Toyota džipa aizmugurējā sēdeklī. Mans ceļš ved no Tadžikistānas galvaspilsētas Dušanbes līdz Kirgizstānas galvaspilsētai Biškekai. Bet, protams, ne jau pa taisnāko ceļu. Izvēlamies braukt pa Pamira lielceļu, kas ir daļa no senā Zīda ceļa. Mūsdienās zīds gan nav pirmā prece, kas tiek šeit pārvietota. Līdz ar Ķīnā ražotām elektroprecēm un pārtiku, šeit tiek pārvietotas milzīgas kravas ar narkotikām, kas tiek importētas no blakus esošās Afganistānas un caur Tadžikistānu nonāk Rietumu pasaulē.

    Posmā, kur braucam, Afganistāna atrodas tieši pāri Pandžas upei, un gar tās krastiem pat nomaļākajās vietās redzami militāristi. Kad šoferim Abdulam vaicāju, ko viņi šeit pieskata, viņš atbild, ka narkotikas bieži vien tiek mestas pāri upei vai arī pludinātas, un robežsargu uzdevums ir to novērst. Redzot, cik daudz kukuļu mums ceļā jāpiešķir policistiem, nebrīnos, ka pa Pamira ceļu katru gadu tiek pārvestas aptuveni 90 tonnas heroīna…

    Distancējoties no skumjajiem faktiem, mēģinu atsaukt atmiņā, ko tad cilvēcei ir nozīmējis leģendārais un izdaudzinātais Zīda ceļš.

    Pasaules ceļš

    Jāsāk ar to, ka senatnē šo sauszemes un jūras ceļu tīklu nesauca par zīda ceļu. Romantisko apzīmējumu 19. gadsimta beigās tam piešķīra kāds vācu ģeogrāfs un zinātnieks, kurš, ceļojot pa Ķīnu un Centrālāziju, trīs sējumos aprakstīja vietējo ģeogrāfiju un kultūru. Tas bija pasaules tirdzniecības ceļš, kas savienoja rietumus ar austrumiem. Precīzāk – ceļu sistēma, jo pastāvēja neskaitāmi atzari un līkumi, kas mazākus miestus savienoja ar lielākiem un vēl lielākiem, savā spožākajā laikā sasniedzot pat 8000 kilometru garumu. Attīstoties kuģniecībai, sauszemes ceļi aizvien vairāk tika aizvietoti ar iespēju preces vest pa jūru. Kuģošana – tā senatnē vienmēr bija laimes spēle ar neparedzamu iznākumu, daļai kravu nogrimstot okeānu dziļumos. Tomēr arī pārvietošanās pa Zīda ceļu nebija pats drošākais ceļojums. Vai uz katra soļa karavānām uzglūnēja sirotāji, kas ar lielāko prieku ceļotājiem atņēma vērtīgo kravu, zeltu un dzīvniekus.

    Zīda ceļa pirmsākumi meklējami aptuveni 200 gadus pirms Kristus dzimšanas.

    Ķīnā valdīja Haņu dinastija, kuras laikā valsts izpletās vēl nepieredzētos plašumos, uzplauka ekonomika, lauksaimniecība un cilvēku skaits valstī sasniedza tiem laikiem milzīgu skaitli – vairāk nekā 55 miljonus. Līdz pat mūsdienām šis periods Ķīnas vēsturē tiek dēvēts par zelta laikmetu, un mūsdienās lielākā Ķīnas etniskā grupa ir haņi.

    Kad valsts savas robežas bija izpletusi jau līdz Centrālāzijai, sāka veidoties tirdzniecības ceļi starp Ķīnas austrumiem un tālāko provinču lielākajām pilsētām. Lai pasargātu tirdzniecības ceļu no nevēlamiem sirojumiem, Haņu dinastija lika pat pagarināt Lielo Ķīnas mūri, tādējādi nodrošinot tirgotāju pārvietošanos.

    Ceļam sniedzoties aizvien tālāk uz rietumiem, drīz vien tas savienojās ar tirdzniecības ceļiem, kas uz austrumiem stiepās no Grieķijas un Itālijas. Maisam gals bija vaļā!

    Jurtas joprojām tiek aktīvi izmantotas.
    Jurtas joprojām tiek aktīvi izmantotas.

    Zīda apetīte

    Runā, ka līdz ar zīda ienākšanu Eiropā, aptuveni 1. gadsimtā pirms Kristus, tas īpaši populārs kļuva Romas augstākajā sabiedrībā. Līdz tam eiropieši zīdu nebija redzējuši un izjutuši tā maigumu uz savas ādas. Tieši pa Zīda ceļu šis smalkais audums nonāca līdz prasīgajai un smalkas lietas mīlošajai Eiropas elitei. Apetīte pēc zīda auga gan Romā, gan Ēģiptē un Grieķijā, piepildot Haņu dinastijas kasi ar milzīgu naudas daudzumu, bet kambarus – ar labumiem no Eiropas.

    Zīds vienmēr bijis statusa simbols Ķīnā, bet, sapratuši tā milzīgo vērtību arī ārpus impērijas, Haņu dinastija un tās turpinātāji šī auduma ražošanu centās turēt lielā noslēpumā.

    Kad rietumnieki izdibināja, ka zīds tiek ražots nevis no kāda īpaša auga, bet gan no zīdtārpiņiem, Ķīnā sāka uzmanīt, lai tos neizvestu no valsts. Ja kāds tika pieķerts centienos izvest zīdtārpiņus vai to oliņas ārpus impērijas… Lai Dievs sarga viņa dvēseli! Patiesībā viens no senākajiem spiegu stāstiem ir par zīdtārpiņu nolaupīšanu. Tas notika aptuveni 530. gadā, kad Bizantijas imperators Justiniāns I aizsūtīja divus mūkus izlūkos uz Ķīnu ar diviem uzdevumiem. Pirmais – noskaidrot zīda ražošanas tehnoloģiju, otrais – pārvest zīdtārpiņus. Misija tika veiksmīgi izpildīta, oliņas veiksmīgi paslēpjot… bambusa spieķos! Drīz pēc tam Bizantijā tika atvērtas vairākas zīda ražotnes, un ātri vien zīds kļuva par vienu no galvenajām impērijas tirdzniecības precēm, izbeidzot gadsimtiem ilgo Ķīnas zīda monopolu un, protams, iecērtot robu tās ekonomikā. Tieši šis notikums iezīmē laiku, kad Zīda ceļš sāka zaudēt savu lomu, jo nebija vairs nepieciešams tik vērtīgo audumu vest no tālās Ķīnas. Nu tas bija pieejams daudz tuvāk, līdz ar to arī tā cena bija lētāka.

    Kur cilvēki, tur arī slimības

    Nevajadzētu gan uzskatīt, ka pa šo pasaulē pirmo lielo tirdzniecības ceļu veda tikai zīdu. Karavānas, kas nereti sastāvēja no simtiem cilvēku, dzīvnieku mugurās veda arī vērtīgo Ķīnas porcelānu, garšvielas, smaržas, dārgmetālus, ziloņkaulu, koraļļus un eiropiešiem neredzētu dzīvnieku kažokus, kuri tika ne vien vesti uz Eiropu, bet tirgoti un mainīti jau ceļā. Tieši pa Zīda ceļu līdz eiropiešiem nonāca šaujampulveris un tā izgatavošanas tehnika, kā arī pirmās brilles un papīrs. Savukārt Rietumi Ķīnai piegādāja vīnu, vergus, kokvilnu un dažādus dzīvniekus.

    Tas bija ēdiena, kultūras, reliģiju un cilvēku ceļš.

    Pa to ceļoja mākslas darbi un izplatījās idejas, kuras viena kultūra pārņēma no citām. Kaut kur starp mūsu ēras pirmo un otro gadsimtu pa Zīda ceļu Ķīnā ienāca budistu mūki. Precīzāk – budistu mūki savu ticību izplatīja Zīda ceļā, kur to idejas sāka pierakstīt un cēla pirmos klosteros.

    Bet – kur cilvēki, tur arī slimības un nāve. 14. gadsimtā melnā nāve jau otro reizi pāršalc Eiropu, no zemes virsas noslaukot aptuveni trešdaļu iedzīvotāju. Viena no teorijām – mēri izraisošā baktērija Yersinia pestis Eiropā nonāca tieši pa Zīda ceļu.

    Pirmās mēra saslimšanas tika dokumentētas Centrālāzijas stepēs, pēcāk 1313. gadā epidēmija sākās Ķīnas provincēs un Pekinā, bet 1344. gadā tā bija nonākusi jau līdz Konstantinopolei. Pēc trim gadiem mēris atceļoja līdz Sicīlijas, Dženovas un Venēcijas ostām. Tiek lēsts, ka Eirāzijā mēris nogalināja no 70 līdz pat 200 miljoniem cilvēku, visvairāk skarot tieši lielās tirdzniecības pilsētas.

    Tomēr mēris nebija vienīgā slimība, kas ceļoja pa Zīda ceļu. Izplatītas bija dažādas vēdera infekcijas un parazīti, ko ceļotāji cits citam nodeva, iegriežoties ciemu krogos un ēstuvēs. Ne visur bija pieejams ūdens, un, pat ja bija, roku mazgāšana higiēnas nolūkos vēl nebija atklāta.

    Marko Polo uz zīda ceļa

    Viens no slavenākajiem Zīda ceļa tirgotājiem un ceļotājiem bija Marko Polo. Tieši viņa stāsti par tālajām austrumu zemēm un no turienes atvestās nepieredzētās vērtslietas iedrošināja aizvien vairāk tirgotāju no Venēcijas par savu galamērķi izvēlēties šo svešo virzienu, spēcinot Venēcijas lomu tirdzniecības ceļos un nodibinot aizvien ciešāku saiti starp austrumiem un rietumiem. Nē, viņš nebija pirmais eiropietis Ķīnā, bet bija pirmais, kurš tik sīki pierakstīja savus piedzīvojumus, iedvesmojot veselu ceļotāju un tirgotāju paaudzi, ieskaitot Kristoforu Kolumbu.

    Uzaudzis tirgotāju ģimenē, Marko jau no bērnības zināja, ka arī būs tirgotājs. Viņš auga ar pasakām par tāltālām zemēm, ko stāstīja tēvs un onkulis – abi pieredzes bagāti tirgotāji, kuri, izveidojuši tirdzniecības punktus gan Konstantinopolē, gan Krimā, bija pabijuši pat Ķīnā.

    Nē, ne jau nauda vai slava Marko Polo dzina pasaulē!

    Tā bija vēlme pašam pieredzēt brīnumainās lietas, par ko tik daudz bija dzirdējis. Marko bērnībā ieguva labu izglītību, iemācoties gan franču, gan itāļu valodu. Tas nav skaidri zināms, bet tiek pieņemts, ka Marko dzimtā valoda bija venēciešu, ko tradicionāli uzskata par itāļu valodas dialektu.

    Marko bija 17 gadi, kad viņu paņēma līdzi pirmajā ekspedīcijā uz austrumiem, kur viņa tēvs un onkulis devās tieši pa Zīda ceļu. Kuģim attālinoties no Venēcijas ostas, jaunais piedzīvojumu meklētājs nenojauta, ka mājās atgriezīsies vien pēc 24 gadiem.

    Tolaik, lai tiktu uz Ķīnu, jūras ceļi veda līdz Konstantinopolei, lai tad pa Melno jūru tiktu dziļāk Centrālāzijā. Pēcāk Marko Polo, gluži tāpat kā man šovasar, bija jāšķērso Pamira kalni. Starp mūsu ceļojumiem ir 800 gadi, bet dažbrīd šķiet, ka ceļš, pa kuru braucu, šo astoņu gadsimtu laikā nav mainījies. Pamira ceļš joprojām ir vienīgais ceļš, kas savieno Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbi ar Ķīnu. Tas ir šaurs, bedrains un noteikti nav piemērots smagajiem auto, kas importē un eksportē labumus no Ķīnas un uz to. Sendienās par labāko transporta līdzekli, lai pārvietotos pa Zīda ceļa neskaitāmajiem līkumiem un serpentīniem, tika atzīts kamielis. Tāpēc tagad, kad mašīnas uz ceļa satiekas degunu pret degunu, vajadzīga milzīga precizitāte un meistarība, lai tās samainītos, neieveļoties zemāk esošajā Pandžas upē. Izbraucot cauri kalniem, rodas iespaids, ka ceļš taisnā līnijā ieduras tālienē – tas ir tik taisns kā skrejceļš, kura galu nav iespējams saskatīt.

    M41

    Pamira lielceļa oficiālais apzīmējums ir M41. Tas stiepjas cauri Pamira kalniem un augstkalnu tuksnešiem, augšup un lejup pa kalnu serpentīniem, un mūsdienās ir iecienīts galamērķis cilvēkiem, kas meklē piedzīvojumus ārpus komforta robežām. Tūkstoš gadu vecā Zīda ceļa posma bīstamākajās vietās vienā ceļa pusē atrodas klinšu siena, otrā – nogāze un upe, kurai otrā pusē ir Afganistāna. Dažbrīd ceļš uzved augstu kalnos, kur elpa jau jūt retināto gaisu. Kādā punktā mēs esam 4655 metrus virs jūras līmeņa – tā ir Akbaitala kalnu pāreja, ko Padomju Savienībā sauca arī par Pasaules jumtu. Vismaz tā man tiek stāstīts.

    Pēdējo reizi ceļš ticis labots pirms kādiem 80 gadiem. Dažviet gan redzama tehnika, kurai teorētiski vajadzētu nodarboties ar ceļa labošanu, bet patiesībā tā ir pamesta un izzagta. Paveroties lejup, aizā redzu vecu automašīnas vraku. Visa brauciena laikā pamanu tikai vienu tādu, kas mazliet izbrīna, jo ceļš ir ārkārtīgi bīstams. Tomēr manu prātu mierīgāku dara tadžiku šoferis, kurš, šķiet, zina, ko dara, kā arī neticami skaistās kalnu ainavas. Ziemā braukšana pa ceļu esot apgrūtināta un dažbrīd neiespējama, tāpēc mūsu šoferis te izvēlas braukt tikai vasarās. Un kā nu ne – kalnu ciemos ziemā temperatūra var nokrist pat līdz mīnus 50 grādiem! Bail pat iedomāties, kā cilvēki te izdzīvo ziemas.

    Zīda ceļš jeb Pamira lielceļš ved cauri maziem ciematiem, kuru ziedu laiki palikuši pagātnē, bet nu tie kalnu ieplakās ir gluži aizmirsti. Ceļa malās ganās aitu un jaku bari. Redzami arī kamieļi, bet visvairāk ceļmalas šturmē rudi burunduki.

    Dažbrīd ceļš ir tik slikts, ka virzāmies uz priekšu ar pārdesmit kilometriem stundā, turklāt katra bedre liek palēkties teju līdz džipa jumtam. Sen nebiju izmantojusi iespēju mašīnā turēties pie logu augšdaļā esošajiem rokturiem, bet šeit tā ir nepieciešamība. Pretim brauc motociklisti no Eiropas – viscaur noklāti putekļiem. Arī es tāda būtu, ja atvērtu logu. Mūsdienās dažus Pamira lielceļa posmus sauc par Ceļu no elles, jo jebkurā brīdī no klintīm var krist kāds akmens vai pretim iznirt smagā mašīna, ar kuru jāveic nervus kutinošs brauktuves sadales manevrs. Jā, Marko Polo laikā šādas problēmas nebija – kamieļi ir daudz slaidāki par mūsdienu motorizētajiem monstriem.

    Nē, es nesūdzos! Tā kā ceļš ir atzīts par vienu no pasaulē bīstamākajiem, to pieredzēt vēlas ne viens vien adrenalīna meklētājs no visas pasaules.

    Pats ceļš, lai arī cik dažviet kaitinošs un vēderu kutinošs, ir lielisks piedzīvojums, kuru atcerēties uz visu dzīvi. Nav brīnums, ka Marko Polo pēc sava ceļojuma pa Zīda ceļu spēja sarakstīt grāmatu, kas ietekmēja kultūru un zinātni vēl paaudzēm ilgi, – Centrālāzijā tik tiešām ir, ko redzēt, pieredzēt un uzzināt.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē