Gribu savu ekopļavu!

Vissatraucošākā vēsts ir tā, ka reiz – pirms simt gadiem – dabiskās pļavas un ganības klāja 30% Latvijas, bet šodien to ir vien 0,7% mūsu valsts teritorijas. Starp citu, dabiska pļava nav dabiska, ja to uzar, apmēslo un apsēj ar pļavas puķu sēklām. Arī ja savu mauriņu katru nedēļu rūpīgi apkop ar zāles pļāvēju, tad zini, ka tu nedzīvo ne pļavā, ne ganībās, ko dabas pētnieki tik ļoti vēlas saudzēt, izglābt un saglabāt arī mūsu bērniem un bērnubērniem…

Magones ir nezāles!

Ne viens vien mūsdienu lauku iedzīvotājs, nerunājot jau par pilsētniekiem, magoni un rudzupuķi sauc par pļavu puķēm. Tātad nav īstu pļavu redzējuši. Kā seminārā zemes īpašniekiem, skaidroja Solvita Rūsiņa, tās ir vienkārši nezāles, kam patīk augt līdzās kviešiem un kas sastopamas labības lauku malās.

Izrādās, viens no lielākajiem ļaundariem, kuru dēļ pļavas zaudējušas savu dabiskumu, ir pārāk intensīva zemes apsaimniekošana. Tātad vainīgs ir cilvēks, kurš savas negausības dēļ zemi ilglaicīgi uzlabo un padara auglīgu – mēslo, bieži pļauj un sēj labību – jo sevišķi tad, kad noar pēdējo metru līdz grāvja malai un ceļa brauktuvei un nomiglo šauro ceļa maliņu.

Pļavas ir pamestas un aizaug ar krūmiem, tā zaudējot savu nosaukumu, kas radies no vārda «pļaut».

Jāatzīst, ka vēl viens cēlonis dabisko pļavu izzudumam ir otra galējība –pļavas ir pamestas un aizaug ar krūmiem, tā zaudējot savu nosaukumu, kas radies no vārda «pļaut». Protams, iemesls tam ir tas, ka laukos reti kur pļavas turpina būt arī ganības. Savukārt saimniecībās, kur vēl dzīvo lopiņi, risks ir tāds, ka to ir par daudz uz noteikto platību, un tās tiek pārganītas – augi nespēj sevi atražot, izsēties un izaugt no jauna, pirms tos atkal apēdīs kāds lopiņš.

Bet par ko tad dabas aizstāvjiem tā sāpe? Vai tiešām tikai par to, lai mūsu pļavas būtu daudzkrāsainas un tajās nedominētu tikai magoņu sārtais un rudzupuķu zilais? Protams, ne.

Māja miljons kukaiņiem

Dabiskā pļava pirmām kārtām savu nosaukumu lepni nes, jo par savām mājām to sauc daudz vairāk putnu, augu un kukaiņu sugu pārstāvju nekā citur. Atgriežoties pie stāsta par mūsu ģimenes īpašumos atklātā zālāja vērtību, noskaidrojās, ka iemesls, kāpēc tas izpelnījies šo godu, ir tas, ka tā atrodas klajā vietā, kur aug zemzaraini lieli koki (ozoli, liepas). Visticamāk, tur dzīvo kāda konkrēta vabolīte, kuras dzīves apstākļi iespējami tikai dabiskos apstākļos – satrunējušu koku stumbros.

No vienas puses – tās var šķist šausmas, ka teritorija ar aizmirstas senču muižas parka kokiem nav kopta desmitiem gadu, taču kādam no tā izrādījies arī ieguvums – mazajai vabolītei, kurai te ir mājas un kas citos apstākļos neizdzīvotu.

Kad saņēmu paziņojumu, zināju, ka īpašumā klasiskas pļavas nav, tāpēc īsti nesapratu – kā tā var būt saskaitīta un ieskaitīta šajā dabas skaitīšanas projektā un nosaukta par zālāju? Tas arī bija viens no pārsteigumiem, ko izskaidroja sugu un biotopu pētnieks, kokāju jeb parkveida pļavu eksperts Viesturs Lārmanis, kurš ne tikai zina visu par kokāju pļavām, bet arī apsaimnieko šādu pļavu: bioloģiski vērtīgie zālāji nav tikai pļavas un ganības bez kokiem, bet arī ar kokiem apaugušas teritorijas. Turklāt ir ne tikai šādas pļavas, bet arī piejūras pļavas, meža ganības, kadiķu audzes utt.

Pļaut vai ganīt?

Lai veicinātu īpašnieku vēlmi saglabāt un pareizi apsaimniekot bioloģiski vērtīgās pļavas, kurās mājo vai barojas milzum daudz kukaiņu, zvēru un putnu, ir sastopama liela bioloģiskā daudzveidība, īpašniekiem ir iespēja pat saņemt atbalsta maksājumus. Tomēr, kā jau minēts, ne visas pļavas var uzskatīt par bioloģiski vērtīgām – bez pareizas apsaimniekošanas (pļaušanas un zāles izvešanas no lauka vai arī noganīšanas) zūd tās vērtības jeb bioloģiskā daudzveidība un krāšņums, mainās iemītnieku saraksts, kas var ietekmēt arī citas ļoti būtiskas lietas.

Zālājs ir teju vienīgais biotopu veids, kas nevar pastāvēt bez cilvēka palīdzības, jo tas ar laiku pārveidojas par krūmāju (brikšņiem), ilgākā laika posmā pārtop par mežu.

Lielbritānijā veiktie apsekojumi liecina, ka, lai daba atgrieztos iepriekš intensīvi mēslotā un ielabotā pļavā, intensīva apsaimniekošana jāmaina pret ekstensīvu (nemēslot, pļaut tikai 1 vai 2 reizes, mēreni ganīt). Bet būs jāgaida veseli 70–90 gadi! Ja pļava nav auglīga un blakus pieejami sugām bagāti zālāji, kas ar vēju atpūtīs sēklas un padalīsies ar dabas daudzveidību arī ar kaimiņiem, tad tas var notikt pat 5–10 gadu laikā. Ja cilvēks pats ķeras pie lietas un ar sugām bagātu zālāju sēklas izsēj savā pļavā, tad tā iedzīvosies 2–5 gadu laikā.

Katram sava pļava, un katram arī būs cits veids, kā pareizi to kopt, lai tā kļūtu, būtu un nebeigtu būt dabiska. Svarīgi atcerēties, ka ne pļaušana, ne noganīšana automātiski nav labāka viena par otru. Katrai tehnikai savi ieguvumi, un galu galā izvēli noteiks reālā dzīve.

Protams, ja tev nav lopu un negrasies kļūt par lopkopi, visticamāk, jāmeklē izkapts… Bet ko darīt, ja teritorija ir tik liela, ka ar izkapti varēsi aizvadīt siena talkā visus trīs vasaras mēnešus, bet tev atvaļinājums ir tikai vienu mēnesi? Tad jāņem talkā traktors, kas nopļaušanu atvieglos un paātrinās. Labāk būtu izvēlēties pīķu pļaujmašīnu, jo tā savaino mazāk dzīvnieku nekā rotējošā pļaujmašīna. Pilnīgi noteikti nelieciet rotējošai pļaujmašīnai kondicionieri, jo tad neizdzīvo gandrīz neviens pļavas iemītnieks.

Eksperta viedoklis

Dr. Solvita Rūsiņa, Latvijas vadošā dabisko pļavu pētniece un Latvijas Universitātes docente iesaka 3 vissvarīgākās lietas, kas jādara, lai dabiskās pļavas dzīvotu.

1. Pļaut un ganīt. Pļaut ar siena novākšanu vienu reizi gadā un mēreni noganīt atālā. Mēreni noganīt 1–2 reizes gadā, ļaujot vismaz ceturtdaļai izziedēt un izsēt sēklas. Kopt, bet ar mēru. Nedrīkst smalcināt vai atstāt nopļauto pļavā. Nedrīkst ilggadīgi pļaut augstu.
2. Nepārganīt, nepārmēslot, nepļaut pārāk bieži. Nemēslot un nenoganīt vairāk par divām reizēm sezonā. Nepārganīt, lai nenomāktu augu augšanu. Nepļaut kā mauriņu. Nesēt ražīgas zālaugu sugas.
3. Palīdzēt sugām izplatīties. Atstāt nenopļautus laukumus, kur izsēties sēklām, patverties kukaiņiem, putniem u. c. Veidot platas un robotas mežmalas, ceļmalas, grāvmalas. Notraukt dažas saujas sēklu dabiskā pļavā un atnest uz savējo. Samainīties ar kaimiņa sēklām bagāto siena vezumu, kas nācis no dabiskas pļavas, kā arī rīkot siena talkas.

 

Kas ir kokāju pļavas vērtība?

• Kokāju pļavas un ganības ir Eiropas Savienības aizsargājamais biotops.
• Tās ir sugām bagātas, jo tajās sastopamas gan mežiem, gan zālājiem raksturīgas augu, ķērpju un kukaiņu sugas.
• Biotopam ir raksturīgi veci, daļēji klajos apstākļos auguši koki, kas ir pamata mājvieta daudzām apdraudētām sugām, piemēram, ES prioritāri aizsargājamajam lapkoku praulgrauzim Osmoderma eremita.
• Kaut arī mūsdienu kokāju jeb parkveida pļavas veidojušās cilvēka darbības rezultātā, pastāv teorija, ka to izskats un bioloģiskā daudzveidība ir tuva pirmatnējiem – cilvēka neskartiem apstākļiem, ko senatnē uzturēja savvaļas lielie zālēdāji: savvaļas zirgi, tauri, sumbri, brieži, aļņi un stirnas.
• Kokāju pļavas ir vērtīgas arī no kultūrvēsturiskā aspekta – tām raksturīgā ainava bija plaši izplatīta Latvijas valsts izveidošanās laikā.
• Biotops tiek uzskatīts arī par vienu no vecākajām ainavas formām mūsu klimatiskajā joslā, kas veidojusies cilvēka un dabas mijiedarbībā vismaz kopš bronzas laikmeta (pirms 3500 gadiem).