Rīga +3°C 
Konsultē:
- Ilze Rassa, komunikācijas arhitekte, personīgā zīmola meistare;
- Kristīne Mennika, Bite Latvija korporatīvās komunikācijas vadītāja;
- Linda Vanaga, Enefit personāla partnere;
- Edgars Pīlips, Luminor bankas personāla un kultūras vadītājs.
Ik pa laikam sabiedrības uzmanības lokā nonāk gadījumi, kad viens vai otrs privāts izteikums, ieraksts, komentārs, publikācija sociālajos medijos rezultējas ne tikai ar kaitējumu kāda cilvēka publiskajam tēlam, bet arī, piemēram, pat ar amata zaudēšanu. Lai atceramies kaut vai samērā neseno gadījumu, kad vannasistabā ierakstīts video Instagramā raisīja skandālu un maksāja amatu kādai jaunai profesionālei, vai arī gadījumu, kad kāda uzņēmuma darbiniece darbavietā ierakstīja video, uzņēmuma telpās pie klavierēm nospēlējot draisku melodiju ar… dibenu. Sākotnēji video pat izpelnījās pozitīvas atsauksmes, bet tikai līdz brīdim, kad pie tā tika pievienots apsveikums Maestro dzimšanas dienā. Tajā mirklī vērotājiem šis video vairs nešķita ne asprātīgs, ne smieklīgs, drīzāk aizvainojošs. Uzņēmums no darbinieces aktivitātēm norobežojās, bet vēl pēc brīža darbs tika uzteikts. Kā saprast, kur ir šī šaurā sarkanā līnija, ko nevajadzētu pārkāpt?
Izvērtē kritiski!
«Liela daļa cilvēku, šķiet, neapzinās, ka tas, ko darām sociālajos medijos, pat ja mums ir slēgtie profili, ir redzams ne tikai četrām acīm,» saka komunikācijas arhitekte, personīgā zīmola meistare Ilze Rassa. «Ja cilvēkam ir privāts konts, tad tam ir arī sekotāji: draugi, bijušie un esošie kolēģi, klienti – sekotāju loks patiesībā ir ļoti plašs. Ne visi aizdomājas arī par to, ka cik lielā mērā mana personīgā reputācija un rīcība var ietekmēt arī citu cilvēku reputāciju – ģimenes, draugu, kolēģu un arī tās organizācijas reputāciju, kurā strādāju. Turklāt, iespējams, ārpus profesionālajām gaitām esam saistīti arī ar kādu brīvā laika pavadīšanas klubu vai nevalstisko organizāciju. Mūsu rīcības ietekme var būt liela, un bieži vien cilvēki neiedomājas, ka risks reputācijai var būt pamatīgs.»
Jāņem vērā – vidē, kurā dzīvojam, pastāv sociālās normas, un tās ir spēkā arī laikā, kad esam pie sava datora vai telefona ekrāna. Pieklājības noteikumi un cieņpilna komunikācija ir pirmais un galvenais, kas būtu jāņem vērā. Šķietami vienkāršs uzstādījums, tomēr, kā norāda Ilze Rassa, tas ir pirmais, kur kāja var paslīdēt. «Cilvēkiem var būt atšķirīga izpratne par vērtībām, atšķirties izpratne par paustā kontekstu, un tā var viegli ieslīdēt komunikācijā bez cieņas. Līdzās tam, kādā formā komunicējam, ir arī otrs jautājums: vai konkrētajai informācijai jābūt publiskai? Piemēram, ieraksti par uzņēmumu, kurā strādājam, vērojumi, notikumi, situācijas un viedokļi – vai tam visam vajadzētu parādītes publiski? Un tas ir jautājums gan par konfidencialitāti, gan datu drošību. Un, protams, jāpadomā, vai teksts un attēls, ko ievietojam sociālajos tīklos, nevar kādam radīt nepatīkamas sajūtas.»
Eksperte uzsver, ka
viens no galvenajiem aspektiem saistībā ar ierakstu publicēšanu, ir – kritiskā domāšana.
«Mūsu sabiedrībā ir daudz stereotipu, piemēram, par to, kā jāizskatās konkrētās profesijas pārstāvim – kā jāizskatās juristam, kā tramvaja vadītājam, un arī sociālajos medijos ievietots attēls un teksts var ietekmēt apkārtējo vērtējumu par šo cilvēku. Jā, dažkārt ir vērts būt drosmīgiem un mēģināt mainīt stereotipus – kāpēc gan ne. Tomēr šādos brīžos arī sava drosme un atļaušanās jāizvērtē kritiski. Liela kļūda ir nerēķināšanās ar citu izjūtām un pieredzi – tās var atšķirties no mūsu pašu izjūtām un pieredzes, un kādam mūsu paustais viedoklis var būt aizskarošs. Neiejūtīgi komentāri, saistīti ar dzimumu, seksuālo orientāciju, rasi, politiskajiem uzskatiem, nenāk par labu nevienam. Arī tas jāapzinās, ja gribam veidot savu personīgo zīmolu.»
Personīgais zīmols
Dzīvojam laikā, kad personīgais zīmols, jo sevišķi profesionālajā vidē, ir ļoti būtisks. Arī tad, ja mums nav sociālo kontu vai tajos esam mazaktīvi, tas kaut ko liecina par mums. «Katram neatkarīgi no profesijas – tiklab veikala pārdevējai, kā uzņēmuma vadītājam – iesaku uz savām aktivitātēm sociālajos medijos raudzīties stratēģiski, domājot par savu reputāciju. Arī, piemēram, pārdevēja ir darbiniece, mamma, draugs – mums katram ir vairākas sociālās lomas, tādēļ, domājot par stratēģisku reputācijas veidošanu sociālajos tīklos, svarīgi spēt atbildēt uz jautājumu: kādēļ es to daru? Kas ir manas vērtības, kuras vēlos darīt zināmas pasaulei?» norāda Kristīne Mennika.
«Sev esmu definējusi divus virzienus, ko arī regulāri komunicēju sociālajos tīklos: es kā profesionāle (tas, kas saistīts ar manām darba dzīves aktivitātēm) un ģimene. Man ļoti patīk, piemēram, sēņot, bet, ja sēņojot atrodu lielu, skaistu baraviku, tās fotogrāfiju nelikšu Facebook, jo šāds ieraksts nekādi nepalīdz pozicionēt ne vienu, ne otru no abiem maniem virzieniem. Tad kādēļ to darīt? Vai arī – ja neesmu politoloģe vai neplānoju kandidēt vēlēšanās, tad kāda jēga paust viedokli šajā jomā, kurā neesmu kompetenta vai kas nesaskan ar manu stratēģisko mērķi?
Tā ir lieka laika un personīgo resursu tērēšana – izteikties par visu un visur.»
Vēl viens aspekts, ko vērts ņemt vērā, veidojot personīgo zīmolu, – autentiskums. «Pētījumu aģentūra Norstat ik gadu veic aptauju par iedzīvotāju paradumiem sociālo mediju komunikācijā, un 2025. gadā 35 % respondentu norādīja, ka viņu tēls sociālajos medijos būtiski atšķiras no tā, kāds šis cilvēks ir ikdienā. Bieži vien ir tā, kā vērtības, kas paustas interneta ierakstos, nesaskan ar dzīvi, liela daļa sociālo mediju satura tiek veidota samāksloti, uzspēlēti. Un tā rodas pārāk sarežģīti uzbūvēti autentiskuma modeļi, kas nonivelē domu, cik labi ir būt patiesam. Un vienlaikus otra kļūda – pārspīlēta sevis izcelšana, kas jau robežojas ar narcistiskām iezīmēm. Esmu redzējusi, piemēram, fotogrāfijas, kurās cilvēks par katru cenu centies sevi iedabūt kolēģu foto, lai tikai palepotos ar kolēģu sasniegumiem, ar ko šim cilvēkam patiesībā nav nekāda sakara. Mans ieteikums, domājot par sevis pozicionēšanu sociālajos medijos, būtu angliskais humbleness jeb pazemība – nevis sevi likt priekšplānā, stumt uz skatuves, bet dot pievienoto vērtību citiem, tā veidojot jēgpilnu personīgo zīmolu,» norāda Ilze Rassa.
«Runājot par personīgo zīmolu, vēlētos šo jēdzienu paplašināt – runa ir ne tikai par to, ko darām sociālo mediju vidē, bet arī par to, kādu digitālo nospiedumu atstājam. Salīdzināsim: ejot uz kādu publisku pasākumu, izmazgājam matus un sapucējamies, jo vēlamies atstāt labu iespaidu par sevi, lai arī pasākums ilgst tikai pāris stundu. Bet pēdas digitālajā vidē dzīvo teju mūžīgi.
Visam, ko tajā darām (arī Whatsapp sarakstei, īsziņām, fotogrāfijām, ja tās netiek glabātas pietiekami droši), ir risks nonākt sociālajos medijos
un, ja cilvēks ir mazliet vairāk atpazīstams, arī medijos. Tādēļ arī šai komunikācijai jāpievērš ļoti liela uzmanība, vienmēr paturot prātā – ziņas var izlasīt ne tikai adresāts, un foto var ieraudzīt kāds, kam šie foto nemaz nav sūtīti,» uzsver Kristīne Mennika.
Šaurā sārtā līnija
Kur tad ir šī reizēm neredzamā, bet dažkārt tomēr arī labi saskatāmā robeža starp autentiskumu, neviltotu patiesumu un uzspīlētu sevis demonstrēšanu? Uzrunātie eksperti atzīst, ka reizēm tā tiešām ir grūti novelkama, tomēr ir dažas lietas, par ko vienmēr vērts aizdomāties.
«Meta produktiem jau ir atslēgas vārdi, pēc kuriem saturs netiks parādīts, piemēram, vardarbība, seksuāli provokatīva vai pornogrāfiska satura ieraksti,» skaidro Ilze Rassa. Kā ar fotogrāfijām, kurās redzams alkohols, profila bildēm ar aperola glāzēm rokās vai vētrainām ballīšu bildēm? «Par alkoholu šādu aizliegumu nebūs. Taču, ja iekļūsiet foto, kur ir arī alkohols, turklāt šāds saturs parādās regulāri, tas jau var radīt jautājumus… Prātā nāk piemērs: cilvēks interesējas par vīnu, testē tos, ir labs vīna pazinējs un gurmāns, un, ja paskatāmies sociālos medijus – teju visi ieraksti ir par šo tēmu. It kā nekā nosodāma, tomēr zināms priekšstats var veidoties… To es saucu par sociālo mediju optisko ilūziju –
no mazajiem elementiem veidojas reputācija, un kādā brīdī var rasties sajūta: kaut kas ir aizgājis greizi.
Turklāt, runājot par ballīšu bildēm, vērts atcerēties arī tos sociālos kontus, kurus vairs neizmantojam, bet kas joprojām eksistē, piemēram, draugiem.lv. Jaunības ballīšu bildes, iespējams, šajos kontos ir saglabājušās, un arī tā ir informācija par cilvēku,» norāda Ilze Rassa.
Darba devēji un sociālie mediji
«Starp darba devēju un darbinieku būtu jābūt brīvprātīgam sadarbības modelim, kad darbinieks saprot – ar savu rīcību varu sagraut ne tikai savu, bet arī uzņēmuma reputāciju. Tam vajadzētu būt izskaidrotam draudzīgā, cieņpilnā manierē,» uzskata Ilze Rassa. «Piemēram, uzņēmuma Intel mediju politika nosaka, ka darbiniekam jāieslēdz kritikā domāšana un jāpajautā sev: vai tiešām šī ir informācija, ko man vajadzētu ievietot sociālajos medijos? Taču, ja darba līgumā ierakstīts, ka darbinieks uzņemas atbildību par uzņēmuma reputāciju, tas jāuztver nopietni. Tomēr jāatzīst – ja salīdzina situācijas kaut vai pirms desmit gadiem, kad bija daudz lielāka kontrole, un tagad – situācija šo gadu laikā ir mainījusies.»
Lielākā daļa aptaujāto ekspertu uzsver, ka viņu pārstāvētajos uzņēmumos ir vadlīnijas, kas iesaka, kā darbiniekiem komunicēt sociālajos medijos, un lielākoties šīs norādes saistītas ar personas datu, drošības un konfidencialitātes jautājumiem. Kristīne Mennika norāda: «Pieredzējušie darbinieki labi saprot, kas ir konfidencialitāte un datu neizpaušana, bet gados jaunākam profesionālim, kas tikko sācis darba gaitas, var pat neienākt prātā, ka ar kādu savu ierakstu viņš pārkāpj jautājumu par datu drošību.»
«Mūsu uzņēmumā ir vadlīnijas, kas nosaka, kā komunicējam sociālajos medijos,» stāsta Luminor bankas personāla un kultūras vadītājs Edgars Pīlips. «Ja redzam, ka kādam no kolēģiem bijusi komunikācija, kas var radīt reputācijas kaitējumu, par to ar viņu runājam. Laiku pa laikam rīkojam speciālas apmācības, kur skaidrojam, ko drīkst komunicēt sociālajos medijos un ko labāk nedarīt. Ja komentāros pie kāda ieraksta parādās vārds un uzvārds un gribas izteikties par kādu jautājumu, vērts aizdomāties par to, ka šis komentārs varbūt var ietekmēt cilvēku attieksmi pret komentētāja darbavietu un radīt reputācijas kaitējumu.
Tas ir jautājums arī par vērtībām. Un tā ir ļoti šaura līnija starp privātumu un uzskatu brīvību.
Protams, nediskriminējam pēc uzskatiem, un mūsu praksē neviens darbinieks nav zaudējis darbu pēc ieraksta sociālajos medijos, tomēr aicinām darbiniekus izvērtēt, vai pēc kāda no ierakstiem nepaliks negatīva sajūta par uzņēmumu. Sarkanā līnija, ko nevajadzētu pārkāpt, ir – nerunāt negatīvi par klientiem un uzņēmumu.»
Uzņēmumu pārstāvji arī atzīst, ka, izvērtējot potenciālo darbinieku, personāla speciālists var ieskatīties arī viņa sociālajos kontos. «Tas vajadzīgs, lai izvērtētu kādus iespējamus riskus, kas saistīti ar potenciālo darbinieku. Turklāt runa ir ne jau tikai par sarkanajiem karogiem, ir arī zaļie karogi: dalība nevalstiskās organizācijās, brīvprātīgo darbs – viss tas, kas veido pozitīvu priekšstatu par darbinieku.»
Citādu viedokli pauž Enefit personāla partnere Linda Vanaga: «Nekad neskatos potenciālo darbinieku kontus un arī kolēģus lūdzu to nedarīt. Īpaši, kopš stājusies spēkā Datu aizsardzības regula, jāatceras, ka privātie konti nav saistīti ar profesionālo darbību, un es savā lēmumā nevaru balstīties informācijā, kas iegūta no privātajiem kontiem. Izņēmums varētu būt LinkedIn, kas ir saistīts ar karjeru un profesionālo darbu. Situācija, kad varētu skatīties privātos kontus, būtu tikai tad, ja potenciālais darbinieks ir devis tam savu piekrišanu, vai arī – izvērtējot kandidātu ļoti konkrētām amatu grupām, piemēram, valdes locekli vai galveno grāmatvedi. Visādi citādi profesionālā dzīve un darbinieku sociālie konti ir nodalāmi. Tiesa, ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju, uzzinot, ka darbinieks, piemēram, pauž atbalstu karadarbībai, tie būtu gadījumi, kas jāvērtē individuāli, jārunā ar darbinieku. Arī negatīvi izteikumi par savu darbavietu, atbalsta paušana konkurentiem varētu būt pamats sarunai, tomēr jāatceras – ja runa ir par privātiem sociālo mediju kontiem, mēs nevaram darbiniekam neko aizliegt.»
Kristīne Mennika atgādina par vēl kādu būtisku aspektu – ievietojot sociālajos medijos fotogrāfiju, kur esat ne tikai jūs, bet vēl citi cilvēki, labā prakse un tonis ir šo fotogrāfiju saskaņot ar pārējiem attēlā redzamajiem cilvēkiem: «Vienmēr arī vajadzētu izvērtēt, vai kāds cilvēks nav nofotografēts neglītā pozā, un labāk neievietot tādu foto, kas kādu varētu aizvainot. Arī tas ir veids, kā veidojam savu un citu reputāciju.»
Vērts arī paturēt prātā – noteikti jāpadomā par to, vai izteikumi sociālo mediju vidē nevar radīt ne tikai kaitējumu paša vai darba devēja reputācijai, bet arī finansiālus zaudējumus darba devējam. Turklāt darbiniekam, ja vien radušās kaut mazākās šaubas vai neskaidrība, vienmēr ir iespēja doties pie uzņēmuma komunikācijas speciālista, lai noskaidrotu, vai saturs, kuru plānots publicēt, nevarētu radīt reputācijas kaitējumu gan darbiniekiem, gan uzņēmumam.
Savukārt Ilze Rassa noslēgumā bilst: «Ja ir kaut mazākā sajūta, ka šo ierakstu, komentāru vai foto labāk nevajadzētu ievietot, vērts sevī ieklausīties un atteikties no šā nodoma.»
Ko nedarīt sociālajos medijos
1. Nesūdzēties par savu bijušo darbavietu
Ja meklē jaunu darbu un potenciālais darba devējs redz, ka publiski žēlojies par iepriekšējiem darba devējiem, viņš, visticamāk, nevēlēsies tevi pieņemt darbā, bažījoties, ka darīsi to pašu arī jaunajā darbavietā. Tas ir līdzīgi kā randiņos – ja pirmajā tikšanās reizē vīrietis slikti izsakās par savām bijušajām, tas ir sarkanais karodziņš. Tas pats attiecas arī uz karjeru.
2. Nē – fotogrāfijām ar alkoholu
Nopietni domājot par reputāciju, labāk vajadzētu atturēties no foto ar alus spēlēm, šotu dzeršanu vai bildēm ar neskaitāmām aperola glāzēm Itālijas brīvdienās.
3. Aizskaroša satura komentāri
Emocionālā inteliģence un cieņpilna komunikācija – vēl un vēlreiz. Pat ja kāds sociālo mediju komentārā tevi ir aizskāris, atbildēt ar to pašu nevajag, – tas tikai eskalēs situāciju.
4. Rupjības un vulgaritāte
Pieklājību neviens nav atcēlis, un sociālie mediji nav izņēmums.
5. Publiski strīdi
Ir svarīgi pastāvēt par saviem uzskatiem, taču, ja tu mēdz iesaistīties vai ikvienā asākā domu apmaiņā, tas rada iespaidu, ka esi konfliktējošs cilvēks, un liek domāt, ka ar tevi varētu būt grūti sadarboties, – šādi tu nu nekādi neradīsi sev laba darbinieka un komandas biedra reputāciju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu cikla «Sieviete pārmaiņu laikmetā: izaicinājumi un iespējas» saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
