Nāc uz romantisku randiņu ar SANTA+. DĀVANA TEV! 🎁 
Rīga -13°C 
19. gadsimta nogalē šo namu te, iepretim eksotisku koku un rožu piestādītajam Vērmanes kundzes sabiedriskajam dārzam, uzcēla vācbaltiešu lieltirgotāja Elerta Nikolaja Pfāba ģimene. To tā arī dēvēja – Pfābu pils, un nams bija viena no pirmajām akmens augstceltnēm ārpus vecpilsētas vaļņiem.
Tas bija laiks, kad Rīga sāka izplesties ārpus viduslaiku nocietinājumu mūriem – pilsēta brieda lielāka. Netālu jau bija uzcelts Rīgas Latviešu biedrības nams un Aleksandra ģimnāzija, tagadējā Mūzikas akadēmija. Četrus gadus tapusi, 1876. gadā nomaļus no šīm ēkām uzplauka savam laikam pārsteidzoša eklektisma būve – lepns ārzemniecisks savrupnams ar lokomotīvi un kuģi fasādes bareljefā, saimnieku linu eksporta biznesa simbolu.
Ēkas aprises ar skaisto terasi un plašo dārzu atgādināja itāļu palaco. Tas bija no Berlīnes ataicināto arhitektu Hermaņa Endes un Vilhelma Bekmana brīnumdarbs – iedvesma no Florences renesanses.
Mūsdienu arhitekti, kas studējuši senos telpu plānus un 1882. gadā Rīgas vācu avīzēs publicētos ēkas būvniecības aprakstus, nebeidz vien priecāties, cik veikli nams iesēdināts plānā, cik talantīgi izplānota arī saimniecības ēkas iekšpagalmā.
Lasi un brīnies, kur te viss varēja ietilpt: ratnīca un seglu telpa, seši zirgu steliņģi, mājlopu kūts…
Vēl ledus pagrabs, malkas pagrabs, divi vīna pagrabi, kalpotāju mītnes, veļas mazgātava… Nostājieties pie kaltajiem vārtiem, pārlūkojiet pagalmu un to visu iedomājieties!
Ēkas iekštelpās vācu arhitekti prata panākt maksimāli daudz dienasgaismas. Glāstoša saule ieplūda gan saimnieku buduārā, lija ēdamzāles vitrāžās, spoguļojās salonu lustrās, griestu dekoros. Rīgā ieradās nesen Berlīnes Mākslas akadēmiju absolvējušais 24 gadus vecais tēlnieks Augusts Folcs. Pfābu aicināts, viņš pameta dzimto Vāciju un atbrauca izpildīt fasādes noformēšanas pasūtījumu. Arī viņš ievēroja saules ceļu ap grezno namu. Pusdienas saule apspīdēja izsmalcināto Floras skulptūru iekšpagalma pusē. Vakara saule izcēla pret ielu vērstā balkona lauvas un ciļņus virs parādes durvju arkas – saimnieku linu biznesa alegoriju divu meiteņu tēlos – un sienas nišā nostādīto vestālieti, Senās Romas svētās uguns sargātāju. Tēlnieks tā arī palika Rīgā uz dzīvi un turpināja radīt – nu jau bija pilsētā slavens, drīz pat varēja atvērt savu tēlniecības darbnīcu tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā 31. Folca izcilie darbi joprojām rotā daudzus Rīgas namus, piemēram, Mākslas muzeju, Latvijas Banku. Tapa arī Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, Nimfa apstādījumos pie operas, atlanti pie ieejas Nacionālajā teātrī…
Un tātad – ienākot Pfābu namā pa galveno ieeju, nonākam pie kāpnēm, kas ved gan pa kreisi, gan pa labi. Pa kreisi – uz saimnieku apartamentiem, pa labi – uz vairākiem smalkiem īres dzīvokļiem. Ēkas saimnieku daļā, pa kreisi no galvenās ieejas, bija karietes iebrauktuve – no ielas, un tad pa sānu kāpnēm mājā varēja ieiet, pasargāts no lietus.
Pfābu dzimtas dzīve greznajā savrupnamā ritēja 52 gadus, tad no tā vajadzēja atvadīties –
pēc Agrārās reformas Latvijā vācbaltiešu turība gāja mazumā, sašķobījās ne vien saimnieku veselība, bet arī sakari ar ienesīgo Krievijas tirgu.
Dzimta bija spiesta māju pārdot un atgriezties savā reiz no kuģu un manufaktūru īpašnieka holandieša Ernesta Metsū, vēlākā fon Dannenšterna, iegādātajā namā Vecrīgā, tagadējā Mārstaļu ielā 21. 1939. gadā Pfābi repatriējās uz Vāciju.
*
1928. gadā namu nopirka Latvijas ietekmīgākie cilvēki, preses impērijas valdnieki Antons un Emīlija Benjamiņi. Tā laika Rīgas nomalē nu sākās Pfābu pils otrā dzīve 12 gadu garumā – leģendārā Benjamiņu ēra.
Turpmāko divu gadu laikā ēkas iekštelpas kļuva krāšņākas, nežēlojot līdzekļus, viss tika iekārtots pēc Emīlijas gaumes.
Viņa nolīga izcilākos tā laika Latvijas vitrāžistus, gleznotājus, interjerists ieradās no pašas Berlīnes. Viņš nojauca kamīnus, starpsienas… Pēc interjerista ieteikuma Emīlija sapirka zīda, velūra un ādas tapetes, labāko flīģeli Rīgā, kristālu, sudrabu, mēbeles, paklājus, gobelēnus un lustras. Adoptētā māsasdēla Jura istabu gan iekārtoja Rīgas arhitekts Eižens Laube – pēc saimnieces gribas – latviskā garā. Tā bija lauku stilā, tumšsarkanos toņos un, kā vēlāk savās atmiņās rakstīs laikabiedri, «savā vienkāršībā gluži neiederējās apkārtējā greznībā». Benjamiņi šo necilo telpu viesiem nav rādījuši, savukārt pats Laube vēlāk citiem paudis nožēlu par nama jauno saimnieku vājo gaumi.
Lai vai kā, ēkas interjera apdare šodien ir kultūras vērtība. Arī Benjamiņu pasūtītās Kārļa Brencēna vitrāžas ēdamistabas logos – Gaismas pils un Lāčplēsis. Tās ieliktas, likvidējot Pfābu laika vitrāžas. Kad pēc daudziem gadiem šo telpu apmeklēs Pfābu mazmeita, viņa teju apraudāsies –
«mūsu skaisto vitrāžu vietā ielikuši milzīgas tautu meitas»…
Pfābu radītais mijās ar Benjamiņa kundzes fantāzijas augļiem uzlabojumos, radot neparastu pasauli.
Pirmajā stāvā pa labi ir nama lielākā telpa – salons, kur 30. gados notika Benjamiņas kundzes slavenās pieņemšanas. Greznās durvis vērās vien izredzētajiem – spožām radošām personībām, diplomātiem, Saeimas un valdības vīriem. Greznos salona griestus rotāja ne vien eņģeļi un vinjetes no Pfābu laikiem, visapkārt telpai tos ieskāva plēsīgo grifu sargājošs ietvars – varu un turību sargājošs simbols. Diemžēl, kā vēsture rādīs, grifi nepasargāja ne Pfābu naudu, ne preses magnātus, ne Latvijas valsti. Nama visskaistākā telpa, manuprāt, tomēr ir cita – sešstūru jeb apaļā zāle ar askētiskām sienām, toties sārtu rozīšu vītņu un tulpju buķešu gleznojumu griestos. To centrā zaigo šī nama greznākais elements un teju lielākā vērtība – grandiozā stikla lustra, Benjamiņas kundzes izsmalcinātais pasūtījums Venēcijā no slavenās Murāno manufaktūras, kas ražoja pasaulē vērtīgāko krāsaino stiklu. Šodien, stāvot zem šiem trauslo ziedu un akanta lapu vijumiem, redzam, cik tie saskaņoti ar tonalitātēm griestos. Benjamiņu nama Murāno lustru uzskata par krāšņāko, kāda mūsdienās Baltijā sastopama.
Bet tolaik visa Rīga nu zināja šo jēdzienu Benjamiņu nams. Saimnieki te bija radījuši savu paradīzi – terasē podos ziedēja rozes, dārzā burbuļoja strūklaka… Staļļus drīz vien pārbūvēja par garāžu – Benjamiņa bija viena no pirmajām dāmām Rīgā, kas lietoja auto.
Un tad pienāca 1940. gads. Turpmāko zinām – Emīlija Benjamiņa, tobrīd jau atraitne, piedzīvoja greznā īpašuma atņemšanu un nāvi izsūtījumā.
*
Nacionalizētajā namā sākās trešā ēra – padomju okupācijas laiks. Palika visa Benjamiņu iedzīve – aresta brīdī Emīlija to pameta vien ar somu rokās.
Bet laikam jau nama sargātājiem vestālietei un grifiem sava loma ir bijusi – no galējas izlaupīšanas tas paglābies. Kara laikā Benjamiņu namā iemitinājās padomju armijas, vēlāk vācu armijas virsnieku štābs. Liecinieki teic: vācieši te uzvedušies draņķīgāk par krievu zaldātiem. Tomēr nekas pārlieku daudz nav ticis nopostīts, pat nopietnu restaurāciju nevajadzēja. Lielākoties neskartas palikušas arī mēbeles, bufetēs joprojām glabājies Emīlijas porcelāns… Pat Venēcijas lustra izdzīvojusi. Augstvērtīgās gleznas nonākušas muzeja krātuvē. Nostāsti vēsta, ka padomju apkopēja, tīrot ēdamistabas skapi, slepenajā atvērumā atradusi arī kādas rotaslietas. Pēc daudziem gadiem, Atmodas laikā, atklāsies ēdamzāles vitrāžas Lāčplēsis noslēpums – sarkanais aplis, kas apjož centrālo figūru, patiesībā ir bijis Latvijas karoga krāsās, taču padomju gados baltajai joslai virsū uzķēpāta sarkana krāsa. Varbūt tas izdarīts arī, lai vitrāžu pasargātu no padomju cenzoru plēsīgā skatiena.
Kopš 1947. gada Latvijas PSR varas iestādes Benjamiņu māju piešķīra radošajām savienībām – 1. un 2. stāvā darbojās rakstnieki, 3. stāvu dalīja mākslinieki un komponisti.
Atkal, par laimi, inteliģenta sabiedrība, jēgpilna sabiedriskā dzīve, ekspluatācija – ar pagātnes vērtības saudzējošu attieksmi.
Viss kā Benjamiņai – kamīni, senie svečturi… Kabinetā, kurā vēlāk sēdēs Rakstnieku savienības vadītājs Andrejs Upītis, bija saglabājušās oriģinālās koka paneļu sienas, parkets, kamīns ar grezniem kokgriezumiem un veclaicīgais spogulis.
Mājas pagrabstāvā iekārtojās Pegazs, iecienīts krodziņš, kur vēl 50. gados apmeklētājiem durvis vēra šveicars. 60. gadu sākumā tur izveidoja Maskavas Litfondam pakļautu Rakstnieku savienības poliklīniku ar izmeklētu personālu.
Otrajā stāvā iekārtoja skaistu Mirdzas Ķempes istabu, kurā pieņēma literārie konsultanti. Daļu dzejnieces atstātā mantojuma izmantoja, lai nopirktu mēbeles, kuru dizains atbilst mājas krāšņajam eklektismam, grāmatskapi, sienas pulksteni un sekreteru ar atveramām puskolonām, arī Anšlava Eglīša gleznotu Ķempes un Ērika Ādamsona dubultportretu.
Pagalma strūklakas kausā nu darbinieki stādīja puķes, bet ēkas augšējā stāvā pa laikam spokojās pats Antons Benjamiņš – klaudzināja, lecot ar savu vienu kāju.
*
Kad 80. gadu sākumā pēc gariem gadiem Benjamiņu nams beidzot piedzīvoja remontu, vajadzēja nomainīt vienīgi nospeķotās, izdilušās zīda tapetes un izdangāto parketu. Ar īpašu pazīšanos jaunas zīda tapetes atgādāja no Ungārijas.
Benjamiņu ģimenes ēdamzālē, kas tagad ir bārs, mainot tapetes, atklājās, ka zem senajām visa siena bijusi nolīmēta ar laikraksta Jaunākās Ziņas lappusēm. Padomju gados ieraudzīt ko tādu – laikā, kad šīs avīzes tautai bija pieejamas tikai ar atļauju specfondā.
Dzejniece Māra Zālīte pēc gadiem atklās, ka toreiz ar kolēģiem to vien darījuši, kā šīs lappuses aizgūtnēm lasījuši.
Remontējot mājas galvenās ieejas vestibilu, atklājās tā sākotnējais, Pfābu laika, krāsojums – zelts kombinēts ar sudrabu. Šo faktu respektēs arī turpmākajās renovācijās, ko veiks jau Benjamiņu nama nākamajā dzīvē.
80. gadu nogalē ēkā darbojās Latvijas Tautas fronte, pulcējās Baltijas valstu tautas frontes vadītāji.
1991. gada janvāra barikāžu laikā Benjamiņu nama durvis dienu un nakti bija atvērtas patvēruma meklētājiem. Vasaras dārza verandā vīri cirta gabalos laucinieku atgādāto cūkgaļu zupai. Emīlijas virtuvē rakstnieces un dzejnieces vārīja zupu Ministru padomes sargiem. Robusto vīru cieņa pret Benjamiņu namu bijusi tik liela, ka uz galdiem vai grīdas nav nolijis ne pilītes zupas, ne maizes drupača nokritusi.
*
Nama ceturtā dzīve nozīmē daudzskaitlīgo mantinieku uzlidojumu 90. gados un ēkas pārdošanu lietuviešiem. Radošās savienības bija tik godprātīgas, ka Benjamiņu mantinieki saņēma ne vien ēku, bet arī visu tajā saglabāto iedzīvi – Ludolfa Liberta gleznu Parīzes skats un Jaņa Rozentāla gleznoto Rūdolfa Blaumaņa portretu, stila mēbeles, inkrustētos galdus ieskaitot. Pat kristāla cukurtraukus, sudraba kafijas kannu, sudraba karotītes ar Emīlijas monogrammu un porcelānu no viņas buduāra ar iebūvēto skapi.
No mantiniekiem sākumā vissvarīgākā šķitusi Johanna Benjamiņa, Emīlijas audžudēla sieva. Viņa uz Latviju sāka braukt jau 70. gados un priecājās, cik labi Rakstnieku savienība namā visu ir uzturējusi. Vēlāk uzradās Antona Benjamiņa pirmās laulības atvašu pulks. Viņi nespēja vienoties, tādēļ namu pārdeva. Valsts pārņemt atteicās, kaut tai bija pirmpirkuma tiesības. Benjamiņu namu kā valsts nozīmes arhitektūras pieminekli ieguva lietuviešu uzņēmēji.
2007. gadā dzīvojamais nams restaurēts un rekonstruēts, investējot vairāk nekā desmit miljonus eiro, trīs gadu laikā pārveidots par biznesa klases viesnīcu ar 60 istabām, vienu no tām – kā karaliskie apartamenti. Par laimi, tā ir bijusi rūpīga atjaunošana, balstoties uz izpētes gaitā atklāto.
Restaurācijas projekta autore bija arhitekte Liesma Markova, rekonstrukciju projektējis arhitekts Juris Poga. Profesionāļi augstu novērtējuši to, cik meistarīgi viņš ēku kompleksā iekomponējis papildu korpusu ar viesnīcas numuriem, no Alfrēda Kalniņa ielas tas izskatās kā ķieģeļu mūris, logus neredz.
Interjerā ar pietāti saglabāts vēsturiskais renesanses un klasicisma stils.
Filigrāni saglabāts krāsojums, dekori, oriģinālās akmens flīzes, parketa grīdas, griestu gleznojumi, koka durvis. Restaurēti kamīni un vitrāžas ar Latvijas ainavu gleznojumiem otrā stāva zālēs, kas saglabājušās pat no 19. gadsimta.
Lietuviešiem vajadzēja vēsturisko pieminekli pielāgot viesnīcas prasībām, funkcijas maiņa privātmājai ir ļoti grūta. Lai gan kopumā tas izdevies, lielākais zaudējums – nomainītās senās durvis uz viesu numuriem.
Tomēr… Berlīnes arhitektu radītās Pfābu laika neparastās gaisotnes atdzīvināšana vēl ir priekšā. Ir lielas cerības, ka tas īstenosies nama piektajā dzīvē.
*
Piektā dzīve Benjamiņu namā startēja pandēmijas zīmē, kad ierobežojumu dēļ tūristi no viesnīcas pazuda un saimnieki padevās, – 2022. gada nogalē īpašumu izlika pārdošanā: «kopējā platība 4695,2 m², ļoti labā tehniskā un vizuālā stāvoklī». Drīz uz skatuves parādījās iedvesmota latviete, zudušā laika zīmju kolekcionāre Līva Jaunozola, lai ar aizrautību un misiju atjaunotu nama agrāko spožumu, ārvalstu viesiem domāto slēgta tipa viesnīcu pārvēršot par Latvijas sabiedrībai atvērtu kultūrtelpu. Pirms šo namu iegādājās, vispirms Līva rada iespēju to iepazīt, kādu posmu apsaimniekojot un atdzīvinot: «Es pati dzīvoju Viļa Lāča mājā.
Kad pirmo reizi iegāju Benjamiņu namā, jutu, ka ir jāizlīdzina pagātnes attiecības, namam ir jāpalīdz.»
Pirms pusotra gada īpašnieki uzņēmējai nodevuši nama atslēgas. Un pirmais, ko Jaunozola izdarīja – atdeva namam Benjamiņu vārdu, jo «tā nav vienkārši skaista māja ar skaistām lustrām, te viss ir leģendārs; man ir svarīgi mūsdienu sabiedrībai darīt zināmu arī tā neseno vēsturi – cik šis nams bijis nozīmīgs mūsu neatkarības atgūšanai.»
Turpmāko laiku kā prasmīga reanimatoloģe viņa skaistajās zālēs iedvesa dzīvību – ar teātri, mūziku, svētkiem. 2025. gada decembrī sabiedrība uzzināja: nozīmīgais darījums ar vēsturisko Benjamiņu namu noslēdzies un latviešu uzņēmējdarbības vidē ir atgriezies pilnībā. Varējām uzelpot un vērot, kas notiks tālāk. Katrs jauns īpašnieks Benjamiņu namā ienesis sava laikmeta elpu. «Šo namu joprojām redzu kā viesnīcu – kontekstā ar Benjamiņu laiku, kad augšējos stāvos mita īrnieki. Bet cokola un pirmā stāva greznās zāles ir atvērtas pasākumiem un kultūrai,» norāda Līva.
Godājot nama vēsturisko vērtību un stāstu, jaunā saimniece interjerā ienesusi arī moderno mākslu. «Pagātnes interjers ir tik spēcīgs, ka ar to mūsdienās konkurēt nav vērts – saikne ir jāveido, pretī liekot šodienu. Maksimāli izmantojām namā jau bijušās mēbeles, pārvelkot tās ar ikoniskiem audumiem no Itālijas, ieliekot dizaina mēbeles, kas runā pašas par sevi. Man svarīgi, ka piešķiram lietām otro, trešo un piekto dzīvi, tāpat kā namam, – ļaujot visam dzīvot tālāk.»
Interjera pielāgojumu mūsdienām un mākslas kontekstu konsultējusi arhitekte Andra Šmite, cokolstāva konceptu palīdzējusi izstrādāt Zane Tetere. Virsgaismas logā virs nama centrālajām kāpnēm atkal darbojas iemontētais vēja rādītājs, ko padomju laikā nebija pratuši salabot.
Laikmetu pēctecība greznajā savrupnamā turpinās.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
