• Par ko var liecināt mazās meitas vai dēla vēlme krāsoties un pucēties?

    Bērns
    Lelde Jaudzema
    28. jūlijs, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Nereti mazajiem ķipariem lielu interesi sagādā uzklāt mammas kosmētiku, pielaikot rotaslietas un pat nokrāsot matus. Kādēļ šāda vēlme rodas, un kā šādās situācijās reaģēt vecākiem? Konsultē Baiba Kalnciema, psiholoģe pašizaugsmes centrā Love Home.

    «Skaties, cik man smuki, koši nadziņi!» – šāds priekpilns paziņojums no bērna puses droši vien dzirdēts ne vienā vien ģimenē. Skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema: «Lai izprastu patieso iemeslu, kādēļ bērns ir tik ieinteresēts sevis izskaistināšanā, jāņem vērā viņa vecums. Līdz divu gadu vecumam, kad notiek aktīva pasaules izzināšana, bērnā jebkas spēj izraisīt lielu aizrautību. Piemēram, mazais redz, ka mamma paņem lūpukrāsu un uzkrāso sev lūpas. «Tas man šķiet tik interesanti!» mazais pie sevis nodomā un steidzas darīt tieši to pašu (it īpaši, ja kosmētika ir viegli pieejamā vietā). Šāda atdarināšana sniedz uzvaras sajūtu – man arī tas izdevās! Jāņem vērā, ka bērna uzvedība aptuveni līdz triju gadu vecumam vēl nav apzināta, viņš neanalizē savu rīcību un nevar spriest par likumsakarībām.»

    Pieķeršanās vecākiem

    Psiholoģe kā vienu no skaidrojumiem sevis izskaistināšanā min Edipa stadijas vecumposma iestāšanos. Proti, slavenais psihiatrs Zigmunds Freids šīs psihoseksuālās stadijas iestāšanos izdala vecumā no trim līdz sešiem gadiem. Tad bērns piedzīvo ļoti maigas jūtas un pieķeršanos pretējā dzimuma vecākam, pat it kā mēģina greizsirdīgi sacensties. Meitai šajā laikā pirmais un vienīgais vīrietis pasaulē ir tētis, dēlam – mamma. Tā kā vecāks bērnam ir kā guru, mazais vēlas viņam līdzināties un alkst nedalītas uzmanības. Un visvieglāk sevi parādīt ar darbībām, mīmiku, žestiem, piemēram, uzkrāsojot sarkanas lūpas,» skaidro Baiba Kalnciema.

    «Ja bērns sāk uzkrītoši krāsoties, vecākiem būtu svarīgi atsaukties šim emocionālajam sakāpinājumam.

    Bērna runa vēl nav tik labi attīstījusies, lai viņš spētu paplašinātos teikumos izklāstīt savas problēmas. Jāmēģina sajust, vai tas ir sauciens pēc mīlestības, pieskārieniem. Protams, tas nenozīmē, ka visi darbi uzreiz jāmet malā un laiks jāvelta tikai bērnam. Bet dienā vidēji 20–30 minūtes tomēr vajadzētu veltīt nedalītu uzmanību, it kā apstādinot mirkli… Būt kopā ar bērnu, apskaut viņu, uzklausīt, kopā padarboties.»

    Svarīgi mīlēt un pieņemt bērnu ne tikai par to, ko viņš ir sasniedzis vai izdarījis, bet tāpēc, ka viņš eksistē. Tas visciešākajā mērā saistīts ar bērna pašvērtējuma veidošanu.

    «Bērns savu izpratni par sevi un savām prasmēm veido caur attiecībām ar pašiem tuvākajiem, ar savu ģimeni. Tāpēc vēlams ikreiz piedomāt par savu reakciju, izteiksmes veidu un uzvedību. Ja tā ir pozitīva, bērns daudz vieglāk veido pozitīvu attieksmi pret sevi un nākotnē viņam būs vienkāršāk īstenot savas dzīves izvēles. Zēni, augot atbalstošā vidē, pratīs aizsargāt ne tikai savu personību, bet arī vērtības un ģimeni.»

    Ja vecāki ir vienaldzīgi pret bērna ārējo izpausmju aicinājumu, mazajā cilvēkā tas var izraisīt neizpratni un šaubas – vai es esmu pietiekami labs, vai esmu vajadzīgs. Iespējams, ar laiku bērns pat necentīsies pievērst vecāku uzmanību, un tā soli pa solim viņa pašvērtējums sāk pazemināties.

    Dzimuma apzināšanās

    Edipālā vecumposma iestāšanās ir cieši saistīta ar sava dzimuma apzināšanos, kas mazam bērnam ir kā milzum liels atklājums. Dzimumu atšķirības bērns pamana pakāpeniski – gan augot starp saviem mājiniekiem, gan arī ārpus mājas dažādās sabiedriskās vietās (pulciņos, bērnudārzā u. c.). Pamazām sāk sava dzimuma lomu atzīt, izjust, piedzīvot un pieņemt. Lai to būtu vieglāk paveikt, bērns mēģina saģērbties un izskatīties kā mamma vai tētis.

    Var pienākt arī brīdis, kad rodas vēlme izzināt, iepazīt un gūt pieredzi, pielaikojot pretējā dzimuma lomu. Piemēram, puika var uzlikt mammas rotaslietas vai arī uzvilkt mammas kurpes. Baiba Kalnciema uzsver, ka vecākiem pret to būtu jāizturas kā pret spēli jeb pasaules izzināšanas daļu, kurā pieaugušais neiejaucas, bet ir bērnam līdzās, atbalsta un viņu neizsmej. «Jebkura dzimuma cilvēkam piemīt gan sievišķā, gan vīrišķā puse. Protams, bērns daudz ko dara neapzināti. Ja pieaugušam vīrietim ierosinātu nokrāsot nadziņus, uzreiz ieslēgtos loģiskā domāšana un viņš teiktu: «Fui, nē, vīrietis taču tā nedara!» Bērns šādās kategorijās nedomā, viņš savās sajūtās un attieksmē ir brīvs un plūstošs. Sievišķā daļa nenozīmē uzvesties sievišķīgi. Tā ir prasme izrādīt maigumu, līdzjūtību, spēju pārdzīvot, parādīt, ka sāp. Bērns, izbaudot sievišķā un vīrišķā dzimuma lomu, tās sevī attīsta un nostiprina,» skaidro psiholoģe.

    Nav vēlams kaunināt

    Nevajag baidīties, ka puika, uzkrāsojot nagus vai nēsājot rotaslietas, kļūs sievišķīgs, un nevajag mazo par to kaunināt, bet ieteicams mierīgi aprunāties: «O-o, kas ir tas, kas tev šodien lika uzkrāsot nagus? Kur tu to redzēji? Kā tu tagad jūties? Vai tu gribētu būt kā mamma?» Visticamāk, bērns ļoti ātri nonāks līdz atziņai, ka tas bijis intereses vai ziņkāres dēļ. «Mēs varam ļaut tam notikt, bet nevaram bērna vietā veidot viņa paša pieredzi,» uzsver psiholoģe, skaidrojot, ka ne jau tikai sievietēm ir raksturīgi nēsāt rotaslietas, ar tām mēdz rotāties arī vīrieši. «Lai bērns gūtu izpratni par atšķirībām vīriešu un sieviešu rotaslietās un izprastu saistību ar niansēm dzimumu būtībā, ar bērnu var pārrunāt, kā tev šķiet, kas šajās krellēs ir atšķirīgs – kuras ir mammas un tēta?»

    Nepilnā ģimenē

    Nedaudz citādi ir ģimenēs, kurās ir attiecību problēmas un piedzīvota šķiršanās. Tad vecāks būs noslēgtāks, vairāk dzīvos savos pārdzīvojumos un pārdomās. Protams, ka bērns to jutīs un visādi mēģinās pievērst sev uzmanību, veicot vienu un to pašu darbību, piemēram, dēls mājās vēlēsies atkal un atkal staigāt mammas kurpēs. Tad mazajam varam sacīt: «Es redzu, ka atkal esi uzvilcis manas kurpes. Klau, ar ko tu varētu mani nākamreiz pārsteigt?» Psiholoģe iesaka bērnu biežāk samīļot, paņemt klēpī un aprunāties. «Es redzu, tu esi krāsaini saģērbies un uzlicis manas krelles. Varbūt pastāsti par šodienu, kā tev gāja?» Jācenšas pamanīt ārējās izpausmes un caur sarunu ielūkoties bērna iekšējā pasaulē.

    Savukārt situācijā, kad dēlu audzina viens pats tēvs, jācenšas būt ļoti saudzīgam un iejūtīgam. Ja dēls ir uzlicis mammas rotaslietas, jācenšas nenoniecināt ar kritiku, lai tādējādi neraisītu nepatiku pret sieviešu dzimumu.

    Ja sabiedrība izsmej     

    «Jārēķinās, ka sabiedrības reakcija uz bērna vizuālajām izpausmēm var būt dažāda un ne vienmēr pozitīva. Pirmo reizi, bērnam sastopoties ar šādu attieksmi, var rasties neizpratne, kāpēc viņi par mani smējās. Šeit ļoti svarīga ir vecāku attieksme. Var mēģināt bērnam to izskaidrot šādi: «Pasaulē ir daudz cilvēku, un katrs drīkst domāt tā, kā vēlas. Man kā vecākam tu esi vissvarīgākais, un man ir gluži vienalga, ko par to domās citi. Ja tu vēlies, uzliec krelles; ja tev nepatīk, vari tās noņemt.» Bērnā ir jārada pārliecība, ka viņš drīkst pamēģināt un realizēt savas iedomātās vēlmes, nevis nobīties un apspiest tās.

    Ja bērns vēlas krāsot matus

    Kādu dienu var pienākt brīdis, kad mazā meitiņa lūdz mammu doties uz frizētavu krāsot matus. Sākumā šāda vēlme vecākos varētu izraisīt dažādas emocijas. Psiholoģe uzskata: «Vēlams izbrīnu noslēpt un noskaidrot, kā bērnā radusies šāda vēlme. «Kāpēc tu vēlies matus krāsot?» Atbilžu varianti var būt dažādi – varbūt vēlas patikt tētim, jo mamma taču arī krāso matus. Tikpat iespējams, ka patiesais iemesls ir līdzināties bērnudārza draudzenei, jo arī viņa nesen nokrāsojusi matus. Nebūtu gan pareizi vecākiem domāt šādi: ja atļaušu meitai pucēties, viņa savās iegribās kļūs neremdināma. Kā zināms, jebkurš aizliegums audzē vēlmi aizliegto augli kaut kad pamēģināt. To, cik bieži atļaut bērnam krāsot matus, ir katra vecāka brīva izvēle.»

    Ģimeņu pieredze

    Līvas un Jāņa Vilsonu-Paegļu ģimenē aug dēls Ričards (12 gadi) un meita Olīvija (6 gadi). Pieredzē dalās Līva:

    «Dēlam interese par manu kosmētiku radās piecu gadu vecumā. Viņam patika klusītēm ielavīties vannasistabā un, kamēr neviens neredz, sabakstīt pūderus, krēmus un acu ēnas. Neko uz sejas nekrāsoja, droši vien tādēļ, ka neļāvu aiztikt savu kosmētiku. Smieklīgi bija vērot puiku, kad viņš mājās staigāja manās augstpapēžu kurpēs. Bija laiks, kad Ričards fanoja par matu želeju un zieķēja to savos matos. Tāpēc vienojāmies, ka uzdāvināšu pašam savu. Tā kā pati lietoju tikai higiēnisko lūpukrāsu, puika lūdza, lai to nopērkam arī viņam. Arī tagad ziemā mēdz to lietot veselības apsvērumu nolūkā. Kad dēls uzlika krelles, ar vīru pasmējāmies un teicām, ka tās taču patīk nēsāt meitenēm. Tomēr, redzot puikas interesi, izgatavoju viņam kaklarotu ar eņģelīti. To viņš, ejot uz skolu, dažas reizes uzlika, pēc tam interese noplaka. Kad puikam bija pieci gadi, sākās tāds izzināšanas periods, kad bira daudz jautājumu – kāpēc tu to liec uz sejas, vai arī puiši krāsojas? Skaidroju, ka nē, puiši, nekrāsojas, ja nu vienīgi ar higiēnisko lūpukrāsu vai kādu krēmu. Tomēr par visu vairāk viņu interesēja, kā tētis skuj bārdu.

    Tikai desmit gadu vecumā dēls pirmo reizi lūdza nokrāsot zilā krāsā matu šķipsnu, jo treniņos citi puiši to jau bija pamēģinājuši.

    Ar meitu bija pavisam citādi, jau no nepilniem diviem gadiem sāka likt manas rotaslietas. Mājās staigāja augstpapēžu kurpēs, smērēja krēmus un pat manu krūšturi uzlaikoja. Pakāpeniski interese tikai pieauga. Jau triju gadu vecumā sāka krāsoties. Liela sajūsma meitai bija, kad pirms gada no radinieces Ziemassvētkos saņēma dāvanā acu ēnas un nagu lakas. Tad ar tik lielu azartu pie sava spoguļgaldiņa ik dienu krāsojās. Kad kastītes bija tukšas, ņēma manas lūpukrāsas. Tomēr tās neļauju krāsot, jo pērku dārgu kosmētiku. Bet tāpat jau meita pamana, kur mamma tās noliek, un priecīga uzkrāso. Arī lelles un mīkstās rotaļlietas tiek sakrāsotas gluži kā skaistumsalonā. Ja kaut kur jābrauc vai ciemos atnāk dēla komandas biedri, meita noteikti vēlas sapucēties un sasmaržoties. Tomēr mūsu ģimenē ir savi noteikumi, piemēram, ejot uz veikalu, var krāsoties saprāta robežās. Ja vīrs ierauga, ka meitai ir kaut kas ļoti uzkrītošs, piemēram, zilas vai zaļas acis un koši sarkanas lūpas, tad lūdz visu notīrīt nost un ļauj uzkrāsot neitrālu lūpukrāsu. Cenšamies nebūt aizspriedumaini, varbūt pat ir labi, ka Olīvija pucējas, jo iemācīsies, ka meitenēm vienmēr jābūt smukām un koptām. Uz bērnudārzu gan mācām doties bez krāsošanās. Nesen arī atļāvām jaunu prieku – nokrāsot matu šķipsnu. Arī auskarus meita vēlētos nēsāt, bet vēl baidās no ausu duršanas procesa, tādēļ liek klipšus un līmējamus auskarus.»

    Dagnija un Gatis Kaklautiņi audzina divas meitas – Kati (4 gadi) un Līvu (2 gadi). Pieredzē dalās Dagnija:

    «Cik gan dažādas ir mūsu meitiņas! Jaunākā meita Līva vēl nemaz nav izrādījusi vēlmi pucēties, savukārt Kate jau no divu gadu vecuma uz to ir gana kāra. Šīs atšķirības pieņemam ļoti dabiski, jo katra personība attīstās atšķirīgi, it īpaši jau mūsdienās, kad bērni var piekļūt milzīgam daudzumam informācijas.

    Vecākā meita Kate vienmēr ar milzu interesi ir klāt brīžos, kad klāju kosmētiku. Speciāli nekādas prasmes nemācu, jo viņa tam vēl ir par mazu. Viņa pati ar mani sarunājas par šo tēmu. Daudz zinību tiek apgūts Youtube videoklipos par meitenīti Nastya, kur redzams, kā viņa krāsojas. Interesanti, ka Kate uztver krāsošanos kā spēli. Ar lielu aizrautību krāso ne tikai sevi, bet arī māsu, mani un tēti. Lieliski ir tie grima komplektiņi, kuros ir vizuāli nemanāmākas caurspīdīgas substances krāsas. Ja ciemos atnāk deviņgadīgā māsīca, ar lielu sajūsmu abas realizē savas vēlmes – krāsojas, lako nagus, taisa frizūras.

    Ja Kate veikalā pamana kādas krellītes, matu gumijas vai nagu lakas, uzreiz rodas liela kāre to iegūt savā īpašumā.

    Mājās Katei tiek dota iespēja brīvi izpausties, taču, ejot uz bērnudārzu, tomēr neļaujam krāsoties. Neredzu nepieciešamību, kā šo aizliegumu plaši paskaidrot, jo četrgadīgs bērns vēl ir par mazu sarežģītām diskusijām. Mācu meitai saskaņoti ģērbties. Nevarētu teikt, ka ir bijuši kādi strīdi, bet Kate zina, ka, ejot ārpus mājas, drēbēm ir jābūt tīrām. Esmu speciāli atlikusi maliņā princešu tipa svētku kleitas, kas sabiedrībā nav velkamas. Taču mājās viņa ar lielāko prieku tajās tērpjas, pat kurpes mēģina pieskaņot. Kad meita ir tik krāšņi saposusies, parasti vēlas, lai viņu paslavē. Protams cenšos atsaukties meitas vēlmei un arī paužu atzinības pilnus vārdus par viņas skaistumu.

    Starp citu, Kate diezgan ātri (jau no divu gadu vecuma) sāka protestēt pret manis piedāvāto apģērbu, sakot, ka vēlas vilkt kleitu ar puķēm. Un joprojām ļoti atturīgi izturas pret piedāvājumu vilkt bikses. Mēs necenšamies mācīt domāt stereotipiski, ka meitenēm patīk tikai rozā krāsa. Kates intereses ir ļoti plašas – vienlīdz interesē gan grims, gan darbošanās pie tēta garāžā.»

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē